Kabalas zinātne Latvijā

Grāmata „Šamati”, 57. raksts

Dzirdēts Itro nedēļas pirmajā dienā (1944. g. 5. februārī)

Sacīts: „Pietuvini viņu (savu vēlmi) Radītāja vēlmei”. Taču kā? Viņu piespiež to darīt, līdz saka „Es vēlos!” Tāpat ir jāsaprot, kādēļ mēs lūdzam: „Lai piepildās vēlme no augšas…”? Sacīts: „Vairāk kā telēns vēlas zīst, govs vēlas barot”. Taču tad nav saprotams – kādēļ mums jālūdz, lai Radītājam būtu vēlme?

Zināms, ka, lai piesaistītu gaismu no augšas, vispirms jābūt tieksmei no apakšas (itaruta de – letata). Taču kādēļ ir vajadzīga iepriekšēja tiekšanās no apakšas? Tāpēc mēs lūdzam: „Lai piepildās vēlme no augšas…”, proti, mums pašiem jāpamodina vēlme no augšas dot mums. Tas nozīmē, nav pietiekami, ka mūsos ir vēlme saņemt, bet arī no augšas ir jābūt Devēja labsirdīgai vēlmei dot.

Lai gan Radītājam sākotnēji ir vēlme iepriecināt visus Savus radījumus, Viņš gaida mūsu vēlmi, kas pamodinātu Viņa vēlmi. Galu galā, ja mēs nevaram Viņu pamodināt, tā ir zīme, ka vēl neesam gatavi saņemt, un mūsu vēlme nav patiesa un pilnīga. Tādēļ tieši ar lūgšanu „Lai piepildās vēlme no augšas…” mēs nonākam pie tā, ka mūsos stiprinās patiesa vēlme, kas ir gatava saņemt Augstāko gaismu.

Tomēr jāatzīmē, ka visas mūsu rīcības gan sliktās, gan labās nāk no augšas (tā dēvētā „Personīgā pārvaldīšana”), kad visu dara Radītājs. Tajā pašā laikā ir jānožēlo savi sliktie darbi, lai gan arī tie nāk no Viņa.

Prāts taču uzliek pienākumu, ka tādā gadījumā nedrīkst nožēlot, bet gan jāattaisno Radītāja ietekme, jo Viņš sūta mums vēlmes izdarīt pārkāpumus. Tomēr ir jārīkojas pretēji un jānožēlo, ka Radītājs neļāva mums darīt labus darbus. Protams, tas ir sods, jo mēs neesam cienīgi Viņam kalpot.

Taču ja viss lejupnāk no augšas, tad kā mēs varam teikt, ka esam necienīgi – galu galā no mums nav atkarīga neviena mūsu rīcība? Tādēļ mums tiek dotas sliktas domas un vēlmes, kas attālina mūs no Radītāja un garīgā darba, un liek domāt, ka neesam cienīgi to darīt. Kā atbilde dzimst lūgšana, kas ir labošanās, lai mēs kļūtu cienīgi un piemēroti saņemt Radītāja darbu.

No sacītā mums kļūst saprotams, kādēļ ir iespējams lūgt izvairīšanos no nelaimēm. Lai gan nelaimes nāk no augšas, no Radītāja, kā sods, taču sodi ir labošanās, jo pastāv likums: sods ir labošanās. Taču ja tā ir, tad kā mēs varam lūgt, lai Radītājs atceļ mūsu labošanos, kā sacīts: „Tu nedrīksti viņu tik ļoti sist, pretējā gadījumā tavs brālis tiks pazemots tavu acu priekšā”! (Devarim).

Tomēr jāzina, ka lūgšana labo cilvēku daudzkārt efektīvāk nekā sods. Tādēļ, kad cilvēks lūdz, nevis saņem sodu, viņš anulē sodus un ciešanas, kas dod vietu lūgšanai, kas izlabo viņa ķermeni, proti, vēlmi.

Tāpēc viedie teica: „Izpelnījās, tiek labots Toras ceļā. Neizpelnījās, tiek izlabots ar ciešanām.” Taču Toras ceļš ir daudzkārt veiksmīgāks par ciešanu ceļu un nes lielāku garīgo labumu, jo vēlmes (kelim), kuras ir jāizlabo, lai saņemtu Augstāko gaismu, atklājas ātrāk un plašāk, tā rezultātā cilvēks saplūst ar Radītāju.

Par to ir teikts: „Viņu piespiež, līdz sacīs „Es vēlos!” Tas ir, Radītājs saka: „Es vēlos cilvēka rīcību”.

Runājot par lūgšanu, sacīts, ka Radītājs ilgojas pēc taisno lūgšanām. Lūgšana izlabo vēlmes, kurās Radītājs pēc tam var izliet Augstāko gaismu, jo viņi ir gatavi saņemt augstāko baudu.