Kabalas zinātne Latvijā

Fragments no sarunas starp psihologu Anatoliju Uļjanovu un kabalistu Mihaelu Laitmanu.

A. Uļjanovs: Pie manis, kā pie psihologa, diezgan bieži vēršas bērnu vecāki ar sekojošu jautājumu: kā audzināt bērnus? Vēl vairāk, kā audzināt zēnus un kā audzināt meitenes? Un bieži uzdod tādu jautājumu: kādas ir pamata, pašas svarīgākās īpašības, tā teikt, lai iekārtotos dzīvē un dzīvotu labi, kuras īpašības vajadzētu ieaudzināt, iepotēt zēnos, un kādas ir pamata, dzīves svarīgākās, dabas it kā nosacītās īpašības un kvalitātes, kuras vajadzētu attīstīt meitenēs?
M. Laitmans: No mana redzes punkta, audzināšanas pamatā ir Atdarināšana (darbošanās pēc piemēra). Bērns mācās no vecākiem, mācās no apkārtējās vides. Un tam nav iespējams likt pretim ne kādas citas metodes. Tas nozīmē, ka tas televīzijas kanāls, uz kuru viņš būs ieslēdzis, tā sabiedrība, tā grupa, tas pagalms, uz kuru viņš ies, nodarbības pēc skolas- tas viņu arī audzinās. Un tāpat vecāki – skatoties uz viņiem, bērns noteikti uzņems no viņiem kaut kādas uzvedības normas.
Tas nozīmē, ka visa mūsu audzināšana aizved līdz atdarināšanai, tā cilvēka vai sabiedrības, kas mums ir blakus. Tāpēc pats galvenais- neteikt bērnam neko. Ja mēs viņam kaut ko sakām, tad ar to, mēs pavēršam visu otrādi, aizveram, saslēdzam, aizbāžam kā ar korķi visus bērna iespējamos informācijas uztveres kanālus. Mūsu pienākums ir rādīt bērnam visdažādākos uzvedības veidus, paņēmienus, ieradumus, saskarsmes metodes, attieksmi pret dzīvi, pret cilvēkiem, pret grāmatām, pret māju, pret dabu utt. BET RĀDĪT!!!!!
Diemžēl šīs rādīšanas (ar piemēru) šodien nav, ir tās trūkums. Kādreiz bērniem bija pagalms, vecākiem bija māja, bija dārzs, bija zeme, blakus bija mājdzīvnieki- bija saskarsme ar dabu. Šodien tā nav. Bērniem un vecākiem saskarsmes praktiski nav.
Ziniet, kad es biju bērns mums skolā (pagājušā gadsimta 50 gados) skolotāji, uzrunājot mūs skolēnus teica tā: „kā mēs jūs apskaužam. Jūs dzīvosiet pasaulē, kurā cilvēks astoņu stundu vietā strādās četras stundas dienā, bet visu pārējo laiku viņš līksmos, nodarbosies ar sportu, atpūtīsies dabā!” Pagāja šie piecdesmit gadi un ko mēs redzam? Cilvēks strādā divpadsmit stundas dienā, tas nozīmē nevis samazināja savu darba laiku, bet palielināja par četrām stundām savu darba dienu un vēl viņš ir pilnībā atrauts no dabas.
Mūsu bērniem nepietiek vizuālas pozitīvās ainas (tēla) no kurām mācīties. Viņiem nav saskarsmes ar dabu, ar dzīvniekiem, ar lauku, ne ar ko īstu. Viņi dzīvo dzīvoklī, iziet ārā, iet pie saviem paziņām, vai uz skolu, uz kaut kādām citām kastēm un arī tur skatās uz televīzijas kastēm, kurās ir kaut kādi tēli. Lūk, no tā viņi mācās.
Kopumā iznāk ļoti izkropļota realitātes uztvere, nerunājot jau par to, ka mūsu realitāte ir absolūti nedabiska cilvēkam, kuram ir nepieciešams augt starp nedzīvo, augu un dzīvnieku pasauli.
Kā to izdarīt globālā līmenī- tas, protams ir liels jautājums, audzināšanas jautājums, kuru, manuprāt vajag sākt ar vecāku, nevis bērnu audzināšanu. Audzināšanas jautājums ir pats svarīgākais cilvēces jautājums, jo izņemot audzināšanu nekas nav. Ja mēs pareizi izaudzinātu kaut vienu paaudzi, nākošā jau būtu pareiza, tad viņi pareizi audzinātu savus bērnus un tad tālāk viss ritētu labi.
Es ceru, ka šodien šīs vilšanās, krīzes, ekoloģiskās katastrofas, narkotikas – viss šis bardaks aizvedīs mūs pie nepieciešamības pārskatīt mūsu audzināšanas sistēmu. Un mēs izdarīsim visu, lai uz to koncentrētu savu uzmanību. Tas nozīmē patiesi – tikai šo uzmanību. Jo no audzināšanas ir atkarīga cilvēka laime.
Ja šodien runājam konkrēti mums, tad es iesaku vecākiem ļoti, ļoti nopietni pievērst uzmanību savai uzvedībai, lai dotu (projicētu) bērnam pozitīvas ainas (tēlus), jo tikai no tā viņš mācās.
Jūs redzat, kā rīkojās mazs bērns- viņš skatās uz tēvu. Tēvs sit naglu sienā, un bērns ņem kaut ko līdzīgu āmuram un arī it kā sit. Tas ir pērtiķu instinkts. Tādā veidā mēs mācāmies. Un vajag to izmantot- censties pareizi ievirzīt bērnus uz tādām vietām, kur viņi šo audzināšanu saņemtu tieši tēlainā veidā – nevis klausoties, bet tieši ar tēlaino uztveri, redzot pareizu uzvedību.
A.Uļjanovs: Ja vēl saasināt šo jautājumu, tad redzam, ka vecāki organizē savu bērnu dzīvi tādā veidā, ka intelektuālās jeb „sausās„ informācijas sastāda 90 %. Bet sociālās saskarsmes daļa par kuru Jūs runājat – saskarsme ar cilvēkiem, ar draugiem pagalmā, saskarsme ar dabu- sastāda ļoti sīku daļiņu. Un aiznest šīs saskarsmes svarīgumu līdz vecāku galvām, ka vajag ne tikai „piebāzt” ar zināšanām, bet arī iemācīties kontaktēties, lai izaugtu pilnvērtīgs cilvēks -ir ārkārtīgi svarīgi. Lūk, kā tad aiznest līdz vecākiem tieši šīs audzināšanas daļas svarīgumu?
M. Laitmans: Par to, ka vajag audzināt vecākus, es jau runāju. Es domāju, ka šeit skolai un valstij būtu pienākums uzņemties šo funkciju. Ir nepieciešami savādāk organizēt skolu nodarbības. Bērni ir jāved pie dabas krūts, vasarās nepieciešams bērnus uz mēnesi vai diviem aizsūtīt pie dabas. Bērniem ir nepieciešams veidot kontaktu ar nedzīvo, augu un dzīvnieku pasauli, jārīko viņiem ekskursijas, ar ģeoloģisku, vēsturisku novirzi. Īsāk sakot- darīt visu, lai viņi no savām saucamajām kastēm: es dzīvoju mājās, es dzīvoju skolā, es ienāku pie paziņām un sēžu pie televizora, atbrīvotos. Visu šo vajag sasist.
Tad mēs dosim cilvēkam patiesu piepildījumu, ko prasa viņa iekšējā dabas balss. Savādāk viņš nepiepildīsies, viņš visu laiku patērē „plastiku” (dabiskā) aizstājējus. Bet dabiskums tomēr iekļauj sevī šos elementus: nedzīvos, augu, dzīvnieku un cilvēcisko dabu. Tādēļ viņam caur šiem elementiem ir jāpiepildās, viņam ir nepieciešams redzēt, sajust, izjust visus šos līmeņus.
Intelektuālā piepildīšanās – kā jūs runājāt, par 99 % rada cilvēkos cietsirdību. Kopumā tas neattīsta cilvēku harmoniski. Cilvēks ir izjūtu radījums. Mēs uztveram informāciju un ainas (tēlus). Jūs, kā psihologs zināt to labāk par mani. Mēs jūtam vairāk nekā saprotam. Mūsu saprāts iet aiz jūtām.
Vēlēšanās, jūtas- viņas mums ir pirmajā vietā, bet pēc tam jau ieslēdzās saprāts, lai piepildītu sevi ar vēlēšanu izpildījumu, lai atsauktos uz savām jūtām. Tādēļ pareizi ir attīstīt cilvēkā jūtas- tas ir pats galvenais, un saprāts blakus jūtām atvērsies, lai tās atbalstītu vajadzīgā daudzumā.
Mēs veltam uzmanību intelektuālam piepildījumam, tā saucamajam saprātam un atstājam jūtu attīstību – kā būs, tā arī aizies- un mēs saņemam cilvēkus, kuri nevar sevi nomierināt, piepildīt, kaut kā iekšēji izjusties harmoniski. Tas noved viņus līdz depresijām, no kurām jau vairs nav ne kādu līdzekļu tikt vaļā.
Principā, viņiem vajadzētu atgriezties atpakaļ pie tāda stāvokļa un attīstīt sevī jūtu (izjūtu) kanālus informācijas saņemšanas, ar pareizu informācijas piepildījumu, bet galvenais jūtām (izjūtām). Tas ir vajadzīgs cilvēkam.
A.Uļjanovs: Jūs zināt es jums piekrītu. Varu nosaukt daudz tādus piemērus, kad cilvēks pārkrauts ar intelektuālo informāciju – vienkārši degradē.
Liels jums paldies par jūsu atbildēm !!