Kabalas zinātne Latvijā

Sākot lasīt Zoar grāmatu vispirms janoskaņojas uz tās pareizu uztveri.
Šī grāmata – slēgta, slepena, nošifrēta, kuras izpratnei jazina īpašs kods.
Kā mums uzlauzt šo kodu un atvērt šo grāmatu līdzīgi kā seifu?
Zoar grāmatas atklāšanas atslēga – tā ir pareiza realitātes uztvere. Rakstīts: „Cilvēks – tā ir maza pasaule”, – un tajā ietverts viss noslēpums!
Pasaule, kurā sajūtu visu, ko jūtu – tas viss atrodas manā iekšienē. Katru cilvēku, kuru redzu sev līdzās, es uztveru savās smadzenēs.
Lai arī varu pieskarties visam, ko redzu, sadzirdēt un ieraudzīt it kā no ārpuses, sajust ārējās smaržas un garšas, proti, mani maņu orgāni ataino, it kā es sastopos ar kaut ko, kas atrodas ārpus manis.
Kabalas zinātne teic, ka pastāv tikai vēlme un nekas vairāk. Šī vēlme dalās piecās daļās: redze, dzirde, oža, garša, tauste.
Tādā veidā es uztveru savus iespaidus vēlmes iekšienē un man šķiet, ka kaut kas atrodas ārpus manis, kaut kāda ārējā pasaule. Es nezinu, kas ir ārējā – tā ir kaut kāda sajūta, ka objekts nav manā iekšienē, bet atrodas no ārienes.
Tā tēlojas man vēlmes iekšienē, kura sadalījusies divās daļās: manī un ārējā pasaulē vai, ja runāt kabalas zinātnes terminos, – uz 1. sakni, 2. garu, 3. ķermeni, 4. ietērpu, 5. pili (ārējā telpa).
Sakne, gars, ķermenis – tā ir mana sevis sajūta, bet ietērps un pils – prādības, kuras man šķiet ārējas. Bet tās tikai man šķiet norisošas ārpus manis.
Esmu tā iekārtots, ka savas iekšējās sajūtas daļu uztveru atdalītu no sevis kā svešu, ārēju.
Šī vēlme līdz tādai pakāpei no manis atrauta, ka nejūtu, ka mani skartu tas, kas tur notiek. Kādam sāp, es nejūtu. Kāds mirst, es nesajūtu.
Vēl vairāk, tā ir tā atdalīta, ka varu gūt baudu no tā, ka tā cieš – līdz tādai pakāpei esmu akls!
Mūsu pasaulē arī mēdz gadīties tādas nenormālas novirzes, kad daži cilvēki saņem labpatiku no tā, ka nodara sev sāpes.
Tad lūk, izrādās, ka katrs no mums un mēs visi – vēl lielāki mazahisti! Vienkārši ciktāl tā jūt visi bez izņēmuma, tas tiek uzskatīts par normu…