Kabalas zinātne Latvijā

Jautājums: Kopš laika, kad sākām studēt Zoar grāmatu, es jūtos daudz stiprāks. Vai iespējams, ka Zoar man dod spēkus?
Atbilde: Zoar dod spēkus, pārliecību, sajūtu, ka atrodies pareizā mācību procesā. Zoar ļoti ātri maina cilvēku.
Zoar dod viņam citu iekšējo pamatu. Cilvēks jūt, ka saistīts ar kaut ko diženu, augstu, augstāku par mūsu pasauli. Zoar sniedz tādu sajūtu. Un tā ir patiesība, ne meli.
Tāpēc mums nav izvēles, mums jācenšas ne vien pēc iespējas vairāk lasīt Zoar grāmatu, bet arī izprast visu lasīto savā iekšienē.

Jautājums: Kāpēc Radītājs mums ir devis egoismu, ja mums ir jāapvienojas un agri vai vēlu no tā jāatbrīvojas?
Atbilde: Es izzinu pasauli, salīdzinot pretstatus. Karsts – auksts, melns – balts. Es jūtu vienu uz otra fona. Ja viss ir balts, es neko nejūtu. Ja viss ir melns, es arī neko nejūtu. Man vienmēr nepieciešams kontrasts, atšķirības starp krāsām, jūtām, vietām. Es sajūtu svārstības starp lietām, bet ne katru no tām atsevišķi.
Radītājs – ir pilnīgas atdeves īpašības iemiesojums. Bet es nespēšu sajust atdevi, ja nebūšu rīkojies tai pretēji.
Tad manī iemājos divi: briesmonis vārdā Ļaunuma sākums un pretējais – brīnišķīgais Radītājs, Labā sākums. Viņu iekšējā pretnostatīšanās man palīdzēs atšķirt vienu no otra.
Bez Ļaunā sākuma man ir tikai niecīga šīs pasaules izjūta, tāds mazumiņš – līdz es atrodu Radītāju, kas stāv pretī manam egoismam.
Tam arī ir nepieciešams egoisms, „palīgs no pretējā pola”: būdams pret Radītāju, tas palīdz mums iepazīt un sajust Viņu.

Jautājums: Kādās formās eksistēs jaunā tipa cilvēce?
Atbilde: Jaunā tipa cilvēce organizēsies atbilstoši savai attīstībai, bet ne pēc direktīvām. Bāls Sulams to apraksta grāmatā “Pēdējā paaudze”. Bet viss tas – tikai līdz laikam, kamēr cilvēce sevi pilnībā neizlabos – līdz atdeves īpašībai, Radītāja līmenim. Un pēc tam materiālās pasaules aina mūsos izzudīs.
Jautājums: Bet ja cilvēks paliek savā fiziskajā ķermenī, tad tajā jāpaliek visām viņa vēlmēm, tajā skaitā arī dzīvnieku…
Atbilde: Tās visas tiek izmantotas. Jo tajā mērā, kāds nepieciešams eksistencei, tās netiek uzskatītas par egoistiskajām. Un kad tās tiek tādā veidā izmantotas, tad tiek sajustas kā garīgās. Jo iztika, sekss, jebkuras vēlmes ir līdzeklis, lai līdzinātos Radītājam, līdzeklis, lai iesaistītu sevi dabas vispārējā harmonijā.
Cilvēks tādu stāvokli sasniedz, kad viņa garīgā un dzīvnieka ķermeņa uzturēšana realizējas no viņa puses tikai tam nolūkam, lai eksistētu šajā atdeves un mīlestības apjomā.

Bērni – ir vēlmju bezdibenis. Bērns jautā vienkārši, bet šajā vienkāršībā ir dziļums, kas rada apjukumu.
Jo patiesībā atbilžu uz šiem jautājumiem nav. Visas atbildes – ir meklējamas viņpus mahsoma, tur, kur cilvēks pats sāk redzēt un just.
Lūk, tāpēc bērniem stāsta pasakas un stāstus – ka pašas dziļākās domas var ietērpt šādās drānās.
Pieaugušajam nav nepieciešama šī daudzslānņainība, viņš ir daudz vairāk iebaidīts, viņa dvēsele ir iestigusi drūmajos mūsu pasaules segumos. Bet bērns – vēl nav.

Jautājums: Kāpēc ir jāapvienojas?
Atbilde: Man ir viens ienaidnieks – mans egoisms. Man nav spēku ar to cīnīties vienam pašam.
Viņš ir līdzīgs lielam, stipram zēnam no skolas, no kura man visu laiku nākas bēguļot, jo tas vēlas mani iekaustīt.
Lai salauztu savu egoismu, es meklēju palīdzību – un atrodu to starp biedriem. Viņiem ir tāda pati problēma: viņiem neļauj dzīvot ļaunais sākums, egoisms.
Tad mēs nolemjam kopā egoismu tā iekaustīt, lai tas turētos no mums pa gabalu. Mums ir jāsadraudzējas, lai piekautu šo „slikto zēnu” un uz mūžiem atņemtu viņam vēlmi ar mums saistīties.
Lūk, tālab mēs arī apvienojamies – lai uzveiktu kopīgo ienaidnieku. Ja mums izdosies no viņa tikt vaļā, dzīve kļūs vienkārši burvīga.

Fragments no sarunas starp psihologu Anatoliju Uļjanovu un kabalistu Mihaelu Laitmanu.

A. Uļjanovs: Pie manis, kā pie psihologa, diezgan bieži vēršas bērnu vecāki ar sekojošu jautājumu: kā audzināt bērnus? Vēl vairāk, kā audzināt zēnus un kā audzināt meitenes? Un bieži uzdod tādu jautājumu: kādas ir pamata, pašas svarīgākās īpašības, tā teikt, lai iekārtotos dzīvē un dzīvotu labi, kuras īpašības vajadzētu ieaudzināt, iepotēt zēnos, un kādas ir pamata, dzīves svarīgākās, dabas it kā nosacītās īpašības un kvalitātes, kuras vajadzētu attīstīt meitenēs?
M. Laitmans: No mana redzes punkta, audzināšanas pamatā ir Atdarināšana (darbošanās pēc piemēra). Bērns mācās no vecākiem, mācās no apkārtējās vides. Un tam nav iespējams likt pretim ne kādas citas metodes. Tas nozīmē, ka tas televīzijas kanāls, uz kuru viņš būs ieslēdzis, tā sabiedrība, tā grupa, tas pagalms, uz kuru viņš ies, nodarbības pēc skolas- tas viņu arī audzinās. Un tāpat vecāki – skatoties uz viņiem, bērns noteikti uzņems no viņiem kaut kādas uzvedības normas.
Tas nozīmē, ka visa mūsu audzināšana aizved līdz atdarināšanai, tā cilvēka vai sabiedrības, kas mums ir blakus. Tāpēc pats galvenais- neteikt bērnam neko. Ja mēs viņam kaut ko sakām, tad ar to, mēs pavēršam visu otrādi, aizveram, saslēdzam, aizbāžam kā ar korķi visus bērna iespējamos informācijas uztveres kanālus. Mūsu pienākums ir rādīt bērnam visdažādākos uzvedības veidus, paņēmienus, ieradumus, saskarsmes metodes, attieksmi pret dzīvi, pret cilvēkiem, pret grāmatām, pret māju, pret dabu utt. BET RĀDĪT!!!!!
Diemžēl šīs rādīšanas (ar piemēru) šodien nav, ir tās trūkums. Kādreiz bērniem bija pagalms, vecākiem bija māja, bija dārzs, bija zeme, blakus bija mājdzīvnieki- bija saskarsme ar dabu. Šodien tā nav. Bērniem un vecākiem saskarsmes praktiski nav.
Ziniet, kad es biju bērns mums skolā (pagājušā gadsimta 50 gados) skolotāji, uzrunājot mūs skolēnus teica tā: „kā mēs jūs apskaužam. Jūs dzīvosiet pasaulē, kurā cilvēks astoņu stundu vietā strādās četras stundas dienā, bet visu pārējo laiku viņš līksmos, nodarbosies ar sportu, atpūtīsies dabā!” Pagāja šie piecdesmit gadi un ko mēs redzam? Cilvēks strādā divpadsmit stundas dienā, tas nozīmē nevis samazināja savu darba laiku, bet palielināja par četrām stundām savu darba dienu un vēl viņš ir pilnībā atrauts no dabas.
Mūsu bērniem nepietiek vizuālas pozitīvās ainas (tēla) no kurām mācīties. Viņiem nav saskarsmes ar dabu, ar dzīvniekiem, ar lauku, ne ar ko īstu. Viņi dzīvo dzīvoklī, iziet ārā, iet pie saviem paziņām, vai uz skolu, uz kaut kādām citām kastēm un arī tur skatās uz televīzijas kastēm, kurās ir kaut kādi tēli. Lūk, no tā viņi mācās.
Kopumā iznāk ļoti izkropļota realitātes uztvere, nerunājot jau par to, ka mūsu realitāte ir absolūti nedabiska cilvēkam, kuram ir nepieciešams augt starp nedzīvo, augu un dzīvnieku pasauli.
Kā to izdarīt globālā līmenī- tas, protams ir liels jautājums, audzināšanas jautājums, kuru, manuprāt vajag sākt ar vecāku, nevis bērnu audzināšanu. Audzināšanas jautājums ir pats svarīgākais cilvēces jautājums, jo izņemot audzināšanu nekas nav. Ja mēs pareizi izaudzinātu kaut vienu paaudzi, nākošā jau būtu pareiza, tad viņi pareizi audzinātu savus bērnus un tad tālāk viss ritētu labi.
Es ceru, ka šodien šīs vilšanās, krīzes, ekoloģiskās katastrofas, narkotikas – viss šis bardaks aizvedīs mūs pie nepieciešamības pārskatīt mūsu audzināšanas sistēmu. Un mēs izdarīsim visu, lai uz to koncentrētu savu uzmanību. Tas nozīmē patiesi – tikai šo uzmanību. Jo no audzināšanas ir atkarīga cilvēka laime.
Ja šodien runājam konkrēti mums, tad es iesaku vecākiem ļoti, ļoti nopietni pievērst uzmanību savai uzvedībai, lai dotu (projicētu) bērnam pozitīvas ainas (tēlus), jo tikai no tā viņš mācās.
Jūs redzat, kā rīkojās mazs bērns- viņš skatās uz tēvu. Tēvs sit naglu sienā, un bērns ņem kaut ko līdzīgu āmuram un arī it kā sit. Tas ir pērtiķu instinkts. Tādā veidā mēs mācāmies. Un vajag to izmantot- censties pareizi ievirzīt bērnus uz tādām vietām, kur viņi šo audzināšanu saņemtu tieši tēlainā veidā – nevis klausoties, bet tieši ar tēlaino uztveri, redzot pareizu uzvedību.
A.Uļjanovs: Ja vēl saasināt šo jautājumu, tad redzam, ka vecāki organizē savu bērnu dzīvi tādā veidā, ka intelektuālās jeb „sausās„ informācijas sastāda 90 %. Bet sociālās saskarsmes daļa par kuru Jūs runājat – saskarsme ar cilvēkiem, ar draugiem pagalmā, saskarsme ar dabu- sastāda ļoti sīku daļiņu. Un aiznest šīs saskarsmes svarīgumu līdz vecāku galvām, ka vajag ne tikai „piebāzt” ar zināšanām, bet arī iemācīties kontaktēties, lai izaugtu pilnvērtīgs cilvēks -ir ārkārtīgi svarīgi. Lūk, kā tad aiznest līdz vecākiem tieši šīs audzināšanas daļas svarīgumu?
M. Laitmans: Par to, ka vajag audzināt vecākus, es jau runāju. Es domāju, ka šeit skolai un valstij būtu pienākums uzņemties šo funkciju. Ir nepieciešami savādāk organizēt skolu nodarbības. Bērni ir jāved pie dabas krūts, vasarās nepieciešams bērnus uz mēnesi vai diviem aizsūtīt pie dabas. Bērniem ir nepieciešams veidot kontaktu ar nedzīvo, augu un dzīvnieku pasauli, jārīko viņiem ekskursijas, ar ģeoloģisku, vēsturisku novirzi. Īsāk sakot- darīt visu, lai viņi no savām saucamajām kastēm: es dzīvoju mājās, es dzīvoju skolā, es ienāku pie paziņām un sēžu pie televizora, atbrīvotos. Visu šo vajag sasist.
Tad mēs dosim cilvēkam patiesu piepildījumu, ko prasa viņa iekšējā dabas balss. Savādāk viņš nepiepildīsies, viņš visu laiku patērē „plastiku” (dabiskā) aizstājējus. Bet dabiskums tomēr iekļauj sevī šos elementus: nedzīvos, augu, dzīvnieku un cilvēcisko dabu. Tādēļ viņam caur šiem elementiem ir jāpiepildās, viņam ir nepieciešams redzēt, sajust, izjust visus šos līmeņus.
Intelektuālā piepildīšanās – kā jūs runājāt, par 99 % rada cilvēkos cietsirdību. Kopumā tas neattīsta cilvēku harmoniski. Cilvēks ir izjūtu radījums. Mēs uztveram informāciju un ainas (tēlus). Jūs, kā psihologs zināt to labāk par mani. Mēs jūtam vairāk nekā saprotam. Mūsu saprāts iet aiz jūtām.
Vēlēšanās, jūtas- viņas mums ir pirmajā vietā, bet pēc tam jau ieslēdzās saprāts, lai piepildītu sevi ar vēlēšanu izpildījumu, lai atsauktos uz savām jūtām. Tādēļ pareizi ir attīstīt cilvēkā jūtas- tas ir pats galvenais, un saprāts blakus jūtām atvērsies, lai tās atbalstītu vajadzīgā daudzumā.
Mēs veltam uzmanību intelektuālam piepildījumam, tā saucamajam saprātam un atstājam jūtu attīstību – kā būs, tā arī aizies- un mēs saņemam cilvēkus, kuri nevar sevi nomierināt, piepildīt, kaut kā iekšēji izjusties harmoniski. Tas noved viņus līdz depresijām, no kurām jau vairs nav ne kādu līdzekļu tikt vaļā.
Principā, viņiem vajadzētu atgriezties atpakaļ pie tāda stāvokļa un attīstīt sevī jūtu (izjūtu) kanālus informācijas saņemšanas, ar pareizu informācijas piepildījumu, bet galvenais jūtām (izjūtām). Tas ir vajadzīgs cilvēkam.
A.Uļjanovs: Jūs zināt es jums piekrītu. Varu nosaukt daudz tādus piemērus, kad cilvēks pārkrauts ar intelektuālo informāciju – vienkārši degradē.
Liels jums paldies par jūsu atbildēm !!

Jautājums no angļu bloga: Kā izturēties pret Holokostu? „Grāmatas Zoar ievadā” teikts, ja Izraēla neizpildīs savu uzdevumu, tad visās valstīs iestāsies nacistiskais režīms. Tur pat sacīts, ka pasaulē viss ir iepriekš noteikts. Kā lai jūtu ko citu pret Radītāju, izņemot bailes un naidu?
Atbilde: Skat. Bāls Sulams, raksts „Toras Dāvājums”: Kabala (patiesā Tora, „Tora Emet”), dota, lai labotu egoistisko vēlmi „piepildīt tikai sevi” uz altruistisko vēlmi „piepildīt citus”. Ņemot vērā, ka visa dvēseļu sistēma tiek attēlota piramīdas veidā, vai kā mūsu dzīvnieciskais ķermenis, var saprast, ka ne uzreiz visas dvēseles uzsāk savu labošanos, bet gan vēlmes rezultātā ar nolūku attālināties no „skrējiena pēc saņemšanas”. Šāda apslēpta vēlme atklāt Radītāju tiek dēvēta par „punktu sirdī”. Sirds – visas cilvēka vēlmes, bet punkts – vēlme pēc Radītāja. Tādējādi, dvēseļu daļa apvienojas un savā apvienībā atklāj Rdītāju – tas arī tiek dēvēts „Toras Saņemšana” (gaismas – Radītāja atklāšana).
Skat. Bāls Sulams, raksts „Galvojums”: Bet labošanās metodikas saņemšana (Toras vai Kabalas) – tas ir tikai visu dvēseļu labošanās sākumposms. Tapēc izlabotajai daļai jāiekrīt kopējā egoismā, jāsajaucas ar neizlaboto daļu, visu pārējo cilvēci, un jālabojas kopā ar to.
Skat. Bāls Sulams, „Grāmatas Zoar priekšvārds” (p.70.): Kad pasaulē egoisms parādās kā ļaunums, pienāk Kabalas atklāsmes periods, kā labošanās metodika un visas pasaules labošanās. Bet ņemot vērā, ka metodika pagaidām atrodas tās grupas rīcībā, kura to izmantojusi Izraēlas tautas labā, tad viņiem tā jāapgūst un jānodod visām pasaules tautām. Izraēlas tautas un visas pasaules liktenis ir atkarīgi tikai no tā. Ja metodika netiek nodota laikus, pasaulē izraisās visas šīs problēmas – agresija un kari, iznīcināšana u.c., ieskaitot Holokostu.
Attaisnot Radītāju jūs nespējat, jo taisnā cilvēka līmenis (tā, kurš attaisno Radītāju), atrodas vēl tālu virs jums. Tāpēc, es jūsu jūtas saprotu, kaut gan dalīt tās ar jums nespēju.
Piebilde: Paziņojums The Jerusalem Post: Galvenais Izraēlas rabināts pārtraucis oficiālās attiecības ar valsti – pilsētu Vatikānu, tādējādi protestējot pret Pāvesta lēmumu atgriezt bīskapu Ričardu Viljamsonu, noraidošo Holokostu, Katoliskās baznīcas paspārnē.
Nodarbības pēc raksta „Toras Dāvājums”
Nodarbība „Grāmatas Zoar priekšvārds”, p.70.-71.
„Izraēlas nozīme”, no grāmatas „Bābeles tornis – pēdējais stāvs”.