Kabalas zinātne Latvijā

Jautājums: Priekš kam vajadzīga kabala?
Atbilde: Mēs guļam, un mums vajag kādu, lai pastāstītu par to, kas notiek realitātē.
Mums vajadzīgi skolotāji, kuri palīdzētu pāriet no miega realitātē, pamosties un padarīt dzīvi labāku.
Šos skolotājus sauc par kabalistiem, bet kabala – zinātne, ko viņi dod mums, lai palīdzētu.

Jautājums: Kāpēc Radītājs mums ir devis egoismu, ja mums ir jāapvienojas un agri vai vēlu no tā jāatbrīvojas?
Atbilde: Es izzinu pasauli, salīdzinot pretstatus. Karsts – auksts, melns – balts. Es jūtu vienu uz otra fona. Ja viss ir balts, es neko nejūtu. Ja viss ir melns, es arī neko nejūtu. Man vienmēr nepieciešams kontrasts, atšķirības starp krāsām, jūtām, vietām. Es sajūtu svārstības starp lietām, bet ne katru no tām atsevišķi.
Radītājs – ir pilnīgas atdeves īpašības iemiesojums. Bet es nespēšu sajust atdevi, ja nebūšu rīkojies tai pretēji.
Tad manī iemājos divi: briesmonis vārdā Ļaunuma sākums un pretējais – brīnišķīgais Radītājs, Labā sākums. Viņu iekšējā pretnostatīšanās man palīdzēs atšķirt vienu no otra.
Bez Ļaunā sākuma man ir tikai niecīga šīs pasaules izjūta, tāds mazumiņš – līdz es atrodu Radītāju, kas stāv pretī manam egoismam.
Tam arī ir nepieciešams egoisms, „palīgs no pretējā pola”: būdams pret Radītāju, tas palīdz mums iepazīt un sajust Viņu.

Jautājums: Kāpēc ir „punkts sirdī”?
Atbilde: Lai mēs nebūtu šajā mazajā pasaulītē slimi, izsalkuši, bez graša kabatā un tuvu nāvei, mums ir dots „punkts sirdī”.
Aizķeroties aiz tā, mēs varam pacelties no šīs pasaules uz augstāku pasauli – gaišu un labsirdīgu.
Punkts sirdī – tas ir kā pasviestas virves gals tiem, kas slīkst šajā pasaulē un vēlas izglābties.
Sāc ar šo virvi pats sevi vilkt ārā no šīs pasaules augstākā, mūžīgā pasaulē – tas ir tavos spēkos!
Vai tu esi bērns vai pieaugušais, punkts sirdī – tā ir tava iespēja sajust sevi lielā gaišā pasaulē šeit un tagad.
Tāpēc, parādoties punktam sirdī, mums ir jāpriecājas – jo tas vēsta par burvīga piedzīvojuma sākumu, ceļojumu uz brīnumainu valsti.

Jautājums: Kad jūs mācāt stundās, es tās nesaprotu? Kā tās sajust sirdī?
Atbilde: Atklāšu tev noslēpumu: tās neviens nesaprot. Bet tāpat klausās. Klausās un nesaprot, vēl klausās un atkal neko nesaprot, vēl un vēl.
Bet pamazām attīstās cilvēka prāts, rodas sajūtas – un viņš sāk saprast un sajust.
Mazuļi arī sākumā neko nesaprot. Bet viņi aug lielāki ar katru dienu, sāk staigāt, runāt, un, skaties, – kļūst tādi kā tu, pat vecāki par tevi.
Cilvēks nekad šodien nesapratīs to, ko uzzinās rīt.
Viņš dzīvo, aug, ieklausās – un pamazām viņa sirdī izvēršas iespēja vairāk sajust un saprast, sirdī atklājas jūtu gamma, bet galvā – daudz ideju.
Un tā viņa pasaule kļūst arvien lielāka un lielāka.
Bet mūsu pasaulei ir robeža, un mēs vēlamies nokļūt tai pāri. Stāvot pie robežas, mēs raujamies ārā no sava „burbuļa”.
Lai atbrīvotos, vajag daudz klausīties un censties sajust, vajag uzkrāt sevī lielu iekšējo spēku, ko vērst uz neredzamo barjeru.
Ik pa laikam mēs grūdīsim to, līdz kamēr tā sabruks. Tad mēs beidzot izrausimies lielajā ārpasaulē.
Maza atkāpe pieaugušajiem: mūsu dzīve šajā pasaulē arī sākas ar vīrišķās sēklas nokļūšanu sievišķajā, kas ir nelielas atdeves un saņemšanas piemēri – un tajā sāk attīstīties dzīvība.
Tomēr šodien mums jāiziet ārā no „burbuļa”, kurš uzpūties mūsu attīstības laikā. Laiks atgriezties ārpusē.

Bērni – ir vēlmju bezdibenis. Bērns jautā vienkārši, bet šajā vienkāršībā ir dziļums, kas rada apjukumu.
Jo patiesībā atbilžu uz šiem jautājumiem nav. Visas atbildes – ir meklējamas viņpus mahsoma, tur, kur cilvēks pats sāk redzēt un just.
Lūk, tāpēc bērniem stāsta pasakas un stāstus – ka pašas dziļākās domas var ietērpt šādās drānās.
Pieaugušajam nav nepieciešama šī daudzslānņainība, viņš ir daudz vairāk iebaidīts, viņa dvēsele ir iestigusi drūmajos mūsu pasaules segumos. Bet bērns – vēl nav.

Jautājums: Kāpēc ir jāapvienojas?
Atbilde: Man ir viens ienaidnieks – mans egoisms. Man nav spēku ar to cīnīties vienam pašam.
Viņš ir līdzīgs lielam, stipram zēnam no skolas, no kura man visu laiku nākas bēguļot, jo tas vēlas mani iekaustīt.
Lai salauztu savu egoismu, es meklēju palīdzību – un atrodu to starp biedriem. Viņiem ir tāda pati problēma: viņiem neļauj dzīvot ļaunais sākums, egoisms.
Tad mēs nolemjam kopā egoismu tā iekaustīt, lai tas turētos no mums pa gabalu. Mums ir jāsadraudzējas, lai piekautu šo „slikto zēnu” un uz mūžiem atņemtu viņam vēlmi ar mums saistīties.
Lūk, tālab mēs arī apvienojamies – lai uzveiktu kopīgo ienaidnieku. Ja mums izdosies no viņa tikt vaļā, dzīve kļūs vienkārši burvīga.