1.3.6. Izpētes metode kabalā
Augstākās pasaules izzināšana notiek kabalista radītajā papildu sajūtu orgānā, kuru dēvē par dvēseli12. Tas, kas tajā tiek uztverts, tiek dēvēts par garīgo izzināšanu13. Garīgā izzināšana notiek tikai tādā pakāpē, kādā šis papildorgāns un tā īpašības atbilst vienīgajam eksistējošam vadošajam spēkam, kuru kabalisti dēvē par „Radītāju”.
Attēls 4. (1). Garīgās izzināšanas metode ar ekrāna un atstarotās gaismas palīdzību.
Atbilstoši pielīdzināšanās pakāpei Radītājam, cilvēkam atklājas Augstākā pasaule14. Vārda „pasaule (olam)” izcelsme nāk no vārda apslēptība (alama), tas ir, mainot sevi, cilvēks pakāpeniski atklāj to, kas iepriekš tika slēpts. Tādējādi visas pasaules atrodas cilvēkā, atklājas viņā un ir nekas cits, kā daļēja līdzība ar Radītāju.
Pielīdzināšanās Radītājam ir pakāpenisks, pakāpjveida process: garīgā sajūtu orgāna izveidošana notiek, mērojot 125 pakāpes, kas dēvētas par „125 pasauļu pakāpēm”15, pa kurām cilvēks pakāpeniski paceļas augšup, lai pilnībā atklātu Radītāju.
Absolūtu līdzību ar Radītāju dēvē par cilvēka pilnīgu izlabošanos. Ar to viņš sasniedz savu radījuma mērķi.
1.3.7. Uztvere kabalā
Jebkurai zinātnei ir noteikts izpētes diapazons, nosacīts ar dabisko uztveres orgānu jutību. Ierīces ļauj nedaudz paaugstināt to iespējas, taču arī tām ir zināmas robežas.
Attēls 5. (1). Mūsu pasaules uztvere ar cilvēka (vēlme saņemt) piecu maņu orgānu palīdzību.
Kabala sniedz cilvēkam neierobežotu uztveres apjomu, pie tam paskaidrojot, ka nekādā gadījumā nedrīkst atrauties no objektīvās realitātes izzināšanas: neapšaubāms ir tikai tas, ko kabalists uztver, tikai šajās robežās tiek veikts pētījums. Tāpēc kabalisti vienmēr ir ļoti uzmanīgi savu zināšanu nodošanā.
Sevišķi labi tas redzams Bāla Sulama „Desmit Sefirot Mācībā”16, kur skaidrojot to, kas iziet ārpus cita kabalista sapratnes robežām, viņš raksta: „Tālāk seko personisks pieņēmums”. Jebkurš priekšstats, kas nav pamatots ar precīzu mērījumu un izzināšanu, vienmēr tiek atrunāts kā tāds. Tas nekad netiek pieņemts kā neapšaubāms zinātnisks fakts ne no paša autora puses, ne no tiem, kas studē viņa darbus.
Kabala ir tāda pati zinātne kā arī citas dabiskās disciplīnas, tikai atšķirībā no tām, kabala ļauj pētniekam strādāt daudz plašākā diapazonā. Tāpat kā visas pārējās zinātnes, tā attiecas uz realitātes izzināšanu un uztveri, tas ir, bāzējas uz precīzu izzināšanu. Tikai tas, ko mēs izzinām, izmēram, varam atkārtot, pierakstīt, nodot tālāk, kabalā tiek definēts kā zinātniskie dati. Forma un matērija netiek atrautas viena no otras, bet tiek izzinātas kopā.
1.3.8. Izzināšana kabalā
Atklājot sevī papildu sajūtas, cilvēks iekļūst Universa daļā, kuru iepriekš neuztvēra un sāk tajā strādāt tāpat kā atklātajā pasaules telpas daļā, kuru visi sajūt. Cilvēks izzina notiekošā cēloņus, saikni starp tiem un sekām. Atklājamais Universa fragments pievienojas iepriekšējai pasaules ainai. Saņemamās zināšanas ir absolūti neapšaubāmas, jo iegūtas empīriskā ceļā, pētījumu rezultātiem ir simtprocentīga atkārtojamība, un tos var pārbaudīt citi pētnieki.
Viens no kabalas likumiem vēsta: „Tas, kas nav izzināms, tam nevar piešķirt nosaukumu”. Pētot objektu, kādai no tā īpašībām vārdu piešķir tikai pēc tam, kad šis objekts ir pilnībā izzināts.
Par izzināšanu kabalā tiek dēvēta priekšmeta visdziļākā izpratne, kad cilvēks izzina ne tikai pašu objektu, bet arī visaugstāko pakāpi, cēloni, kurš šo objektu ir radījis. Savas radīšanas cēloņa apzināšana atklāj eksistences mērķi, visus stāvokļus, kas cilvēkam jāiziet, mērojot cēloņu un seku saiknes ķēdi, līdzko viņš iegūs galīgo formu. Kabalā šādu zināšanu summa attiecībā uz objektu tiek dēvēta par izzināšanu.
1.3.9. Izzināmais un neizzināmais
Kabala principiāli nedala Universu garīgajā un materiālajā – tā runā par izzināmo un neizzināmo.
Tas, ko es šodien izzinu ar maņu orgānu palīdzību, tiek dēvēts: „šī pasaule”, „mūsu pasaule”, „pasaule, kuru es izzinu”, „mana pakāpe”. Tā daļa, kuru vēl neesmu atklājis, taču kura, kā skaidro kabalisti, man jāatklāj, paliek no manis slēpta un tiek dēvēta par apslēpto pasauli.
Vārdnīca
12 Dvēsele = ekrāns = atstarotā gaisma – vēlme, tieksme, nolūks sniegt prieku, baudu Radītājam (tāpat kā arī Viņš sniedz man), par spīti savai pirmatnējai vēlmei saņemt.
13 Garīgā izzināšana – izzināšana, kurā mēs skaidri sajūtam avotu, kuru izzinām. Garīgajā izzināšanā gaisma līdzās baudai ietver sevī skaidru baudas avota apzināšanos (šīs apziņas dziļums atkarīgs no pakāpes, kurā mēs atrodamies) ar visiem tā nodomiem, plāniem. Pamatā ir garīgās dabas pirmcēloņu sapratne.
14 Augstākā pasaule = Garīgā pasaule – pastāv atbilstoši atdeves īpašību likumiem. Par „Augstāko” tiek dēvēta tāpēc, ka atdeves īpašība ir cēlonis, mūsu pasaules sakne, turpretī mūsu pasaule, kas pilnībā tiek vadīta no garīgās pasaules, ir tās sekas.
15 125 pasauļu pakāpes – no Radītāja līdz mūsu pasaulei ir 5 apslēptības pakāpes, kas dēvētas par pasaulēm (pasaule – „olam”, no vārda „alama” – apslēptība). Katra no šīm pasaulēm dalās piecās nelielās daļās un katra no tām – vēl uz piecām. Tādējādi pastāv 125 apslēptības pakāpes, turklāt augšupejot pa šīm pakāpēm notiek Radītāja īpašību atklāšana.
16 Desmit Sefirot Mācība – mūdienu galvenā kabalistiskā mācību grāmata (6 sējumi, vairāk kā 2000 lappušu). Autors: Bāls Sulams – Jehuda Ašlags (1885. g. – 1954. g.).
Jaunākie komentāri