1.2. Duālisma teorija
Šī teorija ir dažu teoriju kombinācija. Saskaņā ar tās piekritēju viedokli, kuri tic cilvēka būtības divdabībai (duālismam), ķermenis ir pilnības veidojums, tas dzīvo, barojas un saglabā savu eksistenci, apmierinot visas savas vajadzības. Ķermenim nekādā ziņā nav nepieciešama jebkādas garīgās būtības palīdzība.
Vērojot dabiskos bioloģiskos procesus, šīs teorijas piekritēji redz, ka ķermenim nav nepieciešama dvēsele, tas dzīvo pats par sevi. Šūnas veido veselu organismu – lielu, sarežģītu, kas sastāv no daudziem komponentiem. Organismam nav nepieciešams kāds garīgais elements, kas varētu tajā iemiesoties.
Cilvēka dzīve būtībā ir viņa organisma šūnu eksistence un dzīvības procesu norise. Tas atklājas, kad pētām dabu.
Taču ķermenis netiek uzskatīts par cilvēka būtību.
Neskatoties uz to, ka ķermenis dzīvo un eksistē, tajā tomēr jābūt kādai citai, individuālai būtībai.
Cilvēka būtība ir saprātīga dvēsele, tā ir garīgā būtība, kā apgalvo pirmā teorija. Divu teoriju atšķirību nosaka tikai tas, kā mēs saprotam ķermeni. Zinātnes progress atklāja, ka daba ir ielikusi ķermenī visas dzīvībai nepieciešamās vajadzības, tāpēc attiecībā uz dvēseles darbību ķermenī nekas nepaliek, izņemot iemaņas un labas īpašības, to garīgie paveidi. Tādējādi duālisma piekritēji tic cilvēka būtības divdabībai, tas ir, vienlaicīgi abām teorijām, taču saka, ka dvēsele ir ķermeņa eksistences pirmcēlonis un tas nozīmē, ka ķermenis ir dvēseles produkts un turpinājums.
Šeit ir daži aspekti. Ķermenis eksistē pats par sevi, dvēsele eksistē pati par sevi, un starp tiem reizēm notiek kāda mijiedarbība, kāda kombinācija. Tie papildina viens otru, katram ir sava funkcija. Šī teorija izveidojās kā zinātnes attīstības rezultāts. Mēs noskaidrojām, ka ķermenim nav vajadzīga dvēsele, jo materiālajā, dzīvnieciskajā līmenī tas var eksistēt bez dvēseles. Taču, ja cilvēkā tomēr ir kas īpašs, kas stāv augstāk par viņa ķermeņa dzīvniecisko eksistenci, tad tas īpašais nāk no dvēseles.
Saskaņā ar pirmo teoriju, viss ir atkarīgs no dvēseles. Dvēsele sev veido ķermeni, tajā ietērpjas un tajā eksistē. Viss, kas ir ķermenī, visa ķermeņa dzīve, ir dvēseles eksistēšanas rezultāts. Dvēsele ir primāra, bet ķermenis, būdams tās atvasinājums, visādā ziņā ir sekundārs.
Otrā teorija apgalvo, ka ķermenis dzīvo pats par sevi. Saskaņā ar šo teoriju dvēsele neveido ķermeni. Katrs komponents eksistē patstāvīgi, un tie zināmā veidā savstarpēji kombinējas. Ko ietver sevī šī kombinācija? Iespējams ir cilvēki, kuriem nav dvēseles un kuri atrodas absolūti „dzīvnieciskajā” līmenī? Izņemot organisma bioloģisko dzīvi, ikvienā no mums ir kas cēlāks.
1.3. Nolieguma teorija
Šo teoriju akceptē pētnieki, kuri noliedz garīgās realitātes pastāvēšanu un atzīst ķermenī tikai tā materialitāti. Šīs teorijas sekotāji noliedz jebkādas abstraktas garīgās būtības esību cilvēka ķermenī. Viņi pamatā ir pārliecināti, ka cilvēka saprāts ir tāpat arī ķermeņa auglis. Šajā gadījumā ķermenis pielīdzinās darbderīgai elektriskai mašīnai ar vadiem, kuri stiepjas no atsevišķiem orgāniem līdz smadzenēm. Šis mehānisms tiek iedarbināts organismam kontaktējoties ar ārējiem kairinātājiem, sāpju vai baudas sajūta tiek virzīta uz smadzenēm, kuras, savukārt, noteiktam orgānam dod komandu par to, kāda darbība ir jāveic. Visu vada nervu sistēma, proti, vadi un dzīslas, kas tai pievienoti saskaņā ar programmu, kas attālina orgānu no sāpju avota un pietuvina baudas avotam. Tieši tādā veidā, kā apgalvo nolieguma teorijas piekritēji, cilvēkā notiek apzināšanās un reakcijas attiecībā pret visām dzīves situācijām.
Tas ir pilnīgi zinātnisks priekšstats, jo mūsu ķermenim patiešām nekas nav nepieciešams, ja mēs to izskatīsim kā mašīnu, kas darbojas saskaņā ar programmu, kuru var definēt ar sekojošo formulu: „Maksimālas baudas saņemšana pie minimālām pūlēm”. Atbilstoši šādam principam ir iekārtota vēlme saņemt, kas ir radījuma pamats.
Patiešām, kāpēc ķermenim ir jābūt apveltītam vēl ar ko citu, izņemot to, ko šī teorija apraksta? Patiesībā vienīgais papildinājums, kuru var pievienot sacītajam, attiecas uz programmu. Vēl var minēt, ka eksistē ne tikai bioloģiskais ķermenis pats par sevi, bet arī cēlākas vēlmes, domas, kas pakļaujas tai pašai programmai – alkst pēc piepildījuma. Jautājums ir tajā aspektā, kas ir šīs vēlmes piepildījums. Vai mēs varam vadīt baudas veidu un tādā veidā veikt sevī kādas izmaiņas?
Saskaņā ar to, ko atklāj fizioloģija, medicīna un bioloģija, pētot cilvēka organisma darbību, mēs atklājam, ka mūsu ķermenis patiešām atveido kādu mašīnu. Pat tajā cilvēka izzināšanas daļā, kura it kā attiecas uz „dvēseli” un nodarbojas ar cilvēka psiholoģiju, mēs atklājam likumu darbību, kas ir stingri noteikta.
Noskaidrojas, ka cilvēka noslieces nosaka viņa gēni. Ja cilvēkam ir tieksme uz kaut ko (pat ja mēs nevaram noteikt, no kurienes tā radusies un saskaņā ar kādiem principiem darbojas), rezultātā atklāsies viņa slēptā nosliece uz to un izrādīsies, ka tas viss jau sākotnēji bija viņā ielikts. Cilvēka uzvedībā nav nekā, kas nebūtu predestinēts. Tādējādi „nolieguma teorija” ir daudz tuvāka ķermeņa un dvēseles jēdzienu izskaidrojumam.
Saprāta un loģikas sajūta mūsu smadzenēs līdzinās fotoattēlam vai atveidojumam attiecībā uz to, kas notiek organismā. Cilvēka priekšrocība salīdzinājumā ar jebkuru dzīvnieku pasaules pārstāvi ir tajā aspektā, ka cilvēka smadzenes ir attīstītas tādā veidā, ka viss, kas notiek viņa organismā, atspoguļojas smadzenēs kā fotouzņēmums, kuru cilvēks sajūt un uztver kā viņa prāta un loģikas darba rezultātu. Cilvēka prāts un visi viņa secinājumi, kā uzskata šīs teorijas piekritēji, ir organismā notiekošo procesu rezultāts.
Duālisma teorijas piekritēju vidū ir tādi, kas pilnībā piekrīt nolieguma teorijai. Taču viņi tomēr pievieno ķermenim mūžīgo garīgo būtību, dēvētu par „dvēseli”: tieši dvēsele, pēc viņu domām, ietērpjas ķermeņa mehānismā. Viņi apgalvo, ka dvēsele ir cilvēka būtība, bet ķermeņa mehānisms ir tikai apvalks.
Tādējādi kopumā var īsumā aprakstīt tos humanitārās zinātnes priekšstatus par ķermeni un dvēseli, kas ir eksistējuši līdz šim brīdim.
Aprakstīto teoriju pamatā nav skaidras garīguma izzināšanas un tāpēc šīs teorijas nav spējīgas noskaidrot, ko nozīmē pats jēdziens „cilvēks”. Kas tad mums būtībā ir Universā? Esmu es un tas, kā es sajūtu sevi pašu un man apkārt esošo visumu, tas ir, ap mani esošo vidi: nedzīvo, augu un dzīvnieku dabu, citus cilvēkus un garīgo, kādā veidā es to iztēlojos. Tas viss ir sevis paša sajūta un, vadoties no šīs sajūtas, es uzskatu, ka jūtu kaut ko ārpus manis – man apkārt esošo realitāti. Rezultātā viss esošais ir tikai cilvēks un viņa sajūtas. Varbūt pati pasaule un tās aina kaut kur ārpus manis vispār neeksistē, taču es tādā veidā vienkārši iztēlojos to, kas manī notiek. Patiesībā, ja mēs zinātu, ko nozīmē pats jēdziens „cilvēks”, daudzas lietas par realitāti mums kļūtu saprotamas – vai tā īstenībā eksistē, vai arī tas ir tikai manā iztēlē, jeb arī pastāv neatkarīgi no manis.
Viss, kas mums ir nepieciešams – izzināt cilvēku un tad mēs sapratīsim Universa struktūru kopumā. Cilvēks nosaka, kas eksistē realitātē. Tāpēc mūsu uzdevums – izpētīt, kas ir iekļauts jēdzienā „cilvēks”. Tad mēs sapratīsim, vai viņš dalās ķermenī un dvēselē, vai arī šis dalījums pastāv tikai mūsu iztēlē. Cilvēkam šķiet, ka viņš tiek dalīts ķermenī un dvēselē un tieši tāpat viņam liekas, ka arī realitāte tiek dalīta: viņš pats un apkārt esošā pasaule, kura arī dalās dažādos līmeņos. To visu mēs varam uzzināt un izprast tikai ar noteikumu, ka izzināsim pašu cilvēku.
Studējot kabalu, mēs izzinām, ka netika radīts nekas cits, izņemot vēlmi saņemt. Taču, kad palūkojamies no radīšanas sākuma pretējās puses, mums šķiet, ka viss dalās daudzās daļās, tēlos un ainās. Patiesībā tās ir vēlmes saņemt daudzveidīgās pakāpes ar visiespējamākajiem piepildījumiem tajā.
Mums šķiet, ka eksistē tā dēvētā materiālā viela, kuru uztveram ar mūsu fizisko maņu orgānu palīdzību. Taču arī šī matērija ir tikai vēlme saņemt, kas sajūt dažādos sava piepildījuma veidus, kas doti mums citā formā salīdzinājumā ar garīgo. Garīgajā formā vēlme saņemt strādā ar nolūku atdeves dēļ, līdzīgi Radītājam, līdzīgi gaismai. Pastāv arī Radītājam pretēja vēlmes saņemt forma un to dēvē par „šo pasauli”. Taču rezultātā tas viss ir tikai vēlme saņemt.
Cilvēkam šķiet, ka eksistē šīs pasaules nedzīvā, augu un dzīvnieku daba, dažādi matērijas veidi. Patiesībā tā arī ir vēlme saņemt, tikai mūsu maņu orgānos tas tēlojas kā cita realitāte, atšķirīga no garīgās. Mums šķiet, ka pastāv būtiska starpība starp nedzīvo dabu, augiem un dzīvniekiem. Patiesībā starpība ir tikai tajā aspektā, ka vēlme saņemt tajos atrodas dažādos līmeņos. Tāpat dalās arī pakāpes garīgajā pasaulē. Citiem vārdiem, realitātē nav nekā cita, izņemot vēlmi. Taču dažādos vēlmes veidus, tās līmeņus un tipus mēs uztveram – vienu daļu kā materiālos, citu – kā garīgos, viena daļa ir taustāma, bet citu – mūsu maņu orgāni nesajūt. Vēlmes baudīt vienu veidu mēs dēvējam par ķermeni, bet otru veidu mēs dēvējam par dvēseli. Mūsu piecos maņu orgānos vēlme baudīt mums tēlojas kā mūsu bioloģiskais ķermenis un nedzīvās, augu un dzīvnieku dabas objekti. Būtībā tas viss ir vēlme baudīt. Radījums, kā klāsta Bāls Sulams, no sākuma līdz beigām, izņemot Augstāko gaismu, kas to piepilda, ir vēlmes baudīt daudzveidīgās pakāpes.
Ja tas tā ir, tādā gadījumā, vai vispār pastāv kāda būtiska atšķirība starp ķermeni un dvēseli? Ja viss attiecas uz vēlmi saņemt un mums jārunā tikai par tās veidiem, tad kādu vēlmes saņemt veidu mēs dēvējam par ķermeni un kādu – par dvēseli, tādējādi dalot vēlmi materiālajā un garīgajā?
Vārdnīca
Garīgā pasaule – cēloņu, sakņu, lēmumu pasaule, kurā atrodas un darbojas tikai spēki, bez to materiālajiem ietērpiem.
Matērija – vēlme baudīt. Mūsu pasaules matērija ir egoistiska vēlme saņemt piepildījumu sevis dēļ.
Jaunākie komentāri