1.4. Jautājumi un atbildes
1. Jautājums: Kāda ir atšķirība starp studēšanu un izzināšanu? Kāpēc studēšanu mēs īstenojam no augšienes virzībā uz leju?
Kāpēc mēs to veicam no augšienes virzībā uz leju? Tāpēc, ka mēs studējam to, ko veica Radītājs. Pēc tam, kad radās radījums, tas sāka just vajadzību laboties17, un mēs apgūstam procesu, saistītu ar labošanos un pacelšanos augšup pasaulēs. Turklāt jebkurā gadījumā studēšana iet paralēli abos virzienos: no augšienes uz leju un no lejas uz augšieni.
Patiesībā ceļš no lejas uz augšieni kabalā netiek izskatīts, jo cilvēkam tas ir jāveic pašam. Tāpēc, neskatoties uz to, ka mūsu mācības veidotas, pamatojoties uz Augstākās pasaules funkcionēšanas pētījumiem, mēs nekādā gadījumā nedrīkstam domāt, ka, pateicoties savām nodarbībām, mēs saņemam pareizu priekšstatu par to, kā šī pasaule ir izveidota.
Mācības mums nepieciešamas ne tāpēc, lai mēs kļūtu gudrāki un zinošāki, bet lai ar to palīdzību mēs izraisītu uz sevi apkārtējās gaismas18 iedarbību. Mēs patiešām studējam to, kā notiek pasauļu izplatība no augšienes virzienā uz leju, taču to izzināšana notiek no lejas virzienā uz augšu. Šis ceļš mums jāizpēta pašiem uz sevi, atbilstoši personīgajām pūlēm, kas virzītas uz to, lai augšupejai saņemtu dzīvinošo spēku, ekrānu19, pateicoties tieši tam, ka mēs studējam pasauļu izplatību no augšienes uz leju.
Tas izdarīts ar nolūku, lai cilvēks nesapītos un lai viņam palīdzētu optimālā veidā meklēt savu ceļu, tāpēc ka tieši tas nozīmē Radītāja meklēšanu, tās vienotnes, par kuru mēs patlaban runājam.
Kas ir mūsu darbs šodien, lai augšupejā sasniegtu pirmo garīgo pakāpienu? Ar ko atšķiras pirmā garīgā pakāpe no mūsu patreizējā stāvokļa? Tikai ar to, ka sākam sajust Vienoto spēku, kurš vada visu mums apkārt esošo.
Cilvēku, dzīvnieku, augu un debesu ķermeņu (nedzīvās, augu, dzīvnieciskās, cilvēciskās dabas) vietā es atklāju aiz tiem eksistējošo Vienoto spēku, kas visu vada un tādā veidā uz mani iedarbojas. Pateicoties tam, es jau redzu un zinu, kā caur tiem man jāizturas pret Vienoto spēku, pret Radītāju!
Pirmā saiknes pazīme ar Radītāju ir stāvoklis, kurā Viņš man tēlojas kā Vienots spēks, kas atrodas katram līdzās, katru vada, atrodas ikvienā, gluži kā leļļu vadītāja roka. Šajā gadījumā es varu visu apvienot kopā un iztēloties Viņu kā Vienoto lauku, dēvētu: Šekinas mirdzums20. Tāda Augstākās vadības, Viņa vienotnes, Viņa vienīguma, Viņa vienotā mērķa, vienotā virziena pasīvas izpausmes atklāšana arī ir mūsu uzdevums. Vēlāk šo vienotni cilvēks atklāj savu pretējo un pašu neiedomājamāko personisko izpausmju milzumā.
Garīgās pasaules izzināšanu mēs aprakstām dažādos pārdzīvojumos un tēlos, taču tā ir absolūti reāla, to ir iespējams izmērīt un tas var tikt atkārtots. Klasiskās zinātnes, kuras mēs attīstām, pamatojoties uz informāciju, kuru uztveram mūsu laicīgajā pasaulē – īpašos, ļoti ierobežotos apstākļos – nodod mums daudzveidīgo spēku sajūtu ne to patiesajā veidā, bet mūsu personīgo īpašību izpausmē. Kabala turpretim runā par to, kas atrodas aiz šiem spēkiem un īpašībām – par vienīgo Radītāja spēku.
Neskatoties uz to, ka garīgais materiāls mums nav pazīstams, mēs varam to izpētīt loģikas ceļā kā jebkurā zinātnē. Piemēram, nodarbojoties ar anatomiju, pētot atsevišķus orgānus un to savstarpējo ietekmi, mums vēl nav priekšstata par dzīvu cilvēku kopumā, taču laika gaitā, kad šo zinātni esam izzinājuši, mums rodas iespēja no speciālā likuma izveidot vispārējo, kurš nosaka visa organisma uzvedību. Tādā veidā klasiskajās zinātnēs tiek radītas daudzas lietas, un tā ir pilnīgi zinātniska pieeja.
Uzsākot Augstākās pasaules izpēti, ņemot vērā apstākli, ka par to nav nekāda priekšstata (jo zinības izzināmas, ņemot vērā tikai visu detaļu kopumu), cilvēkam iepriekš ir jāapgūst visas detaļas, to mijiedarbības shēma, faktori, cēloņi un sekas, līdz sasniegs visu gudrību. Kad viņš visu zinās pašos sīkumos, viņš sasniegs visaptverošas zināšanas.
Ja mācības tiek apvienotas ar nolūku atklāt Radītāja vienotni, tad visas mūsu pūles Viņā summējas, iekļaujas un rezultātā transformējas garīgajās zināšanās.
Vienotnes izzināšana nozīmē, ka mums jāsummē visas zināšanas, iespaidi, tie jāizmēra, savstarpēji jāsavieno tādā veidā, lai šīs zināšanas mūsos izveidotu absolūtu vienotības ainu, kas sastāv no savstarpēji izslēdzošiem, viens otram pretējiem spēkiem, parādībām, darbībām. Līdzko iepazīsim visas detaļas vissīkākajās to izpausmēs, sasniegsim pilnīgas, visaptverošas zināšanas.
Tikai mūsdienās kabalu sāk apgūt visā pasaulē. Iepriekš tas netika darīts, ne tāpēc, ka tā būtu neizzināma. Astronomam arī nav precīzas izpratnes par pašām zvaigznēm un planētām, taču, neskatoties uz to, viņš pēta notiekošos ar tām procesus, virzot uz priekšu un attīstot savu zinātni. Tāpat arī mēs: neizzinām ne mūsu pasaules būtību, līdzīgi astronomiem vai fiziķiem, ne arī garīgās pasaules būtību, līdzīgi kabalistiem. Taču, ja nav iespējas izzināt pašu būtību, mēs mēģinām apjēgt šīs būtības darbības, reakcijas. Ar to mums ir pietiekami, jo pašu procesu izzināšana, kuri noris ar neizzināmiem objektiem, jebkurā gadījumā mūs noved pie pilnīgām zināšanām.
2. Jautājums: Ko tieši mēs izzinām, virzoties augšup, mērojot pasauļu pakāpienus?
Pasaule ir manas izlabotās vēlmes apjoms, to dēvē par manas izzināšanas pasauli. Šajā brīdī, ņemot vērā, ka pilnīgi neko vēl neesmu sevī izlabojis, neesmu pielīdzinājies Radītājam, es atrodos uz iepriekšējās pakāpes, dēvētas par „mūsu pasauli”. Tas ir tas pats egoisms, pateicoties kuram es sajūtu sevī Radītāju, savās dabiskajās īpašībās, taču tas viss ir tikai sevis dēļ.
Cilvēks neuztver neko citu, izņemot Radītāju, izņemot gaismu, kas to radījusi un piepilda. Katrs no mums arī patlaban sajūt Radītāju, taču tikai Viņam pretējā, zemākajā stāvoklī, ko dēvē par „mūsu pasauli”21.
Tāds stāvoklis netiek uzskatīts par Augstākās pasaules izzināšanu, tas nav garīgs, par cik tajā nav nekādas līdzības ar Radītāju. Taču arī šajā stāvoklī un visos turpmākajos, daudzkārt augstākos, es pieņemu savu vēlmi: tās labošanās vai nelabošanās pakāpi. Visu es sajūtu sevī, savā vēlmē. Tādā veidā mūsu vēlme, tas ir, radījums sākotnēji arī tika radīta.
Pacelšanās augšup no pakāpes uz pakāpi notiek ne tāpēc, ka es palielinu savu vēlmi, tā ir fiksēta un nemainīga. Es varu to palielināt tikai tad, ja tā saplūst ar citu vēlmi, pēc tam vēl ar vienu un vēl utt. Pacelšanās augšup, mērojot pakāpienus, iespējama tikai atbilstoši saplūsmei ar pārējām dvēselēm22, pārējām vēlmēm. Tās pievienojot sev, es veidoju savu kli lielāku, saņemu papildu vēlmi. „Es to pievienoju” – nozīmē, ka es to laboju, tas ir, laboju sevi. Citādāk nav iespējams, jo, pateicoties pievienošanai, egoistiskās starpsienas starp diviem objektiem likvidējas. Tādā veidā man izveidojas izlabotā kli. Tajā es sajūtu nākamo labošanās pakāpi un tā tālāk.
3. Jautājums: Ko cilvēks atklāj, izzinot garīgo pasauli?
Cilvēks atklāj, ka garīgajā pasaulē eksistē pilnīga harmonija, ka visu vada Augstākais spēks, kurš visas pasaules, visus radījumus ved pie kopīgā mērķa. Atklājot šo mērķi, cilvēks pārstāj darīt neapdomātas rīcības un sāk saprast, kā jāizturas pret citiem cilvēkiem. Viņš kļūst par nedalāmu visas radības integrālo daļu.
1.5. Tests
1. Ko pēta mūsdienu zinātnes?
a) – matēriju;
b) – formu, ietērptu matērijā;
c) – matēriju; formu, ietērptu matērijā; abstrakto formu;
d) – būtību.
2. Kāpēc formas izzināšana, kas nav ietērpta matērijā, tiek uzskatīta par kļūdainu?
a) – nav pārbaudes, veiktas eksperimentālā ceļā;
b) – izpēte ir ļoti sarežģīta;
c) – izpēte ir kļūdaina;
d) – tiek pētīta tikai būtība.
3. Kas ir matērija?
a) – objektīvā realitāte;
b) – spēki, kas iedarbojas uz mūsu maņu orgāniem;
c) – spēki, kurus nesajūtam;
d) – matērija neeksistē.
4. Ko cilvēks uztver?
a) – maņu orgānu reakciju uz ārējo spēku iedarbību;
b) – spēku ārējo iedarbību;
c) – spēku būtību, kuri uz viņu iedarbojas;
d) – neko neuztver.
5. Kas ir pasaule?
a) – tas, ko izzinu ar saviem maņu orgāniem;
b) – tas, kur es atradīšos, ja apgūšu kabalu;
c) – Visuma uzbūves teorija;
d) – tas, ko es nespēju izzināt.
6. Ko pēta kabalisti?
a) – matēriju;
b) – abstrakto formu;
c) – matēriju un formu, ietērptu matērijā;
d) – būtību un abstrakto formu.
Vārdnīca
17 Labošanās ir tikai nolūka baudīt „sevis dēļ” mainīšana uz nolūku baudīt „atdeves dēļ”, pateicoties tam, radījums kļūst līdzīgs Radītājam, Viņam pielīdzinās.
18 Apkārtējā gaisma – gaisma, kas pagaidām atrodas ārpus kli, taču ar savu spiedienu, mērķtiecīgu iedarbību liek kli mainīties, uzlaboties.
19 Ekrāns – „ierobežojuma spēks”, kas mostas radījumā attiecībā pret Augstāko gaismu ar mērķi novērst baudu sevis dēļ. Pārvarēšanas, pretošanās spēks egoismam.
20 Šekinas mirdzums – Augstākā spēka klātbūtnes sajūta visā, kas ietver cilvēku. Tas ir lauks, kas viscaur iespiežas, visu caururbjošs, elpojošs ap tevi un tevī, tas gatavs tevī izpausties, tevis dēļ, lai tu sajustu to kā diktējošu noteiktus likumus visam, sajustu it kā šī lauka spriegumu sevī. Tajā ielikta Radītāja doma un pats lauks ir Radītājs.
21 Mūsu pasaule – aina, kuru mēs sajūtam ar piecu maņu orgānu (redze, oža, tauste, garša un dzirde) palīdzību. Šī aina ir egoisma īpašības atspulgs. Egoisms nav spējīgs saņemt gaismu (baudu) sevī, tāpēc mēs to sajūtam kā tukšumu (ciešanas).
22 Dvēseles – Radīšanas Nodoma sākumā tika radīta vienota dvēsele (vēlme), dēvēta par Ādamu Rišonu (Pirmais Cilvēks). Tā sašķēlās 600 tūkstošu daļās. Patlaban katrai atsevišķai daļai ir iespēja veikt savas labošanās darbu un pielīdzināties Radītājam.
Jaunākie komentāri