Aug 03
Bāls Sulams, izcilais 20.gs. kabalists, dzimis – Jehuda Ašlags (1885-1954), mūsdienu kabalas zinātnes pamatlicējs. Galvenais darbs – „Desmit Sfirot(u) Mācība”. Viņš ir radījis plašu komentāru „Zoar Grāmatai” ar nosaukumu „Sulam”(Kāpnes), pēc šī darba nosaukuma ieguva vārdu Bāls Sulams.
Ravs Jehuda Ašlags (Bāls Sulams) dzimis Varšavā, 1884.gadā. Jau no agra vecuma skolotāji atzina viņu kā cilvēku, kurš nerimstoši tiecas atklāt visuma noslēpumus. Viņš pārsteidz savus audzinātājus ar izcilām visu jūdaisma pamatgrāmatu zināšanām, kā arī oriģinālvalodā lasa izcilo rietumu filozofu darbus, starp tiem Kantu, Hēgeli, Šopenhaueru, Nīči un Marksu. Vēlāk savos rakstos viņš salīdzinās viņu uzskatus ar kabalas zinātnes pozīciju.
Pēc Pirmā pasaules kara beigām 1921.gadā Bāls Sulams atstāj Poliju un ar savu ģimeni pārceļas uz Palestīnu. Pēc ierašanās Jeruzālemē viņš dodas uz seno kabalistisko skolu „Beit El”, kura 200 gadu garumā ir bijusi par kabalas apguves centru, bet drīz vien jūtas vīlies Jeruzālemes kabalistos, to zināšanu līmenī un kabalas apguves pieejā. Redzot masu garīgā krituma radušos situāciju un vēloties mainīt vēstures attīstības gaitu, kura pareģo jaunas katastrofas iestāšanos, smagu ciešanu periodu un postu, Bāls Sulams organizē skolnieku grupu un sāk rakstīt grāmatas, lai iemācītu cilvēkiem pareizo realitātes uztveres metodiku un saprātīgu eksistenci tajā.
Līdzīgi citiem kabalistiem, Bāls Sulams bieži saskārās ar grūtībām un pretestību. Dzīvojot Varšavā viņš piešķīra lielu nozīmi repatriācijai uz Izraēlas zemi un vērsās pie daudziem rabīniem ar aicinājumu pārcelties. Kā atbilde sekoja viennozīmīgs atteikums, izraisīts ar bažām par sekularizāciju. 1919.gadā Bāls Sulams lūkoja organizēt dažu simtu ģimeņu grupu, lai kopīgi radītu apmetni Izraēlas zemē. Viņa ierosme gandrīz izdevās, tomēr, kad lieta kļuva zināma, rabīni pasteidzās noteikt aizliegumu. Repatriantus izklīdināja, ideju noraidīja, bet Bāls Sulams, ar negodu izraidīts no kopienas, aizbrauca uz Palestīnu pats.
Par šo periodu liecina Ārona Sorska raksts, publicēts 1986.gadā: „1919.gadā apmēram gadu pēc Pirmā pasaules kara beigām, viņš bija gatavs atklāt sev Jeruzālemi. Mūsu skolotājs Jehuda Ašlags… atstāja savu loku un mēģināja organizēt 300 ģimeņu lielu grupu, lai varētu apmesties uz dzīvi tēvu zemē. Viņa ideja sāka realizēties: atradās zemes gabali un jau tika pasūtītas saliekamās mājas no Zviedrijas. Viss bija sagatavots aizbraukšanai, bet naidīgie spēki izjauca nodomāto. Šeit nav vajadzības runāt par šo sāpīgo tēmu, jau sen aizgājušo nebūtībā, tomēr nepieciešams atzīmēt, ka no visām 300 ģimenēm izbrauca tikai Bāls Sulams un viņa ģimenes locekļi”.
Ārons Sorskis „Admors rabijs Jehuda Leibs Ašlags – Bāls Sulams: viņa miršanas 30. gadadienā.” “המודיע”, ט’ בתשרי תשמ”ו
Šie notikumi tiek minēti arī rava Jozefa Bramsona grāmatā “Pasaules dienas: nenovēršamās beigas”. Tā stāsta par to, kā Bāls Sulams organizēja grupu no dažiem simtiem cilvēku, izzināja iespējamos peļņas avotus Izraēlas zemē un izvirzīja noteikumu, lai pirms pārcelšanās ikviens apgūtu noderīgu profesiju. Viņa plānos ietilpa radīt apmetni un dzīvot saliekamajās mājās, pasūtītās Stokholmā. Tomēr noslēpums atklājās, un Admori uzsāka grupas locekļu vajāšanu, nejūtot savas rīcības zemiskumu pret piekaušanām un teroristiskām metodēm. Rezultātā 1919.gadā grupa tika izkliedēta. Turpinot iesākto, Bāls Sulams pārdeva dzīvokli un grāmatas, un sagatavojās prombraukšanai. Tomēr sākās grautiņi, un varas orgāni pārtrauca repatriāciju. Rezultātā Bāls Sulams, jau atcelts no rabīna posteņa, palika bez mājvietas un iztikas avota. Tikai pēc dažiem mēnešiem repatriācija tika atjaunota, un 1921.gadā viņš kopā ar ģimeni ieradās Sukotā, Palestīnā, Jaffas ostā. Jozefs Bramsons “Pasaules dienas: nenovēršamās beigas, Izraēlas tautas pēdējo paaudžu izcilo pārstāvju domas un darbi viņu ideālu gaismā”. ירושלים תש”ם, עמ’ 99
Svētajā zemē Bāls Sulams veltīja dzīvi kabalas zinātnes izzināšanai un tās plašai izplatīšanai. 1933.gadā viņš sāka izlaist brošūru sēriju, ar nolūku atklāt tautai kabalas zināšanas. Pirmās brošūras nosaukums bija “Toras Dāvājums” un tajā tika norādīts, ka sērija sastāvēs no 50 daļām. Pirmā raksta nosaukums viennozīmīgi liecināja par autora nodomiem: “Laiks rīkoties”. Pēc divām nedēļām nāca klajā otrā brošūra – “Galvojums”, bet pēc tam trešā un pēdējā, ar nosaukumu “Miers”.
Bāla Sulama tieksme izplatīt kabalas zinātni masās rosināja nepatiku viņa pretiniekos, un viņi pieņēma mērus, lai pārtrauktu rakstu publikāciju. Pēc zināma laika vienā no laikrakstiem to pavēstīja B.Landois: “Trīs gaismā nākušie numuri izraisīja lielu rezonansi pat brīvajās aprindās un bažojoties par… utt., viņš pārtrauca publikāciju. Tam, kurš spēj saprast – pietiekoši.” B.Landois “Mūsu skolotājs ravs Ašlags: miršanas gadadienā”, rava Ašlaga vārdā nosauktā Zinātniski – pētnieciskā institūta arhīvs.
1940.gadā, pēc septiņiem gadiem kopš tika pārtraukta brošūru izdevniecība, Bāls Sulams izlaida avīzi “Tauta”, kura aicināja uz sabiedrības apvienošanos. Pēc viņa nodoma avīzei bija jāiznāk divreiz nedēļā, tomēr pretinieki vēlreiz izjauca viņa plānus. Viņi paziņoja britu varas orgāniem, ka laikrakstā tiek izplatītas komunistiskās idejas, tādējādi tas tika slēgts uzreiz pēc pirmā numura nākšanas klajā. 1994.gada Izraēlas valsts prēmijas laureāts par ebreju domu pētījumiem profesors Eliezers Šveds Bāla Sulama metodikai velta rakstu savā grāmatā “Starp iznīcību un atbrīvošanos” (Telaviva, 1994.g., 193. – 215.lpp.). Pēc viņa vārdiem “šo rakstu (publicēto 1933.gadā) uzdevums bija izskaidrot Bāla Sulama lēmumu izplatīt tautā savu vēstījumu tieši tajā laikā ( gadā, kad nacisti nāca pie varas Vācijā!)”.
Šveds tāpat atzīmē, ka Bāls Sulams “nesamierinājās ar to, ka viņam atklājās “Dzīvības Koka” un “Zoar” noslēpumi, bet pielika pūliņus, lai rakstītu savus komentārus, tos publicētu un pat pārliecinātu visus par nepieciešamību tos apgūt”. Runa iet par kabalistu, turpina profesors Šveds, kurš “apzināti un ar iepriekšēju nodomu atstāja iepriekšējo kabalistu ceļu, kuri slēpa savas zinības. Tomēr viņš nestājās tiem pretim, tieši pretēji, vēlējās turpināt viņu darbu. Pēc viņa domām beidzot pienācis laiks atklāt noslēpumus un pat paust tos publiski.” Šveds piemetina: “Un komentāros un patstāvīgajos sacerējumos ravs Jehuda Alevi Ašlags ievērojami novirzījās no ierobežojumiem, pieņemtajiem viņa ortodoksālajā – hasīdu vidē. Viena no viņa spožākajām izcilības īpašībām – nepieciešamība pēc zinātniskā pamatojuma un zinātniskā tulkojuma meistarība”.
Šveds analizē Bāla Sulama metodiku un uzskata to par unikālu: “Ravs Ašlags ar visu sirdi ticēja – un par to liecina viņa centieni mācīt patieso īstenību ikvienam, kurš tai ir modies, kā arī nerimstoša vēršanās pie tiem, kuri vēl nav atmodušies, – ka visi atzīs un uzzinās, ka viņu svētais pienākums ir apgūt slepeno “Zoar” zinātni, pat ja viņi nav gudro skolnieki un pat ja nav iedziļinājušies Gmaras gudrībās. Tieši tam viņš pacentās viņu vietā: no aramiešu valodas veica tulkojumu mūsdienu ivritā, “sasita slepeno istabu slēdzenes un izcirta tajās logus, caur kuriem plūda gaisma uz tumšajām krātuvēm.” Kādam nolūkam tas viss? – Lai atklātu grāmatas “Zoar” noslēpumus, kuras laiks tagad pienācis un vērsts uz galīgo atpestīšanu? Nē, tas ir pats galīgās atpestīšanas posms”.
Par Bāla Sulama un Kanta, Hēgela, Marksa ideju kopību profesors Šveds teic sekojošo: “Tieši uz kabalistiskā pamata ravs Ašlags spēja no jauna nostiprināt vēstures pamatideju – ideju par “vēstures viltību”, kura figurēja gan Kanta, gan Hēgeļa ideālismā, kā arī marksistiskajā materiālismā… Bez pamudinājuma un piespiešanas no “rūgto simptomu” puses cīņā par eksistenci materiālajā līmenī tautas neatteiktos no zemes materiālās laimes vēlmes un neuzsāktu zinātniskos pētījumus, kuri, kā redzam šodien, virzīja tās augšup pakāpi pēc pakāpes uz garīgās izpratnes un īstenās morāles līmeni. No egoistiskās vēlmes tās pakāpeniski nonāk līdz tādam līmenim, kurā spēs pievienoties patiesajai īstenībai un dzīvot tās līmenī”.
Šveds pasvītro Bāla Sulama vārdus par to, ka kabalas zinātne atklājas pateicoties ne viņa sevišķajām spējām, bet gan paaudzes brieduma rezultātā: “Ravs Jehuda Alevi Ašlags nepiesavināja sev personīgi šo brīnišķīgo sasniegumu, kuram piemīt tieša mesijas nozīme. Viņš ticēja: tas, ko viņš atklāja, noteikts ar pakāpi, kuru paaudze kopumā sasniegusi. Un tikai no šejienes izriet mesijas nozīme: “Zoar” un “Dzīvības Koka” rakstīšanas laikā, laikabiedru teorētiskais un zinātniskais izpratnes līmenis nespēja sniegt iespēju saprast šajās grāmatās atklāto īstenību. Tādējādi patiesai īstenībai bija jāatklājas atsevišķiem izciliem cilvēkiem, kuriem no augšienes atklājās slepenā zinātne.
Tagad, apgalvo ravs Ašlags, ikviens cilvēks var izprast to, ko kādreiz saprata tikai izredzētie. Tāds ir zinātniski – teorētiskais paaudzes līmenis, pateicoties visam tam, ko izpētīja un atklāja zinātne. Pateicoties kultūras – zinātnes līmeņa sasniegumiem, šajā paaudzē tāds cilvēks kā viņš spēja pacelties un uzrakstīt komentāru, kurš vienkāršo visu sarežģīto un atklāj skaidru īstenību, kura slēpās savādos simbolos, – tādējādi ikviens vidēja līmeņa cilvēks spēj izzināt to pienācīgā veidā”.
Laižot klajā savas grāmatas Bāls Sulams saskārās ar lielām naudas grūtībām. Viņš uzskatīja, ka kabalistisko grāmatu publicēšana ir ļoti svarīga un pielika visus pūliņus kabalas izplatīšanai masās. Liecinājums tam – 2003.gada Izraēlas valsts prēmijas laureāta kriminoloģijā profesora Šlomo Gioras Šohama atmiņas par tikšanos ar Bālu Sulamu 50. gadu sākumā.
„Katrreiz, kad viņam izdevās savākt nedaudz naudas no ziedojumiem, viņš iespieda sava „Sulama” daļas. Es atradu viņu vecā mājā, kura atgādināja graustu, pie iespiedierīces. Viņš nevarēja atļauties apmaksāt burtliča darbu un tāpēc bija spiests salikt literas pats, katrreiz stundām ilgi pavadīja laiku darbā pie iespiedierīces, kaut gan atradās savas dzīves sešdesmit gadu beigu posmā. Viņš bez šaubām bija taisns cilvēks: vienkāršs, ar laipnu smaidu. Vēlāk es dzirdēju, ka viņš tik daudz stundu pavadīja pie tekstu salikšanas, ka svins nodarīja kaitējumu viņa veselībai”.
Miha Odenhaimers „Caur kabalu uz komunismu”, laikraksts „a – Arec”, 17.12.2004.
Kā jau tika sacīts, Bāls Sulams rakstīja ne tikai grāmatas, bet arī daudz darīja, lai popularizētu savas idejas. Šim nolūkam viņš tikās ar to gadu vadītājiem, ar darba kustības līderiem un sabiedriskajiem darbiniekiem, to skaitā Dāvids Ben Gurions, Moše Šarets – otrais Izraēlas premjerministrs, Zālmans Šazars – trešais premjerministrs, rakstnieks un dzejnieks, Haims Arlozorovs – viens no sionistu darba kustības līderiem, Moše Arams – Kneseta piecu sasaukumu loceklis, Meiers Jārs un Jakovs Hazans – partijas MAPAM („Apvienotā strādnieku partija…”) līderi, profesors Dovs Sadans – ievērojamais publicists un Kneseta loceklis, Haims Nahmans Bjaliks – slavenais dzejnieks.
Dovs Sadans, kurš palīdzēja organizēt šīs tikšanās, bija izbrīnīts par Bāla Sulama neatlaidību tieksmē izveidot kontaktus ar darba kustību un atzīmēja to divos savos rakstos.
Tikšanās ar Bālu Sulamu izraisīja neaizmirstamu iespaidu. Lūk, ko viņš par to raksta.
„Ravam Baruham Šalomam Ašlagam. Labdien. Dārgais, rav! Es ar lielu prieku atceros par tikšanām un sarunām, kuras notika Telavivā pirms dažiem gadiem ar jūsu tēvu Bālu Sulamu. Man ļoti žēl, ka tās pārtraucās. Dažas lietas, kuras no viņa dzirdēju, izraisīja manī lielu interesi un ja man būtu iespēja atbrīvot laiku, tad justos gandarīts no jauna dzirdēt Toras vārdus un gudrības no viņa mutes”.
Ben Guriona arhīvs, vēstule, 11.04.1951.
„Ravam Jehudam Cvi Brandvinam. Pirms dažiem gadiem Telavivā man daudzkārt gadījās tikties ar ravu Ašlagu un ilgstoši sarunāties ar viņu gan par kabalu, gan par sociālismu. Viena no viņa frāzēm iespiedās man atmiņā. Viņš sacīja man: „Pat ja visu savu dzīvi cilvēks tic Dievam – viņa ticība nav daudz vērta, jo tā nav tikreiz ticība, cik ieradums. Vērts tikai tas ticīgais, kurš kādreiz ir bijis ateists”. Es neuzdrošinājos jautāt viņam, vai arī viņš kādreiz bijis ateists…”
Ben Guriona arhīvs, vēstule, 20.05.1958.
„Es piešķiru lielu nozīmi rava Ašlaga iniciatīvu pabeigšanai. Vienmēr esmu nožēlojis par to, ka man nav „Zoar” tulkojuma ivritā. Patiesībā, izdevniecība „Bjalik” publicēja daļēju tulkojumu, tomēr nepieciešams, lai teksts pilnībā būtu pieejams lasītājam ivritā, kurš nespēj saprast šīs dižās grāmatas aramiešu valodu, kura ieņem tik svarīgu vietu mūsu tautas garīgajā dzīvē”.
Ben Guriona arhīvs, vēstule, 06.01.1960.
„Pēc tam pie manis atnāca Ašlaga dēls (Baruhs Šaloms Ašlags). Es pastāstīju viņam par savām tikšanām ar viņa tēvu Telavivā pirms dažiem gadiem: es vēlējos runāt ar viņu par kabalu, bet viņš ar mani – par sociālismu…”
Ben Guriona arhīvs, dienasgrāmatas, 11.08.1958.
Avots: http://www.laitman.ru/kabbalah/948.html
Ravs Jehuda Ašlags (Bāls Sulams) dzimis Varšavā, 1884.gadā. Jau no agra vecuma skolotāji atzina viņu kā cilvēku, kurš nerimstoši tiecas atklāt visuma noslēpumus. Viņš pārsteidz savus audzinātājus ar izcilām visu jūdaisma pamatgrāmatu zināšanām, kā arī oriģinālvalodā lasa izcilo rietumu filozofu darbus, starp tiem Kantu, Hēgeli, Šopenhaueru, Nīči un Marksu. Vēlāk savos rakstos viņš salīdzinās viņu uzskatus ar kabalas zinātnes pozīciju.Pēc Pirmā pasaules kara beigām 1921.gadā Bāls Sulams atstāj Poliju un ar savu ģimeni pārceļas uz Palestīnu. Pēc ierašanās Jeruzālemē viņš dodas uz seno kabalistisko skolu „Beit El”, kura 200 gadu garumā ir bijusi par kabalas apguves centru, bet drīz vien jūtas vīlies Jeruzālemes kabalistos, to zināšanu līmenī un kabalas apguves pieejā. Redzot masu garīgā krituma radušos situāciju un vēloties mainīt vēstures attīstības gaitu, kura pareģo jaunas katastrofas iestāšanos, smagu ciešanu periodu un postu, Bāls Sulams organizē skolnieku grupu un sāk rakstīt grāmatas, lai iemācītu cilvēkiem pareizo realitātes uztveres metodiku un saprātīgu eksistenci tajā.
Līdzīgi citiem kabalistiem, Bāls Sulams bieži saskārās ar grūtībām un pretestību. Dzīvojot Varšavā viņš piešķīra lielu nozīmi repatriācijai uz Izraēlas zemi un vērsās pie daudziem rabīniem ar aicinājumu pārcelties. Kā atbilde sekoja viennozīmīgs atteikums, izraisīts ar bažām par sekularizāciju. 1919.gadā Bāls Sulams lūkoja organizēt dažu simtu ģimeņu grupu, lai kopīgi radītu apmetni Izraēlas zemē. Viņa ierosme gandrīz izdevās, tomēr, kad lieta kļuva zināma, rabīni pasteidzās noteikt aizliegumu. Repatriantus izklīdināja, ideju noraidīja, bet Bāls Sulams, ar negodu izraidīts no kopienas, aizbrauca uz Palestīnu pats.
Par šo periodu liecina Ārona Sorska raksts, publicēts 1986.gadā: „1919.gadā apmēram gadu pēc Pirmā pasaules kara beigām, viņš bija gatavs atklāt sev Jeruzālemi. Mūsu skolotājs Jehuda Ašlags… atstāja savu loku un mēģināja organizēt 300 ģimeņu lielu grupu, lai varētu apmesties uz dzīvi tēvu zemē. Viņa ideja sāka realizēties: atradās zemes gabali un jau tika pasūtītas saliekamās mājas no Zviedrijas. Viss bija sagatavots aizbraukšanai, bet naidīgie spēki izjauca nodomāto. Šeit nav vajadzības runāt par šo sāpīgo tēmu, jau sen aizgājušo nebūtībā, tomēr nepieciešams atzīmēt, ka no visām 300 ģimenēm izbrauca tikai Bāls Sulams un viņa ģimenes locekļi”.
Ārons Sorskis „Admors rabijs Jehuda Leibs Ašlags – Bāls Sulams: viņa miršanas 30. gadadienā.” “המודיע”, ט’ בתשרי תשמ”ו
Šie notikumi tiek minēti arī rava Jozefa Bramsona grāmatā “Pasaules dienas: nenovēršamās beigas”. Tā stāsta par to, kā Bāls Sulams organizēja grupu no dažiem simtiem cilvēku, izzināja iespējamos peļņas avotus Izraēlas zemē un izvirzīja noteikumu, lai pirms pārcelšanās ikviens apgūtu noderīgu profesiju. Viņa plānos ietilpa radīt apmetni un dzīvot saliekamajās mājās, pasūtītās Stokholmā. Tomēr noslēpums atklājās, un Admori uzsāka grupas locekļu vajāšanu, nejūtot savas rīcības zemiskumu pret piekaušanām un teroristiskām metodēm. Rezultātā 1919.gadā grupa tika izkliedēta. Turpinot iesākto, Bāls Sulams pārdeva dzīvokli un grāmatas, un sagatavojās prombraukšanai. Tomēr sākās grautiņi, un varas orgāni pārtrauca repatriāciju. Rezultātā Bāls Sulams, jau atcelts no rabīna posteņa, palika bez mājvietas un iztikas avota. Tikai pēc dažiem mēnešiem repatriācija tika atjaunota, un 1921.gadā viņš kopā ar ģimeni ieradās Sukotā, Palestīnā, Jaffas ostā. Jozefs Bramsons “Pasaules dienas: nenovēršamās beigas, Izraēlas tautas pēdējo paaudžu izcilo pārstāvju domas un darbi viņu ideālu gaismā”. ירושלים תש”ם, עמ’ 99
Svētajā zemē Bāls Sulams veltīja dzīvi kabalas zinātnes izzināšanai un tās plašai izplatīšanai. 1933.gadā viņš sāka izlaist brošūru sēriju, ar nolūku atklāt tautai kabalas zināšanas. Pirmās brošūras nosaukums bija “Toras Dāvājums” un tajā tika norādīts, ka sērija sastāvēs no 50 daļām. Pirmā raksta nosaukums viennozīmīgi liecināja par autora nodomiem: “Laiks rīkoties”. Pēc divām nedēļām nāca klajā otrā brošūra – “Galvojums”, bet pēc tam trešā un pēdējā, ar nosaukumu “Miers”.
Bāla Sulama tieksme izplatīt kabalas zinātni masās rosināja nepatiku viņa pretiniekos, un viņi pieņēma mērus, lai pārtrauktu rakstu publikāciju. Pēc zināma laika vienā no laikrakstiem to pavēstīja B.Landois: “Trīs gaismā nākušie numuri izraisīja lielu rezonansi pat brīvajās aprindās un bažojoties par… utt., viņš pārtrauca publikāciju. Tam, kurš spēj saprast – pietiekoši.” B.Landois “Mūsu skolotājs ravs Ašlags: miršanas gadadienā”, rava Ašlaga vārdā nosauktā Zinātniski – pētnieciskā institūta arhīvs.
1940.gadā, pēc septiņiem gadiem kopš tika pārtraukta brošūru izdevniecība, Bāls Sulams izlaida avīzi “Tauta”, kura aicināja uz sabiedrības apvienošanos. Pēc viņa nodoma avīzei bija jāiznāk divreiz nedēļā, tomēr pretinieki vēlreiz izjauca viņa plānus. Viņi paziņoja britu varas orgāniem, ka laikrakstā tiek izplatītas komunistiskās idejas, tādējādi tas tika slēgts uzreiz pēc pirmā numura nākšanas klajā. 1994.gada Izraēlas valsts prēmijas laureāts par ebreju domu pētījumiem profesors Eliezers Šveds Bāla Sulama metodikai velta rakstu savā grāmatā “Starp iznīcību un atbrīvošanos” (Telaviva, 1994.g., 193. – 215.lpp.). Pēc viņa vārdiem “šo rakstu (publicēto 1933.gadā) uzdevums bija izskaidrot Bāla Sulama lēmumu izplatīt tautā savu vēstījumu tieši tajā laikā ( gadā, kad nacisti nāca pie varas Vācijā!)”.
Šveds tāpat atzīmē, ka Bāls Sulams “nesamierinājās ar to, ka viņam atklājās “Dzīvības Koka” un “Zoar” noslēpumi, bet pielika pūliņus, lai rakstītu savus komentārus, tos publicētu un pat pārliecinātu visus par nepieciešamību tos apgūt”. Runa iet par kabalistu, turpina profesors Šveds, kurš “apzināti un ar iepriekšēju nodomu atstāja iepriekšējo kabalistu ceļu, kuri slēpa savas zinības. Tomēr viņš nestājās tiem pretim, tieši pretēji, vēlējās turpināt viņu darbu. Pēc viņa domām beidzot pienācis laiks atklāt noslēpumus un pat paust tos publiski.” Šveds piemetina: “Un komentāros un patstāvīgajos sacerējumos ravs Jehuda Alevi Ašlags ievērojami novirzījās no ierobežojumiem, pieņemtajiem viņa ortodoksālajā – hasīdu vidē. Viena no viņa spožākajām izcilības īpašībām – nepieciešamība pēc zinātniskā pamatojuma un zinātniskā tulkojuma meistarība”.
Šveds analizē Bāla Sulama metodiku un uzskata to par unikālu: “Ravs Ašlags ar visu sirdi ticēja – un par to liecina viņa centieni mācīt patieso īstenību ikvienam, kurš tai ir modies, kā arī nerimstoša vēršanās pie tiem, kuri vēl nav atmodušies, – ka visi atzīs un uzzinās, ka viņu svētais pienākums ir apgūt slepeno “Zoar” zinātni, pat ja viņi nav gudro skolnieki un pat ja nav iedziļinājušies Gmaras gudrībās. Tieši tam viņš pacentās viņu vietā: no aramiešu valodas veica tulkojumu mūsdienu ivritā, “sasita slepeno istabu slēdzenes un izcirta tajās logus, caur kuriem plūda gaisma uz tumšajām krātuvēm.” Kādam nolūkam tas viss? – Lai atklātu grāmatas “Zoar” noslēpumus, kuras laiks tagad pienācis un vērsts uz galīgo atpestīšanu? Nē, tas ir pats galīgās atpestīšanas posms”.
Par Bāla Sulama un Kanta, Hēgela, Marksa ideju kopību profesors Šveds teic sekojošo: “Tieši uz kabalistiskā pamata ravs Ašlags spēja no jauna nostiprināt vēstures pamatideju – ideju par “vēstures viltību”, kura figurēja gan Kanta, gan Hēgeļa ideālismā, kā arī marksistiskajā materiālismā… Bez pamudinājuma un piespiešanas no “rūgto simptomu” puses cīņā par eksistenci materiālajā līmenī tautas neatteiktos no zemes materiālās laimes vēlmes un neuzsāktu zinātniskos pētījumus, kuri, kā redzam šodien, virzīja tās augšup pakāpi pēc pakāpes uz garīgās izpratnes un īstenās morāles līmeni. No egoistiskās vēlmes tās pakāpeniski nonāk līdz tādam līmenim, kurā spēs pievienoties patiesajai īstenībai un dzīvot tās līmenī”.
Šveds pasvītro Bāla Sulama vārdus par to, ka kabalas zinātne atklājas pateicoties ne viņa sevišķajām spējām, bet gan paaudzes brieduma rezultātā: “Ravs Jehuda Alevi Ašlags nepiesavināja sev personīgi šo brīnišķīgo sasniegumu, kuram piemīt tieša mesijas nozīme. Viņš ticēja: tas, ko viņš atklāja, noteikts ar pakāpi, kuru paaudze kopumā sasniegusi. Un tikai no šejienes izriet mesijas nozīme: “Zoar” un “Dzīvības Koka” rakstīšanas laikā, laikabiedru teorētiskais un zinātniskais izpratnes līmenis nespēja sniegt iespēju saprast šajās grāmatās atklāto īstenību. Tādējādi patiesai īstenībai bija jāatklājas atsevišķiem izciliem cilvēkiem, kuriem no augšienes atklājās slepenā zinātne.
Tagad, apgalvo ravs Ašlags, ikviens cilvēks var izprast to, ko kādreiz saprata tikai izredzētie. Tāds ir zinātniski – teorētiskais paaudzes līmenis, pateicoties visam tam, ko izpētīja un atklāja zinātne. Pateicoties kultūras – zinātnes līmeņa sasniegumiem, šajā paaudzē tāds cilvēks kā viņš spēja pacelties un uzrakstīt komentāru, kurš vienkāršo visu sarežģīto un atklāj skaidru īstenību, kura slēpās savādos simbolos, – tādējādi ikviens vidēja līmeņa cilvēks spēj izzināt to pienācīgā veidā”.
Laižot klajā savas grāmatas Bāls Sulams saskārās ar lielām naudas grūtībām. Viņš uzskatīja, ka kabalistisko grāmatu publicēšana ir ļoti svarīga un pielika visus pūliņus kabalas izplatīšanai masās. Liecinājums tam – 2003.gada Izraēlas valsts prēmijas laureāta kriminoloģijā profesora Šlomo Gioras Šohama atmiņas par tikšanos ar Bālu Sulamu 50. gadu sākumā.
„Katrreiz, kad viņam izdevās savākt nedaudz naudas no ziedojumiem, viņš iespieda sava „Sulama” daļas. Es atradu viņu vecā mājā, kura atgādināja graustu, pie iespiedierīces. Viņš nevarēja atļauties apmaksāt burtliča darbu un tāpēc bija spiests salikt literas pats, katrreiz stundām ilgi pavadīja laiku darbā pie iespiedierīces, kaut gan atradās savas dzīves sešdesmit gadu beigu posmā. Viņš bez šaubām bija taisns cilvēks: vienkāršs, ar laipnu smaidu. Vēlāk es dzirdēju, ka viņš tik daudz stundu pavadīja pie tekstu salikšanas, ka svins nodarīja kaitējumu viņa veselībai”.
Miha Odenhaimers „Caur kabalu uz komunismu”, laikraksts „a – Arec”, 17.12.2004.
Kā jau tika sacīts, Bāls Sulams rakstīja ne tikai grāmatas, bet arī daudz darīja, lai popularizētu savas idejas. Šim nolūkam viņš tikās ar to gadu vadītājiem, ar darba kustības līderiem un sabiedriskajiem darbiniekiem, to skaitā Dāvids Ben Gurions, Moše Šarets – otrais Izraēlas premjerministrs, Zālmans Šazars – trešais premjerministrs, rakstnieks un dzejnieks, Haims Arlozorovs – viens no sionistu darba kustības līderiem, Moše Arams – Kneseta piecu sasaukumu loceklis, Meiers Jārs un Jakovs Hazans – partijas MAPAM („Apvienotā strādnieku partija…”) līderi, profesors Dovs Sadans – ievērojamais publicists un Kneseta loceklis, Haims Nahmans Bjaliks – slavenais dzejnieks.
Dovs Sadans, kurš palīdzēja organizēt šīs tikšanās, bija izbrīnīts par Bāla Sulama neatlaidību tieksmē izveidot kontaktus ar darba kustību un atzīmēja to divos savos rakstos.
Tikšanās ar Bālu Sulamu izraisīja neaizmirstamu iespaidu. Lūk, ko viņš par to raksta.
„Ravam Baruham Šalomam Ašlagam. Labdien. Dārgais, rav! Es ar lielu prieku atceros par tikšanām un sarunām, kuras notika Telavivā pirms dažiem gadiem ar jūsu tēvu Bālu Sulamu. Man ļoti žēl, ka tās pārtraucās. Dažas lietas, kuras no viņa dzirdēju, izraisīja manī lielu interesi un ja man būtu iespēja atbrīvot laiku, tad justos gandarīts no jauna dzirdēt Toras vārdus un gudrības no viņa mutes”.
Ben Guriona arhīvs, vēstule, 11.04.1951.
„Ravam Jehudam Cvi Brandvinam. Pirms dažiem gadiem Telavivā man daudzkārt gadījās tikties ar ravu Ašlagu un ilgstoši sarunāties ar viņu gan par kabalu, gan par sociālismu. Viena no viņa frāzēm iespiedās man atmiņā. Viņš sacīja man: „Pat ja visu savu dzīvi cilvēks tic Dievam – viņa ticība nav daudz vērta, jo tā nav tikreiz ticība, cik ieradums. Vērts tikai tas ticīgais, kurš kādreiz ir bijis ateists”. Es neuzdrošinājos jautāt viņam, vai arī viņš kādreiz bijis ateists…”
Ben Guriona arhīvs, vēstule, 20.05.1958.
„Es piešķiru lielu nozīmi rava Ašlaga iniciatīvu pabeigšanai. Vienmēr esmu nožēlojis par to, ka man nav „Zoar” tulkojuma ivritā. Patiesībā, izdevniecība „Bjalik” publicēja daļēju tulkojumu, tomēr nepieciešams, lai teksts pilnībā būtu pieejams lasītājam ivritā, kurš nespēj saprast šīs dižās grāmatas aramiešu valodu, kura ieņem tik svarīgu vietu mūsu tautas garīgajā dzīvē”.
Ben Guriona arhīvs, vēstule, 06.01.1960.
„Pēc tam pie manis atnāca Ašlaga dēls (Baruhs Šaloms Ašlags). Es pastāstīju viņam par savām tikšanām ar viņa tēvu Telavivā pirms dažiem gadiem: es vēlējos runāt ar viņu par kabalu, bet viņš ar mani – par sociālismu…”
Ben Guriona arhīvs, dienasgrāmatas, 11.08.1958.
Avots: http://www.laitman.ru/kabbalah/948.html
Jaunākie komentāri