3.2. Radītāja būtība
Vispirms ir jāsaprot, ka Radītājs ir absolūta labestība. Nav iespējams, ka Viņš kādam varētu nodarīt kādu ļaunumu un to mēs uztveram kā galveno likumu.
Tas stāv augstāk par visu. Augstākā spēka vai Radītāja būtība ir absolūta labestība, jo Viņam nepiemīt trūkumi47. Tādējādi, ja eksistē kaut kas, izņemot Viņu, proti, ja ir radījums, tad Viņa attieksme pret to izpaužas kā absolūta labestība. Taču par pašu Radītāju un Viņa būtību nav iespējams sacīt, ka Viņš ir labs, jo labestības īpašība nozīmē darbību, kas vērsta uz ārpusi. Viņš nevar būt vienkārši labs. Labestība iespējama tikai attiecībā pret kaut ko. Nosaukumu „absolūti labs” piešķir kabalists, kurš atklāj sevī Augstāko spēku un tādā veidā sajūt Viņa attieksmi pret sevi. Tas notiek atbilstoši īpašību līdzības likumam48, kad kabalists noteiktā savas attīstības posmā sāk attiekties pret Augstāko spēku kā pret absolūtu labestību.
Kāpēc šī labestība ir absolūta? Atbildi uz šo jautājumu mēs saņemam Bāla Sulama rakstā „Desmit Sefirot Mācības priekšvārds” un kabalas zinātnē vispār. Definējumu „absolūts” cilvēks var dot Radītājam tikai tad, kad attiecībā pret sevi ir izjutis šī Augstākā spēka attieksmi un izpētījis to ar dažādām metodēm, daudzveidīgās situācijās un savu savstarpējo attiecību laikā ar šo spēku. Kabalists to ir pārbaudījis tāpat attiecībā pret visiem parējiem cilvēkiem visas vēstures gaitā visos stāvokļos, caur kuriem tie izgājuši un simtprocentīgi pārliecinājies, ka nekad un ne pret vienu Radītājs nav izturējies slikti. Pamatojoties tikai uz tādu izpēti, kabalists noskaidro, ka Radītājs ir absolūti labs. Tādējādi Bāls Sulams klāsta, ka ja mēs nonāksim pie pareizas Augstākā spēka apziņas, mēs šo sajūtu spēsim sasniegt. Šeit rodas cits jautājums: ja Viņš ir tik labs, tad kāpēc mums ir tik slikti?
3.3. Destrukcijas cēlonis
Veselais saprāts acīmredzami mums norāda uz to, ka sliktas uzvedības pamatā ir nekas cits, kā vēlme saņemt49. Kaislīga pakaļdzīšanās pēc personīgās labklājības, ko izraisa vēlme saņemt, ir ļaunuma nodarīšana tuvākajam, jo vēlme saņemt tiecas sevi piepildīt. Ja radījums nerastu apmierinājumu personīgajā labklājībā, pasaulē nebūtu neviena, kas nodarītu ļaunumu tuvākajam. Ja reizēm mēs sastopam kādu būtni, kas nodara ļaunumu sev līdzīgam, taču ne tāpēc, ka vēlas gūt sev baudu, tad šī būtne to dara tikai aiz ieraduma, ko sākotnēji radījusi vēlme saņemt. Šis ieradums patlaban ir viņa vienīgais šādas attieksmes iemesls un tāpēc citi nav jāmeklē.
Sajūtot tukšumu, cilvēks tiecas piepildīt savu vēlmi, taču nerodot sevī nekādu piepildījumu, viņš sāk meklēt to sabiedrībā, starp sev līdzīgiem. Cilvēks meklē veidus, kā izmantot citus savā labā. Tātad vēlme gūt baudu savam labumam ir sliktas attieksmes cēlonis pret citiem. Tieši tas mudina cilvēku un katru radījumu veidot saikni ar kādu citu, lai no viņa paņemtu un piepildītu sevi. Tas ir mūsu darbības iemesls attiecībā pret apkārtējiem. Vēlme var nākt ne no pašas būtības, bet būt ieraduma rezultāts. Tad, kad cilvēks pierod kaut ko darīt vai aiz ieraduma veido sev vēlmi pēc kaut kā (piemēram, smēķēšana vai citas nelielas baudas izpausmes), galu galā viņš ir spiests to piepildīt. Ja cilvēkam nebūtu iekšējās vajadzības pēc piepildījuma meklējumiem, viņš būtu noslēdzies sevī un nevērstos pie cita cilvēka, lai no viņa paņemtu un piepildītu sevi. Tādējādi vēlme saņemt, vajadzība un trūkuma sajūta ir ļaunas rīcības cēlonis attieksmē pret apkārtējiem.
Rodas jautājums: vai šeit iet runa par vienkāršām savstarpējām attiecībām starp cilvēkiem? Teiksim, ja pienāk bērns un bez atļaujas paņem kaut ko no galda, mēs uz viņu parasti neļaunojamies. Kāpēc tādā gadījumā viņa rīcība netiek sodīta pēc tās pašas mērauklas kā pieauguša cilvēka rīcība? Tāpēc, ka bērns to dara, vadoties tikai no savas dabiskās tieksmes, pār kuru viņš nav noteicējs.
Cita lieta, ja pieaudzis cilvēks paņem no cita. Pieaugušam cilvēkam ir saprāts, viņš zina, ka paņem no tuvākā, vēloties piepildīt savu dabisko vēlmi, tas ir, ņem vērā savu vēlmi. Mēdz būt arī tā, ka cilvēkam ir labi no tā, ka kādam kaut kas trūkst – ne jau tādēļ, ka viņam tas būtu nepieciešams, bet vienkārši tāpēc, ka viņš jūtas labāk, ja citam ir slikti.
Tātad mēs ņemam vērā jau ne pašu dabisko vēlmi saņemt baudu, bet izskatām cēloni, kas liek tai darboties. Vai vēlme ņem vērā citus, kad gūst baudu no tā, ka zog no tiem? – Tikai tādā veidā ir jāizskata cilvēka darbības. Zināms, ka „zagts ūdens saldāks”. Ja es vienkārši tāpat ņemu ūdeni, kas atrodas man līdzās un izdzeru – tā ir viena bauda, taču ja to ņemu, pie tam apspiežot citu, rodas papildus bauda.
Vārdnīca
47 Trūkumi – vēlmes, kuras prasa piepildījumu.
48 Īpašību līdzības likums – divi objekti garīgajā satuvinās līdz pat saplūsmei, atbilstoši līdzības pakāpei, īpašību līdzībai. Atbilstoši cilvēka vēlmei, pūlēm un spējai līdzināties kaut kam (kādam) tā īpašībās, viņam ar to ir saikne, iespēja saprast iekšējo stāvokli, darbības, nolūkus.
49 Vēlme saņemt – būtība, viss radījuma materiāls (nedzīvais, augu, dzīvnieciskais, cilvēciskais). Tā ir neaizpildīta telpa, kuru radījums vēlas piepildīt.
Jaunākie komentāri