4. nodarbība
4.1. Vēlme saņemt radīta no nekā
4.2. Divi spēki vēlmē saņemt
4.3. Sekojot vairākumam
4.4. Kabalas ceļš un ciešanu ceļš
4.5. Vairākuma tiesības apspiest indivīda brīvību
4.6. Sabiedrības dzīvē darbojas „mazākuma pakļautības vairākumam” likums
4.7. Garīgajā dzīvē darbojas likums, kas vairākumam uzliek par pienākumu sekot personībai
4.8. Tēvu mantojums
4.9. Tests
4.1. Vēlme saņemt radīta no nekā
„Esošais no nekā” ir pats radījums, tas, kas neattiecas uz Radītāju, neatrodas Viņā, Augstākajā saknē. Ko Viņš radīja? Kas Viņam ir nepieciešams? Tikai radījums, kurš baudītu Viņa labestību. Kas var baudīt Viņa labestību? – Vēlme baudīt. Tāpēc Radītājs šo vēlmi arī izveido. Vēlme neatrodas pašā Radītājā, tā nāk no Viņa vēlmes sniegt baudu saviem radījumiem.Tāpēc vēlme baudīt, viss radījuma materiāls visos līmeņos, tiek dēvēts par „esošo no nekā” (radīts no nekā). Tas neatradās Radītājā pirms Viņš nolēma izveidot radījumu. Tajā mirklī, kad Viņš pieņēma lēmumu īstenot Savu nodomu, Viņa doma radīja vēlmi baudīt.
Lai gan mēs dzīvojam materiālajā realitātē, taču pati matērija, kas eksistē mūsu pasaulē, ir tikai iluzora. Tā ir kategorija, kas mums šķiet reāla, pateicoties tikai informācijai, kas nonāk mūsu smadzenēs ar piecu maņu orgānu palīdzību, taču būtībā tā ir tikai doma, kas ietverta visā Universā.
Pastāv jēdziens: „pirms Domas”, kad bija tikai „ir”, „esošais”. Pastāv arī tāds jēdziens: „pēc Domas”, kas dēvēts „esošais no nekā”. Šie divi jēdzieni atrodas viens pretim otram, tas ir, gaisma, bauda un vēlme to baudīt.
Ir stāvoklis, kad atklājas tikai vēlme saņemt. Tā eksistē ārpus saiknes ar spēku, mūžīgo atdeves īpašību, taču pēc tam sāk iegūt atdeves formas, Radītāja īpašības. Atkarībā no tā, cik lielā mērā tai izdodas šo stāvokli saniegt, tajā izpaužas „Dievišķās daļiņas no augšienes” klātbūtne. „Dievišķās daļiņas no augšienes” klātesība ļauj pielīdzināt egoistisko vēlmi saņemt Radītājam, atdeves īpašībai. Tajā esošā Radītāja daļa, patiesībā sakot, nav vēlme atdot, jo vēlmi nav iespējams nodot no viena citam. Tā ir forma. Vēlmes gūt baudu noteiktas darbības var būt ekvivalentas atdeves īpašībai. Tā vēlmes baudīt daļa, kura strādā tādā režīmā, tiek dēvēta par dvēseli. Tāpēc par dvēseli rakstīts, ka tā ir Radītāja daļa, kas nosūtīta lejup. Tas nenozīmē, ka Radītājs no sevis atdala kādu daļu un nodod to radījumam, bet radījums to paņem un sevī saglabā. Forma, kuru radījums iegūst un kura līdzinās Radītājam, tiek dēvēta par dvēseli. Iegūstot šo īpašību, radījums tiek dēvēts par „Ādamu” (cilvēku). Ja viņam šīs īpašības nav, tad radījums paliek nedzīvajā, augu vai dzīvnieciskajā attīstības līmenī.
Radījuma būtība ir vēlme baudīt, kura sākotnēji mums dota ārpus saiknes ar Radītāja atdeves īpašību, kas ir mūsu nemainīgais pamats. Radītāja īpašība nav vēlme, bet forma, kas radījumam (vēlmei saņemt) ir jāiegūst, jāsasniedz, pateicoties savai patstāvīgai brīvai izvēlei. Pati gaisma ir neizzināma, un tāpat arī kli pati par sevi ir neizzināma. Visi nosacījumi starp šīm divām kategorijām rodas savstarpējās saiknes rezultātā.
Radījuma daba pakāpeniski atklājas vairums nosacījumos un īpašību gradācijās, kas rodas gaismas un kli mijiedarbības rezultātā. Šajā materiālā jānorisinās tūkstošiem procesu, daļu no tiem radījums iziet, atrodoties pilnīgā Radītāja varā, nesaprotot notiekošā jēgu, nenoskaidrojot savus stāvokļus un tos neapzinoties. Pēc tam radījumam pakāpeniski mostas prāts un jūtas, un radījums sāk rīkoties patstāvīgi, apzināti, vadoties no savas brīvās izvēles. Tas jau ir pēdējais etaps, kurā mēs šodien atrodamies. To raksturo tas, ka mēs sākam sevi veidot kā patstāvīgu personību, līdz sasniegsim labošanās beigas Bezgalības pasaulē. Tikai tad mūs varēs dēvēt par radījumiem, ne ātrāk.
Tādā veidā dabas spēku vai četru faktoru iedarbībā radījums iziet visus vēlmes attīstības līmeņus un noteiktā savas attīstības posmā sajūt pretstatu Radītāja īpašībām. Pēc tam, patstāvīgi izvēloties pareizo saskarsmes vidi, iegūst jaunu formu, kas viņu noved pie augstāka (garīgā) eksistences līmeņa, tur jau atklājas acīm redzama saikne ar pirmcēloni, atklāta mijiedarbība ar Radītāju. Šī jaunā forma tiek dēvēta par dvēseli, tā eksistēja radījumā potenciālā, taču iepriekš viņš to nejuta. Uz sava sākotnējā materiāla bāzes – vēlmes saņemt cilvēks patstāvīgi attīsta savu dvēseli, tas ir, atdeves formu.
Šie izskaidrojumi nedaudz atšķiras no ierastajām teorijām par dvēseli, taču tā nav filozofija, bet realitāte, pasaules aina, stāvokļi, kuri atklājas tiem, kas tos sasniedz, tas ir, cilvēkiem, kuri ieguvuši Radītāja īpašības.
4.2. Divi spēki vēlmē saņemt
Radījums vēlas gūt baudu un tāpēc pievelk sev visu to, no kā saņem labpatiku saskaņā ar savu dabu. Vēlme baudīt piesaista visu, kas atbilst tās iekšējām īpašībām un nosacījumiem, un tas nozīmē, ka tā ir apveltīta ar pievilkšanās spēku. Vai tā vēlas, vai nē – jautājumam pašam par sevi nav nozīmes. Ja manī iekļauta kāda īpašība vai kāds piepildījuma trūkums, tad manas vēlmes spēks darbojas kā pievelkošais.
Nav iespējams sacīt par cilvēku, ka viņš kaut ko vēlas, bet tam netuvojas. Tā var sacīt tikai par materiālajiem objektiem. Turpretim mēs runājam par garīgo pasauli, spēku pasauli, neņemot vērā matēriju, kura eksistē, pateicoties tikai mūsu orgānu atbilstošai uztveres struktūrai. No pirmā acu uzmetiena es varu uzskatīt cilvēku par pilnīgu taisno, kurš veic altruistiskas darbības. Taču patiesībā viņš sekos ļauniem nodomiem, un es nesaskatīšu to, kas apslēpts aiz viņa materiālā veidola.
Garīgajā pasaulē visu darbību novērtējums tiek veikts, pamatojoties uz vēlmēm un nolūkiem, nevis uz fizisku darbību un mūsu bioloģiskā ķermeņa ārējām izpausmēm.
Garīgajā pasaulē vēlme tiek dēvēta par „ķermeni”. Ja spriest par cilvēku, pamatojoties uz viņa vēlmēm, tad nevar sacīt, ka viņam ir kāda vēlme, kuru viņš noraida. Viņš nespēj no tās atteikties. Ja es ko vēlos, tad šī vēlme manī strādā kā pievilkšanās spēks, taču ja es ienīstu, tad vēlme manī strādā kā atgrūšanās spēks. Man nelīdzēs pat tas, ja slēpšu savu vēlmi no sevis paša un no citiem, pildot ar savu fizisko ķermeni darbības, kuras ir pretstatā šai vēlmei.
Ja es kādam smaidu, bet pats šo cilvēku ienīstu, tad naids, kuru es iekšēji sajūtu, atgrūdīs viņu no manis. Tieši tas ar mums arī notiek mūsu pasaulē. Taču, ja mēs spriežam pēc tā, ko dara mūsu ķermenis, tad pieviļam paši sevi un tajā ir visu problēmu avots.
Ja mēs zinātu, kādā veidā mēs iedarbojamies uz dabu, apkārtējo pasauli, tad saprastu, ka to ietekmējam tikai ar savām vēlmēm, nevis ārējo uzvedību. Tāpēc, ja mēs redzētu savas īstās vēlmes un mūsu savstarpējās saiknes, tad saprastu, kāpēc šī pasaule ir tik slikta. Mēs to bojājam ar mūsu esošajām savstarpējām iekšējām attiecībām.
Jaunākie komentāri