1.3.2. Matērijas pamats – ietvertais tajā spēks
Spēks ir reāla mūsu pasaules matērija tāpat kā visa pārējā. Tas, ka spēkam nav tēla, kuru var uztvert ar cilvēka maņu orgāniem, nemazina tā nozīmi.
Piemēram, skābeklis un ūdeņradis tīrā veidā nav redzami, tiem nav smaržas un garšas, tas ir, attiecībā pret cilvēka maņu orgāniem tie nekādā veidā neizpaužas. Taču nonākot noteiktā savienojumā, tie veido ūdeni – saskatāmu šķidrumu, kam piemīt garša, tilpums un svars. Ja ūdeni pievienot neveldzētiem kaļķiem, tad ūdens momentāni tajos iesūksies un šķidrums kļūs par cietu vielu. Tādējādi tīrā veidā nesajūtamie ķīmiskie elementi skābeklis un ūdeņradis, kurus cilvēka maņu orgāni neuztver, no gāzveidīgiem pārtop cietā vielā, kuru sajūtam kā pabeigtu pēc savas formas.
To pašu var sacīt arī par spēkiem, kas darbojas dabā. Parasti tie netiek uzskatīti par matēriju, jo nav izzināmi caur sajūtām. Taču no otras puses, tas, kas ir sajūtamā realitāte, piemēram, šķidrumi un cietie ķermeņi, pie sasilšanas spēj pārtapt gāzē, kas, būdama atdzesēta līdz noteiktai temperatūrai, no jauna var kļūt par cietu vielu.
Vienmēr var pacelties līdz visnetveramākam jebkuras vielas stāvoklim un no tā nonākt pie rupjāka, cietāka stāvokļa. Visi mums sajūtamie tēli nāk no pamatiem, kurus nav iespējams sajust un kuri paši par sevi nav materiāli, kas eksistē sevis pašu dēļ. Tāpēc visi mūsu apziņā piefiksētie tēli, ar kuru palīdzību tad arī nosakām materiālus, ir nepastāvīgi. Šie tēli neeksistē savu specifisko īpašību ietvaros, bet tikai maina savu formu ārējo faktoru iedarbībā – tādu kā, piemēram, temperatūras režīms. Sasildot vai atdzesējot kādu ķermeni, var novērot, kas notiek ar to netveramā un sajūtamā pakāpē.
Tātad matērijas pamats ir tajā ietvertais spēks. Taču spēki attiecībā pret mums paši par sevi neizpaužas kā ķīmiskie elementi. Nākotnē spēku būtība atklāsies tāpat kā ķīmiskie elementi, kurus savā laikā cilvēks atklāja.
1.3.3. Esamībā eksistē tikai spēki
Kabala palīdzēs cilvēcei atklāt, ka matērija kā tāda neeksistē. Jau šodien zinātnieki savos pētījumos nonāk pie secinājuma: matērija eksistē tikai attiecībā pret mums, un tās veidu nosaka mūsu uztvere. Jebkuru matēriju attiecībā pret novērotāju var novest līdz šīs matērijas sajušanai kā cietas, šķidras, gāzveida. Matēriju var pārvērst plazmas vai pilnīgi izzūdošā no mūsu uztveres stāvoklī. Viss atkarīgs tikai no tā, kā mēs uz šo matēriju iedarbojamies, cik lielā mērā cenšamies to novirzīt uz „nesajūtamības zonu”. Pie tam ar pašu matēriju nekas nenotiek – tā pāriet no viena stāvokļa citā, taču neizzūd. Viss mainās tikai attiecībā pret mūsu maņu orgānu iespējām, mūsu uztveri. Realitātē eksistē tikai spēki, kuri attiecībā pret mums vispār neizpaužas, vai izpaužas tādās formās, kuras mēs uztveram: plazmas, gāzveida, šķidrā vai cietā.
1.3.4. Mēs neizzinām spēkus – mēs izzinām to iedarbību uz mums
Līdz tam laikam, kad zinātne sasniegs savas attīstības absolūto formu, mums jārēķinās tikai ar konkrētu realitāti. Šodien mēs sajūtam sevi un to, kas ir mums apkārt. Lai gan arī vienkārša sevis un pasaules sapratne demonstrē mūsu neobjektivitāti, turklāt mūsu definējumi ir pagaidu un neprecīzi, neskatoties uz to, citas izejas mums nav. Mēs varam piešķirt nosaukumus tikai saskaņā ar smadzeņu reakciju uz to informāciju, kuru smadzenēm nogādā mūsu maņu orgāni.
Visas redzamās un mums sajūtamās materiālās darbības jāizskata saiknē ar to, kurš tās veic, ņemot vērā to apstākli, ka viņš un pašas darbības savā pamatā sastāv no matērijas. Ja ne šis apstāklis, tad nepastāvētu izzināšanas iespējamība.
Mēs neizzinām pašus spēkus, tas ir, garīgo pasauli. Mēs izzinām tikai šo spēku darbību un šo darbību sekas, kurām arī piešķiram nosaukumus. Kamēr nesasniegsim spēku līmeni, to ietērpi pastāvīgi mainīsies, un mēs nespēsim sajust neko absolūtu, ne arī pareizi to definēt.
1.3.5. Vienotais spēks
Realitātē eksistē tikai spēks, kas mūsu sajūtās izpaužas kā dalīts bezgalīgā atsevišķu spēku daudzumā, kurus uztveram lielākā vai mazākā mērā, atkarībā no mūsu spējas uztvert, izzināt, ar tiem kontaktēties. Tas arī nosaka mums apkārt esošo daudzveidīgo objektu un darbību esību, kas veido mūsu pasaules ainu.
Patiesībā realitāte nesastāv no mūsu pasaules un garīgās pasaules. Tie esam mēs, kuri vienu visaptverošo spēku, Radītāju, dala šāda veida izpausmēs. Mēs uztveram sevi kā „es, kurš atrodas iepriekš ieplānotā pasaulē”. Kabala piedāvā mums citu redzes leņķi uz pasauli: „es kā kli10 attiecībā pret gaismu11, kura mani veido un kuru es sajūtu”. Šāda pieeja ļauj saprast, ka, neskatoties uz pastāvošo uzskatu, materiālais nav garīgā ietērps un tātad caur materiālo nevar ietekmēt garīgo.
Vārdnīca
10 Kli (tilpne) – patstāvīga (apzināta) vēlme saņemt baudu no gaismas.
11 Gaisma – spēks, kas veido, labo un piepilda radījumu; baudas avots.
Jaunākie komentāri