1.2. Periods no Ādama līdz Ābrama laikiem
Aptuveni pirms 40 tūkstošiem gadu cilvēks sasniedza noteiktu attīstības līmeni: viņš uzsāka cilts dzīves veidu un sāka ticēt dabas spēkiem. Citiem vārdiem, cilvēks piepeši atklāja, ka ir gluži kā pazudis savā pasaulē un ka plašajā Visuma telpā viņam nav viss izprotams. Noskaidrojās, ka pastāv spēki, kurus viņš nesaprot, ka ir nejaušība un likumsakarība. Cilvēkam radās sajūta, ka pastāv kaut kas, kas atrodas ārpusē un nemanāmi valda pār viņu.
Cilvēkam radās tieksme ne vienkārši uzkrāt zināšanas par apkārtējās pasaules parādībām – viņam radās vēlme noskaidrot to, kādi spēki pārvalda mūsu pasauli. Cilvēks nespēja no tiem noslēpties, kā šodien ir noslēpies no dabas spēkiem viņa radītajā mākslīgajā pasaulē. Viņa maņu orgāni, kuri vēl nebija izkropļoti un atrofēti mūsdienu tehnikas ietekmē, spēja dziļāk sajust apkārtējo pasauli. Bailes dabas priekšā un tuvība tai, virzīja cilvēku uz to, lai noskaidrotu, ko daba no viņa vēlas, vai tai ir mērķis un kādēļ tā radīja cilvēku.
Aptuveni pirms sešiem tūkstošiem gadu (5765. gads) notiek gandrīz piepešs lūzums. Šajā periodā notiek cilšu masveida pārceļošanas. Pārceļotāji, kuri visbiežāk bija iekarotāji, nonāca jaunos apstākļos, saduroties ar iepriekš svešām tautām un ticībām. No kabalas viedokļa šīs parādības var izskaidrot šādi: augošā egoistiskā vēlme veic kvalitatīvu lēcienu un ienāk jaunā attīstības fāzē. Kabala klāsta, ka tieši šajā periodā parādās cilvēks vārdā Ādams, viņa egoisms no iepriekšējām stadijām9 attīstījās līdz tādai pakāpei, ka viņš pirmais izzināja Dievišķo sākotni. Viņā pirmoreiz vēsturē uzliesmoja binas rešimot10, pateicoties tam, viņš izzināja, ka pastāv Augstākais spēks11. Lai gan šī izzināšana bija patiesa12, taču ļoti caurspīdīga, smalka un tīra, ņemot vērā, ka Ādama tilpnes bija vēl ļoti šķīstas13. Tāpēc, ka rešimot attīstās no vissmalkākajām līdz „visrupjākajām”. Pēc tradīcijas savas zināšanas Ādams pat izpauda grāmatā ar nosaukumu „Eņģelis Raciēls”. Ādama periodā parādās pirmie burti un aizsākas rakstība kā tāda. No Ādama laikiem, ķēdes secībā divdesmit paaudžu garumā, šīs zināšanas tika nodotas mācekļiem, līdz nāca Ābrams.
1.3. Babilonas tornis, Ābrama rašanās
Ābrams piedzima Mezopotāmijā (zeme starp Tigru un Eifratu), Šumeras apvidū, aptuveni pirms četriem tūkstošiem gadu (XVIII gs. pirms m. ē.). Bībelē stāstīts par „Sineāras zemi” kā par vietu, kur izveidojās pirmā civilizācija, kuras nozīme turpmākajās paaudzēs ir nenovērtējama. Mūsdienu gada dalījums mēnešos un nedēļās, apļa dalījums grādos, indoeiropiešu valodas un visu pazīstamo reliģiju saknes nāk no senās Sineāras. Šeit tika uzcelta senā Babilonas (Bābele) pilsēta.
Šajā laikā izveidojās senās pasaules trīs garīgie pamatcentri: Nīlas, Eifratas un Indas krastos. Tajā pašā periodā, aptuveni pirms 5 tūkstošiem gadu, formējas Krētas salas senā kultūra (Krētas un Mīnojas kultūra). Turpmāk Krētas salu iekaros ahajieši, seno grieķu priekšteči un no Mīnojas kultūras drupām izveidosies sengrieķu reliģija un senās Hellādas kultūra. Tajā pašā laikā uzaust arī indiešu joga (kas tulkojumā no sanskrita nozīmē „savienoju”).
Šis laikmets iezīmē nākamo (pēc Ādama laikiem) egoisma uzliesmojumu cilvēkā. Jauna egoisma pieauguma pakāpe cilvēkam izraisīja vēlmi nemainīt sevi, pielīdzinoties dabai, bet mainīt dabu, lai apmierinātu savus personīgos mērķus. Alegoriski tas aprakstīts kā vēlme uzcelt torni līdz debesīm – pakļaut sev Dabu. Pieaugošais egoisms nošķīra cilvēku no dabas. Tā vietā, lai labotu augošās pretrunas starp savu egoismu un dabu, cilvēks, Visuma apgūšanas ceļā, nolēma egoistiski izzināt Radītāju. Ar to viņš pretstatīja savu „es” sabiedrībai un dabai. Tā vietā, lai apkārtējos sajustu kā savus tuvākos, bet dabu – kā savu mājokli, cilvēks vienkārši atteicās saprast dabu un apkārtējo sabiedrību. Mīlestības vietā radās naids. Cilvēki nošķīrās viens no otra, un senās pasaules vienotā tauta sadalījās daudzās tautās.
Alegoriski Vecajā Derībā tas tiek pausts tādā veidā14: „Visai pasaulei toreiz bija viena mēle un vienāda valoda. Un, kad nu tie savas teltis pārcēla austrumu virzienā, tad tie atrada līdzenumu Sineāras zemē un tur apmetās. Un tie teica: celsim sev pilsētu ar torni, kura virsotne sniedzas debesīs! Ar to mēs sev sagādāsim VĀRDU un netiksim izkaisīti pa visu zemi. Un Tas Kungs nonāca, lai apraudzītu pilsētu un torni, ko cilvēku bērni cēla. Un Tas Kungs sacīja: lūk, tā ir viena tauta, un tiem visiem ir viena valoda. Tas ir tikai sākums viņu rīcībai, un turpmāk nekas, ko tie nodomājuši, vairs nebūs tiem neiespējams. Iesim, nolaidīsimies un sajauksim viņu valodu, ka tie vairs nesaprot cits cita valodu. Un Tas Kungs tos izklīdināja no tās vietas pa visu zemes virsu, un viņi mitējās celt pilsētu un torni.”
Jozefs Flāvijs Babilonas celtniecību apraksta šādā veidā15: “Nimrods aicināja tautu uz nepaklausību Radītājam. Viņš ieteica uzcelt torni daudz augstāku kā spēj pacelties ūdens, ja Radītājs no jauna uzsūtītu plūdus – ar to atdarot Radītājam par senču bojāeju. Pūlis piekrita un sāka uzskatīt paklausību Radītājam par apkaunojošu verdzību. Ar lielu vēlmi viņi sāka būvēt torni. Redzot, ka pēc plūdu mācības cilvēki nelabojas, Radītājs sajauca viņu valodu, un tie sāka runāt dažādās valodās – viņi pārstāja saprast cits citu un izklīda. Vietu, kur cēla torni, nosauca par Babilonu, pēc notikušā tur valodu sajaukuma (lebalbel – ivr. sajaukt), kur iepriekš bija viena valoda.”
XX gadsimta sākumā vācu arheologs R. Koldevejs (Robert Koldewey) Babilonā atklāja torņa drupas, kuru izmērs bija 90 x 90 x 90 metri. Sengrieķu vēsturnieks Hērodots, kurš dzīvoja 5. gs. pirms m. ē., aprakstīja torni kā tādu pašu izmēru septiņu stāvu piramīdu. Vēstures avotos sacīts, ka Babilonas centrā atradās tempļu pilsēta Esagila un tās centrā – Babilonas tornis, augstākās dievības (dievu dievs) Marduka templis. Torni dēvēja par Etemenanki, kas nozīmē Debess un Zemes stūrakmeni.
Esagila bija tā laika visas pasaules reliģiozais centrs, savos centienos pūloties patiesā Dieva izzināšanu nomainīt uz reliģiju, kas pati par sevi ir pretēja Viņam pēc būtības. Astroloģija, horoskopi, zīlēšanas, ciparu mistika, spiritisms, maģija, buršana, buramie vārdi, nobrīnēšanas, ļauno garu piesaukšana – tas viss tika izstrādāts Esagilā, nonāca līdz mūsdienām un šodien pārdzīvo pēdējo popularitātes uzliesmojumu.
Vēsturiskā lingvistika apgalvo, ka indoeiropiešu valodas cēlušās no Babilonas torņa celtniecības laikmeta tautām. Doktors Rassels Grejs (Russell Gray) no Jaunzēlandes Oklendas Universitātes aprēķināja 87 indoeiropiešu valodu vecumu un atzina, ka tās radušās Babilonas torņa celtniecības periodā. Tieši no Babilonas pēc tam notika dažādu valodu grupās sašķēlušās tautas migrācija uz rietumiem (uz Eiropu) un austrumiem (uz Indiju)16.
Vārdnīca
9 Iepriekšējās stadijas – pastāv likums – pirms pāriešanas uz nākamo, augstāku attīstības līmeni, mēs sākam sajust visus mūsu esošā stāvokļa trūkumus, šo stāvokli vairs nav iespējams izciest un nepieciešams mainīt.
10 Rešimo (dzsk. Rešimot) – garīgās informācijas „garīgais gēns”, „ieraksts”. Rešimo ir tīra būtība, spēks – tas, kas paliek pēc iepriekšējās formas izzušanas. Tā ir enerģija, neietērpta nekādā ārējā apvalkā.
11 Augstākais spēks – Universa vispārējā daba; likums, kurš pārvalda visu, virzot uz sākotnējo mērķi – attīstīt radījumu līdz savam līmenim.
12 Izzināšanai ir jāatbilst diviem kritērijiem: 1. – nekādā gadījumā tā nedrīkst būt iztēles auglis, 2. – tā nedrīkst izraisīt ne mazākās šaubas, tieši tāpat kā cilvēkam neizraisa šaubas viņa personīgā eksistence.
13 Smalkās, šķīstās tilpnes – tādas tilpnes [uztveres orgāni], kuras ļauj cilvēkam izprast likumus, savstarpējās altruistiskās mijiedarbības principus bez īpašiem pētījumiem, noskaidrošanām, tas ir, tilpņu šķīstības pakāpe nosaka pieliekamo pūliņu daudzumu, lai atklātu garīgo dabu.
14 Radīšanas Grāmata, 11., 1.- 9.
15 Jozefs Flāvijs „Jūdu senlietas”, sacerējums 2 sējumos. Pirmā sējuma 1. grāmatas 4. nod. M.: Ladomirs : AST, 2003.
16 Gray R. D. and Atkinson, Q. D. (2003.) Language-tree divergence times support the Anatolian theory of Indo-European origin. Nature, 426 (6965)
Jaunākie komentāri