14. nodarbība
Kabalas izplatīšanas pamati
14.1. Reliģijas izplatīšanas trīs pamati
14.2. Atteikšanās no egoisma
14.3. Masu viedoklis
14.4. Domājošā elite
14.5. Cilvēka vajadzību nodrošinājums
14.6. Garīgā izzināšana
14.7. Labošanās posmi
14.8. Nākamā paaudze
14.9. Gaisma, nevis dūres spēks
14.10. Atdeves un saņemšanas īpašības
14.11. Pēdējās paaudzes vadība
14.1. Reliģijas izplatīšanas trīs pamati
Pastāv reliģijas izplatīšanas trīs pamati: kaislību apmierināšana, pierādījumi un aģitācija.
Tādi ir kabalistiskās labošanās metodikas izplatīšanas pamati visā cilvēcē.
- Kaislību apmierināšana: jo katram cilvēkam, pat visbrīvākajam, ir neizzināta dzirkstele, kas jāapvieno ar Radītāju. Laiku pa laikam atmostoties, tā modina cilvēkā kaisli izzināt Radītāju vai Viņu noliegt, kas ir viens un tas pats. Un ja cilvēks atradīs to, kurš izraisīs viņā šīs kaislības apmierinājumu, tad piekritīs visam.
Tam nepieciešams pievienot aspektus: dvēseles nemirstība un atalgojums nākamajā pasaulē, kā arī indivīda gods un tautas gods.
Ikvienā cilvēkā ir punkts, kurā viņš jūt, ka ir atkarīgs no tā, vai viņš izzina savu sakni. Cilvēka svarīgākie jautājumi, kas skar viņa avotu, būtību un mērķi, attīstības gaitā neizzūd daudzveidīgajās plaknēs. Tieši tad, kad cilvēks sasniedz maksimumu visās pieejamās sfērās, viņš atklāj, ka tas viņam nemaz nelīdzēja esamības jautājuma risinājumā.
Augošās šaubas par reliģijas, zinātnes un visu citu metodiku spējām rast jautājuma risinājumu par eksistences jēgu, veidos cilvēkā prasību pēc autentiskas atbildes un novedīs viņu pie kabalas metodikas, kas atklāj risinājuma ceļu. Kabala cilvēkam parādīs, ka, piedevām sapratnei par esamības jēgu, viņam tāpat tiek sniegta iespēja to lietderīgi realizēt. Pamatojoties uz šo aktuālo jautājumu, cilvēkam atklāsies iespēja sasniegt saikni ar mūžību.
Ja cilvēks sāk apzināties, ka ir spējīgs īstenot savas eksistences mērķi, viņš viennozīmīgi saprot, ka kabalistiskā metodika ir milzīga potenciāla realizācijas līdzeklis, kas ielikts cilvēkā un ka atrisināt jautājumu ir iespējams tikai pateicoties saknes izzināšanai, tas ir, atklāt Radītāju kā piepildījumu un kā atbildi uz šo jautājumu.
***
Mūsdienās pasaule sāk apzināties savu smago stāvokli, un garīguma meklējumi pastāvīgi paplašinās. Taču pasaule ir pārpilna ar visiem iespējamiem pieņēmumiem par garīgo un mūžību. Dvēseliskās un psihosomatiskās parādības, garastāvoklis, fantāzijas un ilūzijas tiek pielīdzinātas garīgajiem faktoriem. Cilvēki tendēti domāt, ka garīgo ir iespējams sasniegt ar noteiktu darbību palīdzību mūsu pasaulē, piemēram, meditācija, atturība un askētisms, dejas apkārt elkam vai ugunskuram, un tā tālāk, un tamlīdzīgi.
Tāpēc pēdējās paaudzes sabiedrība galvenokārt koncentrēsies uz to, lai sniegtu pasaulei pareizu definīciju par to, kas ir garīgais. Šai sabiedrībai kategoriski jāuzstāj uz patiesās definīcijas, jārāda cilvēcei piemērs, un jāsniedz kritērijs, atbilstoši kuram cilvēki spēs izmērīt savu garīgo stāvokli. Patiesībā, ja visas savas dzīves garumā šajā pasaulē cilvēks nav pacēlies no egoistiskās plaknes uz atdeves īpašību, tad no viņa materiālās dzīves nekas nepaliks. Rakstā „Pakāpe, kas cilvēkam jāsasniedz” RABAŠs raksta, ka, iekams cilvēks sasniegs savas dvēseles sakni un tajā iekļausies, viņš arvien no jauna atgriezīsies mūsu pasaulē. Katram cilvēka solim, kas vērsts uz savas saknes sasniegšanu, jātiek veiktam laika posmā, kad viņš atrodas tieši materiālajā ķermenī šajā pasaulē.
Pārdzimšanu riņķojuma gaitā uzkrājas tikai tās darbības, pateicoties kurām cilvēks no šīs pasaules līmeņa paceļas līdz savas dvēseles saknei. Šādas darbības ir iespējams veikt tikai ar kabalas palīdzību. Garīgās darbības būtība nosaka 613 vēlmju labošanu, no kurām sastāv dvēsele ar nolūku „atdeves dēļ”. Šīs darbības dvēselē uzkrājas un neizzūd. Ja cilvēks nav pabeidzis savu labošanos esošajā pārdzimšanu riņķojumā, viņš turpinās no tā paša punkta nākamajā pārdzimšanā – līdz sasniegs galīgo labošanos. No tā izriet, ka līdz brīdim, kamēr cilvēks nav uzsācis garīgo attīstību ar kabalas palīdzību, jebkāds mūžīgs rezultāts par viņa dzīvi uz zemes nevar saglabāties.
- Pierādījumi – par to, ka pasaulei nav cita pastāvēšanas veida, turklāt atombumbu un ūdeņraža bumbu laikmetā.
Cilvēce nonāks pie kabalas, pamatojoties ne tikai uz jautājumu par objektīvo realitāti, bet arī pamatojoties uz fundamentālu nepieciešamību, kas nosaka drošu pastāvēšanu. Pie šādas realitātes, kad mēs redzam, kā pasaule krīt bezdibenī un neredzam nākotni vai iemeslu dzīvot, cilvēcei nebūs citas izvēles, kā tikai ieklausīties kabalas vēstījumā. Iespējams, vadošie zinātnieki un filozofi atzīs šo zinātni kā pēdējo, vēl neizmantoto iespēju cilvēces glābšanai, un papūlēsies pārliecināt valdības izveidot audzināšanas un izskaidrošanas sistēmas.
- Aģitācija – cilvēku nolīgšana augstāk minēto principu izplatīšanai sabiedrības vidū.
Bāls Sulams apraksta kabalas metodikas izplatīšanas trīs principus: a) kaislību apmierināšana, kas saistīta ar tiem stāvokļiem, kuros šīs kaislības pastāv; b) pierādījumi, kas saistīti ar bailēm no iznīcināšanas; c) aģitācija: tās izmantošana paredzēta izraisīt cilvēkā kaislības vai bailes, ja viņš tās neizjūt.
Aģitācijas mērķis – likt cilvēkam uzdot sev jautājumu par to, kas dzīvē viņam ir. Aģitācija mudina viņu apstāties, ielūkoties sevī un pārliecināties (pat ja viņš to neapzinās), ka viņa eksistences forma ir nicināma, bet viņš pats – iebaidīts, bez drošības un sapratnes.
Aģitācija ir profilakse. Tā sākotnēji gatavo cilvēku uz to, lai viņš attīstītos pareizā ceļā, samazinot ciešanas, kas saistītas ar dabisko attīstības ceļu. Aģitācija modina cilvēkā snaudošās vēlmes un nodrošina ar datiem, kas mudina viņu attīstīties.Veiksmīgai reklāmai nepieciešama profesionāļu palīdzība, tāpēc nākotnes sabiedrība piesaistīs darbam speciālistus, kas spēj tai palīdzēt modināt šīs jūtas cilvēcē.
Nepieciešamība izmantot speciālistus var izraisīt izbrīnu, taču aģitācijai faktiski ir sakars ar cilvēka psihi. Lai arī šie profesionāļi nebūs kabalisti, taču viņu iemaņas palīdzēs iesaistīt sabiedrību iet labošanās ceļu. Tādējādi kabalists kļūs par reklāmas aģentūras klientu, un šī aģentūra ar prieku pildīs viņa prasības. No pirmā acu skata, vēršanās pie publikas, kurai vēl nav modusies tieksme pēc garīgā, ir piespiedu un ciniska, taču tas tā nav. Cilvēks katru sekundi tiek pakļauts noteiktas saskarsmes vides ietekmei, kas „skalo viņam smadzenes” ar visām iespējamām idejām. Tāpēc kabalistiem nav jebkāda iemesla, kas ļautu uz to noraudzīties klēpī saliktām rokām un slēpt no cilvēces patieso mācību.
Tas līdzinās vecāku un bērnu savstarpējām attiecībām. Katrs tēvs, protams, ir ieinteresēts, lai viņa bērni būtu veiksmīgāki par viņu. Lai pasargātu bērnus no kļūdainas attīstības, vecāki jau laikus rosina viņos jautājumus un atbildes, tas ir, liek viņiem sajust problēmas un rast risinājumu. Līdz ar to topošai paaudzei priekšlaikus formējas izpratne par to, ko nozīmē vēlama attīstība un ko nozīmē nevēlama attīstība, un tādā veidā tā norobežojas no neveiksmēm.
Kabalistu uzdevums – novest cilvēci pie pilnības un mūžības. Viņiem ir uzlikts par pienākumu laikus demonstrēt cilvēcei kļūdainos ceļus, no kuriem jāizvairās. Tādējādi viņi pasargās cilvēci no kļūdām, saīsinās attīstības ceļu un samazinās daudzās ciešanas.
Nevienam neienāk prātā atstāt bērnus cietsirdīgajā realitātē un ļaut viņiem iekārtoties saviem spēkiem. Kopš dzimšanas mazuļa labā darbojas sasniegumi, kas veidojušies tūkstošiem gadu garumā. Milzīgi resursi tiek ieguldīti bērniem paredzēto audzinošo spēļu izstrādē, lai vislabākajā veidā viņiem palīdzētu pilnveidoties. Cilvēciskā vide pastavīgi attīstās un mainās, un ar katru pārdzimšanu jaunās paaudzes pārstāvji pievienojas vēl attīstītākai sabiedrībai. Nav nekāda pamata, kas liegtu XXI gadsimta cilvēcei kļūt par sabiedrību, kas studē kabalu.
Kabalistu attieksmei pret pasauli nav jāatšķiras no tēva attieksmes pret saviem bērniem. Tēvs neizvirza skolas nodarbības par prioritāti, kas būtu atkarīga no bērna izvēles, tāpat arī kabalistiem nav jāgaida cilvēces atmoda ceļā uz kabalu.
Tiem, kuri studē kabalu, šis vēstījums jādara zināms ikvienam cilvēkam pasaulē. Nevienam nenāks par ļaunu dzirdēt izskaidrojumus par savas eksistences cēloni un mērķi. Tas, kā cilvēks apgūs kabalistisko vēstījumu, ir atkarīgs no iekšējās sagatavotības līmeņa, tāpēc cilvēka reakcija nav jāņem vērā. Tēvs arī pūlas dot dēlam visu labāko pēc saviem uzskatiem, iepriekš nezinot, kāda būs reakcija.
Pagātnē nebija iespējams izplatīt kabalas gudrību, jo dvēseles nebija vēl nobriedušas, lai spētu šo zinātni uztvert, taču mūsdienu paaudzē situācija ir pilnīgi cita. Jau aptuveni pirms astoņdesmit gadiem Bāls Sulams uzsāka kabalas izplatīšanas procesu, tiecoties novērst holokaustu un Otro pasaules karu. Šodien nav nekādu šaubu par to, ka pasaulei šī zinātne ir nepieciešama, tādēļ kabala arī atklājas.
14.2. Atteikšanās no egoisma
Ņemot vērā cilvēka kāri pēc privātīpašuma, altruistiskā komunisma izveidošana kļūst neiespējama, ja iepriekš nav bijis egoistiskais komunisms, kā to pierādīja visas sabiedrības, kuras vēlējās dibināt altruistisko komunismu. Taču tagad, kad vienā pasaules trešdaļā jau tika ielikti egoistiskā komunisma vadības pamati, var uzsākt dibināt dzīvotspējīgu sabiedrību uz altruisma pamata.
Bāls Sulams daudzkārt izsaka savu viedokli attiecībā uz egoistiskā komunisma spēka režīmu, kādu to pūlējās realizēt Padomju Krievijā un citās valstīs. PSRS revolūcijas vadoņi uzskatīja, ka, ņemot par pamatu ieraduma spēku, viņiem izdosies mainīt cilvēka dabu. Šī revolūcija nebija viena cilvēka uzmācīga ideja, tā pamatojās uz plašu teoriju spektru. Revolucionāri tās panākumos ieguldīja lielas garīgās pūles un izmēģināja visus iespējamos veidus, lai pierādītu savus postulātus. Šim nolūkam tika izveidota visai smalki attīstīta propagandas sistēma, bet bērnus audzināšanas nolūkos pat atņēma vecākiem. Taču viens faktors netika ievērots.
Komunistiskā revolūcija nepiegrieza vērību tam faktoram, ka tā atrodas pretstatā Radītāja gribai. Nav lielāka izkropļojuma attiecībā uz dabu un Radītāju kā egoistiskais komunisms. Tieši šī iemesla dēļ Padomju Krievija tika nolemta zaudējumiem un ciešanām. Taču, kā zināms, nav iespējams nonākt pie izlabotiem stāvokļiem, iekams tiks izieti „sabojātie” stāvokļi.
Mūsdienās pasaule sāk apzināties savu kritisko stāvokli: mēs nespējam panākt drošību un mieru, apvaldīt pasaules terorisma izplatīšanos, apturēt narkotiku lietošanu un ģimenes iziršanu. Kultūras un audzināšanas jēdzieni kļuvuši bezsaturīgi, zinātne nonākusi krīzē un visās cilvēka darbības sfērās iezīmējies krahs. Vispārējās krīzes mērķis – novest mūs pie secinājuma, ka izglābties no pašiznīcināšanas ir iespējams tikai cilvēciskās dabas labošanas ceļā, no egoistiskās uz altruistisko.
Tomēr nav iespējams mainīt cilvēcisko dabu piespiedu režīma ietvaros. Vēlmes baudīt labošana kļūs iespējama tikai tādā gadījumā, ja visa procesa garumā cilvēkam būs „degviela” tās realizācijai, turklāt beigās viņš saņems atalgojumu – saplūsmi ar Radītāju.
Mums nav jāiedomājas, ka Radītājs liek cilvēkam viņa labā strādāt vai saplūst ar viņu. Viņš nepiespiež kaut ko darīt, lai arī kas tas būtu. Radītājs ir tikai atdeves īpašība un tikai tādā veidā Viņš atklājas radījumam. Izlabot cilvēka attieksmi pret sabiedrību saskaņā ar principu „tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu”, lai caur to nonāktu pie principa „tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu”, nozīmē sasniegt altruistisko mīlestību un izdarīt tā, lai atdeve kļūtu par atalgojumu. Cilvēks lūdz iespēju atdot atdeves ideāla vārdā, tas arī nosaka Radītāja būtību.
14.3. Masu viedoklis
Runājot par to, ka cilvēce šodien jau apzinās savu stāvokli, ar to mēs domājām nevis visus cilvēkus, bet attīstītāko mazākumu. Atbilstoši piramīdas uzbūvei lielākā pasaules iedzīvotāju daļa neizrāda jūtību pret apkārt notiekošo un no rīta līdz vakaram rūpējas par automātisku darbību izpildi, ko nosaka sociālā „smadzeņu skalošana”.
Miljardi tiek dēvēti par „cilvēkiem” atbilstoši savam ārējam veidolam, nevis pēc savas būtības. Līdzīgi dzīvnieku pasaulei, viņi nezina, kādēļ dzīvo, viņiem nav sava viedokļa, nedz arī vēlme tādu iegūt. Gluži otrādi, cilvēku lielākā daļa izjūt drošību tieši no vispārēji pieņemtu formu, paražu un uzdevumu pildīšanas. Pēc savas dabas savstarpējā apvienošanās piešķir drošību katram „bara” loceklim.
„Garīgais ieskats” uz cilvēci ļaus atšķirt tajā tikai vienu cilvēcisko prototipu. Tikai atsevišķi cilvēki, kuri galvenokārt dzīvo attīstītajās valstīs, apzinās vispārcilvēcisko procesu. Viņi jau saprot, ka cilvēce virzās uz bojāeju un ka vienīgā izeja – dzīve, kuras pamatā ir mīlestība pret tuvāko.
14.4. Domājošā elite
Mutuļojošais egoisms kurina naidu cilvēku vidū un vēlmi vienam otru iznīcināt. Lai gan pāreja no egoisma uz altruismu šķiet nepieciešams solis, cilvēce nemeklē veidus, kas ļauj sasniegt altruistisko dabu, jo tas šķiet tai nereāli. Tiesa gan, pasaulē ir domātāji, kas uzskata, ka naids pret tuvāko mums ir jāmaina uz mīlestību pret tuvāko, taču šie domātāji nezina, kā šo pāreju īstenot. Pārējā cilvēces daļa tam vispār nepiešķir kādu nozīmi, jo tai nav līdzekļu, kas ļautu mainīt cilvēcisko dabu. Šī iemesla dēļ cilvēki notušē sava nožēlojamā stāvokļa smagumu un uzskata par labāku to ignorēt tāpat kā neārstējams slimnieks, kurš nepiegriež vērību savai slimībai, jo nav zāļu tās ārstēšanai.
Skaidra mepieciešamība pēc metodikas, kas spēj mainīt cilvēcisko dabu, ļauj kabalai atklāties. Pēc tam, kad cilvēks sapratis, kas viņam ir jādara, bet nezina kā, pēc komunisma neveiksmīgā mēģinājuma Krievijā uzspiest risinājumu ar spēku, nobrieda apstākļi kabalas metodikas atklāšanai. Laiks saspiežas, un pasaule mainās galvu reibinošā ātrumā. Procesi, kas pagātnē izstiepās gadu simteņos, mūsdienās tiek pabeigti dažos gados. Tikko parādās noteikta tendence, acumirklī tai seko jauna. Cilvēce nesaprot, kurp tai turēt kursu un tai nav teorijas vai atbildes attiecībā uz nākamo soli.
Domājošā elite, kas virza pasauli, ir cilvēki no mākslas, izglītības, zinātnes, filozofijas un varas sfēras, viņi sāk apzināties mūsu stāvokļa smagumu: mēs visi atrodamies vienā laivā un nespējam izkļūt no šīs situācijas. Globālā krīze ļauj kabalai argumentēt savus pierādījumus.
14.5. Cilvēka vajadzību nodrošinājums
Būtu labi pieņemt likumu, saskaņā ar kuru neviens nepieprasīs sabiedrībai nodrošināt savas vajadzības. Šim nolūkam izvēlēsies cilvēkus, kuri pētīs, kas katram trūkst un ikvienam to izdalīs. Turklāt sabiedriskais viedoklis ar kauna zīmi atzīmēs to, kurš pieprasīs kaut ko sev, tādējādi nosaucot viņu par rupju un netiklu, kā mūsdienās dēvē zagļus un laupītājus. Tāpēc ikviena cilvēka domas tieksies uz atdevi tuvākajam – atbilstoši jebkurai audzināšanas sistēmas būtībai, kas atdevi nostāda augstāk par personīgo vajadzību sajūtu.
Ja cilvēks vēlas uzlēkt uz galda, viņam sevi ir jāsagatavo, lai uzlēktu augstāk par galdu un tad viņš uzlēks uz tā. Taču, ja viņš vēlēsies uzlēkt tikai galda augstumā, tad nokritīs.
Katrs cilvēks atšķiras ar savām iedzimtajām īpašībām un īpašajām prasībām, kas izriet no viņa individuālās iekšējās struktūras. Vienkāršs cilvēks nespēj šīs lietas samērot ar sevi vai tuvākiem cilvēkiem, tāpēc rodas nepieciešamība nozīmēt īpašus cilvēkus, kuriem piemīt izpratne un kuri spēs šos faktorus atšķirt, un īstenot sadali, kas taisnīga attiecībā pret visiem. Pēdējās paaudzes sabiedrība noteiks cilvēkam viņa dienišķo minimumu, un, ņemot vērā, ka cilvēks būs labojies, viņš piekritīs šādam sabiedrības novērtējumam.
Pēdējās paaudzes sabiedrībā minimums faktiski ir maksimums. Izlabotam cilvēkam nav nepieciešams kas vairāk kā dienišķo vajadzību apmierināšana, jo apmierinājumu viņš smeļ no pašas piederības šādai cēlai sabiedrībai. Patiesībā apmierinājumu mums sniedz nevis tas, ka mums pieder viena vai otra lieta, bet svarīguma pakāpe, kuru mēs tai piešķiram. Par pierādījumu kalpo tas, ka sīka nieciņa saņemšana no godājamas personas sniedz mums daudz lielāku apmierinājumu salīdzinājumā ar dārgu dāvanu no vienkārša cilvēka. Mums ir jāsaprot, ka pēdējās paaudzes sabiedrībā saikne ar Radītāju tiek vērtēta augstāk par visu, un tieši šī saikne piepilda ar prieku tā cilvēka dvēseli, kurš to izzina.
14.6. Garīgā izzināšana
Mēģināsim paskaidrot, kādā veidā Bāls Sulams vissmalkākajās detaļās spēj aprakstīt pēdējās paaudzes dzīvi. Virzoties augšup pa garīgās izzināšanas pakāpēm, kabalists iziet visu stāvokļu ķēdi. Šie stāvokļi atrodas viņa ceļā, kas virzīts uz galīgo labošanos. Sasniedzot pēdējās paaudzes līmeni, viņš apraksta visu, kas tajā atrodas. Runa iet nevis par nākotnes pareģošanu, bet par stāvokļa aprakstīšanu, kurā viņš atrodas šajā brīdī.
Rakstā „Kabalas zinātnes būtība” Bāls Sulams pasvītro: „Tāds ir visu kabalas viedo negrozāms likums: „Viss, ko neizzināsim, tam nepiešķirsim ne nosaukumu, ne vārdu”. Jāzina, ka „izzināšana” nozīmē visaugstāko izpratnes pakāpi un izriet no vārda „sasniegšana”. Citiem vārdiem, kamēr lieta mums neatklājas ar absolūtu neapšaubāmību, kā kaut kas, kas patiesībā ir sasniegts, kabalisti to nedēvē par „izzinātu”.
Nereti kabalistu vārdos sastopami līdzīga veida izteicieni: „Tā sacīja Ābrams Īzakam” un tamlīdzīgi. Bāls Sulams uzdod jautājumu: „No kurienes tas viņiem ir zināms?”. Un paskaidro, ka „tie, kas sasnieguši pakāpi, kurā atradās Ābrams vai kāds cits, redz un zina to pašu, ko redzēja un zināja Ābrams, tāpēc viņi zina arī to, ko Ābrams runāja. Analoģiski tam, visi kabalistu izteicieni, kas izskaidroja Pentateihu, pamatoti ar to, ka viņi ir izzinājuši šo pakāpi. Jebkura pakāpe garīgajā pasaulē ir realitāte, ko redz visi. Tāpat visi, kas atbrauc uz Londonu, redz to, kas šajā pilsētā atrodas un dzird, par ko tur tiek runāts”63.
14.7. Labošanās posmi
Jāatzīst, ka egoistiskais komunisms ir posms ceļā uz taisnīgumu. Taču es apgalvoju, ka ir pienācis laiks otrajam posmam – altruistiskajam komunismam. Patiešām, nepieciešams to nodibināt kā piemēru vienā valstī, jo tad, protams, to pieņems tās valstis, kas atrodas pirmajā posmā.
Ļoti svarīgi ir pasteigties, jo egoistiskā komunisma trūkumi un spēka metodes kopumā attālina civilizētās pasaules lielāko daļu no šīs sistēmas. Tāpēc nepieciešams nodemonstrēt pasaulei ideālo komunismu un tad, bez šaubām, to pieņems civilizētās pasaules vairākums.
Radītājs radīja vēlmi baudīt un savienoja to ar savu īpašību – vēlmi atdot. Pateicoties šim savienojumam, vēlme baudīt var izlaboties tā, ka visas darbības, kas virzītas uz saņemšanu, tiks īstenotas „atdeves labā”. Vēlmes labošanās process sastāv no diviem posmiem: sākumā tā ir gatava atdot saņemšanas dēļ, bet pēc tam – saņemt atdeves dēļ.
Visi procesi, kas norisinās cilvēkā, izpaužas arī cilvēciskajā sabiedrībā saskaņā ar principu „kopējais un atsevišķais ir vienlīdzīgi”. Tāpēc arī sabiedrības attīstībā pastāv divi posmi, kas seko viens otram: egoistiskais komunisms un altruistiskais komunisms. Egoistiskais komunisms ietērpjas daudzveidīgās formās: sākot no „sabojātās”, kā tas bija Padomju Krievijā, un līdz izlabotai. Rezultātā sabiedrība pāries no egoistiskā komunisma stāvokļa uz altruistiskā komunisma stāvokli.
Saprotams, ka sabiedrība nevar dzīvot normālu, stabilu dzīvi, ja pretrunas starp tās locekļiem netiks risinātas ar vairākuma palīdzību. No tā izriet, ka laba valdība sabiedrībā ir iespējama tikai tādā gadījumā, ja vairākums ir labs. Tādējādi laba sabiedrība ir tāda, kurā vairākumu sastāda labi cilvēki. Turpretī slikta sabiedrība ir tāda, kurā vairākumu sastāda slikti cilvēki. To es arī biju domājis, kad iepriekš minēju, ka nedrīkst dibināt komunismu, iekams lielākajā sabiedrības daļā tiks nostiprināta vēlme atdot.
Jāiedziļinās jēdzienā „sabiedrības lielākā daļa”. Iespējams, sabiedrībā nav daudz cilvēku, kuriem ir spēks, vēlme vai izcilas vadīšanas spējas, turklāt pretstatā ir pasīvās masas, vājie un atpalicēji. Jāsavieno „labā spēka” kvantitāte un kvalitāte ar „sliktā spēka” kvantitāti un kvalitāti. Iespējams, neliela cilvēku grupa vai pat daži vienpatņi, gudrie un uzņēmīgie, pratīs pozitīvi ietekmēt sabiedrības attīstību un visa sabiedrība viņiem sekos.
Kā jau tika minēts, tieši kabalisti veido pēdējās paaudzes sabiedrību. Pēc viņu ieskatiem, sabiedrībai pievienosies cilvēki, kuriem nav izpratnes, taču viņi ir ieinteresēti kļūt par šīs sabiedrības locekļiem. Šajā sabiedrībā nebūs vietas cilvēkam, kurš tai nepaļaujas un nepieņem tās principus. Sabiedrības ietekme uz cilvēku palīdzēs viņam izlaboties, līdz ar to visa sabiedrība attīstīsies un pilnveidosies.
14.8. Nākamā paaudze
Jebkāda veida aģitācija nespēs spēka ceļā nodrošināt sabiedriskās iekārtas dzīvotspēju nākotnes paaudzēs. Šeit nelīdzēs ne audzināšana, ne sabiedriskais viedoklis, kas būtībā ar laiku pavājinās. Nelīdzēs nekas, izņemot reliģiju, kas pēc savas dabas ar laiku pastiprinās. No pieredzes mēs redzam, ka tautas, kurām reliģija sākumā tika ieaudzināta ar vardarbīgām un piespiedu metodēm, nākamajās paaudzēs pie tās pieturas saskaņā ar savu izvēli un vēlmi. Turklāt reliģijas vārdā tās ziedo dzīvību.
Jāsaprot, pat ja tēvi atzīst altruistisko komunismu būdami ideālisti, tomēr nav vēl pārliecības, ka viņu dēli, ejot tēvu pēdās, turpinās atbalstīt šo sabiedrisko iekārtu. Saprotams, ja šī sabiedriskā iekārta tiktu „iepotēta” ar vardarbīgām un piespiedu metodēm, kā tas pieņemts egoistiskā komunisma ietvaros, tad tā nespētu pastavēt mūžīgi. Galu galā to uzveiks un atcels.
Nostiprināt uz mūžiem sabiedrisko iekārtu, kas dibināta piespiedu kārtā, iespējams tikai ar reliģisko baušļu palīdzību.
Ja ideālistiski noskaņotie tēvi nepratīs nodot nākamai paaudzei altruistiskā komunisma ideālu, tad tā pārstās pastāvēt. Tas fakts, ka tēvs ir ideālists, nebūt nenozīmē, ka viņa pēcteči arī tieksies uz garīgo attīstību. Tēviem nākamā paaudze jāredz nevis savos bērnos, bet gan visā cilvēcē. Viņiem jāatrod tie, kas gatavi uztvert ideālistisko ideju un jāaudzina tā, lai viņi šo ceļu turpinātu. Tātad maza sabiedrība nedrīkst būt noslēgta.
Vēsturē esošie piemēri demonstrē, ka jaunās paaudzes pārstāvji bija „vienkārši egoisti” atšķirībā no tēvu ideālistu paaudzes. Tēvi neparūpējās par to, lai atrastu nākamo paaudzi ārpus savas mazās, noslēgtās sabiedrības, tāpēc ideja mira un izdzima. Tieši tēvu ideālu egoistiska izmantošana padarīja jaunās paaudzes pārstāvjus par egoisma uzplauksmes piemēru.
Ja viņu tēvi paceltos virs dabiskās tieksmes, kas virzīta uz to, lai nodotu ideālus un īpašumu tieši dēliem, un būtu gatavi tos nodot tādiem pašiem ideālistiem kā viņi paši, tad ideālistiskā sabiedrība turpinātu savu attīstību. Tādējādi tā kalpotu kā lielisks piemērs ārējai sabiedrībai.
***
Padomju režīmā eksistēja tikai pavisam neliela cilvēku daļa, kas pieturējās pie komunistiskā ideāla un pūlējās uzspiest savu viedokli visai tautai.
Krievijas tautai kopumā pietrūka iekšējā brieduma, lai apgūtu altruistisko ideju. Vardarbība PSRS nonāca pilnīgā pretrunā ar principu „tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu”, kas apgalvo, ka nav iespējams piespiedu kārtā likt cilvēkam kļūt par altruistu. Tā vietā, lai pret saviem tautiešiem izturētos ar mīlestību, padomju ideālisti kļuva pret viņiem nežēlīgi.
***
Bāls Sulams izskaidro diametrālo atšķirību starp altruistisko un egoistisko ideālu mantojumu. Vēstures gaitā mēs redzam, ka reliģija un kultūra tika ieviestas iekaroto tautu vidū piespiedu kārtā. Iekarotāji ieviesa savu reliģiju, savu audzināšanu, savu morāli un paražas pakļauto tautu vidū, gan bērnu, gan arī pieaugušo vidū. Laikā, kad jaunā reliģija nostiprina drošību masās un nodrošina psiholoģisko kompensāciju, ļaudis to pieņem un pat kļūst no paaudzes paaudzē arvien dievbijīgāki. Dabiskais egoisms to atbalsta. Spilgts piemērs tam ir katoļu ticības cietsirdīgā ieviešana Polijā. Pēc piespiedu pasākumiem poļi kļuva par ortodoksālāko tautu pasaulē, un labvēlīgi uztvēra katoļu ticības paražas.
No otras puses, altruistiskā audzināšana nav paredzēta cilvēkam, kurš tam vēl nav gatavs. Labošanās metodiku var nodot tikai tiem, kas tai ir gatavi savas dvēseles attīstības rezultātā. Lai gan arī viņi ir jāmāca maigi, bez mazākās piespiešanas, stingri ievērojot principu, kas paredz, ka ikviens, kurš vēlas atstāt altruistiskās sabiedrības ietvarus, var izdarīt to jebkurā brīdī.
Garīgums nepāriet mantojumā, tāpēc no šī brīža un līdz galīgās labošanās sasniegšanai kabalistiem ir jāizplata kabalas zinātne, un jāpiesaista savai sabiedrībai tie, kas spēs saskatīt tajā dvēseles barību. Tieši jaunatnācēji veicinās izlabotas sabiedrības izaugsmi. Turklāt kabalistiem būs jāļauj arī citiem iztālēm iepazīties ar radījuma mērķi un labošanās metodiku. Šajā aspektā ietverta mīlestības un atdeves reliģijas atšķirība no jebkurām citām reliģijām.
***
Galīgā labošanās nozīmē pilnīgu vēlmes izlabošanu no egoistiskās uz altruistisko. No tā izriet, ka virzība uz to var tikt īstenota tikai saskaņā ar cilvēka brīvo gribu.
Vai ārējā spēka piemērošana spēs mainīt cilvēka vēlmi? Ja runa iet par pāriešanu no viena egoistiskā piepildījuma uz citu, tas ir iespējams. Tam ir daudz veidu: no piespiešanas, vardarbības un apspiešanas – caur pašiedvesmu un pieradumu – līdz reklāmu kampaņām, kuras modina vēlmi.
Taču visā, kas attiecas uz cilvēciskās dabas mainīšanu, nepieciešama iekšējā sagatavotība. Ja cilvēkā ir pamodies jautājums par dzīves jēgu, un viņš saprot, ka mūsu pasaules griezumā rast uz to atbildi viņš nespēs, kabalisti spēs viņam palīdzēt. Viņiem būs cilvēkam jāiemāca, ka, pateicoties egoistiskās vēlmes mainīšanai uz altruistisko, viņš spēs rast atbildi.
Sākumā cilvēks to vēlēsies egoistiski, tas ir, ar nolūku, lai sasniegtu mūžīgo piepildījumu. Pēc tam, iedziļinoties idejā un piesaistot sev gaismu, kas atgriež pie Avota, viņš pakāpeniski saprot, ka altruistiskā ideja pati par sevi ir nesalīdzināmi augstāka par jebkuru personisko egoistisko aprēķinu. Tad viņš vēlēsies tai pievienoties.
14.9. Gaisma, nevis dūres spēks
Tad, kad es izklāstu, ka komunistisko režīmu nedrīkst ieviest, iekams parādīsies altruistiskais vairākums, nenozīmē, ka tas notiks saskaņā ar ideju, atbilstoši sirds vēlmei. Visa jēga tajā aspektā, ka tas īstenosies pateicoties reliģijai savienojumā ar sabiedrisko viedokli. Šīs piespiešanas sekas dzīvos mūžīgi, jo reliģija ir galvenais piespiedu faktors.
Ceļa sākums ir cilvēciskās postošās dabas apzināšana. Tas ir galīgā lēmuma punkts, kad cilvēks saprot, ja viņš neizlabos savu dabu, tad nolemts dzīvei, kas sliktāka par nāvi. Rezultātā cilvēks piekritīs, ka viņam pašam un viņa bērniem jāpāriet no egoisma uz altruismu. Turklāt cilvēku pievelk labumi, kas gaidāmi labošanās rezultātā: laba dzīve, mūžība un pilnība. Tādējādi aiz bezizejas viņš sāk realizēt likumu „tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu”.
Sākumā labošanās process noris bez atbalsta no vēlmes puses, taču arī Augstākā gaisma pakāpeniski labo cilvēka vēlmi. Nepieciešams pievērst uzmanību tam, ka piespiešana, par kuru raksta Bāls Sulams, nav piespiešana attiecībā pret kādu no kāda cita puses (piemēram, kad cilvēku piespiež cits cilvēks, paaudzi piespiež cita paaudze vai tautas daļa, kuru piespiež cita tās daļa). Tā ir piespiešana no cilvēka puses attiecībā pret sevi pašu.
Labošanās stadijas viedie apraksta kā „Toras saņemšanu” – sākumā ar piespiešanu, bet pēc tam pēc izvēles: „Un viņi nostājās kalna pakājē… un Radītājs uzgāza viņiem virsū kalnu kā baļļu un sacīja: „Ja pieņemsiet Toru – labi, bet ja nē – tur būs jūsu kapa vieta””64.
Apzinoties labošanās nepieciešamību, cilvēks piespiež sevi ievērot kabalistu padomus, kas nāk no nākamās, altruistiskās pakāpes. Tikai tādā veidā var modināt gaismu, kas atgriež pie Avota un izlabo iekšējo vēlmi.
Melo tie, kuri apgalvo, ka ideālisms ir cilvēciskā daba vai audzināšanas produkts. Ideālisms ir tiešs reliģijas auglis, jo pirms reliģija plaši izplatījās pasaulē, to pilnībā apdzīvoja barbari, kuriem nebija ne mazākā sirdsapziņas pārmetuma. Tomēr pēc tam, kad izplatījās Radītāja darbinieki, barbaru ateistiskie pēcteči kļuva par ideālistiem. Tādējādi ideālists tikai izpilda savu tēvu bausli, bausli, kas kļuvis par „bārabērnu”, tas ir, kam nav Baušļu Devēja.
Kas notiks, ja reliģija pilnīgi izzudīs no pasaules? Tad visu valdību priekšgalā nostāsies hitleri, jo nekas neliegs viņiem bez mēra vajāt savu tautu.
Arī šodien valdītājiem nav izprotama līdzjūtība. Un tomēr viņu darbībām tiek novilkta robeža, kas ir starp ticīgajiem un ideālistiem, kuri apdzīvo valsti. Turpretim, ja izzudīs reliģija, valdītājiem nesagādās grūtības iznīdēt atlikušos ideālistus, tāpat kā tas neradīja grūtības Hitleram un Staļinam.
Ticīgie un ideālisti atšķiras ar to, ka ideālista darbībām nav pamatojuma. Viņam neizdosies pārliecinoši kādam paskaidrot, kāpēc viņš ciena taisnīgumu un kas viņam uzliek to par pienākumu. Varbūt tā ir tikai sirds vājība, kā sacīja Nīče? Ideālistam nav neviena vārda, neviena argumenta. Tāpēc arī Staļins ar Hitleru pieveica ideālistus.
Reliģiozs cilvēks drosmīgi atbildēs, ka tāds ir Radītāja bauslis un sevi upurēs.
Visu likumu pamatā, kurus ievieš cilvēku sabiedrība, ir apspiešanas un egoisma ierobežošanas princips ar mērķi samazināt tā postošo spēku. Tā ir tā pati terora un apspiešanas forma, kuru praktizēja Staļina un Hitlera režīmi, tikai ar mazāku spēku. Gan komunisti, gan nacisti vēlējās sasniegt labu, mierīgu dzīvi, ieaudzinot sabiedrībā kārtību ar vardarbīgām metodēm.
Cilvēki turpinās izgudrot cilvēciskās dabas labošanas sistēmas un parādīsies arien jaunas spēka metodes, ja neviens neieklausīsies izskaidrojumos, kas izklāsta, ka mierīga dzīve uz Zemes ir iespējama tikai ar gaismas, kas atgriež pie Avota, palīdzību. Starpība starp visām iespējamām cilvēces pieejām un kabalas pieeju ir labošanās līdzeklī: tā ir gaisma, nevis dūres spēks.
14.10. Atdeves un saņemšanas īpašības
Radījums ir vēlme baudīt, kas dēvēta par „Malhut”65. Radītāja īpašība ir atdeve, kas dēvēta par „Binu”66. Bina „sašķeļas”, lai nolaistos lejup un izlabotu Malhut. Pēc sašķelšanās „sabojātā” Binas īpašība var pieslēgties egoistiskajai Malhut. Šis process tiek dēvēts par „došanos trimdā”.
To savienošanās noved pie tā, ka „sabojātā” Binas īpašība ienāk Malhut vēlmē saņemt baudu un tās strādā kopā, lai saņemtu baudu savam labumam. Atkārtotie mēģinājumi piepildīt vēlmi baudīt pierāda, ka baudas ienākšana vēlmē anulē šo vēlmi un līdz ar to arī apmierinājuma sajūtu. Turklāt tas vairo kopējās vēlmes spēku saņemt baudu. Apziņa, ka piepildījuma metodika ir nepareiza, izraisa cilvēkā pārdomas attiecībā uz pielikto pūliņu mērķtiecību un dzīves jēgu.
Saskaņā ar kabalistu sacīto, vēlmes baudīt piepildīšanas problēmas vienīgais risinājums ir piepildījuma metodikas mainīšana. Par to sacīts: „Izbaudiet un atklājiet, ka Radītājs ir labs”67. Citiem vārdiem, piepildījums kļūs iespējams tikai ar atgriešanos pie izlabotās Binas īpašības, pie atdeves īpašības. Tikai tādā veidā cilvēks spēs izglābties no bezpalīdzības un pastāvīgas tukšuma sajūtas, pacelties virs savas vēlmes piepildīšanas un saņemt baudu, piepildot tuvāko.
Ja baudas saņemšanas procesā piedalīsies šis papildu faktors, tad viss cilvēka sajūtu kopums dalīsies divās daļās: par baudas saņēmēju kļūs tuvākais, bet to sajutīs pats cilvēks. Tādējādi bauda kļūs mūžīga un tam, kas šo baudu izjūt, piešķirs mūžīgās dzīves sajūtu. Šīs dalīšanās rezultātā piepildījums neanulē uz to virzīto vēlmi, un bauda kļūs neierobežota, bezgalīga.
Kad visa cilvēce pacelsies līdz atdeves līmenim, pasaule nonāks pie vēlamās labošanās.
14.11. Pēdējās paaudzes vadība
Katrai praktiskai metodikai nepieciešams arī neizsīkstošs pamats pārdomām, citiem vārdiem, filozofija. Kas attiecas uz mums, tad jau pastāv gatava un monolīta filozofija, kas paredzēta tomēr tikai līderiem. Tā ir kabala.
Vairums teoriju un filozofijas doktrīnu, kas izstrādātas mūsu pasaulē, kalpoja par neizdevušos plānu bāzi. Taču visā, kas attiecas uz garīgo attīstību, nav nepieciešams ko izgudrot, jo garīgā attīstība virzās uz priekšu, ejot tieši tos pašus ceļus, pa kuriem realitātes radīšanas laikā Augstākā gaisma izplatījās „no augšienes lejup”. Kabalisti, kas atrodas pēdējās paaudzes sabiedrības priekšgalā, nodarbosies ar pētījumiem un virzīs sabiedrību pa tām pašām pakāpēm, kuras iepriekš paredzējusi radīšanas programma.
Kabalas apgūšana ir Augstākā spēka izzināšana. Studēšana ar pareizu nolūku piesaista labošanas spēku – apkārtējo gaismu. Atbilstoši pasaules uzbūvei pēc piramīdas principa, tikai ļoti neliela dvēseļu daļiņa sajūt reālu nodarbību nepieciešamību. Tāpat būs arī pēdējā paaudzē. Sabiedrības labošanos nosaka ne mācības, bet kabalistu padomu izpildīšana. Šie kabalisti nodarbojas ar realitātes izpēti. Sabiedrība piekritīs kabalistiem un atbalstīs mērķu realizāciju. Līdz ar to tiks pabeigta monolītas sistēmas izveidošana. Šī sistēma darbojas saskaņā ar atdeves likumu atbilstoši pēdējās paaudzes apstākļiem.
Tāpat arī iekārtota mūsdienu egoistiskā sabiedrība: ļoti nedaudzi nodarbojas ar izpēti, bet pārējie apmierinās ar viņu darba augļu izmantošanu. Kā piemēru var minēt cilvēka ķermeni, kurā smadzeņu nozīme pārspēj ekstremitāšu vērtību, lai gan pēc saviem izmēriem tās pārsniedz smadzenes. Materiāla skaits katrā no visuma līmeņiem – cilvēciskais, dzīvnieciskais, augu un nedzīvais – norāda uz līdzīgu korelāciju: jo augstāka suga pēc kvalitātes, jo mazāk ir to īpatņu, kas šo sugu veido. Šī proporcija saglabājas gan kopumā, gan arī individuālajā līmenī.
Mūsdienās un pēdējā paaudzē kabalas izplatīšanas mērķis neietver sevī visas cilvēces piesaistīšanu mācībām, šis mērķis nosaka nepieciešamību apzināties Visuma, dabas, visa Universa universālo likumu. Rezultātā tikai nedaudzus iekšējā tieksme mudinās apgūt šo zinātni, turpretim pārējie iekļausies sabiedrībā citā veidā, saskaņā ar savas dvēseles būtību.
***
Kā jau tika minēts, tikai nelielai pēdējās paaudzes pārstāvju daļai tiks ļauts ziedot savu laiku garīgās metodikas attīstībai. Cilvēkam, kurš vēlēsies viņiem pievienoties, būs nepieciešama speciāla atļauja. Garīgai vadībai nepieciešams nevis lielāks cilvēku skaits, bet kvalitāte. Turklāt jaunu locekļu piebiedrošanās pēdējās paaudzes sabiedrībai nepalielinās to cilvēku skaitu, kuri atrodas tās priekšgalā – domātāji, kas iegrimuši metodikas izpētē un attīstībā. Iespējams, gluži otrādi, tas pat izraisīs to skaita samazināšanos.
Jāsaprot, ja sabiedrības locekļu skaits ir neliels, viņi izjūt nedrošību un nepieciešamību saņemt lielākas rūpes no tiem, kas viņus vada. Taču atbilstoši tam, kā sabiedrība vēršas plašumā, tajā formējas struktūra, kas piešķir tai savu pakāpenisko virzību un drošības sajūtu, tāpēc, iespējams, būs pietiekami ar vienu līderi, kas spēj vadīt lielu sabiedrību.
Šis princips kabalā tiek skaidrots kā „gaismu un kelim pretējā sakarība”, kas norāda uz to, ka kvalitatīvs spēks ir pretēji proporcionāls kvantitatīvajam. Tādējādi nav jāuzskata, ka sabiedrības lieluma un cilvēku skaita korelācija, kuri sastāda piramīdas virsotni, būs nemainīga.
***
Uzvedības likumus pēdējā paaudzē ieviesīs kabalistu grupa. Visi pārējie apzināsies to, ka viņi atrodas vēlmes baudīt varā. Viņi sāks saprast, ka nav spējīgi vajadzīgā veidā ieviest savas uzvedības ierobežojumus un noteikumus. Tie, kuri nav vēl sevi izlabojuši, var ieviest pārāk stingrus rāmjus, lai būtu iespējams tos ievērot, vai uzstādīt sev tādus noteikumus, kas ļaus vēlmei baudīt izvairīties no labošanās. Tā vai citādi, „… viņu ienākumi pārvērtīsies zaudējumos”. Tāpēc Bāls Sulams izklāsta, ka nav iespējams izveidot pēdējās paaudzes sabiedrību bez minimāla cilvēku skaita, kas apveltīti ar izpratni.
Jēdziens „sabiedrības dibinātāji” ietver sevī ne tikai pašu tās izveidi, bet arī esošo nodrošinājumu ar dzīves enerģiju, spēkiem un nepieciešamiem atribūtiem. Bez rūpīgas vadīšanas no garīgās izzināšanas ieguvēju puses, sabiedrība nesapratīs, kurp tai virzīties. Ja cilvēks neatrodas stāvoklī, kad „… dvēsele viņu māca”, tas ir, garīgajā izzināšanā, viņš nespēs veikt nevienu pareizu soli, jo visa viņa būtība ir vēlme baudīt.
Garīgās attīstības pamatā ir pareizs pretēju spēku savienojums: „kreisais” un „labais”. „Kreisais” ir egoisms, bet labais – atdeves īpašība. Katrā jaunā pakāpē cilvēks saņem egoisma „piedevu”, un viņam tas jāizlabo ar atdeves īpašības palīdzību. Sabiedrībai jānodrošina cilvēkam zināšanas, spēks, atbalsts, lai viņš varētu attīstīties, pareizi savienojot šos divus faktorus. Ar tādu mērķi kabalisti, kuri atrodas sabiedrības priekšgalā un kuri saprot situāciju, pateicoties savai garīgajai izzināšanai, izveidos mehānismus, kas ļaus atbalstīt cilvēku viņa vājības brīdī. Tādējādi viņi izveidos sabiedrību, kas paātrina ikviena tajā esošā indivīda labošanās procesu.
Kabalisti, kas apveltīti ar izzināšanu, atradīsies visu sabiedrības komisiju un spēka struktūru priekšgalā. Viņi izvēlēsies savus sekotājus. Viņu lēmumus nedrīkstēs ne apžēlot, ne mainīt. Jēdziens „vairākuma viedoklis” tā ierastajā izpratnē šajā sabiedrībā nebūs loģisks. Cilvēks, kurš saprot pakļaušanās svarīgumu kabalistu vadībai un kurš ir gatavs tai ļauties kā Augstākajam spēkam, tiek pieņemts pēdējās paaudzes sabiedrībā. Tie, kuri pievienojas šai sabiedrībai, vēlēsies, lai kabalisti viņus vadītu. Tāpat kā tauta savā vietā sūtīja Mozu runāt ar Radītāju.
Cilvēkam no malas pēdējās paaudzes sabiedrība liksies kā stingrs režīms un diktatūra. Taču mums ir jāatceras, ka pēdējās paaudzes locekļi prasīs no sabiedrības viņu egoisma ātrāku izlabošanu. Šī sabiedrība kalpos kā sava veida elitāra apakšvienība, kas izraisa spiedienu uz egoismu. Ikviens cilvēks sapratīs, ka dabas universālais likums ir absolūta atdeve un ka runa iet par negrozāmu un nemainīgu likumu, kā sacīts: „Viņš iedeva tiem likumu, ko tiem nebūs pārkāpt”68. Cilvēka līmenis tiek mērīts ar viņa spēju ievērot atdeves likumu. Tas ir vienīgais kritērijs, saskaņā ar kuru sabiedrības pārstāvji novērtēs viens otru un sabiedrību kopumā.
Tādējādi pēdējās paaudzes sabiedrības unikalitāte un visa priekšrocība būs tajā aspektā, ka tās vadītāju grupa – kabalisti – parādīs visiem pārējiem, kā virzīties uz priekšu labošanās ceļā. Šī sabiedrība tiks vadīta līdzīgi Ādama Rišona kopīgās dvēseles struktūrai, kas sastāv no „augšējās” daļas, kas analizē un pieņem lēmumus, un no „apakšējām” daļām, kuras izpilda tās norādījumus. Pēdējo uzdevums ir pēc iespējas rūpīgāk ievērot tos likumus, kurus ieviesīs apveltītie ar izzināšanu. Līdz ar to zemākie līdzināsies „pīšļiem zem taisno kājām”69 un tiem pievienosies. To izdarījis, ikviens cilvēks atgriezīsies pie savas dvēseles saknes, un visa cilvēce kā viens ķermenis, bez jebkādas atšķirības starp tās daļām, savienosies ar Radītāju…
Atsauces
[63] Grāmata „Shamati”, 98. raksts „Par garīgo dēvē to, kas nekad netiks zaudēts”.
[64] Babilonijas Talmūds, traktāts „Shabbat”, 88:1.
[65] Burtiskajā tulkojumā no ivrita – „valstība”.
[66] Burtiskajā tulkojumā no ivrita – „saprāts”, „sapratne”.
[67] Psalmi, 34:9.
[68] Psalmi, 148:6.
[69] Grāmata „Shamati”, 86. raksts.
Jaunākie komentāri