Kabalas zinātne Latvijā

Šeit iekļauta ļoti smalka, sarežģīta un tajā pašā laikā tik gudra un labsirdīga doma, Dabas Nodoms. Mums tas ir jāizprot, jāsaprot, uz kurieni tas mūs ved, nevis vienkārši jābēg no ciešanām. Tādēļ krīze — tā ir novirzīšanās no pareizā dabas kursa, ko mēs uztveram kā korekciju. Bet, ja mēs šo korekciju neuztveram kā kursa korekciju pareizajā virzienā, bet cenšamies vēl kur nogriezties, tad nākamajā reizē mēs izsaucam uz sevi vēl lielāku negatīvo spēku, vēl lielāku korekciju.

Bet, ja mēs šodien sāktu kaut tikai nedaudz sevi labot šajā virzienā, t.i., vēlētos mainīties, jo citādi mēs neizdzīvosim, jo atrodamies uz iznīcības robežas, ja mēs to vēlētos kaut tikai domās, mēs jau sāktu līdzināties Dabai. Kā mazs bērns, kurš nevēlējās darīt pareizi, pēkšņi izlēma: „Viss, pietiek man šo pērienu, es piekrītu, es darīšu tā kā vēlas mani vecāki.” Tajā pašā mirklī attieksme pret viņu mainās.

Ja mēs pareizi izmantosim šīs krīzes, šos sitienus, kurus mēs šodien saņemam (tie ir globāli, tie jau virza mūs uz globālo mērķi), t.i., mēs esam izauguši līdz tādam stāvoklim, ka spējam to apzināties. Un tad mēs varam nonākt pie pareizā risinājuma.

Visi zina kad, kā un kur mēs dzīvojam. Lietu stāvoklis ir zināms katram, lai arī vairumā gadījumu, personīgā uztvere objektīvi neatspoguļo kopainu. Rodās jautājums, kāpēc tieši tagad mēs pēkšņi sākam objektīvi novērtēt situāciju, kopā meklēt izeju vai jaunu ieeju, vienā vārdā sakot – krīzi. Jā, vārds diezgan apbružāts, nonēsāts, es pat teiktu… “Beigsies krīze un tad…” šos vārdus ir dzirdējuši tie, kas ir gaidījuši rezultātus pie radinieku vai draugu slimības gultas, šie vārdi ir pazīstami katram zinātniekam, kurš lūdz nepieciešamos līdzekļus pētījumu turpināšanai. Krīze kur?? Kas tas ir?? Parādība, līdzekļu vai spēku trūkums, apātija, anēmija, caurums budžetā vai imūnsistēmā… – kas ir krīze? Vai tieši tāds lietu stāvoklis ir nejaušs? Katrai dabas parādībai ir gan sākums, gan beigas, kaut vai tāpēc, ka mūsu novērošanas periodu ierobežo fiziskā ķermeņa pastāvēšanas laiks.
Kāpēc mēs pēkšņi nezinām, kā tikt galā ar savām likstām? Aptieku plaukti ir pilni ar zālēm pret sāpēm, stresu, gripu, ar vakcīnām. Veikalu plaukti pilni ar alkoholu, tiesībsargājošās iestādes nespēj atklāt un likvidēt jaunas narkotiku tirdzniecības točkas.
Kādēļ mēs cīnamies ar to, ko paši radām? Varbūt tādā veidā mēs atzīstam savas cilvēciskās dabas nepilnību?
Vīrieši kļūst par sievietēm un otrādi, civiliedzīvotājiem pēkšņi jākļūst par kareivjiem, bērni ar savu cietsirdību sāk pārspēt pat pieaugušos. Cilvēki – kas mēs esam? Ko mēs radām un ko mums darīt? Kurp iet? Lasīt tālāk »

Tradicionāli par jēdzienu brīvā griba bija aizdomājušies mācīti vīri un cilvēki ar filozofisko domāšanu. Tā piemēram, Sokrāts brīvo gribu salīdzināja ar bultas lidojuma virzienu, ar to liekot saprast, ka bultai jebkurā gadījumā ir lemts norauties no stiegras un lidot, bet tieši mūsu griba tai ļauj to izdarīt tikai tad, kad ir izvēlēts tiešs mērķis. Lasīt tālāk »

… nevienam nav pat mazākās nojausmas, kas notiks pasaules ekonomikā pēc sekundes. Ar sarežģītāko modeļu palīdzību cenšās prognozēt nākotni balstoties uz pagātnes datiem, taču pat pati smalkākā statistika tikai nedaudz uzspodrina mūs nospiedošo nenoteiktību. Arvien biežāk vadošie ekonomikas komentētāji savus rakstus pabeidz ar daļēji joku – daļēji mājienu: kamēr pasaules tirgi klīst miglā, nevajadzētu likt likmes uz to nākotni. Kas tad īsti notiek? Lasīt tālāk »

Jautājums: Kādās formās eksistēs jaunā tipa cilvēce?
Atbilde: Jaunā tipa cilvēce organizēsies atbilstoši savai attīstībai, bet ne pēc direktīvām. Bāls Sulams to apraksta grāmatā “Pēdējā paaudze”. Bet viss tas – tikai līdz laikam, kamēr cilvēce sevi pilnībā neizlabos – līdz atdeves īpašībai, Radītāja līmenim. Un pēc tam materiālās pasaules aina mūsos izzudīs.
Jautājums: Bet ja cilvēks paliek savā fiziskajā ķermenī, tad tajā jāpaliek visām viņa vēlmēm, tajā skaitā arī dzīvnieku…
Atbilde: Tās visas tiek izmantotas. Jo tajā mērā, kāds nepieciešams eksistencei, tās netiek uzskatītas par egoistiskajām. Un kad tās tiek tādā veidā izmantotas, tad tiek sajustas kā garīgās. Jo iztika, sekss, jebkuras vēlmes ir līdzeklis, lai līdzinātos Radītājam, līdzeklis, lai iesaistītu sevi dabas vispārējā harmonijā.
Cilvēks tādu stāvokli sasniedz, kad viņa garīgā un dzīvnieka ķermeņa uzturēšana realizējas no viņa puses tikai tam nolūkam, lai eksistētu šajā atdeves un mīlestības apjomā.

Paziņojums: PTO vadītās Paskāls Lamī paziņoja, ka nākotnē mūs sagaida bīstami globālās ekonomiskās krīzes sociālpolitiski efekti. Jau šobrīd pasaulē pastiprinās protekcionisms un atsevišķu valstu un reģionu norobežošanās tendences.
Replika: Tā kā cilvēka dabas pamatos ir egoisms, tad skaidrs, ka tikai norobežošanās (lai arī cik tā nebūtu kaitīga) šķiet var kalpot par krīzes panaceju. Cilvēki nespēj skatīties tālāk par savu egoistisko redzesloku, un paši ved sevi pretim iznīcībai…

Jautājums: Ja salīdzinām renesanses laikmeta cilvēku vai pat mūsu ēras pirmās tūkstošgades monoteiskās kultūras cilvēku, tad lielā mērā viņš apzinās savu vietu pasaulē, savu dzīves stratēģiju, nekā, piemēram, senais austrumu civilizācijas pārstāvis.
Bet senais austrumu cilvēks apzinās vairāk nekā arhaiskais pirms civilizācijas laikmeta cilvēks. Tātad pastāv kaut kāda skala, vai pakāpju sistēma, pēc kuras notiek apziņas vai sevis apzināšanās attīstība. Kā gan citādi var rasties jauna pakāpe, par kuru Jūs runājat, kad automātiskums pārstāj darboties?
Atbilde: Pareizi. Tāpēc mūsdienās mēs beidzot esam izauguši pietiekoši, lai saprastu, ka mēs šajā pasaulē neko nespējam mainīt. Mēs pat nesaprotam, kā šī pasaule spēj pastāvēt, un mums nav iespēju to ietekmēt. Mēs nezinām, kā tālāk dzīvot. No dzīves jēgas jautājumiem izceļas jauna līmeņa jautājums: „Kādiem mērķiem esmu radīts?”
Tikai šodien, pēdējā egoistiskās attīstības posmā, mēs apzināmies, ka, patiesībā, esam tikai skrūvītes, kas neko nespēj mainīt un kam nav nekādas izvēles brīvības.
Biologi un fiziologi jums mēģinās iegalvot, ka visu nosaka jūsu gēni un hormoni. Sociologi stāstīs, ka jūs esat savas vides produkts: bērnudārzs, tētis ar mammu, un patlaban jūs vienkārši atdarināt uzvedības formas, kuras jūsos tikai ieaudzinātas, un caur tām skatāt pasauli.
Jūs neko citu pasaulē neredzat, kā tikai to, kas jūsos ir ieprogrammēts. Bet psihologi jums stāstīs, ka pasauli jūs redzat caur sava egoisma apmierināšanas prizmu. Citu neko nepamanāt, jo tas nav jūsu egoisma interešu lokā (tāpēc viņš to neuztver). To visu saka zinātne.
Jautājums: Un tādēļ bija jānosoļo tik garš vēsturiskās attīstības ceļš…
Atbilde: Daba mūs mudināja nonākt pie šīm atziņām. Bet šodien viņa dod iespēju caur savas niecības izpratni pacelties jaunā līmenī, kurā mēs esam līdzvērtīgi Radītājam.

Jautājumu Mihailam Gorbačovam uzdod Starptautiskās kabalas akadēmijas korespondents Maskavā – Zoja Pozņekova.
Šajā globalizācijas laikmetā, kad civilizācija apzinās, cik daudz mēs esam atkarīgi viens no otra, vai jūs nedomājat, ka ir pienācis laiks domāt vispasaules mērogā, nevis vienas valsts ietvaros, vai valstu grupas ietvaros?
Jūs uzdevāt tik fundamentālu jautājumu- izteica savu viedokli Mihails Gorbačovs- vareni, ka jūs tas interesē. Piekrītu jums. Kāpēc Amerika ir spēcīga? Jo viņi saslima ar ideju radīt jaunu impēriju. Un nekas no tā nesanāca, pārsprāga šī ideja. No vienas puse, mēs dzīvojam jau globālā pasaulē un saprotam, ka to vajag vadīt savādāk kā vienu valsti. Tas nozīmē, ka ir vajadzīgi mehānismi, vajag sadarboties, vajadzīgi ir noteikumi. Ir vajadzīga jauna pasaules kārtība.
Es bieži esmu Amerikā, zinu amerikāņu nostāju, un jau trīs gadus atbildu uz vienu un to pašu jautājumu: ”Bet ko jūs mums novēlat?” Jums ir vajadzīga sava reorganizācija, Jums vajag adaptēties citai pasaulei- šādi es atbildu uz šiem jautājumiem.
Lūk, viņi tagad sāk runāt, ka tomēr ir jāiet pa finansiālu, ekonomisku, politisku institūtu ceļiem, kuri nodrošinātu mūsu savstarpēju iedarbību visās sociālajās interesēs. Tas ir sarežģīti, ne viena valdība pati šeit neatrisinās neko, vajag pilnīgi (VISCAUR) mainīt ekosistēmu. Mans skatījums ir šāds: Nacionālām valstīm ir nepieciešams ieslēgties šajā sistēmā- tās ir reģionālās sistēmas kā piemēram, Eiropas Savienība, tās ir starptautiskas organizācijas VTO, ANO ar jauniem noteikumiem utt.
Grūti pateikt kas kopumā sanāks, bet, kad astotnieks transformēsies divdesmitniekā, kad starptautisko valūtas fondu nomainīs ar citu organizāciju, jo valūtas sistēmai ir jābūt citai, lai visi saprastu, ka mēs pa tiešām dzīvojam vienotā pasaulē, un tas viss jau notiek.
Jūs atcerēsieties, par ko runāja mūsu vadītāji, kurus es cienu un kuriem uzticos: „TUR KAUT KUR TRICINA, bet MŪS NEAIZĶERS”. Tomēr tagad aizķēra un vēl kā aizķēra. Mēs esam viena sistēma, tādēļ tas mūs visus aizķer.

Šodien daudzi cenšas analizēt krīzes sākotni. Ko tikai nevaino: amerikāņu hipotekārās bankas, hedžfondus, ekonomistu Alanu Grīnspenu un naftas eksporta valstis. ASV publicēta pirmā grāmata, kurā tiek analizēti iespējamie finanšu krīzes cēloņi pasaulē. Bijušais jurists un banķieris Čārlzs Moriss uzskata, ka pie visa ir vainīgi ASV prezidenti, sākot ar 1970.-tajiem gadiem, kuri nepietiekoši kontrolēja finanšu sfēru. Tas viss nozīmē tikai vienu: meklējumi tiek veikti virspusē, nenonākot līdz problēmas saknei. Un vai līdzēs mums vainīgo meklēšana? Varbūt ir vērts atklāt cēloni, kurš izraisījis slimību un izārstēt organismu, bet ne simptomus?
Lai kā nebūtu, bet sistēmas krīze sākās tieši no finanšu sfēras, tāpēc, ka nauda ir mūsdienu savstarpējo attiecību ekvivalents. Un tieši mūsu savstarpējo attiecību formā, saka kabalisti, ir jāmeklē notikušā īsto cēloni. Jo, pamatojoties uz kabalu, cilvēce virzās pēc iepriekš sastādītas programmas, kur vienu civilizāciju nomaina cita. Jaunā sabiedrības iekārta vienmēr ir progresīvāka par iepriekšējo. Laika bulta mūs virza uz savas attīstības mērķi.
Šīs attīstības spēks ir cilvēkā augošā vēlme pēc baudas, vai egoisms. Ja egoisms cilvēkos neattīstītos, tad iepriekšējā paaudze ne ar ko neatšķirtos no mūsdienu. Tieši augošās vēlmes jaunu baudu saņemšanai nosaka civilizācijas attīstības līmeni. Sākotnējās vēlmes, kā bads un dzimumtieksme, pakāpeniski pilnveidojās ar sociālajām: tieksme pēc bagātības, varas un zināšanām. Lai tās apmierinātu cilvēkam nācās attīstīt sabiedrību, formēt šķiras un visiespējamākās hierarhiskās struktūras.
Pateicoties mūsu egoismam, šim attīstības spēkam, kurš mums piemīt, mēs sasniedzām mūsdienu attīstības līmeni, izejot visas sabiedriskās formācijas, sākot no pirmatnējās kopienas iekārtas līdz sociālistiskajai. Un, atrodoties šajā jaunajā līmenī, mēs sapratām, ka sāk izpausties mūsu atkarība vienam no otra – globalizācija. Iepriekš mēs nejutām šo savstarpējo saistību. Tomēr, nonākot līdz globalizācijas līmenim, ieraudzījām, ka tā tik spēcīgi caurvij pasauli, ka vienas bankas krišana izsauc „kāršu namiņa reakciju”. Bet ja viena krišana ir visu krišana, iespējams, ir atpakaļgaitas mehānisms? Tad varbūt izšaut laika bultu atpakaļgaitā?
Kinofilmās ir momenti, kad nezini, kā attīstīsies tālākie notikumi. Apstākļi var krasi mainīties, un galvenā varoņa liktenī var notikt negaidīts pavērsiens, pie tam, nav zināms, kurā virzienā. Piemēram, amerikāņu filmā „Taureņa efekts” galvenais varonis Ēvans spēja atgriezties savas dzīves pašā sākumposmā, mātes miesās. Tomēr īstenībā mūsu attīstība iet tikai vienā virzienā – egoisms pastāvīgi palielinās. Tāpēc, bez noteikta „darba” ar egoismu mēs nespēsim sasniegt to vienotību, kura bija starp mums senās Bābeles laikos, kad visa pasaule dzīvoja kā viena liela ģimene.
Šodien mums no jauna kļūst skaidrs, ka visi esam viena organisma daļas, bet neskatoties uz to, nespējam pievarēt pieaugošo egoismu. Bet, kad organisma daļas nespēj savstarpēji pareizi sadarboties, tad cieš viss organisms.
Šis faktors arī atklājās mūsdienu finanšu krīzē, jo naudu izmantojam kā centības un baudas ekvivalentu. Tas nozīmē, nauda „piesedz” mūsu egoismu, tā ir kā rādītājs. Bet tikai tad, kad iestājās krīze, visi atklāja, ka šodien mēs nevaram pievarēt mūsu egoismu. Tas ir kļuvis jau maksātnespējīgs. Lai nonāktu līdz jaunam līmenim, ir jākļūst par dabas integrālo daļu, kura ir vienota, harmoniska un monolīta. Un savstarpēji sadarboties atbilstoši šiem likumiem, kā vienota sistēma – viens par visiem, visi par vienu.
Nonākšana pie jauna līmeņa – nav attīstības beigas, bet gan jaunas pasaules sākums. Tā ir pāreja uz nākamo stāvu, kur atveras tādas iespējas, par kurām pat nespējam iedomāties. Krīze nav strupceļš, bet stimuls jaunu savstarpējo attiecību veidošanai. Ja mēs to apzināsim, tad ar mūsu tieksmi kļūt par kopējās sistēmas harmonisko dabas daļu, izzudīs nepieciešamība pēc negatīvās koriģējošās iedarbības, kura izpaužas kā kari, bads un epidēmijas. Atliek tikai izprast, ka mūsu civilizācija ir sasirgusi, tas nozīmē, novēlēt tai izveseļošanos.
http://kabmir.com/mirovoj_krizis/strela_vremeni_ili_prichina_krizisa_2008.html

Arvien lielāka pretestība, konflikts starp reālo un nepieciešamo. Pēdējā laikā to atklājam mūsu pasaulē, cilvēku pasaulē.
Katru gadu, katru mēnesi mūs aizvien vairāk savieno kopā šī globalizācija. Tā piespiež mūs vienu pie otra ciešāk un ciešāk. Nokļūt jebkurā zemeslodes pusē kļūst aizvien vienkāršāk, to sāk izmantot arvien vairāk cilvēku. Robežas saplūst gan starp valstīm, gan kultūrām. Pa mūsu ielām staigā arvien vairāk svešzemnieku no visām pasaules malām.
Mani bērni caur internetu, dažādiem mēdijiem uztver arvien vairāk kaut ko svešu, uz ko nespēju rast atbildes. Jau sen viņi man neuzdod jautājumus. Viņi pieder kādai citai, kopējai pasaulei. Un reizēm sajūtot, kādu naidu ikkatrā no mums izraisa šī saspiestība, savstarpējā saplūšana, es saprotu, cik ļoti no visiem cilvēkiem ir atkarīga mana dzīve. Jo tālāk, jo vairāk.
Šī saikne ir visaptveroša līdz tādai pakāpei, ka jebkuras izmaiņas kādā attālā vietā var izsaukt milzīgu satricinājumu visā pasaulē. Kā izvairīties no šīm mazām, bet bīstamām izmaiņām, spējīgām izsaukt negatīvu lavīnveida reakciju? Tas nav mums skaidrs. Mēs nezinām, kas uz ko tiek ietekmēts un pēc kādas formulas viens ar otru esam pasaulē saistīti. Jo tālāk, jo skaidrāk globalizācija nosaka mums visaptverošās mīlestības vai visa beigu noteikumus.
Mūsu savstarpējā atkarība kļūst pārāka par vienkāršajiem materiālajiem, kultūras un tirdzniecības sakariem. Mums arvien vairāk kļūst saprotams, ka sadarbojamies domu līmenī. Atklājas nespēja risināt problēmas pierastajā veidā. Es arvien vairāk saprotu, ka ietekmēt kādu, visus, es spēju kaut kādā veidā modinot viņos miera un mīlestības vēlmi. Bet kā?!
Atveras jauni ceļi, nepieciešamība pēc kaut kādām jaunām attiecībām, pie tam pilnīgi apzinoties, ka patreiz neesi uz to spējīgs, tas ir pretdabiski tev, tomēr tas ir vienīgais izdzīvošanas veids.
Uz šo brīdi skaidras tikai ārējās krīzes pazīmes – mūsu savstarpējā atkarība un tajā pašā laikā nespēja sadzīvot vienam ar otru. Bet pamazām paveras arī iekšējie slāņi – mums jau ir skaidrs, ja arī būtu bijusi starp mums mīlestība, viss liktos citādi, bet tās nav, to nomaina – naids.
Tomēr dabas programma turpina iesākto, saspiežot mūs, sasaistot pasauli ar tūkstošiem saišu un arvien uzstājīgāk atkārtojot: „Šeit jābūt mīlestībai!”
http://kabmir.com/zhenskij_vzgljad/zdes_dolzhna_byt_ljubov.html