6.2.Gaismas līnijas izstiepšanās
Or pnimi
(2) Nav jāsaprot šīs darbības jēga tās virspusējā nozīmē – kā cilvēciska darbība, kad sākumā rīkojās tā, bet pēc tam citādāk un attālinājās no pirmās darbības, jo nav lielākas garīguma materializācijas kā tamlīdzīgs priekšstats, ņemot vērā, ka Radītājam nav raksturīga nejaušība un izmaiņas, kā sacīts „Es AVAJa neesmu mainījis”.
Un lai gan netiek runāts par Radītāja būtību, bet tikai par gaismu, kas no Viņa izplatās, neraugoties uz to, par cik Radītāja būtībā nav izmaiņu, nejaušību un kustības, bet Viņam ir raksturīgs absolūts miers, tad tam tā ir jābūt arī gaismā, kas no Viņa izplatās, līdz tā sasniedz kategoriju „radījums”, tas ir, sasniedz stāvokli, kad ietērpjas iekš kelim, jo tikai tad no kategorijas „Viņa būtība” tā nonāk kategorijā „radījums”, kas radies un saņem no Viņa.
Un mēs jau noskaidrojām, ka viss jaunais galvenokārt attiecas uz radījuma kli, tas ir, uz radījumā esošo kategoriju „vēlmi saņemt”. Šī vēlme, lai gan ir garīga, tomēr tā nenoliedzami ir jaunas formas veidojums un šis veidojums – „notikums”, par cik, bez šaubām, tam nav vietas Viņa būtībā. Taču tā nenotiek gaismā, kas ietērpusies viņā, kurš nav radīts no jauna, – jo viņš nāk no Radītāja būtības kā „esošais no esošā”. Taču, neraugoties uz to, augstākās gaismas aktivizēšanās ir proporcionāla kli: atbilstoši tam, kādā mērā kli reaģē un pieņem no augstākas gaismas, tā iegūst arī atjauninājumu un tas, protams, ir „notikums”.
Un zini, ka visi atjauninājumi un pakāpju nonākšana lejup ir tikai kli uztveres un tās saņemšanas līmenis no augstākās gaismas, jo tikai tas iegūst izmaiņas un daudzējādību. Taču gaisma pati par sevi pastāvīgi atrodas absolūta miera stāvoklī, par cik sniedzas no Radītāja būtības. Centies to izprast un, studējot šo zinātni, atceries to burtiski pie katra vārda.
Un saproti saskaņā ar noskaidroto, ka augstākā gaisma nepārstāj mirdzēt radījumiem pat ne mirkli un tas neattiecas uz notikumu un atjauninājumu, jo atrodas absolūta miera stāvoklī. Turpretī visi šeit apspriežamie jautājumi attiecībā uz gaismas ierobežošanos un attālināšanos liecina tikai par kli, tas ir, centrālā punkta uztveres un saņemšanas līmeni.
Skaidrojums. Lai gan augstākā gaisma nepārtrauca savu darbību, tomēr tagad kli nepieņēma neko no tās mirdzuma, jo sevi ierobežoja. Citiem vārdiem, samazināja tajā esošo „vēlmi saņemt”, lai nesaņemtu ceturtajā stadijā, kura ir centrālais punkts, bet lai saņemtu tikai trijās iepriekšējās stadijās, kuras tajā atrodas un kurās vēlme saņemt ir vāja, un tur dominē vēlme dot (skat. 50.p.). Tātad šajā gadījumā augstākā gaisma pilnīgi netika pakļauta ierobežošanās ietekmei un nemainīja savas darbības raksturu, bet tieši tāpat kā mirdz Bezgalībā, tā staro ierobežošanās laikā un pēc ierobežošanās, un visās pasaulēs bez izņēmuma, un staro pat Asija pasaulē, ne mirkli nepārstājot. Taču kelim pašas veic visas šīs izmaiņas, jo nesaņem citādāk kā atbilstoši savam „es” lielumam, tas ir, tajās esošās „vēlmes saņemt lielumam”.
No sacītā izproti ARI vārdus: „No Bezgalības izstiepās viena taisna līnija…”. Tas nozīmē, ka telpas vieta, tas ir, Bezgalības gaismas iztukšotā kli – tieši šī kli noveda pie tā, ka no Bezgalības gaismas izstiepās līnija, tā rezultātā, ka tajā notika „vēlmes saņemt” samazināšanās. Un tagad šīs kli saņemamās gaismas mērs, kad to ierobežoja ceturtā stadija, tiek dēvēts vārdā „līnija” – salīdzinājumā ar iepriekšējo saņemšanu ceturtajā stadijā, kas piepildīja pilnīgi visu vietu. Taču tagad, kad kli nav šīs milzīgās vēlmes saņemt, bet palika tikai trīs iepriekšējās stadijas, kurās vēlme saņemt ir vāja, tiek uzskatīts, it kā kli saņem no Bezgalības gaismas tikai vienu gaismas līniju, un visa šīs kli vieta paliek tukša un brīva no gaismas. Tāpēc, ka šī tievā gaisma, kas tagad tiek saņemta, ir nepietiekama, lai varētu piepildīt visu kli vietu, tā rezultātā, ka trūka ceturtā stadija, kura to samazināja. Un tika noskaidrots, ka augstākā gaisma cimcum rezultātā vispār nepārtraucas un tāpat arī absolūti nemainās, kad no tās (kli) vienas līnijas veidā izstiepsies gaisma. Un visas šīs lielās izmaiņas notika tāpēc, ka samazinājās saņemšanas kelim, kuras tagad neko nevarēs saņemt no Bezgalības gaismas, izņemot ļoti mazu daļu, dēvētu – „līnija”, tas ir, atbilstoši tās vēlmei, jo tā vairs nevēlēsies šo lielumu. Un mēģini to labi izprast.
TEKSTA KOMENTĀRS
6.2. Gaismas līnijas izstiepšanās
Un tad (2) no Bezgalības izstiepās viena taisna līnija (3) no Viņa apaļās gaismas, (4) no augšas uz leju, un tā lejupnāk, un nolaižas šīs telpas iekšienē.
Šeit ir ļoti interesanti vārdi – „no augšas uz leju”. Nav saprotams. Ko nozīmē „no augšas uz leju”?
…Un tā lejupnāk, un nolaižas šīs telpas iekšienē.
Ļoti daudz vārdu, kuriem nepieciešami skaidrojumi. Garīgajā dimensijā taču nav ne telpas, ne kustības, ne līniju, ne labās puses, ne kreisās puses, ne augšas, ne apakšas – nav nekā tamlīdzīga. Garīgajā dimensijā ir tikai īpašības. Kādas īpašības mēs apzīmējam ar šiem vārdiem?
Bāls Sulams par to raksta.
Un tad (2) no Bezgalības izstiepās viena taisna līnija…
Or pnimi
(2) Nav jāsaprot šīs darbības jēga tās virspusējā nozīmē – kā cilvēciska darbība, kad sākumā rīkojās tā, bet pēc tam citādāk un attālinājās no pirmās darbības, jo nav lielākas garīguma materializācijas kā tamlīdzīgs priekšstats, ņemot vērā, ka Radītājam nav raksturīga nejaušība un izmaiņas, kā sacīts „Es AVAJa neesmu mainījis”.
Un lai gan netiek runāts par Radītāja būtību, bet tikai par gaismu, kas no Viņa izplatās, neraugoties uz to, par cik Radītāja būtībā nav izmaiņu, nejaušību un kustības, bet Viņam ir raksturīgs absolūts miers, tad tam tā ir jābūt arī gaismā, kas no Viņa izplatās, līdz tā sasniedz kategoriju „radījums”, tas ir, sasniedz stāvokli, kad ietērpjas iekš kelim, jo tikai tad no kategorijas „Viņa būtība” tā nonāk kategorijā „radījums”, kas radies un saņem no Viņa.
Un mēs jau noskaidrojām, ka viss jaunais galvenokārt attiecas uz radījuma kli, tas ir, uz radījumā esošo kategoriju „vēlmi saņemt”. Šī vēlme, lai gan ir garīga, tomēr tā nenoliedzami ir jaunas formas veidojums un šis veidojums – „notikums”, par cik, bez šaubām, tam nav vietas Viņa būtībā. Taču tā nenotiek gaismā, kas ietērpusies viņā, kurš nav radīts no jauna, – jo viņš nāk no Radītāja būtības kā „esošais no esošā”. Taču, neraugoties uz to, augstākās gaismas aktivizēšanās ir proporcionāla kli: atbilstoši tam, kādā mērā kli reaģē un pieņem no augstākas gaismas, tā iegūst arī atjaunināšanos un tas, protams, ir „notikums”.
Un zini, ka visi atjauninājumi un pakāpju nonākšana lejup ir tikai kli uztveres un tās saņemšanas līmenis no augstākās gaismas, jo tikai tas iegūst izmaiņas un daudzējādību. Taču gaisma pati par sevi pastāvīgi atrodas absolūta miera stāvoklī, par cik sniedzas no Radītāja būtības. Centies to izprast un, studējot šo zinātni, atceries to burtiski pie katra vārda.
Un saproti saskaņā ar noskaidroto, ka augstākā gaisma nepārstāj mirdzēt radījumiem pat ne mirkli un tas neattiecas uz notikumu un atjaunināšanos, jo atrodas absolūta miera stāvoklī. Turpretī visi šeit apspriežamie jautājumi attiecībā uz gaismas ierobežošanos un attālināšanos liecina tikai par kli, tas ir, centrālā punkta uztveres un saņemšanas līmeni.
Skaidrojums. Lai gan augstākā gaisma nepārtrauca savu darbību, tomēr tagad kli nepieņēma neko no tās mirdzuma, jo sevi ierobežoja. Citiem vārdiem, samazināja tajā esošo „vēlmi saņemt”, lai nesaņemtu ceturtajā stadijā, kura ir centrālais punkts, bet lai saņemtu tikai trijās iepriekšējās stadijās, kuras tajā atrodas un kurās vēlme saņemt ir vāja, un tur dominē vēlme dot (skat. 50.p.). Tātad šajā gadījumā augstākā gaisma pilnīgi netika pakļauta ierobežošanās ietekmei un nemainīja savas darbības raksturu, bet tieši tāpat kā mirdz Bezgalībā, tā staro ierobežošanās laikā un pēc ierobežošanās, un visās pasaulēs bez izņēmuma, un staro pat Asija pasaulē, ne mirkli nepārstājot. Taču kelim pašas veic visas šīs izmaiņas, jo nesaņem citādāk kā atbilstoši savam „es” lielumam, tas ir, tajās esošās „vēlmes saņemt lielumam”.
No sacītā izproti ARI vārdus: „No Bezgalības izstiepās viena taisna līnija…”. Tas nozīmē, ka telpas vieta, tas ir, Bezgalības gaismas iztukšotā kli – tieši šī kli noveda pie tā, ka no Bezgalības gaismas izstiepās līnija, tā rezultātā, ka tajā notika „vēlmes saņemt” samazināšanās. Un tagad šīs kli saņemamās gaismas mērs, kad to ierobežoja ceturtā stadija, tiek dēvēts vārdā „līnija” – salīdzinājumā ar iepriekšējo saņemšanu ceturtajā stadijā, kas piepildīja pilnīgi visu vietu. Taču tagad, kad kli nav šīs milzīgās vēlmes saņemt, bet palika tikai trīs iepriekšējās stadijas, kurās vēlme saņemt ir vāja, tiek uzskatīts, it kā kli saņem no Bezgalības gaismas tikai vienu gaismas līniju, un visa šīs kli vieta paliek tukša un brīva no gaismas. Tāpēc, ka šī tievā gaisma, kas tagad tiek saņemta, ir nepietiekama, lai varētu piepildīt visu kli vietu, tā rezultātā, ka trūka ceturtā stadija, kura to samazināja. Un tika noskaidrots, ka augstākā gaisma cimcum rezultātā vispār nepārtraucas un tāpat arī absolūti nemainās, kad no tās (kli) vienas līnijas veidā izstiepsies gaisma. Un visas šīs lielās izmaiņas notika tāpēc, ka samazinājās saņemšanas kelim, kuras tagad neko nevarēs saņemt no Bezgalības gaismas, izņemot ļoti mazu daļu, dēvētu – „līnija”, tas ir, atbilstoši tās vēlmei, jo tā vairs nevēlēsies šo lielumu. Un mēģini to labi izprast.
(2) Nav jāsaprot šīs darbības jēga tās virspusējā nozīmē – kā cilvēciska darbība, kad sākumā rīkojās tā, bet pēc tam citādāk un attālinājās no pirmās darbības, jo nav lielākas garīguma materializācijas kā tamlīdzīgs priekšstats, ņemot vērā, ka Radītājam nav raksturīga nejaušība un izmaiņas, kā sacīts „Es AVAJa neesmu mainījis”.
Tas ir: „Es savu attieksmi pret radījumu nemainu”. Mums pastāvīgi jāiztēlojas, ka visa radība ir nemainīga. Maināmies tikai mēs. Un šī likuma rezultāts – izteicieni: „Es AVAJa neesmu mainījis”, „Nav neviena cita, izņemot Viņu” un tā tālāk. Un pat ja mēs redzam darbību, kas pilnīgi pretēja Radītāja nodomam – piepeši notiek slepkavības un zādzības (visas ciešanas pasaulē nāk no Viņa – no kurienes lai tās vēl nāktu, ja ne no visiem šiem iepriekšējiem stāvokļiem?) – mums jāsaprot, ka tādā veidā tās materializējas mūsos, mūsu jūtās, mūsu īpašībās, bet iekšienē atrodas absolūti labestīga un vienīgā Radītāja vēlme – virzīt mūs uz absolūtu baudu un mieru.
Un lai gan netiek runāts par Radītāja būtību, bet tikai par gaismu, kas no Viņa izplatās, neraugoties uz to, par cik Radītāja būtībā nav izmaiņu, nejaušību un kustības, bet Viņam ir raksturīgs absolūts miers (tas ir, viņš ir nemainīgs savā nolūkā attieksmē pret mums), tad tam tā ir jābūt arī gaismā, kas no Viņa izplatās, līdz tā sasniedz kategoriju „radījums”, tas ir, sasniedz stāvokli, kad ietērpjas iekš kelim, jo tikai tad no kategorijas „Viņa būtība” tā nonāk kategorijā „radījums”, kas radies un saņem no Viņa.
Nav nekādu izmaiņu gaismā. Kā jau runājām, izmaiņas ir tikai iekš kelim un tāpēc kelim uztver gaismu katrreiz savādāk.
Un mēs jau noskaidrojām, ka viss jaunais galvenokārt attiecas uz radījuma kli, tas ir, uz radījumā esošo kategoriju „vēlmi saņemt”. Šī vēlme, lai gan ir garīga, tomēr tā nenoliedzami ir jaunas formas veidojums un šis veidojums – „notikums”, par cik, bez šaubām, tam nav vietas Viņa būtībā.
Tas ir, vēlmes mainās. Gaisma ir nemainīga, taču mēs to izjūtam kā mainīgu, jo mainās vēlmes, kuras to absorbē un pieņem.
Taču tā nenotiek gaismā, kas ietērpusies viņā, kurš nav radīts no jauna, – jo viņš nāk no Radītāja būtības kā „esošais no esošā” (ješ mi ješ). Taču, neraugoties uz to, augstākās gaismas aktivizēšanās ir proporcionāla kli: atbilstoši tam, kādā mērā kli reaģē un pieņem no augstākas gaismas, tā iegūst arī atjaunināšanos un tas, protams, ir „notikums”.
Un zini, ka visi atjauninājumi un pakāpju nonākšana lejup ir tikai kli uztveres un tās saņemšanas līmenis no augstākās gaismas, jo tikai tas iegūst izmaiņas un daudzējādību. Taču gaisma pati par sevi (tas ir, ārpus kli) pastāvīgi atrodas absolūta miera stāvoklī, par cik sniedzas no Radītāja būtības. Centies to izprast un, studējot šo zinātni, atceries to burtiski pie katra vārda.
Tāpēc, ka katrā vārdā, katrā darbībā mums jāredz viena un tā pati Radītāja ietekme uz mums – vienmēr absolūti laba, ar vienu un to pašu jēgu, ar vienu un to pašu mērķi. Taču mums Viņa darbības tēlosies pilnīgi dažādas, kas darbojas dažādos virzienos, pat mūs maldinošas un traucējošas. Mēs studēsim klipot – nešķīstos spēkus, kuri izraisa visas šīs milzīgās ciešanas mūsu pasaulē. Neraugoties uz to, arī šajos nešķīstajos spēkos, to iekšienē, mēs atklāsim šo vienkāršo gaismu, kura diemžēl (bet pēc tam redzēsim, ka vispār ne „diemžēl”) tikai tādā, bet ne citādā veidā spēj virzīt mūs uz mūžības un pilnības stāvokli.
Un saproti saskaņā ar noskaidroto, ka augstākā gaisma nepārstāj mirdzēt radījumiem pat ne mirkli un tas neattiecas uz notikumu un atjaunināšanos, jo atrodas absolūta miera stāvoklī. Turpretī visi šeit apspriežamie jautājumi attiecībā uz gaismas ierobežošanos un attālināšanos liecina tikai par kli, tas ir, centrālā punkta uztveres un saņemšanas līmeni.
Viss, kas notiek, tiek sajusts centrālā punktā un tam šķiet, ka notiek gaismas izstumšanās un tās atgriešanās, pasauļu veidošanās u.c. Centrālais punkts to tādā veidā sajūt: no savām iekšējām izmaiņām, nevis tāpēc, ka tas tā patiešām notiek. Mēs aprakstām tikai radījuma – centrālā punkta subjektīvās sajūtas. Taču patiesībā augstākā gaisma aizpilda visu radību, tāpat kā aizpildīja arī iepriekš, no gaismas puses nav izmaiņu. Vispār nav nekādu izmaiņu, izņemot mūsu subjektīvās sajūtas.
Kurš šobrīd var sev pierādīt – vai viņš guļ, vai nē? Kā mēs varam to noteikt? Iekniebt? Un kas tad? Tu sāc kliegt, un piepeši tevi pagrūž sieva un saka: „Ko tu kliedz, netraucē gulēt”. Un pēc tam tu pēkšņi pamosties un jautā viņai, bet viņa saka: „Nē, mēs negulējām, gulēji tikai tu” – un tā tālāk, viens slānis virs otra, virs trešā. Un kur tad esi tu pats? Tas ir, kad mēs beidzot varam iziet ārpus sevis un palūkoties uz visu no ārpuses? Tikai tad, kad sasniegsim pilnīgu atbilstību gaismai.
Vai jūs domājat, ka tā ir sofistika? Nevis sofistika, bet subjektivitāte, nekā nevar darīt…
Skaidrojums. Lai gan augstākā gaisma nepārtrauca savu darbību, tomēr tagad kli nepieņēma neko no tās mirdzuma, jo sevi ierobežoja. Citiem vārdiem, samazināja tajā esošo „vēlmi saņemt”, lai nesaņemtu ceturtajā stadijā, kura ir centrālais punkts, bet lai saņemtu tikai trijās iepriekšējās stadijās, kuras tajā atrodas un kurās vēlme saņemt ir vāja, un tur dominē vēlme dot (skat. 50.p.).
Ko Bāls Sulams vēlas pateikt? Viņš vēlas sacīt, ka gaisma nepārstāj mirdzēt, bet visas izmaiņas ir tikai attiecībā pret kli. Viņš mums saka par to daudzkārt, taču ko lai dara? Tas mums patiešām ir pamata teksts.
Tātad šajā gadījumā augstākā gaisma pilnīgi netika pakļauta ierobežošanās ietekmei, Radītājs attiecībā pret sevi nesajūt iedarbības izmaiņas no radījuma puses, un nemainīja savas darbības raksturu, bet tieši tāpat kā mirdz Bezgalībā (Bezgalības stāvoklī), tā staro ierobežošanās laikā un pēc ierobežošanās, un visās pasaulēs bez izņēmuma, un staro pat Asija pasaulē, vispēdējā no augstākām pasaulēm un staro pat mūsu pasaulē, ne mirkli nepārstājot. Taču kelim pašas veic visas šīs izmaiņas, jo nesaņem citādāk kā atbilstoši savam lielumam. Saprotams, cik tas ir subjektīvi.
No sacītā izproti ARI vārdus: „No Bezgalības izstiepās viena taisna līnija…”. Tas nozīmē, ka telpas vieta, tas ir, Bezgalības gaismas iztukšotā kli – tieši šī kli noveda pie tā, ka no Bezgalības gaismas izstiepās līnija, tā rezultātā, ka tajā notika „vēlmes saņemt” samazināšanās. Un tagad šīs kli saņemamās gaismas mērs, kad to ierobežoja ceturtā stadija, tiek dēvēts vārdā „līnija”…
Iepriekš kli bija gatava saņemt visu bez ierobežojuma un tāpēc tika dēvēta par „Bezgalības pasaules malhut” – bez beigām, bez ierobežojumiem. Tagad malhut sevi ierobežo un saka: „Es saņemšu tikai tievu līniju no visa šī lauka, no visa iepriekšējā bezgalīguma.
…Salīdzinājumā ar iepriekšējo saņemšanu ceturtajā stadijā, kas piepildīja pilnīgi visu vietu. Taču tagad, kad kli nav šīs milzīgās vēlmes saņemt (tā ierobežoja to), bet palika tikai trīs iepriekšējās stadijas, kurās vēlme saņemt ir vāja, tiek uzskatīts, it kā kli saņem no Bezgalības gaismas tikai vienu gaismas līniju, un visa šīs kli vieta paliek tukša un brīva no gaismas.
Ko tas nozīmē?
Bezgalības pasaules malhutā ir keter, hohma, bina, zeir anpin un pati malhut. Malhut sevi ierobežo, bet no pirmajām deviņām sefirot vienkārši aiziet gaisma. Un pēc tam malhut saka: „Es tagad radu pasaules”.
Ko nozīmē „pasaules”? Gaisma neienāk manī nekādā veidā, taču attiecībā uz šīm iepriekšējām deviņām sefirot – es vēlos, lai tās ierobežotos tādā veidā, lai pie manis nenonāktu nekāda gaisma. Un pakāpeniski katra no šīm sefirot ierobežo sevī gaismu atkarībā no savas līdzības tai. Tas ir, gaisma, kad nonāk lejup malhutā, pamazītiņām samazinās, sašaurinās līdz nullei. Kādā veidā? Malhut ar savām īpašībām ienāk keterā, hohmā, binā, zeir anpinā un it kā tos ierobežo. Salīdzinot to īpašības un malhut īpašības, tie tad arī ierobežojas. Cik lielā mērā malhut ir attālināta no keter, tikpat lielā mērā tā ierobežo keter. Un rodas it kā sašaurināta diafragma, kura gala rezultātā pilnībā aizsprosto augstāko gaismu no malhut. Šie gaismas ierobežojumi līdz malhutai tiek dēvēti par pasaulēm.
ATAINOJUMS
Malhut ierobežo gaismu, un tā kļūst par līniju. Taču, ko nozīmē šī līnija? Līnija ir zināms procents no gaismas, teiksim, „n”. Ja malhut pilnībā aizpildās, bet tikai deviņās sefirot, tas tiek dēvēts par līniju šajā aplī – tik ļoti mazs ir šis sektors.
Tāpēc, ka šī tievā gaisma, kas tagad tiek saņemta, ir nepietiekama, lai varētu piepildīt visu kli vietu (tas bija radīšanas nodoms, lai radītu kli), tā rezultātā, ka trūka ceturtā stadija, kura to samazināja. Un tika noskaidrots, ka augstākā gaisma cimcum rezultātā vispār nepārtraucas un tāpat arī absolūti nemainās, kad no tās (kli) vienas līnijas veidā izstiepsies gaisma. Un visas šīs lielās izmaiņas notika tāpēc, ka samazinājās saņemšanas kelim, kuras tagad neko nevarēs saņemt no Bezgalības gaismas, izņemot ļoti mazu daļu, dēvētu – „līnija”, tas ir, atbilstoši tās vēlmei, jo tā vairs nevēlēsies šo lielumu. Un mēģini to labi izprast.
Jaunākie komentāri