10. KURSS
Kabalistiskā antropoloģija
Šajā kursā tiek izskatīta viena no pasaulē strīdīgākajām tēmām – dvēseles un ķermeņa savstarpējā korelācija. Pirmajā nodarbībā tiek izskatītas dvēseles un ķermeņa izplatītākās teorijas, kuras pagājušā gadsimta izcilais kabalists Bāls Sulams apvienoja trīs grupās: ticības teorija, duālisma teorija, nolieguma teorija. Atbilstoši savam pasaules uzskatam, katrs cilvēks ir kādas vienas teorijas piekritējs.
Turpmākajās nodarbībās tiek definēti dvēseles un ķermeņa jēdzieni, kas tāpat ir kabalistiskie jēdzieni un tiek izskatīti dvēseles attīstības etapi. Atbilstoši tēmai tiek piedāvāti jautājumi un atbildes, kas palīdzēs pareizi orientēties turpmākajā materiālā. Jūs uzzināsiet, kas ir dvēsele, noskaidrosiet tās uzbūvi un uzdevumu.
Saturs
1. nodarbība. Ķermenis un dvēsele
1.1. Ticības teorija
1.2. Duālisma teorija
1.3. Nolieguma teorija
1.4. Ķermenis un dvēsele – zinātniskie jēdzieni kabalā
1.5. Atklātais un apslēptais
1.6. Aizliegums izmantot abstrakto filozofiju
1.7. Kritika attiecībā uz nolieguma teoriju
1.8. Secinājumi
1.9. Jautājumi un atbildes
1.10. Tests
2. nodarbība. Dvēseles uzbūve
2.1. Dvēseles attīstības nosacījumi
2.2. Ko nozīmē būt apveltītam ar dvēseli?
2.3. Dvēseles attīstības trīs etapi
2.4. Dvēseļu pārdzimšanu mērķis
2.5. Tests
2.6. Papildmateriāls
3. nodarbība. Ādama dvēseles garīgā konstrukcija
3.1. Ievads
3.2. Radījuma attīstības nosacījumi
3.3. Īpašību līdzība
3.4. Cilvēka attīstības virzošais spēks
3.5. Kopīgās dvēseles „Ādams” uzbūve
3.6. Šķelšanās process
3.7. Šķelšanās cēlonis
3.8. Formas mainīšanas pārdzimšana
3.9. Noslēgums
3.10. Tests
3.11. Papildmateriāls
Vārdnīca
1. nodarbība.
Ķermenis un dvēsele
1.1. Ticības teorija
1.2. Duālisma teorija
1.3. Nolieguma teorija
1.4. Ķermenis un dvēsele – zinātniskie jēdzieni kabalā
1.5. Atklātais un apslēptais
1.6. Aizliegums izmantot abstrakto filozofiju
1.7. Kritika attiecībā uz nolieguma teoriju
1.8. Secinājumi
1.9. Jautājumi un atbildes
1.10. Tests
Piezīme: Materiāla pamatā doktora Mihaela Laitmana lekcijas, kuras tika nolasītas Starptautiskās Kabalas akadēmijas studentiem. Bāla Sulama raksta „Ķermenis un dvēsele” tulkojums izcelts ar trekno šriftu, ar parasto – M. Laitmana komentāri, kurus apstrādāja J. Ašlaga vārdā nosauktā Kabalas pētniecības institūta pasniedzēji.
Pirms uzsākt šīs cildenās tēmas skaidrojumu, svarīgi atzīmēt sekojošo. Jebkuram lasītājam šķiet, ka definēt ķermeņa un dvēseles jēdzienus var tikai ar abstraktu filozofisko teoriju palīdzību, kuras ir ierastas tāda veida skaidrojumiem. Taču kopš dienas, kad es atklāju jēgu kabalas zinātnē un tai sevi veltīju, esmu attālinājies no abstraktās filozofijas un visiem tās atribūtiem, un tagad no tās esmu tikpat tāls kā austrumi no rietumiem. Viss, ko šeit uzrakstīšu, tiks izklāstīts tikai no zinātniskā viedokļa, ar ārkārtīgu precizitāti, saskaņā ar vienkāršu praktisku lietu apzināšanos. Un lai gan turpmāk es laiku pa laikam izmantošu abstraktās filozofijas vārdus un terminus, es to darīšu tikai tādēļ, lai parādītu starpību attiecībā uz to, ko var iztēloties teoretizējošs cilvēciskais saprāts un to, kas atklājas kabalas zinātnē. Tādā veidā es izskaidroju, kas patiesībā ir ķermenis un dvēsele, un tas kļūs saprotams katram, jo patiesība un veselais saprāts ir vienoti, un patiesība ir sagatavota katram cilvēkam. Es sekošu tikai kabalas avotu norādījumiem, izvairoties no sagrozītu terminu izmantošanas, kas iesakņojušies cilvēku masās, ņemot vērā, ka šie termini pamatā ir ņemti no abstraktajām metodikām.
„Ķermenis” un „dvēsele” – bezmaz vissatraucošākie jēdzieni, kas aizņem cilvēku prātus. Cilvēks domā par savu eksistenci, par to, kas viņu radījis, kā viņš iekārtots un kas paliks no viņa pēc nāves. Visus viedokļus par šo tēmu Bāls Sulams sadalīja trīs pamatgrupās: ticības teorija, duālisma teorija un nolieguma teorija.
1.1. Ticības teorija
Ticības teorija apgalvo, ka nav nekā cita, izņemot dvēseli vai garu. Atbilstoši šīs teorijas piekritēju domām eksistē garīgās būtības, kas kvalitatīvi atšķiras viena no otras. Tās dēvētas par „cilvēciskajām dvēselēm”, un tām ir patstāvīga realitāte vēl līdz tam brīdim, kad tās nonāk lejup pasaulē un iemiesojas cilvēka ķermenī. Rezultātā, kad ķermenis nomirst, ķermeņa nāve neizplatās uz dvēselēm, jo tās ir vienkāršas garīgās būtības. Nāve, saskaņā ar ticības teorijas piekritēju viedokli, ir tikai sadalījums starp pamatiem, no kuriem sastāv būtība. Tādējādi nāve var attiekties tikai uz materiālo ķermeni, kurš ir konstrukcija, kas sastāv no dažiem pamatiem, kurus atdala nāve. Turklāt dvēsele, būdama garīgā kategorija, ir vienkārša būtība, kurā nav sastāvdaļu un tāpēc tā nevar dalīties tā, lai tas ietekmētu tās struktūru. Atbilstoši tam dvēsele ir nemirstīga un eksistē mūžīgi. Ķermenis, saskaņā ar šīs teorijas piekritēju domām, ir kāds dvēseles, šīs garīgās būtības ietērps. Dvēsele iemiesojas ķermenī. Caur ķermeni dvēsele pauž savus spēkus, īpašības un daudzveidīgās spējas. Tādā veidā dvēsele dod ķermenim dzīvību un kustību, kā arī aizsargā to no jekādiem bojājumiem. Pašam par sevi ķermenim nav ne dzīvības, ne kustības – nav nekā, izņemot mirstīgo matēriju, kas paliek no ķermeņa, kad dvēsele to atstāj. Dzīvības izpausmes, kuras mēs novērojam cilvēka ķermenī, ir tikai viņa dvēseles spēku izpausmes.
Tāda ir pirmā teorija, saskaņā ar kuru dvēsele ir mūžīga, nemirstīga būtība, kas iemiesojas ķermenī un to atdzīvina. Ķermenis ir matērija, kurā dvēsele sevi ietērpj un kuru vada saskaņā ar savām īpašībām. Pašam ķermenim nav individuālo īpašību, jebkādas patstāvības. Dvēsele iedzīvinās ķermenī un, pateicoties tam, mēs kādu laika periodu dzīvojam. Pēc tam ķermenis nomirst, bet dvēsele, kā iepriekš bija eksistējusi pirms ietērpšanās ķermenī, tāpat arī turpina eksistēt pēc atbrīvošanās no ķermeņa. Šī teorija, lai gan Bāls Sulams nepaskaidro, kāpēc, tiek dēvēta par ticības teoriju. Bioloģiskais ķermenis ar laiku nomirst, taču dvēsele, kas tajā ietērpta, ir mūžīga un nemirstīga. Mēs varam pārstādīt viena cilvēka orgānus citam. Pat ja cilvēks zaudē kādu no sava ķermeņa daļām, tas nav briesmīgi, viņš tomēr paliek dzīvs. Galvenais cilvēkā ir dvēsele.
Pastāv viedoklis, ka it kā kāda ķermeņa daļas amputācija ir dvēselei nodarītā ļaunuma sekas. Pastāv paražas, saskaņā ar kurām pēc cilvēka ķermeņa it kā ir iespējams noteikt, kāda ir viņa dvēsele.
Šie uzskati ir diezgan plaši izplatīti. Cilvēkam ir ērti domāt tādā aspektā. Dažviet Bāls Sulams izmanto šāda veida aprakstus: „dvēsele staro ķermenī”. Protams, tie ir tēlaini izteicieni, kuros runa neiet par fizioloģisko ķermeni. Šis izteiciens nozīmē, ka atbilstoši kli uzbūvei mums ir priekšstats par gaismu, kas šo kli piepilda. Kabalas zinātnē nekad netiek runāts par fizioloģisko ķermeni. Kad runa iet par ķermeni, ar to tiek domāta garīgā kli, kuras īpašības nosaka gaismas kvalitāte, kas iemiesojas šajā kli atbilstoši īpašību identitātei starp tām. Ar ķermeni un dvēseli tiek domāta vēlme saņemt, kurai piemīt nolūks atdeves dēļ. Tas ir vēlmes spēks, radījuma spēks, kas izlabots atbilstoši Radītāja altruistiskajai īpašībai – atdevei. Tieši tas kabalā tiek dēvēts par ķermeni un dvēseli – kli un gaismu.
Ticības teorija ir vairāk izplatīta, tās apgalvojumus vienprātīgi atzīst cilvēku vairākums. Taču šī teorija nesniedz atbildi uz jautājumu par to, kas ir visas pārējās radības ķermeņi, izņemot cilvēku? Vai tiem ir dvēsele? Var pieļaut, ka cilvēkam ir kāda „iekšējā dvēsele”, kas ietērpjas viņa bioloģiskajā ķermenī un liek viņam kustēties. Taču, ar ko cilvēka ķermenis atšķiras no dzīvnieku ķermeņiem, ņemot vērā, ka izpelnījies tādu „iekšējo dvēseli”?
Aplūkojamās teorijas koncepcijā ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Viennozīmīgi tā apgalvo tikai sekojošo:
● Pastāv dvēsele un pastāv ķermenis. Dvēsele ir kas iekšējs, bet ķermenis – kas ārējs un viens ietērpjas otrā.
● Dvēsele ir mūžīgā daļa, bet ķermenis – pārejošā. Ķermenis dzīvo un mirst, tam ir sava dzīve, kas tiešā veidā nav atkarīga no dvēseles mūžīgās būtības.
Vārdnīca
Cilvēka dvēsele sastāv no diviem komponentiem – gaismas [baudas] un kli [vēlmes pēc šīs baudas]. Pie tam kli ir dvēseles būtība, bet gaisma, kas to piepilda, radīšanas sākumā iecerētā bauda. Nepieciešams atzīmēt, ka egoistiskās vēlmes un tieksmes netiek dēvētas par kli. Kli ir vēlme baudīt ar nolūku atdeves dēļ.
Gaisma – iedarbība uz kli [radījums, vēlme], šī gaismas iedarbība tiek sajusta kā bauda.
Garīgais – nosaukums „garīgais” pauž to, ka tas līdzinās garam, kaut kam, kas ir kā mums apkārt esošs gaiss: eksistējošs, taču to satvert nav iespējams un tam nav kāda konkrēta veidola, kas mūsos vienlaicīgi izraisītu klātbūtnes un trūkuma sajūtu. Vēlme atdeves dēļ.
Kli = vēlme = radījums.
Jaunākie komentāri