Kabalas zinātne Latvijā

4.kurss-2>>

4.KURSS

Kabalistiskā pasaules attīstības teorija

Ņemot vērā, ka neviens kabalas avots nesniedz tiešu mūsu pasaules matērijas aprakstu, šis kurss piedāvā pirmo materiālā Visuma attīstības  rekonstrukcijas pieredzi no kabalistiskā viedokļa. Kurss sastāv no divām daļām. Pirmajā daļā tiek sniegts pasaules radīšanas divu pamatkoncepciju salīdzinošais raksturojums: Darvina evolūcijas teorija un kreacionisma – Visuma dievišķās radīšanas teorija. Otrajā daļā tiek attēlots pasaules radīšanas kabalistiskais modelis, kas veidots, pamatojoties uz kabalas avotiem. Saskaņā ar to vesela nodarbība veltīta kabalas tekstu pareizai interpretācijai, jo nekorekta to izpratne, kas izraisīja daudzveidīgu teoriju rašanos, novirzīja cilvēci no pareizās pasaules radīšanas mērķa sapratnes.

Nākamajās nodarbībās tiek izskatīts mūsu pasaules matērijas veidošanās process, pirmā dzīvā organisma rašanās cēlonis un daudzi citi jautājumi. Ceram, ka šis materiāls virzīs jūs uz domu, ka cilvēka evolūcija vēl nav pabeigta un mums visiem tuvākajā laikā nāksies piedzīvot milzīgas pārmaiņas. Lasīt tālāk »

<<4.kurss-1                 4.kurss-3>>

1.2. Darvina teorija un kreacionisms (pamatnosacījumi)

Evolūcijas teorija – viena no lielākajām visu laiku mīklām. Dzīvo formu hierarhija, kas vērojama dabā, kopš seniem laikiem virzīja cilvēku uz ideju par „būtņu kāpnēm” un līdz ar to deva iespēju saskatīt evolūcijas parādību.

Spēcīgu impulsu evolucionārās attīstības hipotēzei deva darbs „Zooloģijas filozofija” (1809. g.), kuru uzrakstīja Žans Batists de Monē, pazīstams ar vārdu Lamarks (1744. g. – 1829. g.). Citi dabas pētnieki un filozofi turpināja izstrādāt šo virzienu, taču par pētnieku, kurš galīgi apstiprināja evolūcijas teoriju, tiek uzskatīts britu naturālists Čārlzs Darvins (1809. g. – 1882. g.). Grāmatā „Sugu izcelsme” (1859. g.) viņš pierāda, ka vienas sugas pārtapa citās cīņā par eksistenci un dabiskās atlases rezultātā, kur uzvarēja spēcīgākie. 1871. gadā Darvins publicēja divsējumu darbu ar nosaukumu „Cilvēka izcelsme”, kurā izplatīja cilvēka transformisma teoriju. Lasīt tālāk »

<<4.kurss-2                 4.kurss-4>>

1.3. Divu teoriju salīdzinošā analīze

1) Visuma rašanās process un dzīvības izcelšanās uz Zemes

Evolūcijas modelis pamatojas uz pakāpeniskas mainības principu un paredz, ka dzīvība uz Zemes dabiskās attīstības procesā ir sasniegusi sarežģītu un augsti organizētu stāvokli.

Kreacionisma modelis izšķir īpašu, sākotnējās radīšanas momentu, kad svarīgākās nedzīvās un dzīvās sistēmas tika radītas pabeigtā un pilnīgā veidā. Lasīt tālāk »

<<4.kurss-3                 4.kurss-5>>

2. daļa. Pasaules radīšanas kabalistiskais modelis

2. nodarbība

Pasaules radīšanas kabalistiskais modelis

2.1. Kabala un Pentateiha slepenā nozīme

2.2. Pentateihs – Radītāja izzināšanas pakāpienu apraksts

2.3. Radīšanas nodoms un kabalas valoda

2.4. Zaru valoda – Augstākās pasaules jēdzienu izskaidrošanas līdzeklis

2.5. Noslēgums

2.6. 1. un 2. nodarbības tests Lasīt tālāk »

<<4.kurss-4                 4.kurss-6>>

2.2. Pentateihs – Radītāja izzināšanas pakāpienu apraksts

Atklāsim Pentateihu (piecas Mozus grāmatas Vecajā Derībā), kurā jau no pirmās lappuses sākas apraksts par pasaules radīšanu.

„Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. Un Dievs sacīja: Lai top gaisma. Un gaisma tapa.”

Iztēlojieties mūsu Visumu: bezgalīgs galaktiku daudzums, zvaigžņu sakopojums, zvaigznes ar to planetārajām sistēmam. Tagad iedomājieties, ka mēs novirzām Visumu no šī apjoma, kurā tas pastāv. Kā iespējams iztēloties radušos tukšumu, kur nav nekā, kas varētu dot pamatu tā dimensijai, aprakstam? Lasīt tālāk »

<<4.kurss-5                 4.kurss-7>>

2.4. Zaru valoda – Augstākās pasaules jēdzienu izskaidrošanas līdzeklis

Kabalisti savai zinātnei izvēlējās īpašu valodu, kuru nosauca par „zaru valodu”.

Šādas izvēles iemesls saistīts ar to, ka viss mūsu pasaulē ir radīts un ir vadāms: nedzīvais, augu, dzīvnieks, cilvēks. Viss, kas ar tiem ir noticis, notiek un arī notiks, tas ir, visi objekti un to vadīšana nonāk lejup¹² no Radītāja, caurvij visas garīgās pasaules¹³, līdz izpaužas mūsu pasaulē.

Viss, kas pastāv mūsu pasaulē, noteiktā secībā sākas Augstākajā pasaulē, pēc tam pakāpeniski nonāk lejup mūsu pasaulē. Visi mūsu pasaules objekti ir Augstākās pasaules produkts. Kabalisti redz augstāko objektu, sakni un zemāko objektu mūsu pasaulē, kurš neapzināti, nemanāmi saņem iedarbību no Augstākā, ir Viņa veidojums un atrodas Augstākā varas ietekmē. Viņi precīzi var noteikt, kas un ar ko ir saistīts. Tādējādi objektus, kas ir saknes un kas atrodas Augstākajās pasaulēs, kabalisti var dēvēt mūsu pasaulē esošo materiālo seku, zaru vārdos. Lasīt tālāk »

<<4.kurss-6                 4.kurss-8>>

2.5. Noslēgums

Kabala ir zinātne par garīgās realitātes izzināšanu. Pastāv problēma, ka šodien tā nevar pietuvināties visiem cilvēkiem, starp viņiem un šo zinātni vēl pastāv pārrāvums. Liela distance atdala cilvēces uztveres veidus, tās spēju uztvert un izprast kabalas jēdzienus, to visuma ainu, kas atklājas garīgās izzināšanas²⁵ rezultātā.

Lai šo situāciju mainītu, nepieciešama zināma tendence, kas virzīta uz satuvināšanos gan no akadēmisko zinātņu puses, gan arī no kabalas puses. Turklāt materiālo īstenību cilvēks uztver trijos parametros: laiks, kustība, telpa. Mūsu pasaules zinātnes matēriju pēta noslēgtā apjomā, ierobežotā uztverē ar piecu maņu orgānu palīdzību. Taču kabalisti savus pētījumus veic pilnīgi citā realitātē, kurā pastāv absolūti citi jēdzieni, likumi un nosacījumi. Lasīt tālāk »

<<4.kurss-7                 4.kurss-9>>

3.nodarbība

Radījuma rašanās un attīstība

3.1. Acmuto un Radīšanas Nodoms

3.2. Radītājs un radījums

3.3. Radījuma rašanās sākumpunkts

3.4. Īstenības izzināšana

3.5. Sadalošā barjera

3.6. Starpstāvokļi

3.7. Mūsu pasaules rašanās

3.8. Starpfāzes un dabiskā atlase

3.9. Noslēgums

3.10. Tests Lasīt tālāk »

<<4.kurss-8                 4.kurss-10>>

3.2. Radītājs un radījums

Dievišķās radīšanas mērķis ir jaunas, agrāk neesošas substances radīšana, kas turpmāk dēvēta „radījums” vai „veidojums” un tā piepildīšana ar absolūtu baudu. Tāpēc sava radījuma būtībā Radītājs ir ielicis vēlmi saņemt baudu, kas pārņem visu būtni.

„Vēlmi saņemt” var iztēloties kā tilpni (kli), kuras kapacitāte atbilst vēlmes lielumam, bet saņemamā bauda – gaismas daudzumam, kas šo tilpni piepilda.

Attēls 3.2.1. Tilpne un gaisma. Lasīt tālāk »

<<4.kurss-9                 4.kurss-11>>

3.3. Radījuma rašanās sākumpunkts

„Radījuma rašanās sākumpunkts ir nulle, „esošais no nekā”. Sākotnējais punkts no mums vienkārši ir slēpts. Ja cilvēks sevi identificē ar savām vēlmēm baudīt, tad viņš patiešām radies no „nekā”, no nulles. Ja viņš sevi identificē ne ar vēlmi baudīt, bet ar nolūku atdot (ar Radītāja īpašību), seko Radītāja paraugam un veido šo apņemšanos patstāvīgi, tad viņš nav radies no nulles un ne „no nekā”. Viņš sevi veido no nulles, „no nekā”, tas liecina par viņa patiesumu, vienreizīgumu, patstāvību”.³⁵

Mūs neinteresē, kā Radītājs radījis kaut ko, Savu pretstatu. Tas izveidojās ar Radītāju nesaistītā formā, šī forma ir Viņa atveidojums. Ja runājam par Acmuto, tad tas nav ne viens un ne otrs. Pastāv Acmuto, zem Viņa atrodas vēlme dot baudu radījumam, un pretstatā šai vēlmei radās radījums.

Attēls 3.3.1. Radījuma rašanās. Lasīt tālāk »