Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

Tornis un rotaļu Klucīši

Bērniem Komentēt

Tornis un rotaļu klucīši

Nadja Rafaeli

— Mammu, mammu paskaties! Es no klucīšiem uzcēlu torni! — ar lepnumu paziņoja Jānītis.

Jānītim drīz paliks trīs gadi un celtniecībā viņš ir zinošs. Klucīšus māk likt kārtīgi, uzmanīgi, vienu uz otra, kā īsts mūrnieks, mammai prieks skatīties! Jānītis bija tā aizrāvies ar spēlēšanos, ka pat nemanīja, kā mamma lūkojas pa virtuves durvīm.

— Paskat, kādu torni esi uzcēlis, malacis, manu zēn! Tev labi sanāk. Gribi, es tev izstāstīšu pasaku par rotaļu Klučiem un augsto Torni?

Pasakas Jānītis ir gatavs klausīties stundām ilgi, viņš iekārtojās ērtāk un jau gatavs klausīties.

— Reiz sen senos laikos, varbūt tomēr vakar, bet varbūt vēl šodien dzīvo Tornis. Viņš bija ļoti augsts, grezns un stalts, sienas tam bija no lieliem akmeņiem un ļoti stingras. Tāpēc viņš bija palicis ļoti lepns. Deguns slējās debesīs, ne ar vienu mazāku vai īsāku par sevi negribēja pat runāt, kaimiņus nicināja, bija kļuvis vīzdegunīgs.

— Es, — saka Tornis, — esmu augstāks par visiem un neviens man nav vajadzīgs, es nedraudzēšos ar visādiem maziem niekiem.

Netālu no Torņa dzīvoja Rotaļu klucīši. Tie bija puiši uz goda: jautri, braši, krāsaini. Viņi nekad nesēdēja bez darba un neskuma, dziedāja dziesmas un spēlēja spēles: paslēpes (mamma plaukstā noslēpa vienu klucīti), palēkšanās rotaļu, kad viens klucītis lec pār otru. Klucīši braši klaudzēja pret grīdu: hop, hop, hop, hop! Viņi bija malači, jo nestrīdējās savā starpā un visu darīja kopā.

Viņiem ļoti apnika vīzdegunīgais Tornis. Nevienu, izņemot sevi, tas nemanīja, uz savu Dzimšanas dienu neaicināja, pat nesveicinājās ar kaimiņiem. Ir taču nepatīkami, ja pat „labdien” nepasaka. Tad Klucīši nolēma iedomīgo Torni pārmācīt. Bet kā?..

Skatās uz Torni — ļoti gan augsts, galva sniedzas debesīs. Klucīšiem nav iespēju uzvarēt. Zināms, ka viņi mazi mazītiņi. Klucīši padomāja, sačukstējās savā starpā un izdomāja.

Aizgāja Klucīši pie Torņa un izaicināja viņu sacensties, kurš no viņiem būs augstāks! Tornis no tādas iedomības sākumā samulsa, bet tad nolieca savu smaili uz malu un sacīja:

— Esmu ar mieru.

Klucīši cieši saspiedās, paņēma viens otru aiz rokas, viens Klucītis uzlēca otram virsū, otrs uz trešā, trešais uz ceturtā, ceturtais uz piektā, uz sestā, uz septītā, tad vēl viens un vēl viens, un vēl, un vēl… Viņi uzcēla augstu, augstu piramīdu, bet Tornis savus galvenos vārtus tikai iepleta no izbrīna. Viņu uzveica mazie mazītiņie klucīši!

Kopā celtne sanāca pareiza un stabila. Tas tāpēc, ka, ja visi kopā virzās uz vienu mērķi, tad pat mazākais klucītis var kalnus gāzt!

Zīmējumi: Jeļena Strokina

Avots: Pasakas bērniem: www.kabbalah.info

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties