4.3. Pamats – veidojuma nemainīgā daļa
Jebkuram mūsu pasaules objektam ir savs „tēls” Bezgalības pasaulē, ne ārējā forma, bet iekšējā. No Bezgalības pasaules, transformējoties, taču nemainot savu būtību, šis „tēls” nonāk lejup mūsu pasaulē. Mainās tikai tā ārējā forma. „Tēlam” nonākot šajā pasaulē, tā iekšējā būtība paliek nemainīga. Ja mēs spētu nokļūt šī objekta iekšienē un zināmā veidā izjust šo būtību, mēs sajustu, kāda tā bija saknē, kad šī sakne no nekā radās Bezgalības pasaulē. Saknes būtība ir nemainīga.
To var aplūkot piemērā ar kviešu sēklu, kas satrūd zemē, izraisot jauna, tā paša veida dīgļa rašanos. Sēkla sadalās, tas ir, tās ārējā forma pilnībā izzūd, līdzīgi tam, kā zemē satrūd mūsu ķermenis, taču pamats paliek un dod jaunu dzinumu. Tieši tāpat mūsu dvēsele stimulē jauna ķermeņa dzimšanu, lai tajā iemiesotos. Informācijas daļa, kas paliek pēc ķermeņa satrūdēšanas (tāpat kā informācijas daļa, kas saglabājusies pēc sēklas satrūdēšanas zemē), piespiež no jauna radīt ap sevi atbilstošu ārējo apvalku.
Šai garīgajai informācijai nav nekāda materiālā apvalka, kas ap to atrastos. Tā izpaužas kā rešimo, kas liek tai strādāt ar Augstāko gaismu76 un veidot kli, vai arī izpaužas kā dvēsele, vēlme (tas ir, arī rešimo), kura spēj realizēties, atrodoties tikai ķermeņa apvalkā. Jau no ķermeņa, pateicoties tā ārējām īpašībām, tā pakāpeniski sevi attīsta, pārejot no egoistiskām vēlmēm uz altruistiskām.
Piemēram, kviešu sēkla, kas zaudējusi savu ārējo apvalku, iegūs jaunu. Pēc savas būtības tas būs tāds pats kā iepriekšējais, taču tajā notiks visdažādākās pārmaiņas. Tieši ārējās pārmaiņas, kas notiek ar pastāvīgo iekšējo informācijas daļu, mūs arī interesē: tikai tās arī ir mainīgas. Turpretī iekšējā informācija nemainās, tāpēc tā mūs neinteresē. Pirmie informācijas dati (pamats) – nav paši svarīgākie, lai gan arī pamatnoteicošie. Tie runā mums par veidu, nevis par šī veida īpašībām.
Tādējādi iesētās kviešu sēklas būtība, kas mainīja savu iepriekšējo formu, pieņemot jaunu uz satrūdējušās fona, tiek dēvēta par pamatu, kam nepiemīt nekāda forma. Pēc sadalīšanās tas kļuva derīgs citas formas pieņemšanai, tas ir, formas, kas spējīga augt un iziet no tā pamata, kas ir sēkla.
Visiem zināms, ka kviešu pamats nekad nepieņems citu graudzāles formu, piemēram, auzu, bet pieņems to formu, kas bija iepriekšējā, taču tagad zaudēta, tas ir, kviešu formu. Neskatoties uz to, ka pastāv noteiktas izmaiņas kvantitātē un kvalitātē (jo iepriekšējā formā bija viens grauds, taču tagad tie ir vairāki), ārējā izskatā un garšā pati kviešu forma nemainās. Šeit var izsekot cēloņu un seku kārtību, kas attiecas uz paša pamata īpašību, kura nekad nemainās, tādējādi kvieši nekad nekļūs par citu graudzāli. Tas pats vērojams starp radījumu un rešimot. Atšķirība starp tiem ir ļoti liela. Rešimot pastāvīgi mainās, taču radījums paliek nemainīgs.
Radījums – tā vēlmes daļa saņemt no Ādama Rišona77, no kopīgās dvēseles, kuras struktūra nemainīga un kurai jāiziet visi stāvokļi, virzoties pa rešimot pakāpēm. Rešimot mainās, taču dvēsele paliek nemainīga. Tas nozīmē, ka mans „es” ir Ādama Rišona daļiņa, kas manī nemainās, tā pārvietojas pa noteiktiem attīstības pakāpieniem, kuri ir arī nemainīgi. Šo daļiņu dēvē par pamatu. Rešimot, kuri manī atrodas, ir kā DNS spirāles, kas arī nemainīgas un tās visas man ir jāiziet.
Vienīgais, kas šeit ir svarīgs – kā es tās iziešu. Ja izdarīšu pareizo izvēli un vēlēšos tās iziet pats, tad es tās iziešu ar prieku, ar baudu. Līdz ar to ar savām īpašībām es pielīdzinos Radītājam. Tie ir jau mani parametri, kas mainās, taču mana sākotnējā vēlme un viss mans attīstības ceļš ir pastāvīgi. Es mainu tikai savu attieksmi pret šo ceļu.
Vārdnīca
76 Augstākā gaisma – noteikts starojuma veids no augšienes, pozitīvie ārējie garīgie enerģētiskie lauki; tas, kas nāk no Radītāja būtības un radījums to sajūt kā „Radīšanas nodomu”: sniegt baudu radījumiem.
77 Ādams Rišons – Radītāja radītā vienotā dvēsele, vienotā vēlme, kas piepildīta ar vispārējo gaismu (baudu).
Jaunākie komentāri