3.3. Saskarsmes vide kā faktors
No mūsu attieksmes pret gaidāmo ražu – nākamo stāvokli – ir atkarīgs, par ko mēs kļūsim. Mēs to varam noteikt iepriekš. Protams, kviesis paliks par kviesi, taču, kāda būs tā kvalitāte, ir atkarīgs no vides.
Līdz iesēšanas brīdim – tās vai citas saskarsmes vides izvēles – mums precīzi jānosaka, kādas būs gaidāmās sekas no šīs vides iedarbības, ko tā izaudzinās no mums nākamajā etapā. Tas ir ļoti svarīgi, jo mēs nokļūsim savas attīstības nākamajā pakāpē, balstoties uz saviem patiesajiem datiem, tiem, kurus iegūsim šajā vidē. Tāpēc mums ir jāpadomā, kā mainīt sevi katrā no vidēm, kurā mēs pastāvīgi secīgā kārtībā nokļūsim.
Taču patlaban, iepriekš, es to nevaru izdarīt, jo varu noteikt sevi tikai nākamajā stadijā. Ja es kļūdos, tad nākamajā reizē, izvēloties vidi, atkārtošu kļūdu. Tādējādi manas izaugsmes etapi katrreiz ir atkarīgi no iepriekšējiem, tāpēc katrā no tiem man nebūs gribas brīvības, jo gribas brīvību nosaka mans šodienas, esošais, patreizējais stāvoklis, kad es saprotu, ka varu sevi mainīt. Pirms ienākšanas kādā saskarsmes vidē, proti, iepriekš noteikt to, kas es būšu no tās “izejot”, ir mūsu galvenais uzdevums.
Izvēloties saskarsmes vidi, cilvēks nokļūst pilnīgā tās atkarībā. Pat ja pēc neilga laika viņš sāks pārbaudīt savas izvēles pareizību, tad šo analīzi noteiks tas, ko viņš ir paguvis saņemt no šīs saskarsmes vides. Cilvēks vairs nebūs pilnīgi neatkarīgs, kāds bija pirms ienākšanas brīža tajā vai citā kolektīvā, tieši tāpēc viņš nebūs brīvs.
Kas ir saskarsmes vide? Es esmu Ādama Rišona kopīgās dvēseles daļiņa, kur man ir pastāvīga vieta, kas dēvēta par dvēseles sakni vai pamatu. Lūk, to es nevaru mainīt. Kādā veidā tad rodas visi pārējie faktori? Tie rodas Ādama Rišona sistēmas šķelšanās rezultātā, tas ir, mūsu savstarpējo saišu, kuras kādreiz pastāvēja, saraušanas rezultātā. Tā vietā, lai dzīvotu mīlestībā, mēs atrodamies savstarpējā naidā. Tāpēc izlabota, vienota organisma vietā, kurš strādā saskaņoti, kurš darbojas, lai piepildītos ar Radītāja gaismu, pielīdzinoties Viņam, izveidojās pilnīgs pretstats, kas eksistē stāvoklī, kas dēvēts par „šo pasauli” un šis stāvoklis ir daudz attālinātāks no Radītāja.
3.4. Nepieciešamība izvēlēties labvēlīgu saskarsmes vidi
Šis apakšvirsraksts norāda uz galveno, kas mums šajā dzīvē ir jāizdara, kā jāpievēršas sava garīgā potenciāla realizācijai.
Bāls Sulams ir sarakstījis virkni darbu, kuros runa iet par cilvēka savstarpējām attiecībām ar sabiedrību, bet rakstā „Gribas brīvība” viņš sniedz detalizētus norādījumus un padomus, kā rast izeju no mūsu esošā stāvokļa. Pirmais etaps ir apzināšanās, ka pilnīgi it visā esam marionetes dabas spēku rokās. Pakāpeniski cilvēks sāk sajust, ka tikai Radītāja īpašības iegūšana sniedz viņam pašizpausmes iespēju, brīvību no egoisma verdzības. Turklāt visas mūsu domas, vēlmes, darbības atrodas Radītāja radītās egoistiskās vēlmes sevi piepildīt varā, lai gūtu sev maksimālu labumu. Atbrīvoties no egoistiskās dabas ietekmes, iziet no tās varas, atklāt, attīstīt sevī Augstākā spēka īpašību, atdeves īpašību, ir mūsu brīvās gribas izpausme.
„Zoar Grāmata” sniedz piemēru par nabago viedo, kuram bagātais piedāvāja pāriet dzīvot pie viņa. Taču kā atbildi viņš saņēma atteikumu: „Lai kādi būtu nosacījumi, es nekad nepārcelšos uz vietu, kurā nav viedo”. – „Taču tu esi vislielākais paaudzes viedais! – iesaucās bagātais. – Pie kā tev vēl mācīties?”. „Pat dižākais viedais, ja atradīsies nejēgu vidū, drīzā laikā līdzināsies viņiem.” (Ar viedo tiek domāts kabalists, izlabots cilvēks).
Man ne tikai jārūpējas par savu nākamo stāvokli: pat ja esmu jau „izlabots”, saskarsmes vide var veicināt manu regresu. Tādējādi nepieciešams pastāvīgi izvēlēties sabiedrību, kas atrodas uz augstākas pakāpes salīdzinājumā ar tevi, pretējā gadījumā noslīdēsi lejup.
Tāpēc nepieciešams rīkoties atbilstoši norādījumam: „Atrodi sev skolotāju un iegūsti biedru” (Avods, 1. daļa). Tikai saskarsmes vides izvēle var dot panākumus. Pēc tam, kad cilvēks ir izvēlējies saskarsmes vidi, viņš pilnībā nokļūst tās varā kā māls tēlnieka rokās.
Mēs atrodamies egoistiskās dabas gūstā. Izrauties no tās kontrolējošās sākotnes nozīmē pāriet no mūsu pasaules sajūtas uz Augstākās pasaules sajūtu. Ņemot vērā, ka mēs pilnībā esam šīs pasaules varā, vienīgais līdzeklis iziešanai no tās ietekmes, ir radīt sev apkārt – pretstatā mūsu dabiskai egoistiskai videi – mākslīgu vidi, sabiedrību (nākotnē tā būs visa cilvēce), kas tiektos atbrīvoties no egoistiskās sākotnes diktāta un dzīvot, vadoties pēc Augstākās pasaules likumiem.
Cilvēkam nav cita veida, kas ļautu sasniegt Augstāko pasauli, izņemot atrašanos tādā saskarsmes vidē, kas vēlas to pašu un kas to izskata kā visaugstāko savas eksistences mērķi. Mūsu brīvās gribas realizācija izpaužas, ja mēs atbrīvojamies no egoistiskās vides ietekmes un atklājam sevī atdeves īpašību, tieši šajā aspektā ietverta gribas brīvība.
3.5. Saprāta vara pār ķermeni
Cilvēka saprāts formējas dzīves situāciju, notikumu un apstākļu ietekmē, kurus viņš iziet. Pareizs saprāta pielietojums nozīmē izmantot labvēlīgo un atteikties no sliktā. Ja mēs zinātu, kas ir labs, bet kas slikts (jo nekā cita mums apkārt nav), tad visu saskarsmes vidi mēs sķirotu saskaņā ar to, vai tā mūs attālina vai pietuvina izraudzītajam mērķim.
Cilvēka iztēle izmanto saprātu tāpat kā acis mikroskopu: atklājot ar mikroskopa palīdzību kaitīgos organismus, cilvēks šo kaitētāju attālina un izvairās ar to saskarties. Tātad mūsu uzdevums ir tajā, lai savā esošajā stāvoklī “izveidotu” līdzīgu “mikroskopu”.
Man šķiet, ka esmu spējīgs novērtēt un atšķirt labo no sliktā, taču tā ir ilūzija. Kā lai pārliecinos par manu priekšstatu pareizību? Tādēļ man ir jāpaceļas uz nākamo, augstāku līmeni, kas atrodas virs manis. Man vajadzīgs “mikroskops”, lai ieraudzītu, ka aiz skaistā apvalka var atrasties mikrobi un vīrusi, kas spēj mani nonāvēt.
Tas nozīmē, ka manā izaugsmē man pastāvīgi vajadzīgs „mikroskops”, lai aiz visām iedarbībām (nav svarīgi, kādas tās man šķiet) redzētu to patieso ietekmi uz mani. Tad es nevēlēšos paņemt to, kas ārēji izskatās skaisti (jo redzēšu, cik lielā mērā tas ir kaitīgs iekšēji) un otrādi, neskatoties uz nepievilcīgo kādas lietas iesaiņojumu, es izvēlēšos tieši to, jo iekšēji tā ir laba.
Tādēļ, lai šajā dzīvē pareizi orientētos, mēs izmantojam tādus līdzekļus kā pievienošanos kādai grupai, kura, piemēram, nodarbojas ar liekā svara nomešanu, veselīgu uzturu vai vēl ko citu. Tāds domu biedru kolektīvs palīdz mums labāk atklāt, kas ir slikts un kas ir labs, tas ir, kalpo par sava veida mikroskopu. Es atnāku uz grupu un man stāsta: tādus, lūk, produktus nedrīkst lietot uzturā, jo tie satur vairums kaitīgu elementu, man demonstrē dažādas filmas, rāda attēlus, mēģinot izraisīt uz mani atbilstošu iespaidu, pietuvināt, “palielināt” to, ko es pats neesmu spējīgs saskatīt.
Kā panākt, lai grupa, kurā atrodos, man skaidri demonstrētu, kas ir labs un kas ir slikts? Kā apkārt sev izveidot tādu domu biedru kolektīvu un to veicināt, lai tas uz mani iedarbotos, pie tam pretstatā manam egoismam?
Tātad cilvēka iztēle izmanto prātu tāpat kā acis mikroskopu. Tādējādi tieši mikroskops – prāts, ne sajūta, ļauj cilvēkam izvairīties no kaitējuma tur, kur “kaitnieks” nav izpaudies. Tas pastāv arī kabalā: ar mūsu parastajiem sajūtu orgāniem un saprātu mēs nesajūtam, ka mūsu egoistiskā daba mums nes ļaunumu un ciešanas.
Mēs redzam, ka tur, kur cilvēkam nav iespējas atšķirt slikto no labā, rodas nepieciešamība pieslēgt saprātu, kas valda pār vēlmi un jūtām, ļaujot izvairīties no sliktā un tiekties uz labo. Apzinoties, ka saprāts ir dzīves pieredzes rezultāts, mēs esam gatavi pieņemt cita cilvēka, kuram uzticamies, gudrību un prātu kā likumu. Ja man cienījams cilvēks runā kaut ko, kas ir pretrunā ar maniem personīgajiem apsvērumiem, es varu pieņemt viņa viedokli pretēji savam un izmantot viņa saprātu un izzināšanu kā savu.
Tas līdzinās ārsta konsultācijai, pēc kuras cilvēks, kuram nav zināšanu medicīnā, izpilda viņa norādījumus: viņš uzticas speciālista prātam un pieredzei. Mūsu pasaulē mēs pastāvīgi paļaujamies uz citu cilvēku zināšanām un tās izmantojam, neskatoties uz to, ka paši tās nevaram izzināt. Taču tas neliek mums raizēties: mēs ticam, ka cilvēki rada normālas, pareizas lietas, kas sniedz mums labumu.
Ja mūsu pasaulē mēs izmantotu tikai to, ko paši zinām un saprotam, tad dzīvotu alās. Patiesībā visu, kas man ir, esmu saņēmis no cilvēkiem, kuri attīstījuši savas iemaņas un zināšanas līdz realizācijas līmenim, un nodevuši man to augļus. Savukārt, es varu viņiem nodot savu sasniegumu augļus.
Jaunākie komentāri