Kabalas zinātne Latvijā

<<12.kurss-3                 12.kurss-5>>

3. nodarbība

Altruisms – dzīves princips

3.1. Divi termini – egoisms un altruisms

3.2. Dabas harmonija

3.3. Egoistiska uzvedība – ceļš uz bojāeju

3.4. Altruistiskās izpausmes

3.5. Pasaule – vienots organisms

3.1. Divi termini – egoisms un altruisms

Pētot dabu, mēs atklājam altruisma izpausmes. Šis termins radies no latīņu vārda „alter”, kas nozīmē „cits”, „svešs”, 19. gadsimtā to ieviesa franču filozofs Ogists Konts (Auguste Conte), kurš definēja altruismu kā pretstatu egoismam. Turklāt par altruismu bieži dēvē tieksmi darboties tuvākā labā, mīlestību pret tuvāko, uzticību un augstsirdību attieksmē pret citiem, nesavtīgas rūpes par cita labklājību.

Patiesībā abi šie termini – „altruisms” un „egoisms” – no visām būtnēm raksturo tikai cilvēku. Piemēram, jēdzieni „nolūks” un „brīvā izvēle” attiecas tikai uz cilvēka dzimumu. Citām radībām nav iespējas izvēlēties. Saņemšana un atdeve, absorbcija un atgrūšana, tāpat arī dzīšanās pēc guvuma un pašuzupurēšanās,  pilnībā sakņojas gēnos un instinktos.¹² Taču mēs izmantosim terminus „altruisms” un „egoisms” figurālā nozīmē, lai atvieglotu likumu sapratni, kas regulē dzīvi dabā un no tā izdarītu secinājumus.

No pirmā acu uzmetiena, daba mums šķiet kā indivīdu egoistiskās cīņas arēna, kurā uzvar spēcīgākais. Tādēļ pētniekiem nepieciešamas teorijas, kas izskaidro tiešos un netiešos stimulus, kas motivē cilvēkus veikt altruistiskas rīcības.¹³ Taču ciešāks un vispusīgāks ieskats atklāj visaptverošu ainu: visas cīņu un pretestību formas noved pie vēl lielāka līdzsvara, pie savstarpējās eksistences atbalsta, pie sistēmu uzlabošanas un kopumā sekmīgākas dabas attīstības.

3.2. Dabas harmonija

Globālais līdzsvars dabā bija vērojams pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, kad Ziemeļkorejas valdība bija nolēmusi atbrīvot valsti no klīstošiem ielas kaķiem, kas kaitināja iedzīvotājus. Pēc dažām nedēļām, pēc populācijas lielākās daļas iznīcināšanas, sākās intensīvs peļu „iedzīvotāju”, kā arī žurku un čūsku pieaugums, tā rezultātā bija nepieciešams kaķu „imports” no kaimiņvalstīm. Vēl viens spilgts piemērs ir vilki, kurus mēs parasti uzskatām par ļaunprātīgiem un nežēlīgiem zvēriem. Pēc daudzu gadu ilgstošas vilku masu apšaušanas kampaņas noskaidrojās, cik liels ir vilku ieguldījums briežu ganāmpulka, mežacūku, kā arī dažādu grauzēju populācijas regulēšanā. Izrādījās, ka, atšķirībā no cilvēka, kurš dod priekšroku medīt no veseliem indivīdiem, vilki medī slimus un vājus īpatņus, tādēļ tos arī dēvē par „meža sanitāriem”. Tādējādi plēsēji palīdz saglabāt veselīgas populācijas citu sava areāla dzīvnieku vidū.

Arvien vairāk iepazīstot dabas raksturu, zinātniskā doma atklāj, ka visas dabas sastāvdaļas ir savstarpēji saistītas, tāpat kā vienas universālas sistēmas daļas. Lai gan atbilstoši savām jūtām mēs uzskatām, ka daba ir nežēlīga, taču patiesībā, ja viena būtne iznīcina otru, tā ir rīcība, kas nodrošina harmonijas un veselības turpinājumu vispārējā dabas sistēmā. Tāpat arī mūsu ķermenī ik minūti mirst un atjaunojas miljardiem šūnu, no tā, patiesībā, ir atkarīgs dzīves ritums.

Harmonija starp dzīvā organisma šūnām. Katrā daudzšūnu organismā šķiet uzkrītoša interesanta parādība. Ja izskatīt jebkuru šūnu atsevišķi, tās uzvedība šķiet egoistiska, tā „domā” tikai par sevi pašu. Taču, ja mēs palūkosimies uz to kā uz sistēmas daļu, kā uz ķermeņa šūnu, tad atklāsim, ka tā saņem sev tikai minimālo, eksistencei nepieciešamo un pārējā tās darbība vērsta organisma labā. Šūna uzvedas kā altruiste, „domājot” tikai par kopējo labumu un atbilstoši tam darbojas.

Starp ķermeņa šūnām ir jāuztur pilnīga harmonija. Katras šūnas kodolā ir ģenētiskais kods, kas satur pilnu informāciju, kas nepieciešama potenciālai visa ķermeņa izveidei. Katrai šūnai jāapzinās ķermeņa eksistence, katrai šūnai jāzina, kas nepieciešams ķermenim un ko tā var darīt ķermeņa labā. Pretējā gadījumā ķermenis nebūtu spējīgs eksistēt. Katra šūna līdzsvaro, piemērojas un saskaņo savu eksistenci ar organisma kopējām vajadzībām. Šūnas dzīvības procesu norise, tās sadalīšanās sākums un beigas, specifisku prasmju iegūšana, kustība noteikta ķermeņa punkta virzienā pakļaujas kopējām vajadzībām.

Apvienošanās rada dzīvi jaunā pakāpē. Lai gan visās mūsu organisma šūnās atrodas tā pati ģenētiskā informācija, katra no tām aktivizē savu iedzimto datu daļu saskaņā ar savu vietu un savu funkciju organismā. Pirmajos augļa attīstības posmos visas tā šūnas ir identiskas, taču laika gaitā tās izšķirojas un katra iegūst noteikta šūnu tipa īpašības. Katrai šūnai ir savs „prāts”, taču kopējā altruistiskā apvienība ļauj rasties jaunai būtnei, nedalītam organismam, kura saprāts attiecas jau uz augstāka līmeņa attīstību. Tas atrodas nevis kādā atsevišķā šūnā, bet tieši to savstarpējā apvienībā.

3.3. Egoistiska uzvedība – ceļš uz bojāeju

Egoistiska šūna ir vēža audzēja šūna. Ķermeņa veselās šūnas pakļaujas plašam likumu un ierobežojumu spektram. Turpretī vēža šūnas vispār nepievērš uzmanību ierobežojumiem. Vēzis ir stāvoklis, kad organismu iznīcina paša organisma šūnas, kuras uzsākušas nekontrolētu vairošanās procesu. Šī procesa gaitā vēža šūna nepārtraukti dalās, neņemot vērā vidi un nereaģējot uz ķermeņa prasībām. Slimās šūnas iznīcina vidi, līdz ar to radot brīvu vietu savai augšanai. Tās stimulē tuvākos asins vadus, lai tie ieaugtu ļaundabīgajā audzējā, lai to barotu un tādējādi liek visam organismam strādāt savā labā.

Ar savu egoistisko darbību vēža šūnas izraisa nāvi. Tās turpina savu postošo darbu, neskatoties uz to, ka tas nenes tām nekādu labumu. Gluži pretēji, ķermeņa nāve galu galā pieliks punktu arī tā „slepkavām”. Visa šī izsmalcinātība, ko šūnas izmanto, ieņemot ķermeni, izraisa tikai pašiznīcināšanos. Tāpat egoisms, sev izdabājot, noved pie nāves visu, ieskaitot sevi. Egoistiskā uzvedība un „nevērība” pret kopējām vajadzībām – drošs un tiešs ceļš uz bojāeju.

3.4. Altruistiskās izpausmes

Indivīda dzīve attiecībā pret kopību. Nepieciešamības gadījumā organisma interesēs  šūna „atsakās” turpināt savu dzīvi. Ģenētisko deformāciju periodā, kas konkrētu šūnu var pārvērst vēža šūnā, šūna aktivizē mehānismu, kas pārtrauc tās dzīvotspēju. „Bailes”, ka tā kļūs par vēža perēkli un apdraudēs visu organismu, liek šūnai atteikties no savas dzīves kopējā labuma vārdā.

Tamlīdzīgas altruistiskas izpausmes, tikai citos apstākļos, var novērot, piemēram, pelējuma sēnītēm Dictyostelium musoroides. Ideālos apstākļos tās eksistē kā atsevišķas šūnas, kas nodrošina sevi ar uzturu un patstāvīgi vairojas. Taču, kad rodas barības trūkums, tās apvienojas un rada daudzšūnu organismu, kura veidošanās procesā daļa no šūnām atsakās turpināt savu eksistenci, lai uzlabotu citu šūnu izdzīvošanu.

Palīdzība tuvākajam. Pērtiķu pētnieks Frans de Vāls daudzus altruisma piemērus dabā attēlo savā grāmatā „Good Natured” (Labsirdīgie). Vienā no  aprakstītajiem eksperimentiem divi pērtiķi tika atdalīti viens no otra ar caurspīdīgu starpsienu, dodot tiem iespēju redzēt vienam otru. Katram pērtiķim barība tika dota dažādos laikos un abi mēģināja caur nodalījumu to nodot viens otram.

Novērojumi parādīja, ka pērtiķiem ir tendence palielināt līdzjūtību un rūpes par sev līdzīgiem, ja viens no tiem ir ievainots vai kādā ziņā ierobežots. Pērtiķim invalīdam izdevās nodzīvot divus gadu desmitus skarbos klimatiskos apstākļos un pat izaudzināt piecus mazuļus, pateicoties citu īpatņu palīdzībai. Cits pērtiķis ar psihiskiem un kustību traucējumiem izdzīvoja, pateicoties viņa pieaugušai māsai, kura ļoti ilgu laiku nēsāja viņu uz muguras un aizstāvēja. Mātīte, kas bija zaudējusi redzi, saņēma īpašu aizsardzību no vīrišķo īpatņu puses. Babuīns, kura brāli pieveica epilepsijas lēkme, uzlika savu roku uz viņa krūtīm un aizšķērsoja ceļu palīgiem, kuri mēģināja tiem tuvoties.

Tāpat uzvedas arī daudzi citi dzīvnieki. Delfīni palīdz saviem ievainotajiem ciltsbrāļiem un notur tos tuvu ūdens virsmai, lai novērstu letālu niršanu. Ziloņi, kuru novecojušais biedrs nomira, visiem spēkiem pūlējās to pacelt, liekot zem tā ķermeņa snuķus un ilkņus, kā rezultātā daži ilkņi pat salūza. Kad mednieka lode ievainoja ziloņmāti, citi ziloņi pieliecās zem tās, lai neļautu viņai nokrist uz zemes.

Kolektīvā sabiedrība dzīvnieku vidē. Dzīvnieku pasaule rāda mums lieliskus piemērus kolektīvās sabiedrības dzīvē, katrs dalībnieks tajā darbojas kopējā labuma vārdā. Tamlīdzīgas uzvedības izpausmes vērojamas skudrām, zīdītājiem, putniem un citiem planētas faunas pārstāvjiem.

Biologi Amocs un Avišags Zahavi, pētot arābu pēlēko strazdu kolektīvo dzīvi¹⁴  (šie dziedātājputni ir ļoti izplatīti tuksnesīgajos apvidos), aprakstīja to daudzveidīgās altruistiskās uzvedības formas. Arābu pelēkie strazdi dzīvo grupās, kopā aizsargā savus īpašumus un visi kopīgi rūpējas par kopējo ligzdu. Kopīgas maltītes laikā viens no grupas locekļiem „stāv sardzē”, neskatoties uz savu izsalkumu. Īpatņi, kas atraduši barību, pirms piesātinās paši, dod to citiem. Pieaugušie baro putnēnus, kas pieder citiem grupas locekļiem un rūpējas par visām to vajadzībām. Tuvojoties plēsoņai, strazdi kliedz, lai brīdinātu savus biedrus, lai gan tādā veidā atklāj sevi. Turklāt viņi riskē ar savu dzīvību, lai glābtu grupas biedru, kas nonācis plēsoņas nagos.

Savstarpējā atkarība. Zinātniskie pētījumi ir atklājuši neskaitāmus savstarpējās atkarības piemērus, no kuriem mēs piedāvājam tikai vienu, kas apraksta savstarpējās attiecības starp augu un dzīvnieku līmeni. Augs Juka (Yucca) atrodas simbiozē ar taureni Juka. Tauriņu mātītes apputeksnē augu, savācot ziedputekšņus no viena zieda putekšņlapām un precīzi tos „pielīmējot”  citam ziedputekšņlapas stabiņam¹⁵. Pēc tam tauriņu mātīte atliek olas drīksnā, kur vēlāk izveidosies Jukas sēklas. Izšķīlušies kāpuri barojas ar dīgstošajām sēklām, atstājot pietiekamu daudzumu aizmetņu simbiotiskās ķēdes turpināšanai. Šāda savstarpējo attiecību sistēma nodrošina dzīvi gan tauriņiem, gan arī augiem.

Bez bēdām un trūkuma. Cilvēka neskartā vidē dzīvnieki uzvedas saskaņā ar to, kas nāk par labu kopienai, lai gan parasti domā, ka dzīvnieku pasaulē „izdzīvo stiprākais”. Par to raksta amerikāņu profesors Bergstroms rakstā „Sociālās uzvedības evolūcija”.¹⁶ Šādā kopienā dzīvnieki vienmēr saglabā teritorijas apdzīvošanas līdzsvaru un blīvumu saskaņā ar dzīves un iztikas apstākļiem. Neviena no biocenozes daļām necieš no trūkuma, ja vien nav notikusi „avārija”, kuras sekas kopiena izlabo pēc iespējas maksimālā ātrumā. Kopumā katram indivīdam kopiena nodrošina optimālākos izdzīvošanas apstākļus un vislabāko vides resursu izmantošanu.

Nav noslēpums, ka viens izmanto otru, lai nodrošinātu savu eksistenci. Dabā tā ir iekārtots, tas ir dabiski, un tā nav nežēlība, ne trūkums, ne arī kļūdains uzskats par dzīvnieku pasauli. Katrs līmenis bāzējas uz iepriekšējo. Augs, izaugot  nedzīvajā vidē, it kā izmanto un iznīcina tikai šīs vides iepriekšējo eksistences formu. Dzīvnieks, savukārt, apēd augu, kā arī citus dzīvniekus. Šajā ziņā arī cilvēki  neatšķiras no faunas pārstāvjiem. Vai patiešām cilvēks ir labāks, ja viņš arī ēd dzīvniekus un augus, un dara to sistemātiski un metodiski? No nedzīvā līmeņa materiāliem mēs izmantojam sāli, ūdeni un derīgos izrakteņus, bet, galvenokārt, pārtiekam, pateicoties augu un dzīvnieku līmenim.

Cilvēki ir daļa no dabas. Protams, var izstrādāt ķīmiskas vielas, kas mūs baros, taču tas ir nedabiski. Ir jāsaprot, ka dabas resursu izmantošana nav problēma, ja mērķis ir nodrošināt mūsu pamatvajadzības. Tā rezultātā cilvēce neiznīcina dabu, nenoved pie pārmērībām un katastrofām. Nepieciešams tikai pareizi izmantot katru dabas līmeni, jo tas ir paredzēts tieši augstākas pakāpes apkalpošanai. Šajā gadījumā organisms, kas beidz savu pastāvēšanu, lai dotu dzīvību augstākajam, neuzskata, ka zaudē dzīvību.

Mēs apdāvinām dzīvniekus ar savu mīlestību un, protams, sākam tos žēlot. Taču, pirmkārt, lai gan tie šķiet mums nelaimīgi, dzīvnieku jūtas nebūt nesakrīt ar mūsu jūtām. Un, otrkārt, mēs to apzināmies vai nē, tāda ir lietu būtība. Pretojoties vispārējam dabas likumam, ja arī tas šķiet mums ļoti vardarbīgs, mēs izpaužam vēl lielāku nežēlību, jo tādējādi kropļojam dabu un radām neizbēgamas negatīvas sekas.

3.5. Pasaule – vienots organisms

Dabā viss ir vienots. Dabas evolūcija pierāda, ka globalizācijas process, visas pasaules pārvēršanās vienā „mazā ciematā” nav nejaušība, tas ir civilizācijas attīstības dabisks posms ceļā uz vienotas harmonijas sasniegšanu. Rezultātā izveidosies vienota sistēma, kuras visas daļas būs savstarpēji saistītas ar abpusējām attiecībām un sadarbību kopējo interešu labā. Tā apgalvo bioloģijas doktore Elizabete Satoris¹⁷, Pasaules Viedo padomes (World Wisdom Council) biedre.

Tokijas simpozijā lekcijā¹⁸ viņa pasvītroja, ka jebkurš evolucionārais process ietver sevī individualizācijas, konfliktu un sāncensības posmus, kuru rezultātā indivīdi apvienojas vienotā harmoniskā sistēmā. Pēc doktores Satoris vārdiem, to pierāda dzīvības attīstības process uz Zemes. Pirms miljardiem gadu Zemeslodi apdzīvoja baktērijas. Tās vairojās, kas noveda pie konkurences par dabas resursiem, piemēram, uzturs un apdzīvošanas areāls. Šīs konkurences rezultātā radās jauns organisms, labāk pielāgots vides apstākļiem – baktēriju kolonija. Faktiski tā ir vienota kopiena, kas darbojas kā viens ķermenis. Tāpat arī vienšūnu organismi ir attīstījušies daudzšūnu organismos, līdz radās augu, dzīvnieku un cilvēka sarežģītie dzīvie organismi.

Katram indivīdam ir savas personīgās intereses, turpretim evolūcija nozīmē, ka visi indivīdi apvienojas vienā ķermenī un darbojas visu kopīgo interešu labā. Mūsdienu procesos, ar kuriem saskaras cilvēce, doktore Satoris redz obligātu posmu ceļā uz vienotas cilvēciskās ģimenes – kopienas izveidošanos, kas nodrošinās visu intereses, ja tikai kļūsim par tās pilntiesīgajām daļām.

Dziļa dabas fundamentālo likumu izpēte liecina, ka altruisms ir dzīves pamats. Katrs organisms un katra sistēma sastāv no šūnu un daļu kopuma, kas darbojas kopīgi, papildinot viens otru atdeves un savstarpējās palīdzības ceļā, piekāpjoties viens otram un dzīvojot saskaņā ar altruistisko principu „viens par visiem”. Turpinot savus pētījumus, mēs atrodam arvien jaunus piemērus tam, ka visas dabas daļas ir cieši savstarpēji saistītas un ka Universa vispārējais likums ir egoistisko daļu altruistiska apvienošanās, īsāk sakot: altruisma likums.

Dabas spēks izveidoja dzīvību tādā veidā, ka katrai šūnai ir jābūt altruistiskai attieksmē pret citām, lai spētu izveidot dzīvu ķermeni. Daba radīja likumus, saskaņā ar kuriem šūnas un orgāni „salīmējas kopā” dzīvā ķermenī, pateicoties savām savstarpējām altruistiskajām attiecībām. No tā izriet, ka spēkam, kurš rada un uztur dabā dzīvību, piemīt nesavtīgs mīlestības un atdeves spēks, kas tiecas izveidot dzīvību, kas balstīta uz altruisma likuma ievērošanu, tā pamatā ir viena veseluma harmoniska un sabalansēta visu daļu kopīga pastāvēšana.