12. nodarbība
Nākotnes sabiedrības principi
Izlases fragmenti no Bāla Sulama „Darbiem par pēdējo paaudzi”
12.1. Pēdējās paaudzes dibinātāju grupa
12.2. Altruistiskais komunisms
12.3. Atdeves ideja
12.4. Visa pasaule – viena ģimene
12.5. „Atdeves un mīlestības reliģija”
12.6. Austrumu filozofija un ticējumi
12.7. Nākotnes pasaule
12.8. Domstarpības starp reliģijām
12.1. Pēdējās paaudzes dibinātāju grupa
No nedaudzajiem darbiem par pēdējo paaudzi, kurus kabalisti mums atstājuši mantojumā, var saprast, ka pāreja no mūsu egoistiskā stāvokļa uz altruistisko var tikt īstenota divos veidos: ciešanu ceļā vai arī, pateicoties tam, ka mēs pietuvināsimies atdeves īpašībai. Tā vai citādi, pie šī stāvokļa mēs nonāksim saskaņā ar sākotnēji uzdoto mērķi.
No kabalistu vārdiem tāpat var saprast, ka sākumā cilvēciskās sabiedrības vidē izdalīsies un attīstīsies viena grupa, un tieši šī grupa pildīs vajadzīgos nosacījumus, kas nepieciešami, lai izlabotu egoistisko dabu. Šie nosacījumi ir:
- Norādījumu pildīšana, kurus izvirza kabalists skolotājs, kurš izskaidro, kā sasniegt radījuma mērķi.
- Grupas izveidošana, kuras mērķis ir sasniegt īpašību līdzību ar Radītāju. Attiecības šajā grupā nosaka atdeves likumi.
- Autentisku kabalistisko avotu studēšana, lai saņemtu labošanās spēku.
- Kabalas izplatīšana visas cilvēces vidū, lai realizētu radījuma mērķi.
Nebrīnieties, ka neliela cilvēku saujiņa uzsāks garīgo revolūciju. Mēs redzam, ka visas lielās pārmaiņas, kas notikušas vēstures gaitā (spilgtākais piemērs – Renesanse), sākušās no mazām grupām, kuras formēja spēkus, kas nepieciešami pārmaiņu veikšanai visā sabiedrībā. Jāsaprot, ka līdzīga grupa rodas tad, kad cilvēce kopumā jau nonākusi līdz izmisumam un izjūt asu nepieciešamību pēc pārmaiņām, taču nezina, kā to īstenot. Cilvēce zina, ka izjūt ciešanas, taču nespēj izprast to cēloni.
Kad visa cilvēce balansēs uz robežas, šī mazā grupa spēs izlīdzināt „svaru kausus”. Tieši grupas mazskaitliskums veicinās kvalitātes palielināšanos, un tās īpatsvars gūs pārsvaru pār visu cilvēci. Šī grupa izlauzīs ceļu pārējiem: izmisuma un bezpalīdzības brīdī cilvēce tai neapzināti sekos. Tādējādi, līdzīgi visām sociālajām pārmaiņām, kas norisinās vēstures gaitā,visā sabiedrībā īstenosies arī šīs pārmaiņas.
Cilvēcei ir piramīdas forma, kuras virsotnē atrodas maza cilvēku saujiņa – mazāk par 1% no visiem pasaules iedzīvotājiem, šī mazskaitliskā grupa tad arī nosaka to, kas notiks ar sabiedrību kopumā. Tā notiek visās jomās, ieskaitot garīgo. Tāpat arī darbojas dabas spēki un pierādījums tam – jo varenāks spēks, jo tas ir apslēptāks. Miljoni tonnu ogļu un viens kilograms kodoldegvielas nodrošina vienlīdzīgu enerģijas jaudu. Protams, nav iespējams sabiedrībā
izmērīt dažādu daļu vai grupu iekšējo jaudu, ņemot par pamatu to locekļu skaitu.
***
Pārvarot noteiktu „barjeru”, kas atdala materiālo dimensiju no garīgās, šīs grupas locekļi varēs dibināt pēdējās paaudzes modeļa pamatu miniatūrā. Šiem dibinātājiem jāatrodas garīgajā izzināšanā, lai pēdējās paaudzes likumu pildīšana būtu viņiem dabiska darbība. Grupas locekļi varēs pulcēt savās rindās arī tos cilvēkus, kuri vēl neatrodas garīgajā izzināšanā, taču gatavi ieguldīt spēkus, lai to sasniegtu. Tas var notikt pie nosacījuma, kas paredz, ka grupas locekļu garīgais līmenis būs pietiekami augsts, lai atpazītu cilvēkus, kas izpelnījušies viņiem pievienoties, un lai pareizi viņus virzītu uz labošanos. Tādējādi izveidosies savstarpējā galvojuma spēks un pārliecība, kas kompensē jaunatnācēju trūkumus.
Ja grupas līmenis būs vēl augstāks, tad, iespējams, tā uzņems savās rindās arī cilvēkus, kuriem nav vēlmes uz garīgo. Cilvēks nav vainīgs, ka viņam trūkst šāda vēlme, viņam tās nav tāpēc, ka savu pēdējo pārdzimšanu riņķojumā viņš vēl nav pietiekami pilnveidojies. Taču, pateicoties tam, ka viņš atrodas cilvēku vidē, kuriem ir milzīgs garīgais spēks un kuri viņu ietekmēs, viņa attīstība paātrināsies un pēc neilga laika sāksies ļaunuma apzināšanas process, kas slēpjas egoismā.
Pievienojot sev cilvēkus, kuri vēl „nav izlaboti”, mazskaitliskā grupa pārvērtīsies pēdējās paaudzes sabiedrībā. Tajā tiks rasta vieta cilvēkiem, kuri atrodas dažādos labošanās līmeņos, ja tikai viņi piekritīs šīs sabiedrības mērķim.
Ja sabiedrībā ir pietiekams kabalistu skaits, un tā ir gatava ievērot pēdējās paaudzes sabiedrības principus, tad no cilvēkiem, kuri vēl nesajūt garīgo pasauli, taču kuri to vēlas, būs nepieciešamas nelielas pūles, lai izlabotos un pielīdzinātos sabiedrības garīgajam līmenim. Cilvēki ir vienotas sistēmas daļas, kas iekļauj visas dvēseles un tāpēc, ja kāda cilvēku daļa virzās uz priekšu, tai jārūpējas par visiem pārējiem un jāpalīdz viņiem ar visiem saviem spēkiem.
12.2. Altruistiskais komunisms
Komunisms ir ideja, proti, tikumiska nostādne. Par to liecina pamatprincips: „no katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām”.
Šajā sakarā, runājot par komunismu, Bāls Sulams ar to domā altruistisku sabiedrību, kuru dibinājuši kabalisti, kas sevi izlabojuši ar Augstākās gaismas palīdzību, tādā veidā pielīdzinoties Radītājam. Tādas sabiedrības locekļi ārējo nosacījumu „no katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām” pilda saskaņā ar apzinātu vēlmi, nevis pienākuma un norādījuma rezultātā.
Jebkādai tikumiskai sistēmai ir nepieciešams pamats, kas uzliek par pienākumu šo sistēmu ievērot, taču audzināšana un sabiedriskais viedoklis ir ļoti vāja bāze un kā pierādījums tam – Hitlers.
Pareizas sabiedrības izveidošanas nosacījums ir princips – „no katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām”. Rodas jautājums: kā nonākt pie tā, lai šī tikumiskā sistēma pastāvētu, pateicoties ikviena cilvēka iekšējam spēkam, nevis ārējā spiediena ietekmes rezultātā.
Ja atzīt viedokli, jebkura uzvara ir garantēta vairākumam (turklāt nav vajadzības sacīt, ka izlabota komunisma principus realizē vairākums), nepieciešams apstiprināt vairākuma tikumisko līmeni uz tāda pamata, kas uzliks par pienākumu un nodrošinās pārliecību par to, ka izlabotais komunisms nemūžam „nesabojāsies”. Nav pietiekami ar ideju, kuru cilvēks ir apguvis kopš dzimšanas, jo idejas nesējs ir mazākā un nenozīmīgā sabiedrības daļa.
Bāls Sulams labošanās ceļu dēvē par „komunismu”, ņemot vērā, ka atdeve pēc spējām un saņemšana pēc vajadzībām ir šī jēdziena definīcija. Jēdziens „komunisms” nozīmē cilvēku savstarpējās attiecības, kas pamatojas uz principu „mans – tavs, bet tavs – tavs”, nevis uz „dabiskā taisnīguma” principu – „mans – mans, bet tavs – tavs”. Notikumu dēļ, kas norisinājās Krievijā un daudzās citās vietās, termins „komunisms” nostiprināja sev sliktu slavu. Tomēr, neskatoties uz to, nākotnes sabiedrības pienākums ir audzināt cilvēkus, kas virzīti uz apziņu, ka nav cita ceļa, izņemot komunistiko.
Bāls Sulams noliedz komunisma idejas vardarbīgu izplatīšanas iespēju sabiedrībā, jo „garīgajā nav vardarbības”. Vienīgā iespējamā vardarbība ir tad, kad cilvēks pats piespiež sevi pieliekt muguru sabiedrības priekšā, lai pārņemtu tās vērtības. Šīs vērtības izraisa vienīgā spēka – „labojošās gaismas” iedarbību, kas spēj mainīt cilvēka vēlmi. Ar jauno vēlmi cilvēks spēs apzināties, ka vienīgais eksistences nosacījums sabiedrībā ir princips – „no katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām”. Tādējādi vēlmes mainīšana ir visa pamats. Tālāk Bāls Sulams izskaidro, kā to īstenot.
Reliģija ir vienīgais pamats, kas kalpos kā drošs. mudinošs iegansts sabiedrības tikumiskā līmeņa celšanai ar mērķi sasniegt principu – „no katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām”.
Kabalistiskajos darbos ir pieņemts, ka termins „reliģija” nozīmē labošanās metodiku, kas virza cilvēku uz saplūsmi ar Radītāju. Citiem vārdiem, termins „reliģija”, ja to izmanto kabalisti, nozīmē kabalas metodiku, atšķirībā no šī termina pielietojuma daudzveidīgajās mūsu pasaules konfesijās. Šajā saistībā atzīmēsim, ka termins „Tora” kabalistiem kalpo, lai apzīmētu „gaismu, kas tajā slēpjas un kas atgriež pie Avota”, tas ir, apkārtējo gaismu54, kas atnāk kā atbilde uz cilvēka lūgumu laboties.
Vārds „reliģija” dod mājienu uz kaut ko, kas atrodas aiz šīs pasaules dzīves ietvariem. Reliģijas būtība ir ieaudzināt cilvēkā domu, ka saplūsme ar Radītāju ir visaugstākais dvēseles stāvoklis, kāds vien iespējams. Citādi sakot, runa iet ne tikai par ķermeni un ne tikai par šo dzīvi, bet tieši par dvēseli. Ja šī ideja iekļūs cilvēka apziņā, viņš, protams, būs gatavs saņemt tikai atbilstoši savām vajadzībām un atdot tik daudz, cik vien ir spējīgs: tādējādi viņš saņem visaugstāko atalgojumu – mūžīgo, pilnīgo atalgojumu, kādu spēj sasniegt dvēsele, proti, saplūsmi ar Radītāju.
12.3. Atdeves ideja
Komunisms jāievirza citās sliedēs: no principa „mans – mans, bet tavs – tavs”, kas pauž Sodoma īpašību, uz principu „mans – tavs, bet tavs – tavs”, tas ir, uz absolūtu altruismu. Kad lielākā sabiedrības daļa pieņems šo mācību darbībā, tad pienāks laiks pāriet pie principa – no katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām – īstenošanas, turklāt par pazīmi kļūs katra cilvēka pūles, pamatojoties uz „strādnieka darbuzņēmuma līgumu”.
Viss ir nosacīts salīdzinājumā ar vēlmi, tas ir, ar sabiedrības labošanās pakāpi. Komunistiskās attiecības var pastāvēt tikai tādā gadījumā, ja sabiedrības locekļu vairākums spēj to īstenot. Runājot par to laiku, „kad sabiedrības lielākā daļa īstenībā pieņems šo mācību”, Bāls Sulams ar to domā sabiedrības gatavību, ko nosaka tās locekļu labošanās pakāpe.
Mums jāsaprot, kāpēc Bāls Sulams raksta: „…lielākā sabiedrības daļa”. Ikvienā cilvēku sabiedrībā var atrast desmitprocentīgu „altruistisko” slāni. Šie cilvēki nav dzimuši izlaboti, taču tieksme uz altruismu ir iemiesojusies viņos kopš dzimšanas. Faktiski runa iet par „egoistisko altruismu”. Šī slāņa pārstāvji saņem baudu no tā, ka veic atdevi un šī bauda liek viņiem atdot. Parasti viņi brīvprātīgi strādā slimnīcās, rehabilitācijas centros un labdarības organizācijās. Trūkumcietēju atbalstīšana ir dabisks „altruistu” veids saņemt baudu.
Pretsvarā viņiem tāpat arī pastāv desmitprocentīgais slānis, kas nespēj saprast, kas ir atdeve. Viņu daba neļauj viņiem apzināties atdeves ideju. Ja „egoistiskie altruisti” nespēj saprast, kā cilvēks var dzīvot tikai sevis dēļ, ņemot vērā, ka atdeve nozīmē viņiem baudu, tad otrā slāņa pārstāvji nespēj saprast, ko nozīmē „atdot tuvākajam”. Tāpēc Bāls Sulams klāsta par „lielāko sabiedrības daļu”.
Cilvēki, kuri pēc savas dabas nav spējīgi asimilēt atdeves ideju, taču pauž vēlmi pakļauties sabiedrībai un piebiedroties tās rindām, tāpat tiks pieņemti pēdējās paaudzes rindās. Tādējādi šai sabiedrībai spēs pievienoties ikviens, kurš piekritīs atdeves idejai. Lai gan „altruistiskā” slāņa pārstāvjiem būs vieglāk pievienoties labošanās procesam, jo viņi saprot personīgo labumu, kas slēpjas atdevē, taču pēc tam viņiem būs nepieciešams iemācīties piesaistīt apkārtējo gaismu, lai izlabotos un kļūtu par patiesiem altruistiem.
Jāatceras, ka pēdējās paaudzes apstākļos ļaunuma apzināšanās ļaus cilvēku vairākumam attīstīties pareizā virzienā. Viņi sapratīs, ka visas citas formas atvēlēs cilvēcei dzīvi, kas pilna ciešanu un novedīs pie pašiznīcināšanās.
Kamēr sabiedrība nav sasniegusi šādu tikumisko līmeni, nedrīkst nacionalizēt īpašumu. Līdz brīdim, kamēr lielākajai sabiedrības daļai nav droša morāliskā faktora, viņiem nebūs „degvielas” darbam.
„Garīgajā nav vardarbības”, tādēļ nevajag veikt jebkādas darbības, kas apspiež vēlmi baudīt. Vispirms jāparūpējas par labošanos un tikai pēc tam jāveic pārmaiņas sabiedrībā. Tikai saskaņā ar labošanos būs iespējams mainīt sociālā principa „mans – mans, bet „tavs – tavs” domāšanas stereotipus uz principu „mans – tavs, bet tavs – tavs”. Nav jāievieš sabiedrībā mākslīgas pārmaiņas. Cilvēki paši to pakāpeniski mainīs saskaņā ar personīgo labošanos, bez jebkāda ārējā spiediena. Jādarbojas tikai ar mērķi, lai iekšēji izlabotos, nonākot pie tā, lai „gaisma, kas atgriež pie Avota” arvien vairāk un intensīvāk iedarbotos uz sabiedrību, un to labotu.
12.4. Visa pasaule – viena ģimene
Ja komunisms ir spēkā attiecībā uz katru atsevišķu tautu, tad tas ir pamatots arī attiecībā uz visām tautām kopā ņemot. Kāpēc kādai vienai no tautām ir lielākas tiesības uz dabas resursu īpašumu, kas atrodas tās teritorijā, salīdzinot ar pārējām? Kas izdevis šādu likumu? Ņemot vērā, ka šī bagātība iegūta ar zobeniem un šķēpiem. Bez tam, kāpēc viena tauta ekspluatē citu, ja attiecībā pret personību tas nav taisnīgi? Vārdu sakot, tāpat kā ir pamatota īpašuma atcelšana attiecībā uz indivīdu, tāpat tas ir loģiski arī attiecībā uz katru tautu. Tikai tad iestāsies miers uz Zemes. Pajautājiet sev: ja pārvaldība un mantojuma likums liedz indivīda tiesības uz īpašumu, tad kāpēc tiek dotas tiesības veselai tautai? Līdzīgi taisnīgai sadalei starp atsevišķiem tautas pārstāvjiem, jāpastāv taisnīgai sadalei arī starp veselām tautām: vai nu tie būtu izejvielu resursi, ražošanas līdzekļi vai uzkrātais īpašums. Visam jābūt sadalītam līdzīgās daļās starp visām tautām, neraugoties uz ādas krāsu un civilizētības līmeni. Tieši tāpat, kā tas pieņemts starp indivīdiem vienas tautas ietvaros.
Nekādā gadījumā nevajag veikt atšķirības starp vienas tautas pārstāvjiem vai starp visām pasaules tautām. Kamēr pastāvēs vismazākā atšķirība, kari nepārtrauksies.
Augstākā spēka attieksme pret cilvēkiem ir nemainīga, šis spēks apdāvina visus un ikvienu vienlīdzīgā pakāpē. Nehomogēnas cilvēciskās sabiedrības izveidošana izraisa izkropļojumus un neatbilstību starp sabiedrības struktūru un Vienoto spēku, jo mēs atrodamies tā priekšā kā neviendabīga masa, Augstākais spēks izraisa saspringumu un pretrunas starp dažādām sabiedrības daļām: grupām, tautām un valstīm. Augošais naids noved pie kariem un vēlmes iznīcināt vienam otru.
No tā izriet, ka mieru un drošību cilvēce spēs sasniegt tikai tad, ja saliedēsies vienotā sabiedrībā, bez jebkādām atšķirībām starp tautām. Šāda saliedētība novedīs pie īpašību līdzības ar Augstāko spēku, kurš piepildīs visus vienlīdzīgā mērā, neradot saspringumu un pretrunas.
Pie tāda stāvokļa mēs spēsim nonākt vienā no diviem ceļiem: ar ļaunuma apzināšanos, kas slēpjas mūsu dabā, ilgā, ciešanu pilnā ceļā vai ar labestības apzināšanos, kas slēpjas atdeves dabā, ar kabalas palīdzību. Šīs zinātnes apgūšana ļauj izprast cilvēkam, kāda ir Augstākā spēka daba, vadoties no tā, viņš saprot pielīdzināšanās nepieciešamību šim spēkam. Šī sapratne atbrīvo viņu no nelaimēm, kariem un ciešanām, kas piemeklē, kad laiks velkas garumā un liek pēc iespējas ātrāk sasniegt īpašību līdzību ar Radītāju, piesaistot apkārtējo gaismu, kas veicina to.
Visa cilvēce ir viena ģimene un komunisma ietvaros visai pasaulei rezultātā jānonāk pie visiem vienlīdzīga dzīves līmeņa. Taču praksē šāds process norisinās pakāpeniski. Citiem vārdiem, jebkura tauta, kuras lielākā sabiedrības daļa pieņems šos pamatus darbībā un iegūs drošu faktoru, kas nodrošina „degvielu”, acumirklī iekļausies komunisma ietvaros.
Indivīdi un tautas, kas sapratīs, kāds ir pareizas dzīves ceļš, aiz bezizejas piekritīs taisnīgam sadalījumam. Tās uzliks sev to par pienākumu un tādā veidā apzināsies, ka šis likums stāv augstāk par visiem aprēķiniem, kas vērsti uz saņemšanu savā labā. Tie, kuri ar citiem sadalīs kapitālu, iespējas un izejvielas, sasniegs saplūsmi ar Radītāju. Tādējādi viņi atklās, ka resursu pārmērīgumu, kas atradās viņu rokās, ir devis Radītājs ar iepriekšēju nolūku, lai ļautu viņiem subsidēt cilvēces trūcīgo daļu.
Tas pats likums darbojas arī attiecībā uz atsevišķu cilvēku. Tam, kurš apveltīts ar gudrību vai spēku vairāk, salīdzinot ar citiem, jāsaprot, ka Radītājs ielicis viņā šīs dabiskās iespējas tikai tādēļ, lai viņš spētu Viņam pielīdzināties caur attieksmi pret citiem.
Rakstā „Toras dāvāšana” Bāls Sulams izskaidro cilvēkam uzstādītās prasības jēdzienu, kas nosaka attiekties pret citiem kā pret savu ķermeni atbilstoši principam – „tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu”. Cilvēkam sev jāatstāj tikai nepieciešamais, bet viss pārējais jāatdod citiem. Ja viņam pieder tikai viens spilvens, tad viņam tas ir jāatdod citiem. Tas nav jādala divās daļās vai jāizmet, lai netiktu nevienam, ņemot vērā, ka saskaņā ar savu egoistisko dabu, cilvēks paņem sev visu.
Šis likums attiecas gan uz indivīdiem, gan uz tautām, gan uz valstīm. Cilvēcei ir jāsasniedz vēlamais līmenis, kurā katra tauta patērēs tikai nepieciešamo, bet visu pārējo atdos cilvēcei kopumā. Termins „starptautiskais komunisms” definē tādu stāvokli, kurā tautas attiecas viena pret otru saskaņā ar augstāko likumu – „tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu”. Visi cilvēki apvienojas „kā viens cilvēks ar vienu sirdi” – kā vienots radījums attiecībā pret vienoto Radītāju. Tāda ir cilvēces izlabotā forma, un pie tās mūs novedīs Augstākais spēks – labā vai, nedod Dievs, sliktā ceļā.
12.5. „Atdeves un mīlestības reliģija”
Visu tautu reliģijai vispirms ir jāuzliek par pienākumu katram indivīdam atdot tuvākajam saskaņā ar principu „tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu” (kad cita cilvēka dzīve ir svarīgāka par personīgo), lai neviens no sabiedrības nesaņemtu vairāk labumu salīdzinājumā ar tās atpalikušo pārstāvi. Tāda ir kopējā reliģija attiecībā uz visām tautām, kuras dzīvos komunisma ietvaros. Turklāt katra tauta var sekot savai reliģijai un saglabāt tradīcijas; un vienai tautai nav jāiejaucas citas tautas lietās.
Nākotnes sabiedrības principi, kas izriet no likuma „tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu”, tiek dēvēti par „reliģiju”. Lai pienācīgi izprastu šo terminu un nekļūdītos tā izskaidrojumā, mēs minēsim dažus formulējumus, kas figurē „Pēdējās paaudzes darbos”: „visu tautu kopējā reliģija”, „reliģija, kas vienota visai pasaulei”, „reliģija, kuras pamatā ir mīlestība pret tuvāko”, „altruisma reliģija”, „mīlestības reliģija”. Tādējādi, runājot par „reliģiju”, Bāls Sulams ar to domā cilvēciskās dabas labošanas metodiku, no egoistiskās uz altruistisko. Tas redzams arī viņa rakstā „Reliģijas būtība un tās mērķis”.
Visas tradīcijas un reliģijas vispārpieņemtajā nozīmē ir tikai paražas. Pēdējās paaudzes sabiedrība attieksies pret tām kā pret paražām, kuras pieņēmusi noteikta tauta un kuras iet kopsolī ar tā cilvēka dzīvi, kuru tās piesaista.
Atdeve Radītājam un cilvēka spēja mainīt savu likteni un cilvēces nākotni – tas viss iespējams tikai saskaņā ar īpašību līdzību ar Augstāko spēku, realizējot principu „tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu”. Visas darbības, kas neiekļaujas šajā jēdzienā, ir „materiālas”, tas ir, attiecas uz šīs pasaules līmeni. Vēstures gaitā cilvēce sev radīja daudzveidīgas paražas un tas, kurš ar tām ir saistīts, ievēros tās arī pēdējā paaudzē. Šīs paražas nekādā veidā neietekmē realitāti, tās ir tautas īpatnību, tās rakstura ārējā izpausme un ne vairāk.
Visas vēstures garumā reliģijas tika uztvertas kā kaut kas, kas saista tautu un tās pārstāvjus ar Augstāko spēku. Reliģijas kalpoja kā kompensācija nedrošības sajūtai vai kā psiholoģisks atbalsts. Pēdējās paaudzes pārstāvjiem nebūs nepieciešama reliģija tās ierastajā izpratnē. Visas iespējamās reliģijas un tradīcijas vispār nebūs saistītas ar cilvēka garīgumu, un nenoderēs viņam kā psiholoģisks mierinājums.
12.6. Austrumu filozofija un ticējumi
Pasaules tautas nespētu attīstīties saviem spēkiem bez pārdabiskas ticības kokiem un akmeņiem. Visu abstraktāko cilvēcisko ideju avots atrodas kabalā.
Austrumu ticības radās kā „ārējais apvalks” attiecībā pret Ābrama izzināšanu, kā sacīts: „Un savu piegulētāju dēliem… Ābrams iedeva dāvanas un nosūtīja viņus… uz austrumzemi”55. Šīs ticības tiek definētas nevis kā reliģijas, bet kā ticējumi, kam ir vairums dažādu atzarojumu.
Filozofijas avoti tāpat meklējami arī kabalā. Dažādu tautu viedie pārņēma no kabalas zinātnes ideju „lauskas” un no tām formulēja daudzveidīgus viedokļus. Rakstā „Kabalas zinātne un filozofija” Bāls Sulams skaidro, ka filozofija sākas no praviešu skolnieku kontaktiem ar pirmajiem filozofiem.
Šajā saistībā citēsim interesantu izteikumu, ko sacījis vācu humānists un valodnieks Johans Reihlins (1455 – 1522), kurš kalpoja par padomnieku Vācijas imperatoram Frīdriham III un bija pietuvināts Platona akadēmijas vadītājiem. Savā grāmatā „Par kabalistisko meistarību” viņš raksta: „Mans skolotājs Pitagors, filozofijas tēvs, tomēr pārņēma savu mācību ne no grieķiem, bet drīzāk no jūdiem. Un viņš bija pirmais, kurš vārdu „kabala”, nepazīstamu viņa laikabiedriem, pārtulkoja grieķu valodā kā „filozofija””56.
Katrs, kurš smēla zināšanas no kabalas, attīstīja tās ar savu personīgo ideju palīdzību. Tādējādi Dievišķā gudrība, kas atklājās kabalistiem, pateicoties garīgajai izzināšanai, kļuva par visāda veida cilvēcisko koncepciju un ticējumu pamatu.
12.7. Nākotnes pasaule
Vienā no savām vēstulēm Bāls Sulams jēdzienu „nākotnes pasaule” definēja šādi: „Es sniegšu jums labu izskaidrojumu par vārdu nozīmi, kurus lieto gudrie, tie ir „šī pasaule” un „nākotnes pasaule”. Par tiem klāsta „Zoar” grāmata, atsaucoties uz grāmatu „Bair”. Tika jautāts Rehimajam: ko nozīmē „nākotnes pasaule” un ko nozīmē tās atnākšana? Viņš tiem atbildēja: „Nākotnes pasaule ir tā, kura jau atnākusi”. Citiem vārdiem, pārpilnība mums jau ir sagatavota. Vadoties no tā, labi redzama starpība starp šo pasauli un nākotnes pasauli. Šo pasauli mēs izzinām „tagadnē” vai arī jau esam izzinājuši „pagātnē”. No otras puses, nākotnes pasauli mēs vēl neesam izzinājuši šeit un tagad, „tagadnē”, tā atnāks mums „nākotnē”, tas ir, pēc kāda laika. Taču abi jēdzieni norāda uz to, ka cilvēks izzina un saņem šajā pasaulē”57.
Visas reliģijas sola cilvēkam atalgojuma saņemšanu citā pasaulē, apmaiņā pret viņa darbībām šajā pasaulē. Kabala izskaidro, ka „nākotnes pasaule”, kādu to attēlo reliģijas, vispār nepastāv. Vārds „pasaule” nozīmē noteiktu cilvēka stāvokli. Kad cilvēks sasniedz savu nākamo stāvokli, procesā, kad pielīdzinās ar īpašībām Radītājam, „nākotnes pasaule” viņam kļūst par „šo pasauli”, bet nākamais, vēl nesasniegtais stāvoklis kļūst par „nākotnes pasauli”. Šādu stāvokļu secība veidojas uz kāpņu pakāpiena, un cilvēks ikreiz iziet šīs pakāpes no sava pašreizējā stāvokļa uz nākamo – „no šīs pasaules” uz „nākotnes pasauli”, līdz nonāks pie galīgā stāvokļa, kas dēvēts par „Bezgalības pasauli”.
Ja savas dzīves garumā mūsu pasaulē cilvēks nav nodibinājis saikni ar Radītāju, viņš atgriežas pie savas dvēseles saknes, būdams tikai „sākotnējais punkts”. Viņš nesajūt savu klātesību, līdz atkal „ietērpjas” fiziskajā ķermenī un izjūt materiālās dzīves enerģiju. Savas dzīves gaitā mūsu pasaulē cilvēks saņem iespēju attīstīt sākotnējo punktu un palielināt to līdz tādai pakāpei, lai sajustu tajā mūžīgo Radītāja daļu, kas tajā ielikta. Tad līdztekus bioloģiskā ķermeņa nāvei viņš paliek garīgās dzīves sajūtā, kas iegūta viņa materiālās dzīves laikā.
12.8. Domstarpības starp reliģijām
Tātad vienīgā patiesā reliģija ir atdeve. Atdeves darbība noved cilvēku līdz Radītāja līmenim.
Egoistiskās eksistences rezultātā cilvēki radīja reliģijas, kas pamatojas uz kļūdainām uztveres formām starp cilvēka un Augstākā spēka savstarpējām attiecībām saskaņā ar likumu: „…katrs spriež atbilstoši savam trūkumam”58. Katra reliģija nodibināja sev kanonus un rituālus atbilstoši savai izpratnei. Šeit skaidri redzams arī visu pretrunu cēlonis starp reliģijām: Radītājs ir viens, un katra reliģija uzskata, ka īstenība ir tās pusē. Ja būtu vairāki „radītāji”, tad arī nebūtu pretrunu, jo katrai reliģijai būtu savs „radītājs”.
Tādējādi nepieciešamā labošanās ir tajā apstāklī, lai no jauna atklātu garīgo pasauli, kas atrodas ārpus materiālās pasaules, tādā veidā, lai starp pasaulēm nebūtu atšķirības un viss „ietērptos” viens otrā.
***
Īstenībai, kas apslēpta reliģijās, ir jāatklājas. Palielinoties vēlmei baudīt, pieaug cilvēka prasība izprast savas dzīves jēgu un apzināties, ka ārējās nodarbes, kas aizvieto vēlmju iekšēju labošanos, ir tikai cilvēcisko izdomu auglis. Bāls Sulams izskaidro, ka pēdējās paaudzes sabiedrībā reliģiskās paražas kalpos tikai kā kultūras pazīme tiem, kas vēlēsies tās ievērot. Ikviens varēs pieturēties pie savas tautas kultūras.
Pēdējās paaudzes locekļi neuztvers tradicionālās reliģijas kā līdzekli, kas ļauj nodibināt saikni ar Augstāko spēku vai kā dzīves likstu psiholoģiskās kompensācijas avotu. Viss, ko cilvēks alka iegūt ar reliģijas palīdzību – saikni ar Augstāko spēku un likteņa pārvaldīšanu – tiks sasniegts tikai ar darbu, kas vērsts uz principa „tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu” realizāciju sabiedrībā ar mērķi pielīdzināties Augstākajam spēkam. Ja cilvēks veidos sabiedrību saskaņā ar Augstāko spēku, tad šī sabiedrība kļūs kā pārpilnības un uzplauksmes avots ikvienam tās loceklim. Katrs pēdējās paaudzes pārstāvis neapšaubāmi sapratīs, ka pārpilnība, kas atklājas kopīgajā kli, pieder visiem. Tikai tad izzudīs domstarpības starp dažādu reliģiju piekritējiem.
Atsauces
[54] Jēdziena „apkārtējā gaisma” definīciju skat.terminu vārdnīcā.
[55] Tora, Bereishit, 25:6.
[56] Johannes Reuchlin „De arte cabbalistica”.
[57] Bāls Sulams, 55. vēstule, 1932. g.
[58] Traktāts „Kidushin”, 70:1.
Jaunākie komentāri