1.4. Kabala – zinātne par realitātes uztveri
Kabala ir zinātne par uztveri („kabala” tulkojumā no ivrita nozīmē „saņemšana”, „uztvere”), par to, kā es uztveru realitāti. Kabala liek mums saprast, ka nepieciešams apstāties un padomāt, taču ne par apkārt esošo pasauli, bet par sevi pašiem. Ja mainīsim sevi, tad arī apkārtējā pasaule izskatīsies savādāk, mēs to redzēsim citādu.
Es redzēšu, ka pasaule ir caurspīdīga, ka izeju tai cauri, tajā nav sienu un starpsienu. Šo pasauli kā sadalītu es uztveru tāpēc, ka tādā veidā iekārtoti mani maņu orgāni. Ja tie būtu veidoti savādāk, es spētu iziet caur sienām līdzīgi rentgena stariem. Taču mani maņu orgāni iekārtoti tā, ka viens materiāls man šķiet ciets, otrs – šķidrs, trešais – gāzveida. Tāda veidā es to visu sajūtu.
Tāpēc pats galvenais – zināt, kā mēs varam mainīt savu uztveri un nevis vienkārši mainīt, bet sasniegt stāvokli, kurā šīs pasaules vietā redzēsim patieso ainu, dēvētu par Bezgalības pasauli. Bezgalība nozīmē izzināšanas neierobežotību, izzūd izpratnes, uztveramās realitātes dziļuma robežas. Tas ļaus mums atklāt vienoto spēku. Mēs vairs neredzam nianses, neatšķiram ne sarkano, ne balto, nejūtam ne saldu, ne rūgtu, ne spiedienu, ne vakuumu, nekādus objektus, nekādus citus spēkus. Visi spēki un visi likumi apvienojas vienā laukā, dēvētā par bezgalības gaismu.
Būtībā, kas es esmu un kāda ir šī realitāte? Tā ir visaugstākā garīgās uztveres realitāte. Kas notiek ar manu ķermeni? Es sāku sajust, ka ķermenis neeksistē, ka tas ir tikai mans iespaids par sevi pašu. Līdzīgā veidā mainās arī visa īstenība. Es sāku saprast, ka mani priekšstati par manu piedzimšanu un dzīvi kaut kādā pasaulē, kaut kādā vidē, uz Zemes, Visumā ir bijuši tikai iekšēji. Šo sajūtu saturs tika noteikts, pamatojoties uz manu uztveres instrumentu specifiku. Tādā veidā no savas aprobežotības cilvēks nonāk līdz bezgalīgai neierobežotai uztverei un atklāj, ka eksistē citā formā. Šī eksistence citā formā tiek dēvēta par dvēseli.
Tātad mēs pastāvīgi atrodamies vienā realitātē – laukā, kuru dēvē par bezgalības gaismu vai Radītāju. Radītājs katru no mums radījis punkta veidā, kurš sajūt pats sevi. Galu galā eksistē viens spēks, un tajā atrodas punkts, kas sajūt individualitāti, savu personīgo dzīvības spēku. Šis punkts attīstās līdz brīdim, kad realitāti sāk uztvert kā Bezgalību. Pasaules, dvēseles un viss, kas mums šķiet esošs šajā pasaulē, ir laicīgi fenomeni, kuru klātesība laukā, kuru mēs uztveram, ir nosacīta ar mūsu izzināšanas veidu nepilnību.
Atbilstoši tam, kā mēs pilnveidojam kelim, šī pasaule kļūst arvien caurspīdīgāka un rezultātā izzūd. Tās vietā rodas ainas, kas lielākā mērā atbilst bezgalībai un tiek dēvētas par garīgajām pasaulēm: Asija, Jecira, Brija, Acilut, Ādams Kadmons un Bezgalības pasaule. Tādā veidā pilnveidojas mana uztvere. Tāpēc Bāls Sulams klāsta, ka viss, kas tiek uztverts ar dvēselēm, tiek noteikts ar to iekšējām īpašībām. Atbilstoši tam, kā mainās šīs īpašības, mainās arī apkārtējā pasaule.
Jaunākie komentāri