Kabalas zinātne Latvijā

Burvju kauss

Noga Gonen

Sensenos laikos starp bezgalīgiem laukiem bija vientuļš ciems, un tur dzīvoja piecas ģimenes. Viņi dzīvoja draudzīgi un saticīgi kā viena liela ģimene, palīdzēja viens otram it visā un nekad neskuma.

Ciemā bija īpaša tradīcija, kas mantota no vectēviem un viņu tēviem. Katra ģimene savā dārzā izveidoja vienu dobi, kurā auga dažādi garšaugi. Reizi nedēļā visi ciema iedzīvotāji garšaugus nesa uz ciema centru. Tur bija liela telts, un tajā atradās milzīgs kauss, izrotāts ar mirdzošiem dārgakmeņiem. Šis kauss tika nodots no paaudzes paaudzei kā lielākais ciema dārgums.

Svētku dienās vīrieši sakūra ugunskurus, bet sievietes no aromātiskajiem garšaugiem vārīja dzērienu. Saldumam pievienoja tīru medu un tad pikantā smarža piepildīja visu ciemu. Visā pasaulē nebija nekā gardāka par šo nektāru.

Burvju dzērienu ielēja brīnišķīgajā, mirdzošajā kausā un visi ciema iedzīvotāji sasēdās tam apkārt. Jautrām dziesmām un mūzikai skanot, katrs saņēma savu porciju un dzēra tumīgo novārījumu, karstu kā pati mīlestība. Tā viņi vadīja vakaru, priecīgi un laimīgi. Naktij tuvojoties, visi devās uz savām mājām, bet viens no ciema iedzīvotājiem palika sargāt dārgo kausu. Lai gan ciema ļaudis nebija bagāti, tomēr nevienam pat prātā nenāca pārdot savu dārgumu.

Ciems atradās tālu, tāpēc ceļinieki tur ieklīda reti. Tomēr reiz ciemā ieradās jauneklis ar kazu ganāmpulku, un tas notika tieši tajā dienā, kad visi pulcējās kopā. Ciema iedzīvotāji uzaicināja viesi uz saviem svētkiem, taču jauneklis bija ļoti pārsteigts. Nekad agrāk viņš nebija redzējis tik daudz laimīgu seju un baudījis tik brīnišķīgu dzērienu.

Saullēktā puisis pameta ciemu un ciema iedzīvotājiem pateicībā par brīnišķīgo vakaru atstāja kazu, lai tā dotu saldu pienu. Uz atvadām viņš teica: – Garus ceļus esmu nogājis, bet vēl līdz šim nebiju sastapis cilvēkus, kuri prot sargāt mīlestību un vienotību. Pasaulē nav nekā dārgāka par to.

Tā viņi dzīvoja tālāk, sargādami savu tradīciju. Tad kādu dienu…

Neviens nezina, kāpēc tā atgadījās: kad ciema iedzīvotāji lēja savu dzērienu, kauss pēkšņi nokrita no galda un saplīsa.

Bērni sāka raudāt, pieaugušie kliegt, pēc tam visi metās lasīt lauskas. Sākās skaļš strīds, ciema ļaudis sāka apvainot cits citu neuzmanībā, un beigās visi bija sastrīdējušies.

Kauss bija saplīsis piecās daļās, un katra ģimene ieguva vienu lausku. Vārdu pārmaiņas nepārtraucot, ļaudis devās mājās, un telts kļuva tukša. Tovakar neviens nepalika to sargāt, jo viņiem taču vairs nebija dārgā kausa, ko līdz šim bija glabājuši kā acu gaismu.

No tā laika svētku svinēšana ciemā tika pārtraukta. Ļaudis laiku pavadīja savās mājās, viens no otra norobežojās ar augstiem žogiem, bet kausa lauskas noglabāja slēptuvēs.

Gāja gadi. Pieaugušie stāstīja bērniem, ka senos laikos viņiem bijis brīnišķīgs, zaigojošs kauss, mantojums no tēvu tēviem. Viņi glabājuši šo kausu kā savu acu raugu un vārīja tajā paradīzes dzērienu, visgardāko pasaulē. Un visi ciema iedzīvotāji svētkos pulcējušies pie šī kausa un svinējuši tos ar dziesmām uz lūpām un sirdī.

Reiz ciemā ieradās ceļinieks – tas pats jauneklis, kas bija piedalījies viņu svētkos pirms daudziem gadiem. Tagad, nosirmojis un novecojis, viņš te iegriezās ar savu kazu ganāmpulku, lai vēl vienu reizi skatītu ciemu, kur reiz tik silti bija uzņemts.

Itin nekas vairs neatgādināja par seniem laikiem. Mājas slēpās aiz augstiem žogiem, bet ciema vidū, kur agrāk atradās telts ar skaistu zālāju apkārt, auga vienas nezāles.

Sirmgalvis šķindināja sarūsējušos zvaniņus pie māju vārtiem, sita ar nūju pa stāvkoku žogu, bet neviens viņam neatsaucās un neiznāca.

Zaudējis spēkus aiz noguruma, viņš apsēdās uz akmens un tad ieraudzīja puisēnu, kas devās uz vienu no mājām. Vecītis uzsauca puisēnam, bet tas sabijās. Tikai ieraugot ceļinieka mīlestības pilno skatienu, puisēns panācās viņam tuvāk.

– Kas noticis ar šo jauko ciemu? – jautāja vecītis. – Kur jūsu telts? Kur brīnišķīgais dārgakmeņu kauss?

Puisēns apsēdās vecītim līdzās un izstāstīja visu, ko bija dzirdējis no pieaugušajiem.
– Un kur ir kausa lauskas? – turpināja taujāt vecītis.
– Katra ģimene glabā vienu lausku no kausa. – atbildēja puisēns. – Bet es tās nekad neesmu redzējis…

Dzirdētais darīja sirmgalvi skumīgu. Viņš kļuva domīgs, bet tad atkal pievērsās puisēnam.
– Kāpēc visi nesanāk kopā un nemēģina savienot kausa lauskas atkal kopā?

– Es nezinu. Kauss ir saplīsis vēl mūsu vectēvu laikos. Kopš tā laika mēs visi esam svešinieki un neko kopā nedarām.

Nu vecītis ilgi domāja. Tad viņa acīs iedegās liesmiņa un viņš teica:

– Mēģināsim to labot! Es iešu pie katras ģimenes un vērsīšos pie cilvēku sirdīm. Es viņiem atgādināšu, ka viņi dzīvoja kā viena ģimene, es stāstīšu par vienotību, kādu sajutu šeit un nēsāju sirdī visu savu mūžu. Un lūgšu viņiem, lai šodien pēc pusdienām visi sapulcējas ciema centrā, un mēs mēģināsim salīmēt kausa lauskas. Es palīdzēšu, jo man ir burvju līme, kas spēj salīmēt visu uz šīs pasaules, pat sadragātu mīlestību.

Un vecītis gāja no vienas mājas uz otru, pārliecinādams cilvēkus sanākt kopā ciema vidū un paņemt līdzi kausa lauskas.

Apstaigājis visu ciemu, viņš atkal nonāca pie akmens, apsēdās un gaidīja. Pievakarē pa vārtiem nedroši sāka nākt ārā pa aizvadītajiem gadiem sakuplojušās ģimenes. Katra nesa sev līdz gabaliņu vērtīgā kausa.

Klusēdami ļaudis tuvojās kādreizējai pulcēšanās vietai. Saule jau laidās aiz kalnu galiem, un debesīs atspīdēja saulrieta zeltainie stari.

Visi sastājās apkārt vecītim. Ciema ļaudis samulsuši, vērās cits citā. Tad priekšā iznāca dzimtu vecākie, nesot rokās dārgā kausa lauskas. Viņi lika visas piecas lauskas kopā, un katra precīzi ieņēma savu vietu, bet burvju līme cieši tās sastiprināja kopā.

Un piepeši ciema iedzīvotāji sajuta, ka viņi visi ir atkal vienoti. Smaidi atplauka viņu sejās, bet kauss bez nevienas skrambiņas stāvēja savā vecajā vietā. Likās, tas nevar vien sagaidīt, kad to atkal piepildīs ar brīnišķīgo dzērienu.

Un tad ciema iedzīvotāji uzsāka dziesmu – to pašu, ko reiz dziedāja savos svētkos.
– Tas kauss, kas šodien atdzima jaunai dzīvei , esat jūs paši, – teica vecītis atvadoties un aizgāja savu ceļu. Bet pirms promiešanas viņš kā pateicību atstāja baltu kaziņu, lai palicējiem būtu piens.

Kopš tā laika visi ciema iedzīvotāji atkal ir kā viens veselums, bet stāstu par sasisto un atjaunoto kausu viņi stāsta bērniem, kad tie dzer saldo nektāru no burvju kausa.