2. nodarbība
Dvēseles jēdziens kabalā
2.1. Dvēseles attīstības nosacījumi
2.2. Ko nozīmē būt apveltītam ar dvēseli?
2.3. Dvēseles attīstības trīs etapi
2.4. Dvēseļu pārdzimšanu mērķis
2.5. Tests
2.6. Papildmateriāls
2.1. Dvēseles attīstības nosacījumi
Cilvēks mūsu pasaulē nevar eksitēt bez elementārām zināšanām par to, kā šī pasaule iekārtota, kā iedarbojas uz cilvēku un saskaņā ar kādiem likumiem pastāv nedzīvā, augu, dzīvnieku daba un cilvēku sabiedrība. Ja cilvēks arvien labāk izzina apkārtējo pasauli, tad mierīgāk un drošāk viņš tajā jūtas. Ja liktenis mūsdienu pilsētas iedzīvotāju iemetīs tuksnesī, viņš, nebūdams apveltīts ar zināšanām par dzīves apstākļiem tuksnesī, vienkārši aizies bojā. Lai varētu eksistēt noteiktā vidē, nepieciešams zināt, kā šī vide funkcionē, kādi ir tās likumi un īpašības, kas tajā noderīgs, bet kas ir kaitīgs un dzīvībai bīstams.
Tātad, lai varētu droši pastāvēt sabiedrībā, cilvēkam ir jāzina un jāsaprot apkārtējie cilvēki. Bez tā viņš nespēs būt pilnvērtīgs sabiedrības loceklis.
Ja mūsu vidē ielikt pirmatnējo cilvēku, kurš nezina mūsu sabiedrības funkcionēšanas likumus un tajā esošās problēmas, kā arī, ja viņam nav priekšstata par apkārtējo cilvēku apziņu un viņu savstarpējām attiecībām, – vai tādā gadījumā viņš spēs izdzīvot?
Tātad cilvēks, kuram nav zināšanu par dabu un sabiedrību, nespēs pastāvēt mūsu pasaulē. Tieši tāpat cilvēka dvēsele nespēs eksistēt garīgajā pasaulē, neiegūstot noteiktas zināšanas par tās dabu un likumiem.
Šīm zinībām ir jāietver zināšanas par garīgo pasauļu, parcufim, sefirot uzbūvi un funkcionēšanu, par to mijiedarbību, kas dēvēta par zivugim un to darbību sekām.
Taču, lai rastos nepieciešamība iepazīt ar garīgo pasauli, cilvēkam ir jābūt apveltītam ar dvēseli. Tad viņam kļūst svarīgi noskaidrot garīgās pasaules dabu, jo tas viņa dvēselei dos iespēju tajā eksistēt.
2.2. Ko nozīmē būt apveltītam ar dvēseli?
Dvēsele ir garīgais orgāns, kas pakāpeniski dzimst cilvēkā, kurš dzīvo mūsu pasaulē. Dvēseles dzimšana nozīmē pakāpenisku sajūtas attīstību, kurā garīgie spēki iedarbojas uz cilvēku, rodas jaunas altruistiskās vēlmes, parādās minimāla sajūta par Radītāja klātbūtni.
Tādējādi līdzās fiziskajam ķermenim, kurš dzīvo fizioloģisko dzīvi, cilvēkā izveidojas garīgais ķermenis, kurš eksistē garīgajā pasaulē. Tāpat kā mēs bez dabas un sabiedrības likumu zināšanām nespētu fiziski eksistēt šajā pasaulē, tāpat mūsu dvēsele, mūsu garīgais ķermenis, nespēs eksistēt garīgajā pasaulē bez zināšanām par tās dabu. Cilvēks, kuram nav garīgo zināšanu, nekad neiegūs dvēseli, jo tajā pašā brīdī nodarīs tai kaitējumu. Tādējādi Augstākā vadība ierobežo tāda cilvēka sajūtas un liek šķēršļus viņa garīgajai izaugsmei.
Garīgās pasaules sajušanu saņem tikai tas, kurš spējīgs darboties ar pilnu sapratni par garīgās vides funkcionēšanu, kas viņam atklājas.
Tātad cilvēks, kuram nav garīgo zināšanu, neiegūs dvēseli. Taču tas, kurš saņēmis dvēseli, garīgajā pasaulē attīstās tāpat kā jaundzimušais mūsu pasaulē.
2.3. Dvēseles attīstības trīs etapi
Fiziskā ķermeņa dzimšanā un attīstībā tiek izšķirti trīs posmi, kas ir dvēseles attīstības trīs periodi.
Pirmais etaps – dzimšana un nākšana pasaulē. Šajā etapā nav zināšanu un iemaņu, visu eksistencei nepieciešamo cilvēks saņem no tēva un mātes, dzīvo, pateicoties tikai viņu spēkiem un rūpēm. Tāpat notiek arī garīgā dzimšana, tas ir, ienākšana garīgajā pasaulē, kad personīgā egoistiskā daba ir apzināta kā ļaunums un tiek iegūta sākotnējā vēlme laboties.
Ļaunuma apzināšanās nozīmē skaidru izpratni par to, ka manī nav nevienas garīgā līmeņa vēlmes – vēlmes pēc tā, kas iziet ārpus manām personīgajām, egoistiskajām interesēm. Pēc tam notiek dzimšana: Augstākais dod cilvēkam spēkus pilnībā pārveidot savu dabu, apspiest egoistiskās vēlmes, attiecībā pret tām izveidojot ekrānu un pieņemt pirmā ierobežojuma noteikumus. Tāds stāvoklis tiek dēvēts par garīgās vēlmes, kli dzimšanu. Neskatoties uz to, ka rodas arvien lielākas vēlmes, rezultātā garīgajā atklājot milzīgu baudu, cilvēks atzīst par labāku palikt embrija stāvoklī. Tāda izlabotā vēlme tiek dēvēta par pirmo mazo stāvokli (katnut alef).
Dvēsele, ko saņēmis pieaudzis, mūsu pasaulē dzīvojošs cilvēks, tiek dēvēta par jaundzimušu.
Tās dzimšanas laikā cilvēkam vēl nav garīgo zināšanu un viņš neapzinās notiekošo garīgajā pasaulē, tāpat kā jaundzimušais neapzinās, kur atrodas. Jaundzimušai dvēselei ir tikai „avijut alef” – pretestības ekrāns uz vismazāko sava egoisma daļu.
Jaundzimusī dvēsele nespēj patstāvīgi kustēties un veikt jebkādas garīgās darbības, tāpat kā jaundzimušais nespēj veikt kādas apzinātas fiziskās darbības. Atrodoties garīgajā jaundzimušā stāvoklī, var eksistēt tāpat kā mūsu pasaulē, pateicoties tikai vecāku palīdzībai.
Tas nozīmē, ka nepieciešams pievienoties Augstākajam parcufam un, pieliekot visas pūles, pretojoties visiem egoistiskajiem traucēkļiem, kas kārdina ar saviem labumiem vai prāta argumentiem, no tā neatrauties. Savas garīgās virzības gaitā cilvēks saskaras ar daudzveidīgiem šķēršļiem un kārdinājumiem, kas viņu izaicina izdarīt pārkāpumus un krist „dzīvnieciskā” (tas ir, sevis dēļ) baudā. Šo vājās gribas izpausmju nepieciešamība ir predestinēta no augšienes: cilvēkam ir svarīgi apzināties, cik lielā mērā viņš ir niecīgs un vājš savās garīgajās vēlmēs, un cik stipra ir viņa egoistiskā daba. Ja, neskatoties uz to, cilvēks „pielīmējas” Augstākajam parcufam, viņš ienāk garīgās izaugsmes fāzē un pārvar viņa ceļā esošos šķēršļus.
Augstākais ar nolūku sūta šķēršļus, pie tam tādā veidā, ka zemākais to nejūt: Augstākais sūta zemākajam visiespējamākos šķēršļus garīgajā izaugsmē, lai viņš, pārliecinājies par savu bezspēcību, vērstos pie Viņa, lai lūgtu palīdzību. Lūgums pēc palīdzības ir iekšējā, savas nekam nederīgās egoistiskās dabas apzināšanās salīdzinājumā ar Radītāja dabu, kas cilvēkam jau atklājas. Šo sajūtu var salīdzināt ar cilvēka kaunu, kad viņš atklāj, ka ir vienīgais pasaulē, kurš neprot lasīt vai izpildīt līdzīga veida elementāras darbības, un visi par to zina. Tieši tādus stāvokļus savā garīgajā virzībā uz priekšu izjūt kabalists, kad mijiedarbībā ar Radītāju atklāj savu domu un vēlmju egoistisko dabu.
Šeit var palīdzēt tikai Augstākais. Viņam nav vajadzīgi pazemojumi un lūgumi. Savstarpējā mijiedarbība sākas tajā brīdī, kad, apzinoties savu bezspēcību, zemākais sev izveido nosacījumus, lai no Augstākā saņemtu palīdzību. Ja cilvēks vēl nav apzinājies, ka pats nespēs pārvarēt egoismu, kas viņu ir pārņēmis un virza uz baudas gūšanu, tad viņam nav kli, proti, nav iespējas saņemt no Visaugstākā palīdzību.
Šī situācija atgādina mācību procesu: cilvēks var saņemt zināšanas no cita cilvēka tikai tad, ja ir pārliecināts, ka cits zina vairāk par viņu. Sajūtot savu pilnīgo niecīgumu, cilvēks vēlas novērsties no garīgā ceļa, jo iekšējā balss viņu pārliecina, ka šim nolūkam pietrūks spēka. Noturēties garīgās virzības stāvoklī ir iespējams tikai ar Augstākā parcufa spēka palīdzību.
Otrais etaps – augšana, nepieciešamo zināšanu un saprāta saņemšana, kas dod iespēju izvairīties no ķermenim kaitīgā un bīstamā, taču patstāvīgi par sevi rūpējoties tēva un mātes uzraudzībā.
Garīgajā pasaulē augšanu var pielīdzināt fiziskai augšanai. Cilvēks kļūst piepildītāks attiecībā pret hasadim gaismu: palielinās viņa vēlme atdot; viņš paceļas augstāk attiecībā pret hohma gaismu: palielinās iespēja saņemt gaismu Radītāja dēļ.
Garīgā izaugsme sastāv no divām stadijām. Tur, kur es varu kaut ko izdarīt Radītāja labā, es daru pats. Tur, kur nevaru – man jālūdz palīdzība no Augstākā.
Tiek uzskatīts, ka tajā garīgās attīstības pakāpē, kurā cilvēks atrodas tekošajā momentā, viņš visu var darīt patstāvīgi. Lai sasniegtu augstāku pakāpi, viņam jālūdz palīdzība Radītājam. Augšanas un garīgās dabas izzināšanas stadija, kas tiek īstenota, pateicoties Augstākā palīdzībai, tiek dēvēta par katnut bet – otrais mazais stāvoklis.
Šos divus stāvokļus cilvēks iziet, pateicoties Augstākai gaismai. Gaismā, kas nāk no Radītāja, viņš sajūt egoismu kā ļaunumu, sevi – kā niecību, bet pašu Radītāju kā glābēju. Atbilstoši tam, kā viņš iziet šos stāvokļus, cilvēks jūt, kā viņu sargā vecāki – Augstākais parcufs. Tas nodrošina cilvēkam visu nepieciešamo un parāda, kas ir labs un kas ir slikts.
Pakāpeniski zemākais apzinās, ka sajūtamais – sliktais, tāpat kā arī labais nāk no vecākiem. Zināmā veidā viņš pats tiek galā, neaizmirstot, ko tie viņam iemācīja. Cilvēks turpina augt, pakāpeniski arvien vairāk uzkrājot garīgos spēkus un zināšanas.
Piezīme: Ir jāsaprot, ka ar vārdu palīdzību mēs pūlamies nodot mums nezināmās sajūtas, stāvokļus, ko nekad un neviens iepriekš nav aprakstījis tādā atklātā veidā. Tāpēc, lai sniegtu izskaidrojumu, mums nepieciešams izmantot dažus kabalas terminus.
Trešais etaps – gadlut (lielais stāvoklis), pieaugušā stāvoklis, kad iegūtās zināšanas dod spēkus patstāvīgai eksistencei, kas līdzinās pieauguša cilvēka dzīvei mūsu pasaulē.
Pieaudzis cilvēks ir atkarīgs no sabiedrības, no viņam apkārt esošajiem cilvēkiem, taču vairs ne no vecākiem. Viņš jau piesaistīja sev hohma gaismu un var realizēt zivug, tas ir, radīt, izaudzināt un piepildīt ar gaismu citu, daudzkārt zemāku parcufu – savu dēlu. Cilvēkam rodas personīgā pieredze un prāts, kas ir pietiekami patstāvīgai eksistēšanai un šo pieredzi viņš ir spējīgs nodot citam.
Ar garīgo objektu – cilvēka dvēseli – notiek garīgie procesi, kas līdzinās cilvēka augšanai un attīstībai mūsu pasaulē. Atšķirība ir tikai materiālā – egoistiskajā vai altruistiskajā, taču tieši tas arī padara garīgās darbības mums pilnīgi nesaprotamas. Altruisma būtību mēs vienkārši nesaprotam.
Katra cilvēka dvēsele iziet pārdzimšanas, lai atgrieztos šajā pasaulē un ietērpjas šīs pasaules ķermenī, līdz pilnībā tiks apgūtas kabalas zināšanas. Bez ķermeņa dvēsele nespēj izaugt un saņemt visu to, ko tai iecerējis dot Radītājs.
Dvēselei ir jāizzina kabalas zinātne, taču ne tādēļ, ka zināšanas pašas par sevi paplašina dvēseli, bet tāpēc, ka dvēseles būtība ir tāda, ka bez zināšanu saņemšanas, or hohma (hohma gaisma), dvēsele nav spējīga sasniegt to līmeni, kuram Radītājs šo dvēseli ir radījis. Tādējādi nevis zināšanu saņemšana liek augt cilvēka dvēselei, bet dvēseles iekšējā īpašība ir tāda, ka cilvēks nespēj sevi izaudzināt saviem spēkiem, līdz spēs apgūt garīgo dabu un saņems visas nepieciešamās garīgās zināšanas.
Dvēseles izaugsme pilnībā ir atkarīga no saņemamo zināšanu apjoma. Ja dvēsele augtu, nesaņemot Augstāko gaismu un zināšanas par Radītāju, tā nodarītu sev kaitējumu. Dvēsele saņemtu arvien lielākas vēlmes, taču tajā pašā laikā tai nebūtu izpratnes par šo vēlmju pareizu izmantošanu. Līdzīgu situāciju var iedomāties mūsu pasaulē: ja cilvēks 20 gadu vecumā ir viena gada veca bērna prāta attīstības līmenī, viņš var izdarīt briesmīgas lietas. Spēks bez prāta ir bīstams gan viņam pašam, gan arī apkārtējiem.
Garīgajā pasaulē tāda situācija ir neiedomājama: cilvēks saņem iespēju īstenot garīgās darbības tikai atbilstoši savas labošanās līmenim, atbilstoši saņemto garīgo zināšanu pakāpei. Cilvēks, kurš nav attīstījis savu garīgumu, fiziski dzīvo un mirst, neuzsācis garīgo dzīvi.
Gaismas daudzums, kas ienāk dvēselē, nosaka parcufa augstumu. Šis parcufs var atrasties guļošā stāvoklī kā jaundzimušais: viņa kājas, rokas, rumpis un galva atrodas vienā līmenī. Galvai nav priekšrocību attiecībā pret kājām: visās garīgā ķermeņa daļās un visās tā vēlmēs ir tikai minimāls ekrāns, un tam atbilstoša minimālā gaisma. Šis stāvoklis līdzinās zīdaiņa vai guļoša cilvēka stāvoklim, kura prāts nekādā veidā neizpaužas.
Par horizontālu stāvokli kabalā tiek dēvēts tāds stāvoklis, kurā atrodas or hasadim (hasadim gaisma) un kurā neatrodas or hohma (hohma gaisma), kas ienāk parcufā atkarībā no ekrāna. Garīgās attīstības sākotnējā stadija sākas horizontālā stavoklī, kad cilvēks atrodas guļošā stāvoklī kā zīdainis.
Otrā stadija: Cilvēks jau sēž, taču viņa kājās vēl nav spēka, lai noturētu ķermeni. Ekstremitātes, vēlmju beigu daļa saņemt baudu, vēl nav izlabotas, tām nav ekrāna, tās nespēj izveidot ierobežojumus, lai patstāvīgi saņemtu lielo gaismu.
Garīgajā stāvoklī „guļus” esošā cilvēka dvēseles visas 10 sefirot tiek vērtētas kā tādas, kurām ir viena gaisma, viens minimāls ekrāns. Jaundzimušajam nav zināšanu, tāpēc nav un nav jābūt spēkiem, lai pārvietotos.
Dvēselei (parcufam) garīgo spēku dod tikai hohma gaisma. Pamata attīstība notiek nevis saņemot gaismu no vecākiem, bez savām ieguldītajām pūlēm, bet paša parcufa labu rīcību rezultātā.
„Labas darbības” nozīmē gaismas saņemšanu ar ekrāna palīdzību, pretojoties egoismam. Spēja uz tādu saņemšanu ir atkarīga no kabalas izzināšanas līmeņa. Augšanas pamatfaktors ir labu darbu funkcija, kuri, savukārt, ir atkarīgi no kabalas studēšanas, tas ir, no zināšanu saņemšanas no Augstākā parcufa.
Jebkura dvēsele, apgūstot zināšanas, izzina visas dvēseles: no to sākotnējā stāvokļa, kas dēvēts par Ādama dvēseli, līdz visu dvēseļu beigu stāvoklim, kad tās visas ir pilnīgi izlabojušās.
Tādā pašā veidā arī cilvēks, kurš izzina augstāko pasauli, izzina cilvēces dabu, tās mentalitāti un ieradumus, tas ir, visu apkārt esošo. Pamatojoties uz šīm zināšanām, cilvēks iegūst iespēju aizsargāties no dabas draudiem un apkārtējiem cilvēkiem, un var savienoties, satuvināties ar tiem, kas palīdz viņam virzīties uz priekšu.
Nav brīnums, ka atsevišķa dvēsele var izzināt visas dvēseles. Pat mūsu pasaulē viedais spēj izzināt visas cilvēces dabu caur sevis paša izzināšanu, jo katra radījuma daļa iekļauj sevī pārējo radījumu daļu elementus. Cilvēkam nav tādu īpašību, kādas nebūtu citiem. Katram cilvēkam, lai arī minimālā pakāpē, piemīt visas cilvēces īpašības. Jebkurš no mums daļēji ir slepkava, daļēji varmāka, brunču mednieks, zinātnieks, muļķis, ticīgais, ateists utt. Katrā slēpjas visas cilvēces daudzveidība.
Garīgās pilnveidošanās procesā cilvēks šīs īpašības sāk sajust sevī un, sajūtot katru no tām kā egoistisku, pakāpeniski sevī apzinās tās ļaunumu. Kad ļaunuma sajūta sasniedz maksimālo, neciešamo slieksni, cilvēks labprātīgi atstāj šo īpašību kā kaitīgu un tādā veidā sevi izlabo.
Cita indivīda īpašības kā dabiskas cilvēks uztver tikai tad, ja viņš tās būs atklājis un izjutīs sevī. Mēs bieži redzam cilvēkus, kuriem piemīt negatīvas īpašības, taču viņi paši to nenojauš, tās sevī nesajūt. Neskatoties uz to, tajā pašā laikā viņi nepanes šīs īpašības apkārtējos cilvēkos.
Kad studējot kabalu cilvēks sāk izzināt, kas viņš īstenībā ir, viņš kļūst iecietīgāks attieksmē pret apkārtējiem un mācās tiem piedot viņu trūkumus, jo tos pašus trūkumus apzinās sevī. Tāds cilvēks saprot, ka apkārtējie vienkārši nav spējīgi atbrīvoties no savām sliktajām īpašībām. Pakāpeniski apzinoties savu niecīgumu, cilvēks sāk mīlēt citus, jo redz viņos sevi pašu.
Par cik visas radījuma daļas ir savstarpēji saistītas un mūs atdala tikai egoistiskie nolūki, turklāt mūsu dvēseles ir vienots garīgais ķermenis, ko dēvē par Ādama dvēseli, sevi izlabojot, cilvēks izlabo visu pasauli.
Vārdnīca
Parcufs (daudzsk. „parcufim”) = „garīgais ķermenis” – vēlme baudīt Radītāju, šī vēlme sadalīta atbilstoši ekrāna lielumam, rezultātā veido „galvu”, „ķermeni” un „ekstremitātes”.
Sefirot – (viensk. „sefira” – no vārda „sapir”, „meir”, „or” – starojošā) – vēlme, kas piepildīta ar gaismu vai kurā bija gaisma, un kas sevi nedaudz atstāja vai kura pēc tam piepildīsies ar gaismu. Šī vēlme tiek dēvēta par sefiru.
Avijut – spēks, vēlmes dziļums, pieprasījums (tiek mērīts pēc skalas no 0 līdz 4). „Avijut alef” (avijut 1) nozīmē, ka rodas minimāla vēlme pēc gaismas, Radītāja.
Pielīmēties Augstākajam parcufam – vēlēties būt iekļautam Augstākajā. Ar visu savu saprātu, ar visām vēlmēm, spējām, ar visu savu sapratni es nolemju, ka esmu gatavs tajā iekļauties ar uzticību visam tam, kas tam būs vai nebūs, un ko spēju iztēloties.
Zivugim – viensk. „zivug” (saplūsme, savienošanās, savstarpēja ieiešana viens otrā) – stāvoklis, kad or hozer [nolūks atdeves dēļ] ietērpjas iekš or jašar [augstākā gaisma] un ienāk vēlmē.
Augstākā vadība – arī „Radītājs”.
Ekrāns – (ivr. „masah(s)”) – pretestības, atvairīšanas spēks, atstumjošs baudu, mainot to pret nolūku baudīt atdeves dēļ. Pretegoistiskais spēks, tiek mērīts pēc skalas no 0 līdz 4.
Pirmais ierobežojums – lēmums nekad vairs nebaudīt gaismu sevis dēļ.
Embrija stāvoklis (ivr. „ibur”) – stāvoklis, kad cilvēks nav spējīgs vērtēt savu stāvokli saskaņā ar savām iekšējām jūtām, savām vēlmēm saņemt, bet izskata savu stāvokli tikai attiecībā pret mērķi, cik lielā mērā ir saistīts ar augstāko pakāpi. Tādā stāvoklī cilvēks sevi pilnībā anulē un „izšķīst” Radītājā.
Jaunpiedzimusī dvēsele, piedzimšana (ivr. „lida”) – par garīgo piedzimšanu tiek dēvēts stāvoklis, kad mēs, jau iekļaujot sevī gan Radītāja īpašības, gan radījuma īpašības, pirmoreiz kādā no šīm vēlmēm izvēlamies un dodam priekšroku Radītāja īpašībai attiecībā pret radījuma īpašību.
Augstākais parcufs – atrodas lielākas atdeves stāvoklī salīdzinājumā ar zemāko. Augstākais ir cēlonis, kas radījis zemāko. Visas īpašības un viss, kas atrodas zemākajā, nāk no Augstākā, zemākais ir Augstākā produkts.
Hasadim gaisma – gaisma, kuru radījums vēlas atdot, atgriezt Radītājam. Tā pauž milzīgu baudu no līdzības ar Radītāju, no tā, ka tu atrodies kopā ar Viņu, ka tevī ir tā pati informācija, kāda ir Radītājā. Tu zini Viņa domas, jūtas, tu izzini to pašu, kas ir Viņā, tā ir vienlīdzības pakāpe.
Hohma gaisma – gudrības gaisma, gaisma, kas piepilda saņemošo kli [vēlmes]. Šī gaisma atnāk tikai tad, ja ir ekrāns. Hohma gaisma nāk tieši no Radītāja, tā ir radījuma būtība un dzīve.
Gadlut (lielais stāvoklis) – pilnīga pielīdzināšanās Radītājam esošajā pakāpē. Proti, tas ir parcufa stāvoklis, kuram ir ekrāns – pretestības spēks savai egoistiskai dabai ne tikai nesaņemt sevis, bet arī saņemt ne sevis dēļ. Tādā gadījumā parcufs piepilda visas savas vēlmes ar hasadim un hohma gaismu.
Ādama dvēsele – Radītāja radītā vienotā dvēsele, kas sastāv no daļām (atsevišķām dvēselēm), kuras satur sevī visas pārējās daļas atbilstoši hologrāfiskās ainas (viss visos) principam.
10 sefirot – kopīgās vēlmes daļas baudīt Radītāja gaismu. Nedalītas garīgās vēlmes sašķelšanās atsevišķās daļās, sefirot (īpašībās), nepieciešama, lai varētu šīs daļas „ielikt” cilvēkā, viņa egoismā un ar to palīdzību no „šīs pasaules” stāvokļa novest viņu līdz „Bezgalības pasaulei”. Desmit sefirot – keter, hohma, bina, zeir anpin (sastāv no sešām sefirot: hesed, gevura, tiferet, necah, hod, jesod), malhut.
Labošanās – nolūka baudīt sevis dēļ mainīšana uz nolūku baudīt atdeves dēļ.
Pilnīga labošanās – arī „beigu labošanās”.
Pilnīga labošanās – pilnīga savu īpašību izlabošana un atbilstoši tam pilnīga saplūsme ar Radītāju.
Jaunākie komentāri