<<Ievadkurss-10 Ievadkurss-12>>
Kabalas studiju galamērķis
„Kabalas studiju galamērķis” vispār neskan zinātniski. Tas tiek definēts kā visaugstākās baudas saņemšana, savas eksistences pilnības sasniegšana, absolūta izzināšana un tā rezultātā pilnīgs līdzsvars starp iekšējo sistēmu – cilvēka dvēseli un ārējo apkārtējo vidi vai Radītāju.
Tad, kad cilvēks, sākot no vismazākā punktiņa, no mazākās vēlmes tieksmē uz garīgo attīstību, nonāk pie saiknes, pie līdzsvara ar Augstāko dabu, viņš izjūt lielu baudu, nerimstošu piepildījumu, kas ir mūžīgs un absolūts. Līdzsvars, kas tajā izveidojas, visu noslēpumu, pretrunu, mīklu, harmonijas atklāsme, tas viss piepilda cilvēku līdz tādai pakāpei, ka rada viņā stāvokli, ko dēvē par „bezgalību”, taču ne pēc apjoma, ne pēc izmēra, bet pēc piepildījuma tilpuma. Tas ir bezgalīgs piepildījums un vairs nav nekādu nelīdzsvarotu, nesaprotamu, līdz galam neizzinātu, stāvokļu, nepaliek kāds neatrisināts jautājums vai kādas pretrunas – visos līmeņos, kādi vien pastāv. Tas ir, absolūta harmonija ir galīgais stāvoklis, ko ļauj izzināt kabala. Kabalas izzināšanas galamērķis ir tieši šī harmonija, kuru mēs sajūtam kā absolūtu baudu.
Kabala apraksta visu sistēmu divu virzienu veidā
Kabala, izklāstot mācību materiālu, izskaidro mūsu stāvokļus, pasauļu stāvokļus, apraksta visa Universa uzbūvi, taču tikai attiecībā pret cilvēku, attiecībā pret patērētāju, jo viss, kas radīts, ir ES – cilvēks, kurš visu pārējo, kas atrodas viņam apkārt, sajūt kā pastāvošo.
Kabala visu sistēmu apraksta divu virzienu veidā. Pirmais virziens atklāj pasauļu lejup nākšanas kārtību, no augšienes uz leju: no pirmcēloņa – Radītāja līdz viszemākajam pakāpienam – mūsu pasaulei, vissliktākajai no pasaulēm, kas ir pilnīgs pretstats Radītājam, dabai.
Otrais virziens, otrā daļa, pretēji lejup nākšanai, apraksta pacelšanos augšup. Tas ir, izzināšanu jeb pacelšanās pakāpienus, Augstākā spēka izzināšanu, kad, sākot no mūsu pasaules, cilvēks paceļas augšup, virzoties uz pirmcēloni – Radītāju, dabu. Tas nozīmē, ka, strādājot ar sevi, viņš pakāpeniski mainās, sasniedzot līdzību ar Radītāju, līdz pilnīgai saplūsmei ar Viņu. Šāda apvienošanās nenozīmē, ka cilvēks izzūd. Paliek viņa vēlmes, viņa būtība, tikai viņš pastāvīgi maina savu „ES”, lai sasniegtu lielāku līdzību ar dabu. Cilvēks kļūst vienlīdzīgs tieši ar dabas vispārējo spēku – Radītāju.
„ES”, kas līdzinās Radītājam, ir tas, ko viņš, strādājot ar sevi, sasniedz patstāvīgi. Turklāt katrs saglabā savu individualitāti, jo ir radīts tieši tāds – atšķirīgs. Ikviens ir saistīts ar citiem integrāli, kopīgā dvēselē, taču viņa „ES” saglabājas, tas nekādā gadījumā netiek dzēsts vai anulēts salīdzinājumā ar visām pārējām metodikām un reliģijām. Gluži otrādi, kad apgūstot kabalu, cilvēks sāk pacelties augšup, viņa egoisms arvien vairāk pieaug. Cilvēks šķērso nešķīsto, egoistisko spēku, pasaules, kuras viņā parādās kā materiāls un no tā viņš veido savu līdzību ar dabu. Kā gan citādi viņš var līdzināties varenajiem Augstākajiem spēkiem un pašam vispārējam spēkam, kas ietver visu, kas slēpjas aiz nosaukuma „Augstākā daba” vai „Radītājs”, ja viņam pašam nepiemīt analoģiska spēku, īpašību varenība?!
Tādējādi cilvēks, kurš mēro ceļu augšup, kā palīgus sāk iegūt papildu egoistiskos spēkus. Paceļoties augšup arvien augstāk, no vienas puses, kļūst lielāks viņa egoisms, taču no otras – palielinās iespēja laboties, ietērpties šajā papildu pareizās formas egoismā, kas līdzinās Augstākajai dabai. Egoismam pieaugot un arvien vairāk to labojot, cilvēks līdzinās Augstākajai dabai un, pateicoties tam, garīgi pilnveidojas. Tādējādi, kad cilvēks attīstās līdz Bezgalības pasaulei, viņa egoisms kļūst bezgalīgs, taču savā ārējā izpausmē tas ir izlabots un kļuvis par atdevi un mīlestību, tāpat kā attiecībā pret viņu visa daba. Tad starp cilvēku, kurš savā varenumā līdzinās dabai, un pašu Augstāko dabu, rodas vienotība, saplūsme. Lūk, tāds stāvoklis ir jāsasniedz.
Visuma pamatelementi
Studējot kabalas zinātni, mēs saskaramies ar diviem visuma pamatelementiem. Pirmais elements ir vēlme gūt baudu, kuru mēs izjūtam kā tukšumu, gluži kā kuņģī pirms ēdenreizes, kad grauž aiz bada sajūtas, kuru nav iespējams apmierināt. Tamlīdzīgs stāvoklis ir ļoti raksturīgs mūsu gadsimtam, mūsu paaudzei. Mūsu paaudze ir pirmā, kurai jāsāk sevi pielīdzināt dabai un tāpēc tajā arī sajūtams šis tukšums – vēlme gūt baudu, Augstākā spēka piepildījumu.
Tukšums kā piepildījuma trūkums dabas augstākajos līmeņos izpaužas sajūtu formā. Tas nozīmē, ka tad, kad paceļamies uz augstākiem pakāpieniem, mēs sākam skaidri saprast, kas tieši mums pietrūkst, caur ko mēs spēsim atklāt Augstāko spēku, tam pielīdzināties un sevi ar to piepildīt. Tad, kad cilvēks garīgi pilnveidojas, viņš kļūst iekšēji ietilpīgāks. Viņā atveras tukšumi un sāk piepildīties ar Augstāko gaismu, Augstāko informāciju un sajūtām. Tie nav saistīti ar viņa ķermeni, tāpēc ķermenis var nomirt, turpretī cilvēks šajās sajūtās paliek. Tiklīdz mēs sasniedzam līmeni, kad līdzināmies dabai, tajā pašā laikā šajā telpā, šajā līmenī sasniedzam mūžību, pilnību, kas ir kā pati daba un jau minimālā līmenī vairs neesam atkarīgi no mūsu dzīvnieciskā ķermeņa.
Tādējādi vēlme gūt baudu, piepildīties veido visu mūsu būtību, tā ir mūsu matērija. Visuma otrais elements ir vēlme sniegt baudu. Tā ir visa daba jeb Radītājs, kas ietver sevī absolūti visu: gan Augstākās pasaules, gan mūsu pasauli.
Tiek runāts tikai par diviem spēkiem. Viens no tiem ir spēks, kurš rada, piepilda, attīsta, tātad – gaismas, atdeves un mīlestības spēks jeb Radītājs, daba. Otrs spēks ir matērija, kas vēlas saņemt, piepildīties, uzsūkt sevī, taču gaismas ietekmē nonāk pie apziņas, ka tai jāattīstas, līdz sasniegs līdzību ar gaismu. Tad matērija sāk sevi mainīt, pieņemt formu, kas līdzinās gaismai, atdeves un mīlestības īpašībai. Tā ir tikai mūsu matērijas ārējā forma, taču no mums arī tiek prasīts izveidot ārējo formu. Tāpēc ka matērija radīta pirms mums un mums nav varas pār to, pār mūsu vēlmēm; mēs tās varam tikai izmantot – tā arī ir ārējā forma.
Jaunākie komentāri