Kabalas zinātne Latvijā

8.kurss-2>>

8. KURSS

Kabala un reliģija

Šajā kursā autors veic kabalas zinātnes un reliģijas salīdzinošo analīzi. Kabalas zinātne ir apkārtējās realitātes izpētes metodika. Kabalas avotu nepareiza interpretācija noveda cilvēci pie kļūdainas dabas likumu izpratnes un daudzveidīgu ticību izveides. Šis process turpinājās tūkstošiem gadu garumā un šodien īsto mācību atšķirt no maldu sistēmām, mistikas, amuletu tirdzniecības, buršanām un citām metodikām praktiski nav iespējams. Cilvēkam šķiet, ka visā tajā darbojas kādi pārdabiski spēki, taču patiesībā līdzīgu metodiku efekts pamatojas tikai uz psiholoģisko iedarbību. Cilvēks sāk iztēloties garīgo pasauli apslēptu valdošu spēku veidā, to izpausmes redzēt burtu īpašajās saiknēs, kodos, buramos vārdos.

Cilvēcei šāda pasaules uztvere ir jāpāraug un jāapzinās, ka dabas likumi, tāpat kā Augstākā spēka attieksme pret mums, ir nemainīgi un tikai mainot sevi, cilvēks izpelnas patiesās pasaules ainas izzināšanu.

Šis aspekts nosaka kardinālu kabalas atšķirību no reliģijas. Cilvēks, kurš saprot, ka viņam ir jāstrādā, lai sevi mainītu, atšķiras no cilvēka, kurš gaida, kad Radītājs mainīs savu attieksmi pret viņu. Lasīt tālāk »

<<8.kurss-1                 8.kurss-3>>

1. daļa. Reliģijas vēsture

1. nodarbība

1.1. Reliģijas avoti

1.2. Periods no Ādama līdz Ābrama laikiem

1.3. Babilonas tornis, Ābrama rašanās

1.4. Ābrama periods

1.5. Verdzības periods

1.6. Tests

„Ņemot vērā, ka cilvēkiem nebija pareizās atslēgas noslēpuma atklāšanai, kaisle pēc zināšanām rezultātā noveda pie dauzdzveidīgiem niekiem un ticējumiem, no kā radās sava veida „vulgārā kabala”, kas ļoti attālināta no patiesās kabalas, tāpat arī visiespējamākās fantāzijas, kuras tika nepatiesi piedēvētas maģijai un ar to piepildītas grāmatas”.

Leibnitz „Hauptschriften zur Grundlegung der Philosophie” Lasīt tālāk »

<<8.kurss-2                 8.kurss-4>>

1.2. Periods no Ādama līdz Ābrama laikiem

Aptuveni pirms 40 tūkstošiem gadu cilvēks sasniedza noteiktu attīstības līmeni: viņš uzsāka cilts dzīves veidu un sāka ticēt dabas spēkiem. Citiem vārdiem, cilvēks piepeši atklāja, ka ir gluži kā pazudis savā pasaulē un ka plašajā Visuma telpā viņam nav viss izprotams. Noskaidrojās, ka pastāv spēki, kurus viņš nesaprot, ka ir nejaušība un likumsakarība. Cilvēkam radās sajūta, ka pastāv kaut kas, kas atrodas ārpusē un nemanāmi valda pār viņu.

Cilvēkam radās tieksme ne vienkārši uzkrāt zināšanas par apkārtējās pasaules parādībām – viņam radās vēlme noskaidrot to, kādi spēki pārvalda mūsu pasauli. Cilvēks nespēja no tiem noslēpties, kā šodien ir noslēpies no dabas spēkiem viņa radītajā mākslīgajā pasaulē. Viņa maņu orgāni, kuri vēl nebija izkropļoti un atrofēti mūsdienu tehnikas ietekmē, spēja dziļāk sajust apkārtējo pasauli. Bailes dabas priekšā un tuvība tai, virzīja cilvēku uz to, lai noskaidrotu, ko daba no viņa vēlas, vai tai ir mērķis un kādēļ tā radīja cilvēku. Lasīt tālāk »

<<8.kurss-3                 8.kurss-5>>

1.4. Ābrama periods

Ābrams dzīvoja vienā no Sineāras līdzenuma pilsētām, Haldeju Ūrā. Katra Mezopotāmijas pilsēta, ar tai apkārt esošo mazo apgabalu, faktiski bija neatkarīga un tai bija savi vietējie dievi, kuri tika uzskatīti par tās īstajiem saimniekiem. Dievi dzīvoja tempļos vai zikurāta virsotnē – kāpņveida tornī, kuru tradicionāli vainagoja upuraltāris.

Tera, Ābrama tēvs, bija elku pielūdzējs un pielūdza daudzus dievus, kuri pauda dažādus dabas spēkus. Grāmatā „Midrash Rabbah” rakstīts, ka viņš nodarbojās ar māla elku darināšanu un pārdeva tos saviem ciltsbrāļiem. Elkiem tika piedēvēta vara pār tām vai citām dzīves sfērām. Tāpat arī Ābrams nodarbojās ar „ģimenes biznesu” un līdz 37 gadiem bija elku pielūdzējs. Lasīt tālāk »

<<8.kurss-4                 8.kurss-6>>

1.5. Verdzības periods

Tieši Ābrama laikos, Babilonas torņa celtniecības laikā, cilvēku vēsturē sākas verdzības periods. Pie tā noved krass cilvēciskā egoisma pieaugums. Sākot no Ābrama laikiem, cilvēces lielākajā daļā malhut apslāpē binu, un tikai mazākajā tās daļā bina prevalē pār malhut. Šī mazā daļa tiek dēvēta par „Ābrama pēctečiem”, kuriem jāiziet paātrināta attīstība, jo pati bina forsē viņu garīgās izaugsmes tempu. Viņos ātrāk atklājas vēlmju egoistiskā attīstība¹⁹, tā rezultāts ir „ēģiptes verdzība” gan fiziskā, gan arī garīgā. Galu galā nāk apziņa par nepieciešamību iziet no Ēģiptes, tas ir, pirmkārt, no garīgās verdzības²⁰.

Materiālajā nozīmē mēs saprotam, kas ir verdzība, taču no garīgā aspekta runa iet par klipot²¹. Pretēji metodikai, kas tika saņemta no Ābrama, Īzaka un Jēkaba – garīgās virzības uz priekšu sistēma saplūsmes ceļā ar Augstāko spēku – cilvēkos, kuri atradās garīgajā izzināšanā, sāka atklāties egoisms. Runa iet par septiņdesmit dvēselēm, kas „nolaidušās” Ēģiptē²². Ņemot vērā, ka Zemes vēsture ir Augstāko spēku darbības rezultāts, mums paveras sekojošie notikumi. Lasīt tālāk »

<<8.kurss-5                 8.kurss-7>>

2. nodarbība

2.1. Pirmā Tempļa laikmets

2.2. Otrā Tempļa laikmets

2.3. Periods no Otrā Tempļa nopostīšanas līdz mūsdienām

2.4. Mūsdienu cilvēka garīgais stāvoklis

2.5. Jautājumi un atbildes

2.6. Tests

2.1. Pirmā Tempļa laikmets

Aptuveni 1300. gadā pirms m. ē. izraēlieši nonāk Izraēlas Zemē³⁰, kuru Dievs apsolīja ciltstēvam Ābramam. Periodā starp 1300. g. un 1250. g. pirms m. ē. divpadsmit Izraēlas ciltis iekaro Dana zemi. Hebronā, 1007. g. pirms m. ē., tautas sapulce pasludina Dāvidu par visu dzimtu ķēniņu. Sākas Apvienotās Izraēlas valdīšanas laikmets. Tās galvaspilsēta ir Jeruzaleme. Uz turieni tiek pārcelts arī Derības Šķirsts. Pēc Dāvida nāves, 967. g. pirms m. ē., troni manto viņa dēls Zālamans (Solomons), kurš Jeruzalemē Moria kalnā, līdzās Cionas kalnam, ceļ Templi. Tempļa iesvētīšana notiek 950. g. pirms m. ē. Ķēniņa Zālamana valdīšana ir uzplaukuma laikmets, „zelta gadsimts” Izraēlas vēsturē. Tas ir visaugstākā garīgā pacēluma laiks, kad visa tauta tiecas izzināt Augstāko spēku. Viņu dvēselē atklājas pakāpe mohin de-haja³¹, turpretim mūsu pasaulē tas izpaužas kā „Pirmā Tempļa” periods. Izraēlas dēli sasniedz visaugstāko garīgo stāvokli. Lasīt tālāk »

<<8.kurss-6                 8.kurss-8>>

2.3. Periods no Otrā Tempļa nopostīšanas līdz mūsdienām

Mūsu ēras pirmās tūkstošgades sākumā jaunās reliģijas pārvēršas par spēcīgu Eiropas, Āzijas un Āfrikas tautu attīstības avotu. Tās kļūst par jauno valstu garīgo kodolu, par tautu apvienošanās pamatu.

Kristietība izveidojas vēl m. ē. I gs., bet m. ē. IV gs. sākumā kļūst par oficiālu reliģiju Romas impērijā, uz kuras atlūzām dzimst jauna valsts – Bizantija.

Savu uzvaras gājienu Arābijas pussalā sāk islāms; jau 750. g. islāmu sludinošo dinastiju vara izplatās ziemeļos līdz Volgas Bulgārijai (Tatarstāna un Baškortostāna), izveidojot milzīgo Omeijādu kalifātu (661.g. – 750.g.). Lasīt tālāk »

<<8.kurss-7                 8.kurss-9>>

2. daļa. Reliģijas būtība un tās mērķis

3. nodarbība

3.1. Radītājs – absolūtas labestības likums

3.2. Radītāja būtība

3.3. Destrukcijas cēlonis

3.4. Nolūks

3.5. Vēlme sniegt baudu

3.6. Tests

4. nodarbība

4.1. Radītāja vadība – mērķtiecīga

4.2. Bezgalības pasaule

4.3. Pakāpeniskas attīstības nozīme

4.4. Tests

5. nodarbība

5.1. Gaismas ceļš un ciešanu ceļš

5.2. Attīstības mērķis

5.3. Darbs cilvēka iekšienē

5.4. Tests

6. nodarbība

6.1. Kabalas būtība – ļaunuma apzināšanās attīstībā

6.2. Baušļa būtība

6.3. Ļaunuma apzināšanās

6.4. Realitātes uztvere

6.5. Atšķirības pakāpe no Radītāja īpašībām

6.6. Pakāpeniska altruistiskās īpašības attīstība

6.7. Divi spēki

6.8. Tests

7. nodarbība

7.1. Kabalas metodikas atšķirība no audzināšanas sistēmas „musar”

7.2. Pamatprincips

7.3. Ētikas atšķirība no kabalas

7.4. Spēks, kas spēj mainīt egoismu

7.5. Atlīdzības princips

7.6. Īpašību līdzības princips

7.7. Tests

Jautājumi un atbildes

Piezīme: Materiāla pamatā doktora Mihaela Laitmana lekcijas, kuras tika nolasītas Starptautiskās Kabalas akadēmijas studentiem. Bāla Sulama teksts izcelts ar trekno šriftu, ar parasto – M. Laitmana komentāri, kurus apstrādāja J. Ašlaga (ARI) vārdā nosauktā Kabalas Pētniecības institūta pasniedzēji. Lasīt tālāk »

<<8.kurss-8                 8.kurss-10>>

3.2. Radītāja būtība

Vispirms ir jāsaprot, ka Radītājs ir absolūta labestība. Nav iespējams, ka Viņš kādam varētu nodarīt kādu ļaunumu un to mēs uztveram kā galveno likumu.

Tas stāv augstāk par visu. Augstākā spēka vai Radītāja būtība ir absolūta labestība, jo Viņam nepiemīt trūkumi⁴⁷. Tādējādi, ja eksistē kaut kas, izņemot Viņu, proti, ja ir radījums, tad Viņa attieksme pret to izpaužas kā absolūta labestība. Taču par pašu Radītāju un Viņa būtību nav iespējams sacīt, ka Viņš ir labs, jo labestības īpašība nozīmē darbību, kas vērsta uz ārpusi. Viņš nevar būt vienkārši labs. Labestība iespējama tikai attiecībā pret kaut ko. Nosaukumu „absolūti labs” piešķir kabalists, kurš atklāj sevī Augstāko spēku un tādā veidā sajūt Viņa attieksmi pret sevi. Tas notiek atbilstoši īpašību līdzības likumam⁴⁸, kad kabalists noteiktā savas attīstības posmā sāk attiekties pret Augstāko spēku kā pret absolūtu labestību. Lasīt tālāk »

<<8.kurss-9                 8.kurss-11>>

3.4. Nolūks

Kabalā darbība tiek vērtēta saskaņā ar cilvēka nolūku. Attiecībā uz iedzimto vēlmi nav aprēķina – visi vēlas baudīt, visi radījumi radīti no materiāla⁵⁰, kurš vēlas sevi piepildīt. Taču virs šī materiāla vēl atrodas arī nolūks. Vēloties arvien vairāk izmantot citus, veicot kādu darbību, tā kļūst arvien egoistiskāka.

Šeit jau nepietiek ar vēlmi saņemt, vēl nepieciešama vēlme, kas attīstās virs šīs vēlmes – nolūks saņemt. Atbilstoši tam, kā mēs strādājam ar šo vēlmi, šajā aspektā ir ielikta liela jēga. Ja cilvēks sevi piepilda aiz paraduma, tad šādu darbību neņem vērā. Šajā gadījumā cilvēks nedara ko speciāli, nedara ar nolūku, bet vienkārši ieradums vai paša daba viņam liek to darīt. Tas viss tiek studēts kabalā. Tās ir ļoti smalkas iekšējās kategorijas, vairums gadījumos slēptas no citiem un pat no paša cilvēka. Lasīt tālāk »