<<Ievadkurss-13 Ievadkurss-15>>
Kabalas terminoloģija
Kabalā nevar būt nekādu abstraktu objektu, jēdzienu un nosacījumu. Aprakstīts tiek tikai tas, ko cilvēks ir izzinājis, tas ir, nekas abstrakts. Ja tiek izmantoti nosaukumi, kuri mums šķiet dīvaini vai neprecīzi, tad tas ir tikai tāpēc, ka mums par tiem ir nepareizs priekšstats. Kabalā ar tādiem vārdiem kā gari, raganas, vampīri, eņģeļi, velni, ar visdažādāko dzīvnieku, dvēseļu nosaukumiem tiek izprasti dabas spēki, kuri iedarbojas uz vēlmi. Vēlme garīgajā pasaulē ir matērija un spēki, iedarbojoties uz šo matēriju, to pastāvīgi maina. Šīs izmaiņas norisinās gan pozitīvā virzienā, gan negatīvā un kā mīkla veido vēlmi, lai tā arvien lielākā mērā līdzinātos ārējam, pašam Augstākajam spēkam. Tāpēc kabalā netiek runāts ne par ko citu, kā vienīgi par Augstākajiem spēkiem, pastāvošiem ārpus matērijas.
Kabalas zinātne, izņemot īpašus vārdus un terminus, kas raksturīgi tikai šai zinātnei, izmanto arī savu īpašo valodu, tā saukto „zaru valodu”. Zaru valoda balstās uz to, ka no mūsu pasaules tiek ņemti objektu nosaukumi un to vārdos tiek dēvēti spēki, kas šos objektus vada. Tas nozīmē, ka kabalas grāmatā es varu uzrakstīt vārdu „glāze”, bet cilvēkam, kurš lasa kabalas grāmatu, ir jāsaprot, ka es ar to domāju spēku, kurš veido glāzi mūsu pasaulē. Ja runājam par Augstāko pasauli, tiek izprasti spēki, jo nekā cita tajā nav.
Tora, Bībele ir uzrakstīta „zaru valodā”. Tajā netiek runāts par cilvēkiem, par to, kas starp tiem notiek, par ģeogrāfiju vai vēsturi. Runa iet par spēkiem, kuri atrodas virs mūsu pasaules un to veido. Zaru valodā ir uzrakstītas visas grāmatas, kuras attiecas uz Augstāko pasauli. Spēks, kas no augstākās pasaules iedarbojas uz mūsu pasauli, tiek dēvēts par sakni, turpretī tā sekas mūsu pasaulē, tas ir, tas, ka šis spēks veido matēriju noteiktā formā – tiek dēvēts par zaru, kurš nāk no šīs saknes. Proti, saknes atrodas augšienē, bet to zari – apakšā.
Kabalas vēsture
Kabala aizsākās Senajā Ūrā (Kaldeju Ūrā) pirms aptuveni pieciem līdz četriem tūkstošiem gadu. Tas bija šumeru un akadiešu vēsturiskais periods. Kabalas pamatlicējs ir senās Babilonijas (arī Babilona vai Bābele) priesteris Ābrams, kurš uzrakstīja pirmo grāmatu par kabalu – „Radīšanas Grāmatu”, kuru šodien studējam.
Pēc tam Ābrama skolnieki izgāja Ēģiptes verdzības, Pirmā Tempļa, Otrā Tempļa un citus periodus. Cilvēku grupa, kas kļuva par viņa skolniekiem un pirmajiem kabalistiem pasaulē, vēlāk tika dēvēta par „Izraēlas tautu”, tāpēc ka tā atradās augstā garīgās izzināšanas līmenī. Taču vēlāk tikai daļa no viņiem saglabāja kabalas zinātnes metodiku līdz mūsdienām, turpretī pārējie nokrita no šī garīgā līmeņa, izklīda pasaules tautu vidū un šodien jau vairs nav saprotams, kāda ir viņu patiesā vēsture un kas ar viņiem notika iepriekš.
Lūk, izcilākie kabalisti, kas sekoja pēc Ābrama:
Mozus (Moše), Toras (Vecās Derības) autors, parādījās aptuveni pēc 1000 – 1300 gadiem pēc Ābrama laikmeta;
RAŠBIJS (rabīns Šimons bar Johajs), „Zoar Grāmatas” autors, dzīvojis mūsu ēras II gadsimtā;
ARI, grāmatas „Ec Haim” (Dzīvības koks) autors, dzīvojis mūsu ēras XVI gadsimtā;
Bāls Sulams, grāmatas „Talmud Eser Ha-Sfirot” (Desmit Sfirotu Mācība) autors, dzīvojis mūsu ēras XX gadsimtā. Visbeidzot, mēs ar jums šodien XXI gadsimtā.
Šos kabalas attīstības posmus mēs ar jums arī studēsim, jo tiem raksturīgs cilvēka egoisma pacēlums uz jaunu līmeni. Kopš Senās Babilonijas perioda līdz mūsdienām ir pagājuši pieci egoisma pieauguma lēcienveida (no pakāpiena uz pakāpienu) attīstības posmi, tās ir Ābrama, Mozus, RAŠBIJA, ARI un Bāla Sulama pakāpes. Tieši senajā Babilonijā arī aizsākās kabalas zinātne, jo pirmoreiz izpaudās cilvēka un dabas savstarpējā nelīdzsvarotība: un cilvēki nolēma būvēt Bābeles torni līdz debesīm, kļuva lepni un pārstāja viens ar otru saprasties…
Visus šos posmus mēs studēsim, jo, pamatojoties uz tiem, var izveidot kabalistisko ģeogrāfiju, kabalistisko vēsturi un saprast, kāpēc cilvēce attīstījusies tieši tādā veidā, kādus posmus izgājusi, kāpēc tas nepieciešams. Tas viss, protams, paredzēts ar nolūku, lai mēs precīzi un labāk zinātu, kas mums šodien ir jādara, lai pareizi realizētu sevī šo zinātni un nonāktu līdz pilnībai, līdz mūžīgās dzīves, absolūtas pilnības sajūtai.
Jaunākie komentāri