1.8. Secinājumi
1. Viss, ko cilvēks sajūt, viņš sajūt savos piecos maņu orgānos. Ar maņu orgānu palīdzību uztveramā summārā aina veidojas smadzenēs, tiek analizēta, salīdzināta ar zināmajiem datiem un tēlojas mūsu apziņā kā sevis paša un apkārtējās pasaules aina.
Tādējādi, tāpat kā savu ķermeni, arī visu tam apkārt esošo cilvēks uztver kā esošo sajūtu rezultātu piecos maņu orgānos. Ne ķermenis, ne apkārtējā pasaule kā tādi nepastāv, tās ir mūsu sajūtu sekas. Bāls Sulams raksta: „Es sevi tā sajūtu – kā cietu, kuram ir izmēri, jo manas sajūtas mani tādā veidā attēlo…”.
2. Ja mums vispār nebūtu sajūtu orgānu, mēs sevi nesajustu. Ja mums pēc skaita un kvalitātes būtu citi maņu orgāni, mēs sevi sajustu savādāk, savu ķermeni un tam apkārt esošo pasauli uztvertu citādāk.
3. Tas, ko sajūtam piecos maņu orgānos, tiek dēvēts par „atklāto”. Atklātā mēraukla katram indivīdam ir sava, šī mēraukla atkarīga no jutekliskās un prāta spēju attīstības.
Atklātais mēdz būt:
– atsevišķs, individuāls;
– kopīgs – atklāts kopumā visai cilvēcei katrā noteiktā tās attīstības posmā.
4. Vēl neatklātais, bet tas, kam potenciāli jābūt atklātam nākotnē, tiek dēvēts par „apslēpto”. Apslēptais dalās divos veidos:
– apslēptais, kuru kādreiz mēs varēsim atklāt ar mūsu piecu maņu orgānu palīdzību;
– apslēptais, kuru nekad nespēsim atklāt ar mūsu piecu maņu orgānu palīdzību.
5. Tas, kas nav atklājams ar piecu maņu orgānu palīdzību, var tikt atklāts ar sestā sajūtu orgāna (sestās maņas) palīdzību. Katram cilvēkam piemīt sestā sajūtu orgāna vai dvēseles (kabalas valodā – „masah(s)”) aizmetnis (kabalas valodā – „rešimo”), kuru viņš var attīstīt.
Sestā sajūtu orgāna attīstības metodiku dēvē par kabalu. Sajūtai sestajā maņu orgānā tāpat ir divi veidi, līdzīgi ķermeņa sajūtām un apkārt esošajam piecos maņu orgānos:
– par „ķermeni” tiek dēvēta dvēsele;
– par „apkārtējo” tiek dēvēta Augstākā pasaule.
Augstākās pasaules sajušana tiek uztverta kā mūžības, pilnības, viszināšanas sajūta. Tad cilvēks redz, ka trīs augstāk minētās teorijas: ticības, duālisma un nolieguma teorija, ir tikai cilvēcisko iedomu auglis, prāta produkts, kas nav sasniedzis patieso garīgo atklāsmi.
1.9. Jautājumi un atbildes
Jautājums: Kāda ir dvēseles jēdzienu atšķirība pirmajā un otrajā teorijā?
Pirmajā teorijā visās ķermeņa darbībās dvēselei ir izšķiroša līdzdalība, tā visu vada un visu nosaka. Ķermenis bez dvēseles ir pilnīgi nedzīvs. Atbilstoši tam, cik lielā mērā dvēsele iedzīvinās matērijā, matērija pieņem apgarotāku formu un kļūst bioloģiski dzīvotspējīga. Tā ir pirmā teorija.
Otrajā teorijā matērija bioloģiski eksistē pati par sevi un uztur sevi savā bioloģiskajā stāvoklī, zina, kā optimāli eksistēt. Matērijā ir viss, lai sevi saglabātu, attīstītos un vairotos. Taču papildus šajā matērijā ienāk garīgā būtība, kas dēvēta par dvēseli. Tā rada ķermenī noteiktus priekšnosacījumus.
Pieņemsim, ķermenis rūpējas par sevi pilnīgi patstāvīgi. Taču dvēsele, acīmredzot, uzliek ķermenim kādas papildus saistības, mērķus un tad ķermenis, izņemot personīgās saistības, pilda vēl arī dvēseles norādījumus. Tas ir aspekts, kas ir saprotams, vadoties no duālisma teorijas.
Pirmā teorija: tikai dvēsele ir atbildīga par visu. Otrā teorija: ir ķermenis un dvēsele, un tie abi kopā vada cilvēku.
Jautājums: Ko nozīmē „punkts sirdī”?
Ar ķermeni kabalā saprot garīgā parcufa ķermeni, tas ir, tā vēlmes. Citiem vārdiem, ķermenis kabalā nozīmē dvēseli. Turpretim mūsu pasaulē ar ķermeni mēs saprotam fizioloģisko ķermeni, kas sastāv no mūsu pasaules matērijas atbilstoši dvēseles struktūras atveidojumam. Ar kādu nolūku tas tika izdarīts? Lai cilvēks, kurš atrodas mūsu pasaulē, sajūtot sevi kā bioloģisku ķermeni ar vēlmju kopumu, piedzimtu, dzīvotu un eksistētu, neatkarīgi no Radītāja ietekmes. Tieši šajā stāvoklī viņam rodas gribas brīvība, lai varētu patstāvīgi attīstīt savu dvēseli. Tad, izņemot fizioloģisko ķermeni, viņam būs arī dvēsele. Dvēsele ir cilvēka iekšējās sajūtas, vēlme baudīt, piepildīt sevi ar tuvību, īpašību līdzību Radītājam, kurš ir absolūts, pati pilnība – taču ne sevis dēļ, bet Viņa dēļ. To var salīdzināt ar sajūtu iepazīšanās brīdī ar izcilu un cienījamu cilvēku, taču ne vienkārši no tuvības ar viņu, bet atbilstoši īpašību, domu līdzībai – tās ir pilnīgi citas sajūtas.
Kamēr cilvēks sevī nav attīstījis dvēseli, viņam ir tā dēvētais „vitālais spēks”, enerģija, kā jebkurai dzīvai būtnei. Tas nodrošina cilvēka eksistenci, kur no nulles punkta viņš var uzsākt savu garīgo attīstību. Taču šim „vitālajam spēkam” nav jebkāda sakara ar dvēseli. Šo spēku dēvē par pasaulīgo un tāds tas iezīmogojas mūsu piecos maņu orgānos. Visa mūsu pasaule ir zemākā garīgā pakāpe un pastāv tikai kā šīs zemākās garīgās pakāpes zīmogs, bet tikai egoistiskajā materiālā. Tāpēc starp garīgo un materiālo nav tiešas saiknes, eksistē tikai cēloņu un seku saikne.
Cilvēka dvēselei ir jāattīstās. Tā gaida, kad cilvēks būs gatavs to attīstīt, tas ir, izies tādus stāvokļus šajā pasaulē, kuri, no vienas puses, viņu pārliecinās, ka viņa ķermenī, proti, egoistiskajās vēlmēs nav piepildījuma, taču, no otras puses, tā gaida, kad viņā modīsies tā dēvētais punkts sirdī. Tas jau ir viņa garīgās sastāvdaļas punkts, kas var mainīties saskaņā ar viņa personīgo izvēli, personīgajām pūlēm, personīgo vēlmi sevi garīgi attīstīt. Cilvēks sāk attīstīt šo punktu. Sākotnēji punkts sirdī līdzinās iedīglim vēlmēs. Vēlme saņemt, vienīgais radījums, iziet daudzas pārdzimšanas un punkts sirdī vai nākamās dvēseles aizmetnis it kā gaida savu stundu. Pēc tam, kad ķermeņa vēlmes izgājušas visas savas metamorfozes un attīstījušās līdz tādam stāvoklim, kad cilvēks sāk saprast, ka tālākai virzībai vairs nav ceļa, kad viņš apzinās egoistiskās attīstības aplamību, kas vērsta tikai uz to, lai visu izmantotu vienīgi savām vajadzībām, tajā brīdī sāk izpausties punkts sirdī. Tad cilvēkā sāk mosties spēks, kas viņu atgrūž no tamlīdzīgas pasaules uztveres. Vienlaikus viņam rodas tieksme sasniegt garīgo pasauli.
1.10. Tests
1. Saskaņā ar ticības teoriju „dvēsele un ķermenis” ir:
a) – nedalāms veselums;
b) – dvēsele ir ārējā daļa, bet ķermenis – iekšējā daļa;
c) – dvēsele ir vēlme atdot, bet ķermenis – vēlme saņemt;
d) – dvēsele ir mūžīgā daļa, bet ķermenis – pārejošā.
2. Saskaņā ar duālisma teoriju:
a) – dvēsele ir tikai cilvēkam;
b) – ķermenis ir dvēseles veidojums un turpinājums;
c) – dvēsele ir ķermeņa veidojums un turpinājums;
d) – ķermenis un dvēsele ir divas neatkarīgas daļas.
3. Saskaņā ar nolieguma teoriju cilvēku vada:
a) – cilvēka dvēsele;
b) – cilvēka ķermenis;
c) – cilvēka smadzenes;
d) – nezināms ārējais spēks.
4. Kura no teorijām ir pareiza?
a) – ticības teorija;
b) – duālisma teorija;
c) – nolieguma teorija;
d) – nav pareiza neviena no šīm teorijām.
5. Kabalas zinātne atzīst zināšanas, ja tās ir saņemtas:
a) – eksperimentālā ceļā;
b) – loģisku slēdzienu ceļā;
c) – „garīgo” pierādījumu ceļā;
d) – saņemtas no augšienes.
6. Duālisma, ticības, nolieguma teorijas izpētes priekšmets ir:
a) – tiesības, cilvēks un valsts;
b) – cilvēks, viņa dvēsele un ķermenis;
c) – cilvēka attieksme pret dabu;
d) – attiecības ģimenē.
7. Kādi dati ir kabalas zinātnes secinājumu pamatā?
a) – zinātnieki kabalisti zināšanas par Augstāko pasauli ir saņēmuši tiešu eksperimentu ceļā, pētot uz sevis;
b) – teorētiski spriedumi;
c) – zināšanu pamatā par Augstāko pasauli ir cilvēka prāta iztēle;
d) – zināšanu pamatā par Augstāko pasauli ir kabalas grāmatu studēšana.
8. Apkārtējās pasaules ainu cilvēka smadzenes veido, pamatojoties uz:
a) – sajūtām piecos maņu orgānos;
b) – notikumiem, kas norisinās cilvēkam apkārt;
c) – impulsiem, kas nāk no apkārtējās pasaules;
d) – daudzveidīgajām teorijām un mācībām.
9. Kas realitātē patiesībā pastāv:
a) – enerģija;
b) – matērija;
c) – vēlmes;
d) – pareizas atbildes nav.
10. Stāvokli, kurā cilvēks ir spējīgs uztvert realitāti bez ierobežojumiem, dēvē par:
a) – Bezgalības pasauli;
b) – Ādama Kadmona pasauli;
c) – Acilut pasauli;
d) – garīgo pasauli.
Jaunākie komentāri