Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

Zaķis Cilpotājs

Bērniem Komentēt

Zaķis Cilpotājs

Oļegs Iceksons

Mežā reiz dzīvoja Zaķis Cilpotājs. Viņš cilpoja caurām dienām pa zaļajām meža takām, mielojās ar burkāniem, kas auga blakus mežam, tramdīja tauriņus pie straujā strautiņa. Bet kad piekusa, atlaidās pagulēt uz mīkstajām sūnām zem pīlādžu krūma. Zaķītis labi dzīvoja savā mežā.

Kādu rītu zaķis aizcilpoja savā ierastajā ceļā uz augsto kalnu, no kurienes redzams, kā saule lec virs tālās upes. Piepeši viņš ieraudzīja, ka iet briedēns, bet mutē tam margrietiņa.

— Kam tev margrietiņa, briedēn?

— Vāverītei dāvināšu, lai dobumu izrotā. Viņa man vakar riekstiņus sanesa.

Nobrīnījās Zaķis Cilpotājs. Viņam iepriekš nekas nav dāvināts un viņš nevienam neko nav dāvinājis.

Zaķis devās tālāk, bet pretī lido zīlīte tik zemu, ka pat ar spārniem skar zāli, un kaut ko smagu tur knābī. Pielidoja tuvāk zaķim, apsēdās atpūsties un uzmanīgi nolika zemē lielu zīli.

— Zīlīt, kam tev zīle? Tu taču tādas neēd?

— To es Riekstrozītei nesu dāvanā. Vakar viņa uzpina ligzdu blakus manai, tagad būsim kaimiņienes.

Vēl vairāk zaķis nobrīnījās. Izrādās, ka dāvanas var tāpat dāvināt.

Zaķis turpināja ceļu, skatās — no alas izlien kurmis un sniedz sulīgu āboliņu.

— Ņem! Tieši tev to pietaupīju. Tu te katru rītu cilpo garām.

Zaķis gribēja pateikt „paldies”, bet nepaguva — kurmis iešmauca atpakaļ savā alā.

„Re, kā!” Nodomāja zaķis. „Par dāvanu pat pateicību neprasa. Vajadzētu arī man pamēģināt.”

Viņš aizskrēja uz pļavu, atrada sulīgu, oranžu burkānu un aizdomājās:

— Kam to uzdāvināt?

Atgriezās mežā, bet mežmalā spēlējās lācēns, no koka plēsa mizu.

Zaķis nopriecājās.

— Sveiks, lācēn! Es tev dāvanu atnesu — burkānu!

Lācēns paostīja burkānu un tikai nošķobījās:

— Nē, es neko tādu neēdu. Bet ja tu man atnestu saldas ogas vai medu, tā būtu cita lieta. Kas tad šī par dāvanu?

Zaķītis sastinga no izbrīna: it kā visu pareizi izdarīju, bet nekas nesanāca. No skumjām viņam pat cilpot negribējās. Viņš aizčāpoja uz mežu, iet un gandrīz jau raud. Aizgāja līdz pļavai — tur zvēriņi spēlē „sunīšus”.

— Zaķīt Cilpotāj, kāpēc esi tik bēdīgs? Vai tev kāds pāri nodarīja?

— Nē. Es šodien gribēju dāvanu pasniegt, tikai neizdevās. Vai zināt, kā pareizi pasniegt dāvanas?

— Protams, ka zinām! Nāc pie mums, mēs tevi iemācīsim!

Aizskrēja zaķītis pie zvēriņiem, stāv, uztraucas, jo ļoti vēlas uzzināt, kā dāvanas dāvina. Briedēns paspēra soli pretī un saka:

— Saproti, dāvanai jābūt tādai, lai otram patiktu. Tu taču to dāvini otram, nevis sev.

— Un vēl, dāvanai jābūt no sirds — piebilda lapsēns. — Lai draugs uzreiz sajustu tavu mīlestību.

— Kad dāvini, negaidi atalgojumu, — teica lūsēns. — Galvenais, lai draugam būtu labi. Tad arī tev būs labi kopā ar draugu. Vai saprati?

— Paldies jums, — pateicās zaķītis draugiem. — Šodien es uzzināju, kā jādāvina dāvanas.

— Nu, ko mēs tagad spēlēsim? — iepīkstējās maza pelīte.

Visi sāka trokšņot, katrs piedāvāju kādu spēli, te zaķim ienāca prātā brīnišķīga doma.

— Apstājieties! — iekliedzās zaķis. — Es zinu, ko mēs spēlēsim — Dzimšanas dienu!

— Un kam tad būs dzimšanas diena? — aizdomu pilna vaicāja pelīte.

— Visiem! Tas ir… tas nozīmē, ka visi viens otram dāvinās dāvanas!

Tā zaķis cilpotājs iemācījās dāvināt dāvanas. Sākot ar šo vasaru, zaķis netērēja veltīgi laiku. Visi mežā bija saņēmuši no viņa dāvanas, bet tikai kurmi viņš nevar satikt. Tiklīdz satiks, mēs noteikti tev to pastāstīsim.

Zīmējumi: Larisa Novikova, Jekaterina Vasiļčenko

Avots: Pasakas bērniem: www.kabbalah.info

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties