Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

Vai saprātīgā cilvēka suga nolemta iznīcībai?

Krīze, Lasītava, Studentu daiļrade Komentēt

ainVisi zina kad, kā un kur mēs dzīvojam. Lietu stāvoklis ir zināms katram, lai arī vairumā gadījumu, personīgā uztvere objektīvi neatspoguļo kopainu. Rodās jautājums, kāpēc tieši tagad mēs pēkšņi sākam objektīvi novērtēt situāciju, kopā meklēt izeju vai jaunu ieeju, vienā vārdā sakot – krīzi. Jā, vārds diezgan apbružāts, nonēsāts, es pat teiktu… “Beigsies krīze un tad…” šos vārdus ir dzirdējuši tie, kas ir gaidījuši rezultātus pie radinieku vai draugu slimības gultas, šie vārdi ir pazīstami katram zinātniekam, kurš lūdz nepieciešamos līdzekļus pētījumu turpināšanai. Krīze kur?? Kas tas ir?? Parādība, līdzekļu vai spēku trūkums, apātija, anēmija, caurums budžetā vai imūnsistēmā… – kas ir krīze? Vai tieši tāds lietu stāvoklis ir nejaušs? Katrai dabas parādībai ir gan sākums, gan beigas, kaut vai tāpēc, ka mūsu novērošanas periodu ierobežo fiziskā ķermeņa pastāvēšanas laiks.
Kāpēc mēs pēkšņi nezinām, kā tikt galā ar savām likstām? Aptieku plaukti ir pilni ar zālēm pret sāpēm, stresu, gripu, ar vakcīnām. Veikalu plaukti pilni ar alkoholu, tiesībsargājošās iestādes nespēj atklāt un likvidēt jaunas narkotiku tirdzniecības točkas.
Kādēļ mēs cīnamies ar to, ko paši radām? Varbūt tādā veidā mēs atzīstam savas cilvēciskās dabas nepilnību?
Vīrieši kļūst par sievietēm un otrādi, civiliedzīvotājiem pēkšņi jākļūst par kareivjiem, bērni ar savu cietsirdību sāk pārspēt pat pieaugušos. Cilvēki – kas mēs esam? Ko mēs radām un ko mums darīt? Kurp iet?
Ieslēdz uz mirkli televizoru vai atver jebkuru informatīvo portālu… un? Problēma – jums ir liekais svars, nepieciešams kredīts, ir depresija, caurums budžetā, tēvs nogalināja savu meitu, ķīlnieki, laupīšana… Ko mēs dzirdam, ko rakstam, kas piepilda mūs? Vārda “krīze” sinonīms – “problēma”. Jā – problēma. Kāpēc mēs visu laiku runājam par problēmām, kultivējam tās, un kad to nav – cenšamies radīt jaunas. Varbūt arī tā ir mūsu dievišķās dabas sastāvdaļa?
Šodien ir populāri aizstāvēt mazākuma tiesības. Mēs rūpējamies par tiem, kurus paši jau sākotnēji apspiežam, vai nav jokaini? Mēs iznīcinām floru, faunu, un pēc tam paši atjaunojam, Tad atkal iznīcinām un atkal atjaunojam. Un tā visā.
Ko darītu tieši TU, ja tev šodien iedotu visu ko tu vēlies…- auto, māju un naudu līdz dzīves beigām? Ar ko tu nodarbotos? Uzsāktu biznesu, lai bankrotētu un sāktu pelnīt no jauna? Atdotu naudu nabagiem? Nedarītu neko un atpūstos uz kādas salas? Lai ko arī neatbildētu tu, es, viņš – visas atbildes apvieno viens – tās ir hipotēzes. Reāli neviens no mums nezina, ko īsti darītu, ja tieši ar viņu notiktu tāda situācija. Tomēr, man tā nez kādēļ liekas, ka tā vai savādāk – es, tu, viņš, viņa – mēs sev meistarīgi radītu jaunus apstākļus tālākai problēmas attīstībai.
Vērojot notiekošo, pārliecinos par to, ka krīze nav tajā, ka naudas ir maz un kredītus vairāk nedod. Starp citu – dod, taču tikai tiem, kuriem ir nauda un no kuriem ir ko paņemt. Krīze ir mūsos pašos. Mēs raudam un bēgam nevis tādēļ, ka mums nav, bet tādēļ, ka palika mazāk. Mazāka alga, mazāk iespēju, un, draugu arī mazāk – kaut vai tāpēc, ka daudzi no viņiem fiziski ir pametuši šo valsti. Cilvēki nezaudē darbu vienkārši tāpat – pirmām kārtām viņi zaudē cerību. Iespējams, kāds uzskatīs, ka cerība ir utopija. Jā, bet tikai tad, ja paļaujies tikai uz sevi. Paļauties uz citiem – tā arī ir utopija vai bezatbildība?? Ja tava atbilde ir jā, tad kāpēc tu ceri uz savu valsti!? Neattīstīsim tēmu, kas tad īsti ir valsts, varbūt vēlāk, taču spēlē tu un valsts – jūs taču esat divi, tāpat kā spēlē vīrs – sieva, priekšnieks – padotais utt. – sistēma ir duāla. Bet spēlē cilvēce – ….. ? Kas ir otrs spēlētājs?
Mēs nebēgam no apstākļiem, mēs bēgam no sevis, tāpēc ka tomēr vēl ir cerība, ka tur pēkšņi – saule spožāka, ūdens garšīgāks, gaiss tīrāks – nekā šeit. Šeit – ko varēju, izdarīju, bet tur… aiz kalna, ir pasaule cita. Taisnība, tikai tas kalns – nav ne Olimps, ne Karpati, ne Gaiziņš… šis kalns – ir barjera mūsu apziņā, kuru pārkāpjot, mēs pēkšņi atklājam, ka nav starpības, vai esi ingušs vai čečens, krievs vai latvietis, armēnis vai turks – tu tiešām esi Cilvēks. Teiksiet – bravūra … iespējams, taču esmu pārliecināta, ka katrs no mums ir ieslodzītais, nav svarīgi, kur ir pats cietums – sirdī vai tavā reālajā situācijas uztverē, un vai tu vari sajust šīs restes vai nē.
Aizdomājies par citu ko… pēkšņi pamazām, vai arī strauji (izvēlies pats)… cilvēki sāk mirt no bada. Jā, jā – mirst no bada. Apkārt nav nekā, tikai sāpes, bads un bailes – bailes tu pazīsti, tā kā visu savu dzīvi cilvēks baidās no nāves. Tas ir dīvaini, jo fiziski mēs mirstam no dzimšanas brīža. Taču tagad iedomājies badu, nē – ne tādu, kad zini, ka tūlīt tikšu līdz mājām un tur kaut ko iekodīšu… – bet reālu badu, kad ēst vienkārši nav ko, un tas nenozīmē, ka no veikalu plauktiem ir pazudis tieši tas viens no 158 sieriem, kurš tev tā garšo, un pēkšņi nav ko ēst. Vispār nav ko ēst! Un tu pēkšņi saproti, ka ēdiens ir nepieciešamais nosacījums tava ķermeņa pastāvēšanai. Tu neesi to vienkārši kaut kur dzirdējis – bads… tu pēkšņi sajūti ar visu savu ķermeni, cik ļoti tev nepieciešams ēdiens, jo spēku vairs nav. Tu gribi dzert… bet ūdens arī nav… Fantastika – ne mājas apsaimniekotājs tev ir atslēdzis ūdeni par nesamaksātajiem rēķiniem – ŪDENS vienkārši nav! Cilvēki tev blakus mirst, bet tu, nezināmu iemeslu dēļ, vēl joprojām dzīvs… Tu sāc saprast kāpēc – jo tieši tev bija jāierauga šī aina, tikai kādēļ? Varbūt tādēļ, lai pārstātu iedalīt cilvēkus pēc tautības, dzimuma, uzskatiem, gaumes, draugos un ienaidniekos, labajos un sliktajos, mīlu un nemīlu… jā, tieši tagad tu saproti, ja, kaut vai kāds būtu vēl dzīvs, jūs kopā… tikai – kopā vairs nevar, nav iespējams – nav ar ko – ko tad? Nākamās paaudzes atraks mūsu kaulus, pētīs kādā tur 2010. gadā dzīvojušu cilvēku atliekas un dzīvesveidu. Būtu lieliski, taču izmiršanas cēloni viņi nevarēs noteikt, jo pēc kauliem vien būs grūti pateikt, ka cilvēks no sava dzimšanas brīža izgudro maksimāli daudz veidus, lai norobežotos no līdzcilvēkiem, ka cilvēks nemācēja palīdzēt un nezināja, kas ir savstarpējā galvošana, ka vārdam VIENOTI – vienota sabiedrība, vienoti uzskati – viņš varēja atrast tikai vienu skaidrojumu – savas individualitātes trūkums.
Varbūt aizdomāsimies uz mirkli… pamēģini nekritizēt, neskrien forumā vai komentāros aizskart, vienkārši paklusē un sadzirdi… nē, nejau mani. Pamēģini sadzirdēt sevi, bet, ne to ieslodzīto, kurš plosās krātiņā un ir nikns uz visu pasauli, bet gan to Sevi, kas atrodas ārpus “veselā” saprāta cietuma, un itkā visnotaļ no objektīvās negatīvās situācijas.. Padomā, viss ir jau jauki, bet – kas es esmu? Kāpēc esmu? Kas tālāk? Ja dzīve ir viena, kāpēc neieredzēt tieši Tevi, ja satieku Tevi tikai šajā dzīvē. Kāpēc es tā cenšos nospiest Tevi, pazemot, atņemt tieši Tev. Piedod man, es vienkārši pagaidām vēl nesaprotu, ka Tu esi daļa no manis, un es esmu daļa no Tevis, ka mēs esam radīti vienoti, lai ietu kopā, kamēr mūsu acis redz šo pasauli. Vienkārši es, tāpat kā Tu, esmu piedzimis šeit un tagad, un pagaidām esmu spējis iemācīties tikai to.., bet tas ir tikai pagaidām…es jūtu – ka manī kaut kas ir atdzīvojies… Pagaidām nesaprotu kas, bet zinu, ka tieši šo sajūtu, kas mani tā tuvina Tev, man ir jāattīsta, lai mums visiem izdotos… nevis izdzīvot, bet atdzīvoties!

Autors: Aina_D

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties