Grāmata „Šamati”, 54. raksts
Dzirdēts 16. Ševatā (1941. g. 13. februārī)
Zināms, ka galvenais ir sagādāt prieku Radītājam. Taču, ko nozīmē atdeve? Tas ir visiem tik pazīstams vārds, bet ieradums nomāc garšu. Tādēļ jums ir labi jāsaprot, ko nozīmē vārds „atdeve”.
Lieta ir tajā apstāklī, ka cilvēka atdevē piedalās viņa vēlme saņemt baudu (proti, vēlmi saņemt baudu var izmantot, ja tā ir izlabota), bez tā nevar būt saikne starp Radītāju un radījumu, starp Dodošo un saņemošo. Nevar būt partnerības, ja viens dod, bet otrs neatdod neko pretī, jo tikai tad, kad abi izrāda mīlestību viens pret otru, tad starp viņiem rodas saikne un draudzība. Taču ja viens izrāda mīlestību, bet otrs neizrāda pretmīlestību, tad tāda mīlestība nevar pastāvēt.
Viedie saka par vārdiem: „Un Radītājs sacīja Ciānai: Tu esi Mana tauta!” (Jesaja 51), ka jālasa nevis „tu tauta!”, bet „ar ko tu esi kopā?”. Tas nozīmē: „Ar ko tu esi partnerībā?”. Tas ir, radījumiem jābūt partnerībā ar Radītāju, jo kad cilvēks vēlas atdot Radītājam, viņam ir arī jāsaņem no Viņa – tad tā ir partnerība, jo tāpat kā Radītājs dod, tāpat arī cilvēks dod.
Cilvēka vēlmei ir jātiecas saplūst ar Radītāju un saņemt Viņa gaismu un Dzīvību, jo radīšanas mērķis ir sniegt baudu radījumiem. Taču kelim sašķelšanās rezultātā Nikudim pasaulē vēlmes nokrita egoisma varā, klipot varā. Tādējādi vēlmē, kli, radās divas pazīmes:
Tiekšanās pēc baudām neatkarīgi no Radītāja – attiecīgi darbs, lai izkļūtu no šīs klipas varas, tiek dēvēts par „attīrīšanos” (taara).
Attālināšanās no garīgajām baudām nozīmē, ka cilvēks attālinās no garīgā, un viņam nav tieksmes pēc garīgā – tā labošanu dēvē par „svētumu” (keduša) un to sasniedz tiecoties pēc Radītāja diženuma, jo tad Radītājs apspīd cilvēku šajās vēlmēs sajust Radītāja diženumu.
Taču ir jāzina, ka tādā mērā, kādā viņam ir tīras kelim (kelim de – taara), kas nosaka viņa „naidu pret ļaunumu” (egoismu), tikpat lielā mērā viņš var strādāt svētumā, kā sacīts: „Mīlošie Radītāju ienīst ļaunumu”.
Iznāk, ka ir divas pazīmes: attīrīšanās, svētums.
Svētumu dēvē par kli, gatavošanos saņemt Radītāja pilnību atbilstoši Viņa nodomam „sniegt baudu radījumiem”. Taču šī kli attiecas uz radījumu, jo cilvēka rokās ir to izlabot, proti, viņa spēkos ir tiekties uz labo, vairojot pūles, lai sasniegtu Radītāja diženumu un analizētu savu niecīgumu un maziskumu.
Turpretim gaisma, kurai jāatklājas šajā svētuma kli, ir Radītāja varā. Radītājs izlej pār cilvēku Savu pārpilnību, un nav cilvēka spēkos to ietekmēt. To dēvē: „Visuma noslēpumi pieder Radītājam”.
Un tā kā radīšanas ideja, dēvēta „sniegt baudu radījumiem”, sākas no Bezgalības pasaules, mēs raidām lūgšanu, vēršoties pie Bezgalības pasaules, tas ir, pie Radītāja saiknes ar radījumiem. Tādēļ Ari ir sacījis, ka jāraida lūgšana Bezgalības pasaulei, nevis Acmuto, jo Acmuto nav nekādas saistības ar radījumiem, jo saiknes sākums starp Radītāju un radījumiem sākas Bezgalības pasaulē, kur atrodas Viņa Vārds, kli, radījuma sakne.
Tāpēc ir teikts, ka tas, kurš lūdz, vēršas pie Radītāja vārda. Šis Vārds, kli Bezgalības pasaulē, tiek dēvēts par „torni, kas pilns ar pārpilnību”. Tādēļ mēs raidām lūgšanu Viņa Vārdam, lai iegūtu visu tajā esošo, jo tas ir sagatavots mums sākotnēji.
Tādējādi Keter tiek dēvēts par vēlmi sniegt baudu radījumiem, un pašu pārpilnību dēvē par Hohmu. Tāpēc Keter dēvē par „Bezgalību” un „Radītāju”. Taču Hohma vēl netiek dēvēta par radījumu, jo tajā vēl nav kli, un to definē kā gaismu bez kli. Tāpēc Hohma arī tiek definēta kā Radītājs, jo nav iespējams izprast gaismu ārpus kli. Un visa Ketera atšķirība no Hohmas ir tāda, ka Hohmā vairāk atklājas radījuma sakne.
Jaunākie komentāri