4.5. Iespēja sasniegt pilnību
Ņemot vērā, ka vēlmes saņemt nav mūsu saknē, mēs izjūtam šajā vēlmē kaunu un neiecietību. Tādēļ viedie sacījuši, ka, lai to izlabotu, Viņš „sagatavoja” mums šajā pasaulē pūļu pielikšanu Torā un baušļos, lai pārvērstu vēlmi saņemt vēlmē dot.
20) No visa sacītā mums kļūst saprotams, ka visās formās, kuras nonāk pie mums no Viņa netiešā veidā, būs pacietības trūkums. Un tas ir pret mūsu dabu.
Tādējādi saproti, ka šī jaunā forma, kura radusies saņēmējā, tas ir, „vēlme baudīt”, patiesībā nav nekāds pagrimums vai trūkums no Radītāja puses, bet gluži pretēji, tas ir Viņa radīšanas nodoma pamats, tādēļ ka bez tā vispār nav radījuma, kā jau tika sacīts. Taču saņemošais, kurš ir šīs formas nesējs, izjūt šajā formā neiecietības sajūtu savas vainas dēļ, tas ir, tāpēc ka šīs formas nav viņa saknē. Un izproti sacīto.
Tātad mums izdevās saprast viedo sacītā jēgu par to, ka šī pasaule radīta, tādēļ ka „tas, kurš ēd ne savu, kaunas raudzīties devēja sejā”. Kā tika noskaidrots augstāk, to izskatot pavirši, rodas liels izbrīns. Taču tagad viņu vārdi kļūst mums ļoti tīkami, jo tie norāda uz šīs „vēlmes baudīt” formas atšķirību, „vēlme baudīt” neizbēgami atrodas dvēselēs, jo „tas, kurš ēd ne savu, kaunas raudzīties devēja sejā”. Citiem vārdiem, katrs, kurš saņem dāvanu, saņemšanas brīdī izjūt kaunu tieši tādēļ, ka forma atšķiras no saknes, kurā nav šīs saņemšanas formas. Un lai to izlabotu, Viņš radīja šo pasauli, kurā dvēsele veido šo formu un ietērpjas ķermenī, – taču ar Toras un baušļu studēšanas palīdzību, lai sniegtu prieku Radītājam, saņemošās kelim pārvēršas atdeves kelim. Tas nozīmē, ka no savas puses saņemšanas forma netiecas saņemt augstāko baudu, bet saņem šo baudu tikai ar mērķi sniegt labpatiku savam Radītājam, kurš vēlas, lai dvēseles baudītu Viņa pārpilnību. Taču tādēļ, ka tā ir tīra no vēlmes saņemt sev, tad vairs nekaunas raudzīties Viņam sejā un līdz ar to atklājas radījuma visaugstākā pilnība. Un mēs vēl noskaidrosim tālās nonākšanas lejup šajā pasaulē nepieciešamību un obligātumu, jo šo milzīgo darbu saņemšanas formas parvēršanu atdeves formā nav iespējams iztēloties citādi kā tikai šajā pasaulē.
TEKSTA KOMENTĀRS
4.5. Iespēja sasniegt pilnību
Ņemot vērā, ka vēlmes saņemt nav mūsu saknē, mēs izjūtam šajā vēlmē kaunu un neiecietību. Tādēļ viedie sacījuši, ka, lai to izlabotu, Viņš „sagatavoja” mums šajā pasaulē pūļu pielikšanu Torā un baušļos, lai pārvērstu vēlmi saņemt vēlmē dot.
20) No visa sacītā mums kļūst saprotams, ka visās formās, kuras nonāk pie mums no Viņa netiešā veidā, būs pacietības trūkums. Un tas ir pret mūsu dabu.
Tādējādi saproti, ka šī jaunā forma, kura radusies saņēmējā, tas ir, „vēlme baudīt”, patiesībā nav nekāds pagrimums vai trūkums no Radītāja puses, bet gluži pretēji, tas ir Viņa radīšanas nodoma pamats, tādēļ ka bez tā vispār nav radījuma, kā jau tika sacīts. Taču saņemošais, kurš ir šīs formas nesējs, izjūt šajā formā neiecietības sajūtu savas vainas dēļ, tas ir, tāpēc ka šīs formas nav viņa saknē. Un izproti sacīto.
Tātad mums izdevās saprast viedo sacītā jēgu par to, ka šī pasaule radīta, tādēļ ka „tas, kurš ēd ne savu, kaunas raudzīties devēja sejā”. Kā tika noskaidrots augstāk, to izskatot pavirši, rodas liels izbrīns. Taču tagad viņu vārdi kļūst mums ļoti tīkami, jo tie norāda uz šīs „vēlmes baudīt” formas atšķirību, „vēlme baudīt” neizbēgami atrodas dvēselēs, jo „tas, kurš ēd ne savu, kaunas raudzīties devēja sejā”. Citiem vārdiem, katrs, kurš saņem dāvanu, saņemšanas brīdī izjūt kaunu tieši tādēļ, ka forma atšķiras no saknes, kurā nav šīs saņemšanas formas. Un lai to izlabotu, Viņš radīja šo pasauli, kurā dvēsele veido šo formu un ietērpjas ķermenī, – taču ar Toras un baušļu studēšanas palīdzību, lai sniegtu prieku Radītājam, saņemošās kelim pārvēršas atdeves kelim. Tas nozīmē, ka no savas puses saņemšanas forma netiecas saņemt augstāko baudu, bet saņem šo baudu tikai ar mērķi sniegt labpatiku savam Radītājam, kurš vēlas, lai dvēseles baudītu Viņa pārpilnību. Taču tādēļ, ka tā ir tīra no vēlmes saņemt sev, tad vairs nekaunas raudzīties Viņam sejā un līdz ar to atklājas radījuma visaugstākā pilnība. Un mēs vēl noskaidrosim tālās nonākšanas lejup šajā pasaulē nepieciešamību un obligātumu, jo šo milzīgo darbu saņemšanas formas parvēršanu atdeves formā nav iespējams iztēloties citādi, kā tikai šajā pasaulē.
Ņemot vērā, ka vēlmes saņemt nav mūsu saknē, mēs izjūtam šajā vēlmē kaunu un neiecietību. Tādēļ viedie sacījuši, ka lai to izlabotu, Viņš „sagatavoja” mums šajā pasaulē pūļu pielikšanu Torā un baušļos, lai pārvērstu vēlmi saņemt vēlmē dot.
Runa ir par visiem iespējamiem līdzekļiem, lai vēlmi saņemt pārvērstu vēlmē dot.
Jebkura mūsu darbība, kura nolūku „sevis labā” palīdz mums pārvērst nolūkā „Radītāja labā”, tiek dēvēta par „bausli”. Turpretī spēks, kurš atnāk no augšienes un palīdz šo darbību īstenot, tiek dēvēts par „gaismu” vai „Toru”. Tādēļ ir sacīts, ka labošanos sasniedz pieliekot pūles Toras un baušļu studēšanā. Ar „bausli” mēs saprotam sekojošo: es redzu savu vēlmi, es to labi izstudēju, jūtu visos smalkumos, sistematizēju, es to sajūtu kā sliktu un man no tā ir jāiziet, tas jāizmaina. Visi šie mani priekšnoteikumi man jāsavieno ar darbu grupā, ar pūlēm studēšanas laikā. Uz ko es virzu savas mācības? Uz ko es virzu savu attieksmi pret biedriem? Pēc tam, kad esmu jau visu veicis, tam jānoved mani pie lūgšanas Radītājam. Par ko? Par to, lai Viņš man atklātu Sevi, Savu diženumu, jo Viņa diženums sniegs man spēkus pacelties augstāk par šīm ļaunajām, egoistiskajām vēlmēm. Šo iespaidu no gaismas, kuru es saņemu no Radītāja, dēvē par „ticību”, bet gaismu, kas izlabo, kuru turklāt es saņemu, dēvē par „Toru”.
20) No visa sacītā mums kļūst saprotams, ka visās formās, kuras nonāk pie mums no Viņa netiešā veidā, būs pacietības trūkums. Un tas ir pret mūsu dabu.
Tādējādi saproti, ka šī jaunā forma, kura radusies saņēmējā, tas ir, „vēlme baudīt”, patiesībā nav kāds pagrimums vai trūkums no Radītāja puses, bet gluži pretēji, tas ir Viņa radīšanas nodoma pamats, tādēļ ka bez tā vispār nav radījuma, kā jau tika sacīts. Taču saņemošais, kurš ir šīs formas nesējs, izjūt šajā formā neiecietības sajūtu savas vainas dēļ, tas ir, tāpēc ka šīs formas nav viņa saknē. Un izproti sacīto.
Tātad mums izdevās saprast viedo sacītā jēgu par to, ka šī pasaule radīta, tādēļ ka „tas, kurš ēd ne savu, kaunas raudzīties devēja sejā”. Kā tika noskaidrots augstāk, to izskatot pavirši, rodas liels izbrīns. Taču tagad viņu vārdi kļūst mums ļoti tīkami, jo tie norāda uz šīs „vēlmes baudīt” formas atšķirību, „vēlme baudīt” neizbēgami atrodas dvēselēs, jo „tas, kurš ēd ne savu, kaunas raudzīties devēja sejā”.
Sākot ar tilpņu sašķelšanās līmeni un tālāk, dvēseles atrodas Radītājam pretējā stāvoklī. Turpretī mēs, sākot savu attīstību no lejas uz augšu, sasniedzam „punktu sirdī” un to attīstām līdz tādam stāvoklim, ka sākam sajust kaunu attiecībā pret Radītāju. Tas notiek jau garīgajās pakāpēs, virs mahsoma.
Citiem vārdiem, katrs, kurš saņem dāvanu, saņemšanas brīdī izjūt kaunu tieši tādēļ, ka forma atšķiras no saknes, kurā nav šīs saņemšanas formas. Un lai to izlabotu, – lai mēs spētu to izlabot jau sākumā – Viņš radīja šo pasauli, kurā dvēsele veido šo formu un ietērpjas ķermenī, – taču ar Toras un baušļu studēšanas palīdzību – tas ir, ar visdažādāko pūliņu palīdzību tajā, ko dēvē par „grupu”, grāmatām, Radītāju), lai sniegtu prieku Radītājam (ar nolūku Radītāja dēļ), saņemošās kelim pārvēršas atdeves kelim nolūks „sevis dēļ” mainās uz nolūku „Radītāja dēļ”. Tas nozīmē, ka no savas puses saņemšanas forma netiecas saņemt augstāko baudu, bet saņem šo baudu tikai ar mērķi sniegt labpatiku savam Radītājam, kurš vēlas, lai dvēseles baudītu Viņa pārpilnību. Taču tādēļ, ka tā ir tīra no vēlmes saņemt sev, tad vairs nekaunas raudzīties Viņam sejā un līdz ar to atklājas radījuma visaugstākā pilnība. Un mēs vēl noskaidrosim tālās nonākšanas lejup šajā pasaulē nepieciešamību un obligātumu, jo šo milzīgo darbu saņemšanas formas parvēršanu atdeves formā nav iespējams iztēloties citādi, kā tikai šajā pasaulē.
Mums, no savas puses, jātiecas sasniegt tādu stāvokli, kurš eksistē Radītājā, – atbilstoši atdeves stāvoklim, – jo nekā cita Radītājā taču nav. Un tad dvēsele sasniedz savu izlaboto stāvokli un pilnību. Lai to sasniegtu, mums jāveic milzīgs darbs: nolūks „savā labā” jāpārvērš nolūkā „Radītāja labā”, saņemšanas īpašība – atdeves īpašībā. Iespēja to izdarīt pastāv tikai mūsu pasaulē. Bāls Sulams par to klāsta nākamajā punktā.
4.6. Baudas noslēpums
Grēciniekus iznīcini divkāršā iznīcināšanā, bet taisnie mantos divkārši.
21) Nonāc pie tā un pārliecinies savām acīm: kas attiecas uz grēciniekiem – „iznīcini viņus divkāršā iznīcināšanā”, jo virvi tur no divām pusēm, – šī pasaule radīta ar trūkumu un tai atņemta visa labestības pārpilnība, un ieguvumiem nepieciešama kustība. Taču zināms, ka cilvēku sarūgtina kustības pavairošana, jo tas nozīmē Radītāja būtības netiešas sekas. Taču palikt nepiepildītam ar ieguvumiem un labumiem arī nav iespējams, – jo tas arī ir pretrunā ar sakni, jo šī sakne taču piepildīta ar visu labo – un tādēļ dod priekšroku ciešanām no kustības pavairošanas, lai varētu sasniegt ieguvumu pilnību. Taču, ņemot vērā, ka visi viņu ieguvumi un īpašums ir tikai savam labumam, jo „tam, kam ir simts, vēlas divus”, tad no tā izriet, ka „cilvēks nemirst, apmierinot pat uz pusi savas iegribas”. Tādējādi viņi cieš no divām pusēm – arī no kustības pavairošanas ciešanām, un arī no ieguvumu trūkuma, jo nesaņem pat pusi no tiem.
Tomēr taisnie „savā zemē mantos divkārši”. Tas ir, pēc tam, kad savu „vēlmi saņemt” pārvērš „vēlmē dot” un viss, ko viņi saņem, ir atdeves labā, tad manto divkārši, tādēļ ka, izņemot to, ka viņi sasniedz baudas pilnību un labākos ieguvumus, viņi tāpat sasniedz formas līdzību ar tās Radītāju, līdz ar to nonākot patiesā saplūsmē. Un tad viņi atrodas arī miera izzināšanā, kad piepildījums atnāk pie viņiem pats no sevis, bez jebkādas kustības un pūlēm.
TEKSTA KOMENTĀRS
4.6. Baudas noslēpums
Grēciniekus iznīcini divkāršā iznīcināšanā, bet taisnie mantos divkārši.
21) Nonāc pie tā un pārliecinies savām acīm: kas attiecas uz grēciniekiem – „iznīcini viņus divkāršā iznīcināšanā”, jo virvi tur no divām pusēm, – šī pasaule radīta ar trūkumu un tai atņemta visa labestības pārpilnība, un ieguvumiem nepieciešama kustība. Taču zināms, ka cilvēku sarūgtina kustības pavairošana, jo tas nozīmē Radītāja būtības netiešas sekas. Taču palikt nepiepildītam ar ieguvumiem un labumiem arī nav iespējams, – jo tas arī ir pretrunā ar sakni, jo šī sakne taču piepildīta ar visu labo – un tādēļ dod priekšroku ciešanām no kustības pavairošanas, lai varētu sasniegt ieguvumu pilnību. Taču, ņemot vērā, ka visi viņu ieguvumi un īpašums ir tikai savam labumam, jo „tam, kam ir simts, vēlas divus”, tad no tā izriet, ka „cilvēks nemirst, apmierinot pat uz pusi savas iegribas”. Tādējādi viņi cieš no divām pusēm – arī no kustības pavairošanas ciešanām, un arī no ieguvumu trūkuma, jo nesaņem pat pusi no tiem.
Tomēr taisnie „savā zemē mantos divkārši”. Tas ir, pēc tam, kad savu „vēlmi saņemt” pārvērš „vēlmē dot” un viss, ko viņi saņem, ir atdeves labā, tad manto divkārši, tādēļ ka, izņemot to, ka viņi sasniedz baudas pilnību un labākos ieguvumus, viņi tāpat sasniedz formas līdzību ar tās Radītāju, līdz ar to nonākot patiesā saplūsmē. Un tad viņi atrodas arī miera izzināšanā, kad piepildījums atnāk pie viņiem pats no sevis, bez jebkādas kustības un pūlēm.
Grēciniekus iznīcini divkāršā iznīcināšanā, bet taisnie mantos divkārši.
21) Nonāc pie tā un pārliecinies savām acīm: kas attiecas uz grēciniekiem – „iznīcini viņus divkāršā iznīcināšanā”, jo virvi tur no divām pusēm (ko tas nozīmē?), – šī pasaule radīta ar trūkumu un tai atņemta visa labestības pārpilnība, un ieguvumiem nepieciešama kustība. Taču zināms, ka cilvēku sarūgtina kustības pavairošana, jo tas nozīmē Radītāja būtības netiešas sekas.
To, kas nav Radītājā, mēs uztveram kā nepatīkamu, bet to, kas Viņā ir – kā patīkamu, kā gaismu, kā baudu. Tādēļ, ņemot vērā, ka garīgajā pasaulē Radītājā nav kustības – tad kustības sajūtu mēs uztveram kā nepatīkamu.
Taču palikt nepiepildītam ar ieguvumiem un labumiem arī nav iespējams, – jo tas arī ir pretrunā ar sakni, jo šī sakne taču piepildīta ar visu labo…
Tā rezultātā mēs sajūtam piepildījuma neesību kā ciešanas. Un tāpēc no diviem ļaunumiem – ciešanas no tukšuma sajūtas vai ciešanas no kustības – mēs izvēlamies mazāko.
…Un tādēļ dod priekšroku ciešanām no kustības pavairošanas, lai varētu sasniegt ieguvumu pilnību. Taču, ņemot vērā, ka visi viņu ieguvumi un īpašums ir tikai savam labumam, jo „tam, kam ir simts, vēlas divus”…
Ja patiešām ar kustības palīdzību mēs sasniegtu baudu, lai arī kustības mums sagādā ciešanas, tad viss būtu normāli. Tāpat kā mūsu pasaulē: pieliec pūles, maksā – un saņem atalgojumu. Taču problēma arī tajā apstāklī, ka, ņemot vērā, ka ieguvumi un labumi ir ar nolūku „tikai sevis dēļ”, tad izriet, ka, jo vairāk es kustos un pūlos iegūt, turklāt negatīvo, manī rodas arvien iztukšotāka kli – vēlme.
Rezultātā, ja man bija 100, tad es sāku vēlēties 200. Turpretī, ja es pieliku lielas pūles un sevi piepildīju par 200, turklāt tad man izveidojas 400 tukšu šūniņu. Taču, ja es iegūšu piepildījumu par 400 iztukšotām šūniņām, manī izveidosies 800. Tādēļ, ka piepildījums sevis dēļ izraisa divreiz lielāku kli, jo pie piepildījuma neesības pievienojas vēl arī tās pūles, kuras es veicu, lai sasniegtu iepriekšējo piepildījumu.
Tas ir, likums ir ļoti stingrs un mūsu pasaulē to ievēro tāpat kā garīgajā. Piemēram, ja mēs pūlamies sevi egoistiski piepildīt, tad katrs nākamais piepildījums mūsos radīs divreiz lielāku hisaronu – trūkumu, divreiz lielāku tukšumu. Un mēs to redzam pēc sevis, – jo vairāk cilvēkam ir, jo vairāk viņš vēlas.
Mēs tikai nespējam iztēloties, ko nozīmē „divkārši”, jo tas ir kvalitatīvs raksturojums, nevis skaitlisks. Šis raksturojums var izpausties, piemēram, tādā veidā: es vēlējos būt nama saimnieks, turpretī tagad es vēlos būt izcils aktieris, pat bez naudas. Tas ir, mainās vēlmes kvalitāte, rodas godkāre un vēlme kļūt slavenam. Mēs nevaram šīs vēlmes salīdzināt un precīzi aprēķināt, taču garīgais likums darbojas tikai šādā veidā – ja es pūlos sevi piepildīt egoistiski, es pastāvīgi sevī veidoju kli divreiz tukšāku salīdzinājumā ar iepriekšējo reizi, katrā savā egoistiskajā piepildīšanā.
Un „cilvēks nemirst, apmierinot pat uz pusi savas iegribas”. Tādējādi viņi cieš (grēcinieki – tie, kuri pūlas piepildīties savā labā) no divām pusēm – arī no kustības pavairošanas ciešanām, un arī no ieguvumu trūkuma, jo nesaņem pat pusi no tiem.
Un kustība uz mērķi, un iztukšojies mērķis, kuru viņi it kā tūliņ sasniegs, dod šobrīd viņiem šo divkāršo iztukšotību. Tādējādi viņiem nākošreiz pastāvīgi pietrūkst puse vēlamā. Rodas briesmīgs stāvoklis – ikreiz, ja es kaut ko sasniedzu, es sasniedzu divreiz mazāk kā vēlētos, un rezultātā palieku divkārši tukšs.
Vēreiz paskaidrošu ar piemēra palīdzību.
Es kaut ko vēlējos. Pieliku noteiktu daudzumu pūliņu, lai to sasniegtu. Pieņemsim, „100” – šī piepildījuma skaitliskā mērvienība. Es pieliku simts vienību pūliņu, sasniedzu šo stāvokli, pie manis būtu jānonāk baudai. Tā man staro, taču neienāk manā kli, jo šeit atrodas mahsoms – šķērslis – cimcum alef. Bauda egoistiskajā kli neienāk. Rezultātā sanāk, ka mana kli kļūst iztukšota par 200 baudas vienībām. Un es jau sāku pēc tām tiekties un tad jūtos divkārši iztukšots. Tikai uz mirkli, kad man šis piepildījums staro, es varu sajust, ka piepildos. Taču tas acumirklī saduras ar šķērsli un aiziet atpakaļ.
Ko nozīmē „uz mirkli”? Teiksim, daudzus gadus es krāju uz automašīnu un, lūk, es to pērku. Pēc kāda laika bauda no pirkuma pilnībā aiziet, un es sāku tiekties pēc kaut kā cita. Visa bauda izzūd, nekas nepaliek: es jau piesātinos no tā, ka man ir automašīna, – to izmantoju, taču baudas nav.
Ja mēs gūtu baudu akumulatīvi, tad savas dzīves laikā pastāvīgi arvien vairāk piepildītos ar iegūtajām baudām. Vai jūs to iedomājieties? Cik reiz dzīvē es gardi ēdu, cik reiz dzīvē izjutu dzīvniecisku baudu, cik reiz dzīvē izjutu dažādas dvēseliskas, cilvēciskas baudas. Un kur tās visas ir? Ja bauda manī pastāvīgi uzkrātos, un es pastāvīgi sajustu arvien lielāku to ieguvumu, uzkrājumu – jūs iedomājieties, cik es būtu piepildīts ar laimi katru savas dzīves mirkli? Kādēļ manī tas viss tā nenotiek, kāpēc tam jāizzūd?
Tādēļ, ka egoistiskajā vēlmē gaisma nevar atrasties – tā var tikai saskarties ar egoistisko vēlmi un acumirklī izzust. Taču tiklīdz es mainu nolūku uz pretēju, gaisma ienāk manī. Un paliek, un ikreiz palielinās. Arvien vairāk un vairāk. Tāpēc es sāku augt, paceļos augšup, mērojot savas izzināšanas pakāpienus un savācot sevī gaismas. Un tādēļ jebkurš garīgais stāvoklis – lai kāds tas būtu – tā vienmēr ir iedvesma, vienmēr spēks, tieksme, dzīvība. Un pastāvīgi nākamais stāvoklis atrodas augstāk – tas ir, plus iepriekšējam – pēc sava piepildījuma. Tādēļ ir teikts, ka grēcinieki zaudē divreiz, bet taisnie divreiz vinnē no savas piepildīšanās metodes:
Tomēr taisnie „savā zemē mantos divkārši”. Tas ir, pēc tam, kad savu „vēlmi saņemt” pārvērš „vēlmē dot” un viss, ko viņi saņem, ir atdeves labā, tad manto divkārši, tādēļ ka, izņemot to, ka viņi sasniedz baudas pilnību un labākos ieguvumus, viņi tāpat sasniedz formas līdzību ar tās Radītāju (tas ir, viņiem ir vēl papildu atalgojums – viņi iegūst Radītāja līmeni), līdz ar to nonākot patiesā saplūsmē. Un tad viņi atrodas arī miera izzināšanā, kad piepildījums atnāk pie viņiem pats no sevis, bez jebkādas kustības un pūlēm.
Kad cilvēks uzsāk darbu ar savām garīgajām kategorijām – ar nolūku atdeves labā – kustība tiek pārtraukta. Visa kustība – iekšpusē, tā ir gaismas un ekrāna kustība. Un tā ir pastāvīga, pastāvīgi augšupejoša.
Jaunākie komentāri