…Un atkal jauna diena. Tā nesīs man kārtējo vilšanos un bailes. Mani biedē tik daudzas lietas, ka esmu zaudējis to skaitu. Baidos, ka mans uzņēmums izputēs un manai ģimenei nebūs ko ēst. Ka viens ārprātīgs fanātiķis jau aplicis šahida jostu, izsmēķējis savu pēdējo narkotisko devu, dodas man pretim ar vienīgo domu – sadragāt mani gabalos. Vai arī ir palaista ienaidnieka raķete un mūsu kareivji nespēs to pārtvert, un tā pārvērtīs manu māju un visus tās iedzīvotājus putekļos. Baidos, ka atlidos ar gripu slimie putni un izplatīs šo nāvējošā vīrusa infekciju. Un ko tad mēs darīsim? Baidos, ka mani bērni sāks lietot narkotikas, ka tuvinieki sasirgs ar kādu jaunu, nezināmu slimību, kuras parādās pēdējos gados, nav zināms no kurienes un, ka pārkarsīs planēta un sāksies vispasaules plūdi. Un pastāvīgi kaut kas īpaši indīgs izplūst no kaut kurienes apdraudot visu dzīvo. Mani māc bailes, bet televīzija, radio un avīzes tās ar gandarījumu apstiprina.
Visi zina kad, kā un kur mēs dzīvojam. Lietu stāvoklis ir zināms katram, lai arī vairumā gadījumu, personīgā uztvere objektīvi neatspoguļo kopainu. Rodās jautājums, kāpēc tieši tagad mēs pēkšņi sākam objektīvi novērtēt situāciju, kopā meklēt izeju vai jaunu ieeju, vienā vārdā sakot – krīzi. Jā, vārds diezgan apbružāts, nonēsāts, es pat teiktu… “Beigsies krīze un tad…” šos vārdus ir dzirdējuši tie, kas ir gaidījuši rezultātus pie radinieku vai draugu slimības gultas, šie vārdi ir pazīstami katram zinātniekam, kurš lūdz nepieciešamos līdzekļus pētījumu turpināšanai. Krīze kur?? Kas tas ir?? Parādība, līdzekļu vai spēku trūkums, apātija, anēmija, caurums budžetā vai imūnsistēmā… – kas ir krīze? Vai tieši tāds lietu stāvoklis ir nejaušs? Katrai dabas parādībai ir gan sākums, gan beigas, kaut vai tāpēc, ka mūsu novērošanas periodu ierobežo fiziskā ķermeņa pastāvēšanas laiks.
Jaunākie komentāri