1.3. Kā mēs mainām pasauli
Mūsu uztveres uzlabošanas35 procesā mēs atklājam daudz dziļāku radījuma materiālu, papildus spēkus, kuri darbojas Dabā. Pateicoties uztveres instrumentu transformācijai, mainās laika, kustības, telpas izpratne. Mainās viss. Piepeši sākam sajust, kā mainījušās mūsu sajūtas, mūsu iekšējie parametri.
Tādējādi zinātne, kas atklāj mūsu kli36 līdz tādai pakāpei, ka sākam sevi sajust it kā citā pasaulē, dēvēta par realitātes uztveres zinātni. Tad, kad cilvēks uztver realitāti jau augstākajās garīgajās pakāpēs, viņam kļūst saprotams, ka viņš spēj regulēt šo procesu. Tas ir, viņš spēj nošķirt sevi no uztveres tiktāl, ka būs spējīgs izjust: zīdaiņa, pieauguša cilvēka, nopietna kabalista, bezgalības uztveri – bez jebkāda sajūtu ierobežojuma. Viņš spēs atrasties tādā apslēptības pakāpē, ka būs spējīgs nolaisties līdz stāvoklim, kurā viņš it kā neeksistē. Tad, izjūtot to uz sevi, viņš sapratīs, ko nozīmē „neeksistēt”. „Neeksistēt” nozīmē – neko nejust.
To var pielīdzināt zīdaiņa stāvoklim: viņa sajūtas ir pilnīgi neattīstītas, viņš neko nezina par sevi, nespēj novērtēt, vai viņš sajūt kaut ko vai nē, eksistē vai neeksistē. To pašu var sacīt par dzīvniekiem, augiem un nedzīvo matēriju.
Cilvēks, kurš nonāk līdz neierobežotas uztveres līmenim, kas sākas (lielākā vai mazākā mērā) aiz šīs pasaules robežām, garīgajās pasaulēs atšķiras ar spēju redzēt sevi no malas. Lai izzinātu šo pasauli, uztverei viņš izmantoja savas vēlmes tādā veidā, ka tiecās uzņemt tajās maksimāli iespējamo. Taču šajā gadījumā uztvere ir diezgan ierobežota, ņemot vērā, ka jebkurš piepildījums, kas nonāk vēlmē, acumirklī to anulē. Vēlmē nav iespējams sasniegt ko vairāk, kā vien saņemt nenozīmīgu uztveres daudzumu un minimālu realitātes sajūtu.
Runājot par punktu sirdī, cilvēks to attīsta jau ar citu uztveri: ar mērķi atdot, nodibināt saikni ar citiem cilvēkiem. Šajā gadījumā viņš sāk sajust savu dzīvi un realitāti apkārtējos, ne sevī pašā. Caur viņu pastāvīgi sāk ritēt garīgā informācija, un tāpēc realitātes sajūta neizzūd.
Attēls 1.3.1. Pacelšanās augšup mērojot uztveres pakāpienus, sākot no mūsu pasaules līdz Bezgalības pasaulei.
Pēc tam cilvēks var izklāt sev ceļu, virzīt sevi uz priekšu: „Kas „es” esmu, kas ir pasaule, kā es to uztveru no ārpuses?” Viņš redz sevi no malas.
Cilvēka kelim nonāk viņa varā, viņš sāk virzīt sevi uz priekšu tādā veidā, it kā vienlaikus būtu zīdainis un tajā pašā laikā viņam ir vara pār šo zīdaini kā pieaugušam cilvēkam. Viņš jūtas tā, it kā viņam būtu dotas divas varas: viena – no materiālās pasaules, otra – no garīgās, no malhut37 un no binas38.
Redzot pasauli un sevi no malas, cilvēks spēj virzīt sevi uz priekšu tā, lai varētu izmantot savu varu pār sevi. Tāpēc kabalisti spēj pastāstīt mums, ka redz sevi ārpus ķermeņa, ārpus kli – no Radītāja puses. Atrodoties tikai sava materiāla iekšienē, kas dēvēts par malhut, vēlmes baudīt iekšienē, cilvēks savās sajūtās ir ierobežots ar piecu maņu orgānu iespējām. Tāpēc viņš arī nav spējīgs iziet no šīs uztveres ietvariem un redzēt sevi no malas.
Attēls 1.3.2. Garīgās kli izveides sistēma. Binas īpašību (Radītājs) un malhut (radījums) savienojums, cilvēka pareizās realitātes uztveres (vidējā līnija attēlā) izveidošana ar šī savienojuma palīdzību.
Malhut ir dvēseles, turpretī bina – Radītāja spēks, atdeves īpašība. Cilvēks ar rīcībā esošajiem abiem spēkiem, savienojot vienu spēku ar otru, patstāvīgi veido sevi un savu realitātes uztveri. Pateicoties tam, viņš kļūst neatkarīgs no malhut un binas – šiem Radītāja radītajiem spēkiem. Cilvēks ir ne matērija, bet vispārējā uztvere, kas tiek nodibināta starp saņemošo un atdodošo, kaut kas tāds, ko mēs veidojam sevī.
Ja es vēlos izzināt garīgās sajūtas, man jāuztver kaut kas, kas atrodas ārpus manas kli robežām: ne kli iekšienē, bet ārpus tās robežām. Tas iespējams tikai tajā gadījumā, ja es pie savas kli pievienošu cita cilvēka kli. Ja nerunāt par citām kelim, ārpus manas kli atrodas tikai bezgalības gaisma39, kuru es neuztveru. Lai to uztvertu, man nepieciešams kāds pamats, uz kuru iedarbosies spēks40. Es nespēju uztvert spēku bez iedarbības. Šis spēks iedarbojas uz mani vai uz citiem.
Tāpēc jēdziens „ārpus manas kli” nozīmē šī spēka ietekmi uz citiem cilvēkiem.
Kā to realizēt? Mūsu darbs ietver apvienošanos, dvēseļu monolīta veseluma izveidošanu. Ja vienotība būs ciešāka, tad parējās dvēseles man kļūs tuvākas: tās veidos kli, kas atrodas it kā ārpus manis. Pievienojot tās sev, es sākšu sajust to, kas tajās notiek. Procesus, kas tajās norisinās, es sajūtu binas spēkā, turpretī to vēlmes, kuras es sev pievienoju, ir malhut papildu spēki.
Tādējādi vienīgais, kas man ir, tas ir mazs punkts, kurā es sajūtu šo pasauli.
Visu garīgo pasauli es saņemu savā uztverē caur citām dvēselēm, attīstot attieksmē pret tām binas spēku. Lai attieksmē pret tām attīstītu atdevi, binas spēku, man nepieciešama apkārtējā gaisma41. Nepieciešams, lai no augšienes nonāktu spēks un dotu man iespēju attiekties pret citiem ar atdevi. Šo spēku mēs saņemam, apgūstot kabalas avotus: tajos tiek runāts par to, kādā veidā apvienoties ar citiem, kā darbojas sistēma tad, kad tās daļas ir savstarpēji savienotas.
Kabalā tiek apgūta nevis mūsu esošā situācija, bet saplūsmes stāvoklis, kurā visa cilvēce atrodas Acilut pasaulē.
Laikā, kad es apgūstu šo saplūsmi un tiecos uz Acilut pasauli, no Bezgalības pasaules (kurā mēs visi jau atrodamies, taču aiz apslēptībām to nemanām) pie manis nonāk apkārtējā gaisma neliela starojuma veidā, kas dod man binas spēku. Šajā gadījumā es patiešām saņemu iespēju izturēties pret citām dvēselēm ar atdevi un pievienot sev visus šo dvēseļu piepildījuma trūkumus, visas to malhut.
Sanāk, ka manī ir binas spēks, kas saņemts no augšienes, turpretī no visām citām dvēselēm es saņemu malhut spēku, tādā veidā apvienoju sevī binu un malhut. Binas spēku mēs saņemam no augšienes, no Radītāja, bet malhut spēku – no lejas, no radījumiem. Taču malhut spēku mūsos arī ir radījis Radītājs. Atbilstoši binas spēku un malhut spēku saņemšanai un to pareizas savienošanas ceļā, es veidoju savu garīgo kli. Tas, ko izzinu šīs kli iekšienē, tiek dēvēts par garīgo pasauli. Sava punkta iekšienē sirdī es nekad neko neizzināšu, izņemot šīs pasaules sajūtu.
Bezgalības pasauli es izzinu tikai tajā gadījumā, ja palielinu šo punktu un veidoju virs tā pareizu attieksmi pret citām dvēselēm, lai apvienotos, lai pats varētu kļūt par visu dvēseļu summu – Ādamu42.
Katram cilvēkam ir jāizveido sev šāda sistēma, kas ļaus kļūt par „Ādamu” un pievienot sev visas pārējās dvēseles. Būtībā tā ir dzīve izlabotajā ķermenī. Pareizajā sistēmā ikviena šūna savienota ar visām pārējām un tās apkalpo: saņem, atdod un tādā veidā eksistē.
Attēls 1.3.3. Garīgās kli izveidošana un attīstība. Skaidrojumi tekstā.
Tātad es nevienam neko neatņemu. Gluži otrādi, pievienojot sev pārējos, es veidoju no sevis lielu kli un šī kli esmu es. Tava lielā kli, kura radīta no tavas attieksmes – tu pats. Ikviens cilvēks veido no sevis absolūtu sistēmu, dēvētu par Ādamu.
Sanāk, ka Ādama sistēma izkārtojas katrā cilvēkā, ikvienā dvēselē, kas atdalījusies no citām sašķelšanās43 brīdī. Tagad iedomājieties, cikreiz lielāka gaisma mums uzkrāsies un cik spēcīgu izstarojumu pievilks katrs no mums!
Mēs palielinām Bezgalības pasauli, kas tika radīta sākotnēji, bezgalīgas reizes vairojam mūsu atrašanās sajūtu tajā. Tāpēc arī šāda uztvere tiek dēvēta par bezgalīgu.
Es it kā līdzinos kastei, kurai ir piecas ieejas. Tas, kā es aptveru tajās ienākošo informāciju, visu manu iespaidu summa, tas viss tiek dēvēts par manu pasauli.
Attēls 1.3.4. Shēma, kas attēlo, kā cilvēks uztver mūsu pasauli. Ar bultiņām apzīmēti cilvēka maņu orgāni: redze, dzirde, oža, tauste, garša. ∑ – visu šo sajūtu summa. Skaidrojumi seko tekstā.
Ārpus šīs kastes ir tikai gaisma, kas nemainīgi atrodas absolūtā mierā.Visas izmaiņas notiek manī.
Es eksistēju pastāvīga spēka laukā. Tāpēc sacīts, ka Radītājs – „Labs un labu Darošs visiem saviem radījumiem – gan sliktiem, gan labiem”, Viņš nemainās. Kas tad mainās? Notiek mana personīgā, iekšējā pārkārtošanās. Es eksistēju šajā laukā, kur uz mani iedarbojas Radītāja spiediens – „Laba un labu Daroša”. Jebkuras darbības ir mans iekšējais darbs, lai attīstītu manu vēlmi. Tad, kad šī vēlme mainās, es sajūtu pasauli, kas arī ir izmainījusies. Tikai no tā ir atkarīga mana uztvere.
Attēls 1.3.5. Vēlmes attīstība garīgā lauka ietekmē. Ar bultiņām no četrām pusēm apzīmēta Radītāja iedarbība uz cilvēku.
Arī pašlaik es sajūtu sevi zināmā realitātē, redzu šo pasauli, tajā dzīvojošos cilvēkus – viss ir manu iekšējo stāvokļu summa, tādā veidā es sajūtu Bezgalību.
Ja manas iekšējās kelim mainīsies, es redzēšu Bezgalību – to pašu nemainīgo spēku – citādā formā. Izmaiņas notiek tikai cilvēkā, ārpus viņa nekas nemainās.
Galu galā var sacīt, ka realitāte nepastāv mūsu ierastajā izpratnē. Pastāv Bezgalība – viens spēks, viens lauks un to, ko esam spējīgi no šīs Bezgalības uztvert, mēs dēvējam par savu pasauli. Ja mums būtu citas īpašības, mēs neredzētu šeit cilvēkus, bet gan citus spēkus un citādi tos uztvertu. Tas viss ir atkarīgs no mūsu iekšējām īpašībām.
Vārdnīca
35 (Uztveres) uzlabošana – sevis mainīšana atbilstoši etalonam ar Bezgalības pasaules īpašībām.
36 Kli – vēlmes, kas izlabotas un derīgas gaismas (baudas) saņemšanai.
37 Malhut – nolūks saņemt, baudīt. Tā ir mūsu sakne.
38 Bina – gaismas īpašība, kurā tiek sajusta bauda no atdeves sajūtas.
39 Bezgalības gaisma – gaisma (bauda), kas nāk no Radītāja būtības, kuru mēs uztveram kā Radītāju. Šī gaisma, Augstākā doma, Nodoms, ietver sevī visu radījumu – no sākuma līdz tā beigu stāvoklim (cilvēks izjūt absolūtu pilnības sajūtu, jo pilnībā saplūst ar Radītāju).
40 Spēks – tiek domāts gaismas, baudas, atdeves spēks.
41Apkārtējā gaisma – gaisma, kas pagaidām atrodas ārpus kli, taču ar savu spiedienu, mērķtiecīgu iedarbību, liek kli mainīties, pilnveidoties.
42 Ādams = Ādams Rišons – Radītāja radītā vienotā dvēsele, kas sastāv no daļām (atsevišķām dvēselēm), kuras satur sevī visas pārējās daļas.
43 Sašķelšanās – saistošā „ekrāna” (nolūka „atdeves dēļ”) izzušana starp daudzveidīgajām īpašībām, vēlmēm. Altruistiskā savstarpējās sadarbības principa mainīšana uz egoistisko.
Jaunākie komentāri