3.3. Jautājumi un atbildes
Jautājums: Kāpēc mums pietiek ar visu iepriekšminēto īpašību apgūšanu, kas veido pilnīgas zināšanas, izņemot būtību? Vai pati būtība mums nav nepieciešama?
Jautājums par būtību patiesībā atrodas mūsos. Taču, lai rastos vajadzība uz to atbildēt, lai mēs sajustu, ka mums pietrūkst pati būtība, vispirms jāizzina visas pēdējā pakāpiena sastāvdaļas.
Būtība ir pats Radītājs. Rakstīts: „atbilstoši Tavām darbībām, kas vērstas uz mani, es Tevi iepazīšu, izpratīšu Tavu domu” (Šir ha – Ihud). Sakot „Tevi”, es ar to domāju, ka izzinu Viņu, pašu būtību. Ja es veicu ar sevi visas darbības, kuras attiecībā pret mani veic Radītājs, ja es daru visu to pašu, ko dara Viņš, tad, izpētot šīs darbības, es sāku izprast Viņa domas, Viņa nodomu attiecībā pret mani. Jebkurā gadījumā šī doma, šīs zināšanas, šis nodoms pastāv attiecībā pret mani. Tas ir nepieciešams, lai mani radītu un veiktu ar mani visas metamorfozes, kuras es izeju. To, kas neattiecas uz Radītāja nodomu attiecībā pret mani, to, kas atrodas augstāk par to, es nespēju izzināt. Vismaz tā apgalvo kabalisti.
Lai gan no otras puses, viņi runā par kādas citas realitātes esamību arī pēc galīgās labošanās, tas ir, pēc pilnīgas visu Radītāja darbību izzināšanas attiecībā pret mani. Pilnīgi sevi izlabojot, visās darbībās es absolūti pielīdzinos Radītājam, tas ir, pilnībā kopēju Viņa darbības, tādā veidā pārņemot Viņa nodomu, Viņa domu – visu, ko var nosaukt par Radītāju attiecībā uz radījumu – līdz ar to kļūstu Viņam līdzvērtīgs. Kabalisti apgalvo, ka aiz tā pastāv nākamā realitāte.
To, kāda ir šī realitāte, viņi nestāsta, jo tur eksistē pilnīgi citas kelim (iespējas, īpašības, sajūtas), kuras atrodas augstāk par mūsu spēju to apzināties. Ko mēs tur izzinām un kādā veidā, nav zināms, mums to neapraksta. Mūsu mērķis ir līdzināties Radītājam. Kabalas zinātnē tiek skaidrots, kādā veidā to panākt. Par turpmāko nekas netiek teikts. Tikai ir sacīts, ka process ir bezgalīgs, tas ir, katrs stāvoklis acumirklī nomainās pret pilnīgāku.
Jautājums: Mēs sakām, ka Augstākā pasaule no mums ir slēpta. Kāpēc tā tiek dēvēta par „Augstāko”?
Mums apkārt kaut kas atrodas. Šo apkārt esošo dēvē par Radītāju un, izņemot Viņu, nav nekā cita. Mēs sajūtam Radītāju. Kas tie ir „mēs”? Vienīgais, ko Viņš ir radījis – vēlme saņemt, baudīt, sevi piepildīt.
Mēs sajūtam Radītāju, atkarībā no tā, cik lielā mērā mūsu vēlme līdzinās Viņam ar atdeves īpašībām. Atkarībā no tā, cik lielā mērā mūsu vēlme saņemt ir pretēja Viņa atdeves īpašībai, mēs sajūtam apslēptību. Tā ir mūsu realitāte. Apslēptība var būt tāda, ka to pat nesajūtam, tā dēvētā „divkāršā apslēptība”, apslēptības apslēptība.
Principā arī mūsu pasaulē, mainot savas īpašības, mēs kaut ko izzinām. Mūsu izzināšana atkarīga no sajūtām mūsu piecos maņu orgānos un no prāta, kurš spēj izskaidrot to, ko mēs sajūtam. Prāts apkopo visiespējamākos iespaidus, tos atceras un dod mums attēlus, standartus, lai mēs atpazītu līdzīgu tam, ko reiz esam sajutuši. Tā mēs esam iekārtoti un, pamatotojoties uz to, izzinām, kas mēs esam un kur atrodamies.
Viss, ko izzinām dotajā brīdī, tiek dēvēts „ šī pasaule”. Viss, ko mēs spēsim izzināt nākamajā brīdī, tiek dēvēts „nākamā pasaule”. Šis ir visvienkāršākais šīs un nākamās pasaules definējums. Ja es apbruņošos ar teleskopiem, mikroskopiem, datoriem, lielāku zināšanu krājumu, izzināšanu, es spēšu sev apkārt sajust daudz vairāk un tas nozīmēs, ka es sajūtu nākamo pasauli un paplašinu izzināšanas robežas ārpus sevis.
Jautājums: Ar ko materiālā izzināšana atšķiras no garīgās?
Ar to, ka materiālo izzināšanu mēs varam paplašināt, nemainot savas sākotnējās matērijas – egoisma īpašības. Mēs izgudrojam visdažādākās iekārtas un instrumentus, kas paplašina apkārt esošā uztveres diapazonu un iegūstam lielākas iespējas izskaitļot to, ko sajūtam, nemainot savas sākotnējās īpašības.
Pats cilvēks nemainās`, viņš tikai aprīko savus piecus maņu orgānus ar papildu, smalkākām „ierīcēm” un smadzenes – ar papildu iespējām, kas rezultātā viņam ļauj sajust un izprast plašāku apkārtējo telpu. Tomēr šāda veida mūsu pasaules sajūtu paplašināšana nekad nepalīdzēs viņam nokļūt aiz tās robežām, aiz tās barjeras, kur valda daba, kas pretstatā mūsu būtībai.
Mūsu pasaulē mēs izzinām objektus tiem pielīdzinoties: lai sajustu smalkākas vibrācijas, man sevī ir jārada smalkāks to uztveres orgāns. Turklāt šim sajūtu orgānam ir jāizraisa to pašu īpašību vibrācijas, kuras es vēlos uztvert. Pateicoties mana egoistiskā sensora līdzībai kam ārējam, es šo ārējo iedarbību uztveru. Tomēr tas viss atrodas mana egoistiskā sensora, manu piecu maņu orgānu ietvaros.
Man apkārt ir sfēra, kurai piemīt man pretēja īpašība – altruistiskā. Lai to uztvertu, man sevi jāpārveido, jākļūst tai līdzīgam. Pasaules dabiskās, egoistiskās uztveres (piepildījums sevis dēļ) mainīšanu pret uztveri, kas vērsta uz nolūku atdot, tādā veidā samazinot savu egoismu, dēvē par mahsoma šķērsošanu.
Tā ir ļoti sarežģīta fāžu pāreja, cilvēks to nespēj veikt ar sevi pats. Tikai Augstākā gaisma, Augstākais spēks var sniegt mums šo fāžu pārejas enerģiju, „pārlēcienu” no egoisma altruismā, no uztveres sevī uz uztveri ārpus sevis. Tā ir pavisam cita daba; mēs spējam to saprast un sajust tikai tad, kad mūsos sāk veidoties attiecīgais sajūtu orgāns.
Līdz tam nelīdzēs nekādi stāsti un skaidrojumi. Mēs varam iztēloties jebko: jebkurā gadījumā mūsu iztēli ierobežo mūsu egoisms, kurš nespēj reproducēt nekādu altruistisko īpašību, objektu, darbību, domu.
Pieņemsim, ir cilvēki, kuri šķērsojuši šo mahsomu, fāzes lēcienu un sākuši sajust Augstāko pasauli. Ja viņi visu sajūt ar mums pretēju sajūtu orgānu, kā gan iespējams viņus saprast, ko viņi mums var pastāstīt? Tā nav „Alise Aizspogulijā”, tā ir pasaule, kas veidota nevis spoguļa atspulgā, bet gan uz citiem, atšķirīgiem principiem.
Grūti iedomāties, kā varētu izskaidrot pievilkšanās likumus ar atgrūšanās likumiem, bet absorbcijas – ar izstarošanas likumiem. Viss ir cits: domas princips, darbs, savstarpējo attiecību, rīcības, īpašību princips. Šīs darbības cēlonis, rīcība un sekas ir absolūti citi, jo arī mērķi ir citi.
3.4. Tests
1. Kādus datus izmanto kabala?
a) – kabala operē ar prāta datiem, atdalītiem no sajūtām;
b) – kabala operē ar datiem, kurus reāli izzināja (sajuta) kabalisti;
c) – kabala operē ar nepārbaudītiem datiem;
d) – kabala operē ar abstraktiem (atdalītiem no realitātes) datiem.
2. Kad kabalas zinātnē objektam tiek piešķirts vārds?
a) – tad, kad objekts tiek precīzi sajusts kabalista kli un tiek precīzi izmērīti piepildījuma parametri;
b) – tad, kad par objektu iegūtas maksimālas zināšanas, taču tas vēl netiek sajusts;
c) – tad, kad objekts tiek sajusts, taču nav izmērīts;
d) – vārds objektam tiek piešķirts, atkarībā no tā izmantošanas iespējām.
3. Ko cilvēks sajūt?
a) – spēku būtību;
b) – spēku ietekmi;
c) – maņu orgānu reakciju uz spēku iedarbību;
d) – savu paša būtību.
4. Vai tiek izprasta kāda objekta būtība?
a) – tiek izprasta spēku būtība;
b) – tiek izprasta Radītāja būtība;
c) – tiek izprasta sevis paša būtība;
d) – būtība netiek izprasta.
5. Kli sastāv
a) – no 5 daļām;
b) – no 3 daļām;
c) – no 4 daļām;
d) – daļu skaits atkarīgs no laika.
Vārdnīca
Kelim – „kli” daudzskaitļa forma, kli daļas = vēlmes = uztveres instrumenti, kuri rodas pārdzīvotās pieredzes rezultātā.
Apslēptība nozīmē sajušanas neiespējamību, ņemot vērā īpašību atšķirību. Tā ir pilnīga apslēptība, tas ir, sajūtas trūkums attiecībā uz to, ka visu vada Radītājs, vai arī daļēja apslēptība, tas ir, sajūtas trūkums, ka Radītājs, kurš mūs vada, ir labs.
Mahsoms – robeža starp šīs pasaules sajūtu un Augstākās pasaules sajušanu.
Jaunākie komentāri