3.2. Matērija un forma kabalā
Šajā paragrāfā, izmantojot kabalistisko valodu un kabalā pieņemtajā izskaidrojuma veidā, tiks attēlots: ko kabala domā ar jēdzieniem matērija un forma.
Bāls Sulams raksta59: „Zināms, ka baudas mēraukla ir vēlme šo baudu saņemt. Par cik visu to, ko mūsu vēlme alkst saņemt vairāk par visu, mēs sajūtam kā lielāku baudu, un tas ir saprotams. Ņemot vērā, ka tas tā ir, attiecībā uz radījumu, „vēlmi saņemt” mēs varam izdalīt divas kategorijas: būtību, ko šī vēlme saņem un paša saņemošā būtību. Un ir jāzina, ka vēlmi saņemt mēs uzskatām par radījuma ķermeni, tas ir, par viņa būtības pamatu, labuma saņemšanas kli. Turpretim otra kategorija ir labuma būtība, kuru radījums saņem, tā ir Radītāja gaisma, kas allaž nonāk lejup pie radījuma.
Un katrā ziņā nepieciešams izdalīt divas īpašības, kuras iespiežas viena otrā pat garīgajos līmeņos, daudzkārt augstākos par tiem, kurus iespējams iedomāties un apcerēt. Tas ir pretstatā tam, ko izdomāja filozofija, uzskatot, ka būtības, kas atdalītas no matērijas, nav sastāvdaļas. „Vēlmes saņemt”, kas noteikti ir radījumā (bez tās nav baudas, bet tikai piespiešana, bez jebkāda mājiena uz baudu), nebija Radītāja būtībā. Tāpēc šī vēlme saņemt tika dēvēta par radījumu, par to, kas nav Radītājā, jo no kā gan Viņš var saņemt?
Tajā pašā laikā saņemamā pārpilnība katrā ziņā ir Radītāja būtības daļa un attiecībā pret viņu nav jābūt kam jaunam. Taču, ja tas tā ir, tad mēs redzam milzīgu attālumu starp atkal radīto ķermeni un saņemamo pārpilnību, kas līdzinās Radītāja būtībai”.
Kabalā radījuma stāvoklis tiek dalīts divās daļās: kli un gaisma. Patiesībā gan viens, gan otrs ir tikai paša radījuma sajūtas, tieši radījums izjūt dalīšanās iespaidus. Radījums norobežo savu stāvokli kā vēlmi un kā baudas sajūtu šajā vēlmē, vai arī atbilstoši avotam – no kura nāk kli un no kura nāk gaisma. Radījums var diferencēt to atbilstoši mērķim un tām izmaiņām, kurām tiek pakļauta kli un gaisma. Radījums tāpat var sākt pētīt saiknes starp tām, to savstarpējo atkarību: gaisma no kli un kli no gaismas, tāpat kā gaismas un kli stāvokļi vienā stāvoklī ir atkarīgi no gaismas un kli stāvokļa nākamajā vai iepriekšējā stāvoklī.
Kabalisti nekad nepēta kelim un gaismu abstraktā veidā, viņi pastāvīgi vadās no saviem iespaidiem. Tieši savu sajūtu mēs dalām vairākās uztveres detaļās. Tas, kas iziet ārpus sajūtas robežām, vispār neeksistē. Sajūtu, kura bija pagātnē, bet kura neeksistē tagadnē, kabalists nepēta, jo ar pagājušo nav tās saiknes, kāda ir ar to, kas ir pašlaik un sajūtama esošajā momentā. Pie tam netiek ņemts vērā iedomātais stāvoklis, tas, kurš nekad nav sajusts (atšķirībā no filozofijas). Kabalists pamatojas uz to, ko sajūt kli iekšienē, pašā sajūtā: tikai tāda pieeja tiek uzskatīta par nekļūdīgu.
Gaisma ir kli iespaids par to, kas tajā notiek. Visi mūsu pārdzīvojumi nāk no mūsu kelim. Taču vēlmēs notiek tādas parādības, kuru rezultātā mēs vēlmes dēvējam par materiālajām vai garīgajām, nosakām tās kā gaismas un kelim veidus. Šīs parādības mūsu vēlmēm piešķir visiespējamākos līmeņus, un atbilstoši tam mūsu kelim pieņem it kā gaismas dažādo veidu visas iespējamās formas. Mēs dēvējam tās par hesed, gevuru, tiferet utt. Patiesībā runa iet tikai par kelim reakcijām uz iedarbību, kas veikta attiecībā pret tām no ārpuses vai iekšienes.
Sakot „no ārpuses”, mēs saprotam to, kas atrodas ārpus kli īpašības. Pastāv kaut kas, kas atrodas ārpus kli īpašības un uz to iedarbojas. Visdrošāk, ja iedomāsimies, ka viss ir pastāvīgs, statisks. Nav nekā, kas atrastos kustībā, nav robežu, pastāv tikai bezgalība. Un tikai kelim, atrodoties savstarpējā saiknē, sāk atklāt arvien lielāku jūtību pret stāvokli, kurā atrodas.
Nav nekā cita, izņemot spēkus. Vēlmes atdot spēks, vēlmes baudīt spēks, gaismas spēks, baudas spēks, atdeves spēks, tas viss ir spēks vai spēku summa, kuri darbojas dažādos virzienos. Tieši tas pastāv realitātē.
Vēlmes spēks nozīmē kli, kurā ir baudas spēks, kas uz šo kli iedarbojas. Kāpēc tieši spēks? Bauda spiež uz vēlmi, tādā veidā liekot tai pieņemt sevi iekšienē. Vēlme, atsakoties no baudas, arī izmanto spēku. Viss ir spēku pretestība. Pastāv tikai tas un nekas cits.
Taču, ko nozīmē realitāte? Vai tā eksistē, vai nē?… Tikai iedziļinoties savās sajūtās, es sāku uztvert kādus elementus spēku veidā bez to ietērpa. Ietērpi ir tas, ko sajūtu esošajā brīdī kā kaut ko eksistējošu, jo mūsu kelim nav izlabotas līdz galam. Kad tās tiks izlabotas, sajūta, ka eksitē materiālais, izzūd. Paliek tikai spēks, tas ir, spēku kombinācija, kur es sajūtu sevi un savu iespaidu. Kā mēs varam izmērīt baudu vai vēlmi? Tikai spēku veidā. Par to, kas atrodas ārpus šiem spēkiem, mēs runāt nevaram. Ārpus to robežām ir abstraktā forma, Acmuto, par kuru mums nav jāspriež, jo neesam spējīgi to izzināt. Spēki ir tā sfēra, kuras robežās spējam atrasties. Šo sfēru dēvē par Bezgalības pasauli60. Tas, kas atrodas aiz tās robežām, mums nav pieejams. Vismaz mūsu mācību kursā par šiem stāvokļiem netiek runāts. Mēs pētām tikai to, kas notiek līdz brīdim, kad esam pilnīgi izlabojušies (gmar tikun61).
Tātad mēs runājām par to, kas pastāv:
● matērija ir vēlme;
● forma matērijā ir baudas sajūta;
● forma ārpus matērijas ir mīlestības sajūta.
Vēlme baudīt ir materiāls, un šis materiāls pieņem formu, kuru mēs dēvējam par gaismu, kli iespaidu. Tas līdzinās tam, kā no kāda materiāla rodas kāda forma, piemēram, no plastilīna tiek izveidots suns: tātad, tika ņemts materiāls – plastilīns un no tā izveidota forma – suns.
Tātad mums ir materiāls – vēlme baudīt, kas ar labošanās palīdzību pieņem kādu formu. Kas ir šīs labošanās? Tie ir ekrāni, ierobežojumi, kuri tiek izveidoti attiecībā pret vēlmi baudīt. Ar ekrānu palīdzību materiāls pielīdzinās Radītājam. Forma, kuru pieņem materiāls, tiek dēvēta par gaismu. Tādējādi Bāls Sulams rakstīja, ka gaisma ir kli iespaids.
Iespaids ir matērija un forma kopā, taču iespaids dalās matērijā un formā, kuru pieņem matērija. Gaismu, tas ir, tilpnes iespaidu var izzināt un tāda izzināšana tiek dēvēta par „matēriju un formu” kopā.
Pie tam tilpnē dzimstošā mīlestības sajūta tiek definēta kā „forma bez matērijas”, jo tā ir materiāla darbības rezultāts, kurš pieņem visdažādākās formas. Viena no mīlestības izpausmes formām ir vēlme apdāvināt mīlestības objektu. Ja mēs abstrahējam mīlestību no dāvanas, it kā šī dāvana nekad nebūtu ietērpta kādā noteiktā veltē, bet izpaužas tikai kā abstrakcija – Augstākā vadošā spēka (Radītāja) mīlestība, tad tā tiek definēta kā „forma”. Tās izpausme, realizācija, tika dēvēta „par formas saņemšanu”. Tas ir konkrēts pētījums, par cik izzināšanā šīs mīlestības gars patiešām ir pilnīgi abstrahēts no dāvanas ar gaismas jēdzienu, proti, būtību.
Šī mīlestība, neskatoties uz to, ka ir dāvanas rezultāts, jebkurā gadījumā neizmērojami svarīgāka par pašu dāvanu, jo tiek vērtēta atbilstoši dāvinātāja dižumam, nevis pašas veltes vērtībai, tas ir, tieši mīlestība un izrādītā uzmanība piešķir šim stāvoklim bezgalīgu vērtību un nozīmību. Tādējādi mīlestība pilnīgi abstrahējas no matērijas, kas ir dāvana, jo ir tikai mīlestības izzināšana, bet pati velte tiek aizmirsta, it kā tiek izdzēsta no sirds.
Attiecīgā šīs zinātnes sadaļa dēvēta par „formu kabalā”, un ir vissvarīgākā tās sastāvdaļa.
Tiecoties līdzināies Dodošajam, es sāku Viņu saprast, sajust, apzināties, ko Viņš manā labā ir izdarījis, jo patlaban to pašu es daru attiecībā pret Viņu. Vadoties no tā, es saprotu, kāds ir atdeves darbības rezultāts. Tā ir mīlestība. Es sajūtu, ka tā manī ir piedzimusi – mīlestības spēks, mīlestības īpašība.
Tas liecina par to, ka līdz brīdim, kamēr mans materiāls nepieņems atdeves formu, es nespēšu mīlēt Radītāju. Tādējādi, lai gan par mīlestību pret Radītāju var runāt katrs cilvēks, taču iekams viņš nav izlabojies, tas viss ir meli.
Šajā mīlestībā izšķir četras pakāpes, līdzīgi cilvēka mīlestības posmiem.
1) „Dāvanas” iedošana” tiek dēvēta par Asija pasauli. Sākot sajust Radītāju, cilvēks sajūt no Viņa baudu.
2) „Dāvanu” skaita palielināšana” tiek dēvēta par Jecira pasauli.
3) „Mīlestības būtības atklāšana” tiek dēvēta par Brija pasauli. Līdz ar to sākas formas apgūšana kabalā, jo šajā stadijā mīlestība atdalījās no dāvanas (pasaule Brija ir jau Binas īpašība), jo Jecira pasaulē atrodas gan gaisma hasadim62, gan gaisma hohma63, bet pasaulē Brija – tikai hasadim gaisma (tikai mīlestība, tikai hasadim – atdeve), bez dāvanām.
4) „Acilut pasaulē gaisma un mīlestība tiek sajustas kopā”. Kad forma pilnīgi ir atdalījusies no matērijas, tas ir, kad pilnībā izzināti kelim de-ašpaa64, tumsas stāvoklī (nav hohma gaismas saņemšanas) cilvēks iegūst spēkus, lai paceltos līdz Acilut pasaules pakāpei, kurā forma atgriežas un iemiesojas matērijā, tas ir, gaisma un mīlestība sajūtamas kopā. Tā jau ir gaismas saņemšana egoistiskajās vēlmēs ar nolūku Radītāja dēļ. (Lekabel al menat leašpia – saņemšana Radītāja dēļ).
Izskatīsim, cik lielā mērā mēs šeit novirzāmies no materiālās realitātes. Es – vēlme baudīt – izjūtu sajūtas, iespaidus, to dēvē par baudu. It kā man būtu pievienojuši elektrodu, iedevuši elektrisko lādiņu un es baudu. Vadoties no sajūtamās baudas, es secinu, ka Izraisošais šo sajūtu manī, mani mīl. Ko nozīmē „Viņš mani mīl”? Neatkarīgi no manas matērijas, neatkarīgi no baudas sajūtas, kuru Viņš izraisa šajā matērijā, Viņam ir mīlestības sajūta pret mani.
Tas jau ir atdalīts no manis. Šī ir forma bez matērijas. „Viņš mani mīl. Ņemot vērā, ka mīl – mani rada un izraisa manī baudas sajūtu”, – tas jau ir absolūti nepierādāms, brīvdomīgs minējums.
Kā izzināt Radītāju, kā izzināt kaut ko „ārpus sevis”? Šāda metodika ir izstrādāta kabalā. Radītājs tiek izzināts ar pielīdzināšanās metodi – es darbojos tāpat kā Viņš darbojas attiecībā pret mani (atbilstoši manai sapratnei). Man nav vajadzības filozofēt, izdomāt, kā Viņš uz mani iedarbojas, es pamatojos tikai uz to, ko sevī atklāju. Atklājot sevī Viņa iedarbību, bet pēc tam tādā pašā veidā iedarbojoties uz Viņu, es sāku Viņu izprast. Kāpēc? Tāpēc, ka pielīdzinos tam, ko Viņš manī izraisa.
Es nevaru izzināt Viņu pašu, taču es varu izzināt Viņa attieksmi pret mani. Es nevaru izzināt Acmuto, taču Radītāju es tādā veidā izzinu. Kabalā šī darbība tiek dēvēta par „formas iegūšanu”. Pie tam mana izpēte patiešām ir konkrēta, jo šīs mīlestības gars tajā ir no dāvanas pilnīgi absrahēts jēdziens, citādi sakot, abstrahēts no gaismas būtības.
Kāpēc „abstrahēts”? Es sāku darboties tāpat kā Radītājs darbojas attiecībā pret mani, tiecoties izraisīt Viņā to pašu sajūtu, kādu Viņš izraisa manī. Starp mums rodas tāda savienība, ka vairs nav svarīgi, kam viņš atdod. Lieta nav dāvanā, bet tajā , ko mēs tiecamies viens otrā izraisīt ar šīs gaismas palīdzību, kuru sajūtam kā baudu.
Mīlestības sajūta, kuru mēs izzinām, tiek dēvēta par „formas iegūšanu”. Mēs paceļamies virs savas matērijas un virs tā, ko tajā sajūtam, saprotot, ka arī matērija un tās piepildījums ir tikai instruments, kas nepieciešams, lai viens otram nodotu mūsu attieksmi – mīlestību.
Tātad esam nonākuši pie formas. Pie tam šī forma darbojas noteiktā režīmā, kas paredz praktisku izmēģinājumu, mērījumu, atkārtojumu, reproducēšanu un tā tālāk, kas filozofijā pilnīgi nepastāv. No matērijas esam pārgājuši pie matērijas formas, no formas matērijā – pie formas ārpus matērijas, tas ir, pie mīlestības, kas ir tā rezultāts, ko sajūt matērija.
Izmantojot materiāla skalu un formas skalu, sākot iedziļināties savā materiālā un sasniedzot stadiju dalet caur stadijām alef, bet, gimel65, kabalists izzina formas, kurās viņš ir ietērpts atbilstoši šīm stadijām un starpību starp tām – cik lielā mērā tās ir pretstatā. Arvien vairāk iedziļinoties iekš avijut66, arvien vairāk viņam atklājas materiāla pretstats formai, kas ietērpjas šajā avijut, proti, atdeves formai. To pārrāvumā kabalistam atklājas trešā sastāvdaļa – vēlamais rezultāts, un tas tiek dēvēts par mīlestību, kura vairs nav atkarīga no iepriekšējiem iekšējiem nosacījumiem. To dēvē par absolūto mīlestību, kas neatkarīga no visa tā, kas man atklājas materiālā. Tas nenozīmē, ka tā atraujas no materiāla un formas, protams, tā neatraujas no tiem, taču tagad es atrodos mīlestības sajūtās un vai būs dāvanas, vai nē, tas vairs nav svarīgi.
Izlabojot savu materiālu, mēs paceļamies virs šīs atšķirības starp „esošo no esošā” un „esošo no nekā”, taču paceļamies no vislielākās, patiešām bezgalīgās atšķirības, kas atklājas. Sākotnēji materiālu ir radījis Radītājs, materiāls neeksistē kā kaut kas neatkarīgs no Viņa, starp materiālu un Radītāju nav dalījuma, pat Bezgalības pasaulē tie viens ar otru atrodas saplūsmē. Taču pēc tam, kad strādā gaisma, pastāvīgi attīstot šajā materiālā visas iespējamās formas un ar formas izzināšanas palīdzību pie radījuma atnāk mīlestības sajūta, tad šī mīlestība patiešām ir atrauta no visa iepriekšējā procesa, jo viss šis process galu galā bija mīlestības stāvokļa noskaidrošana.
Binai un Malhut jābūt sajauktām, tikai man ir jāsajūt arī savs materiāls un forma, kuru pieņem materiāls. Tas man savienojas materiālajā izzināšanas veidā un formas izzināšanā. Tam ir jabūt kopā, jo no visas manas izzināšanas materiālajā veidā un formas izzināšanas, un tieši starpībā starp tām kabalists redz atšķirību starp sevi un Radītāju, tas ir, izzina to, kas dēvēts par formu, kas viņā ietverta. Materiāls un forma ir divas kategorijas, kurām ir jāatrodas kabalista sajūtās un izzināšanā.
Vārdnīca
59 J. Ašlags. Gudrības Augļi. Raksti. Kabalas un filozofijas salīdzinošā analīze. Jeruzaleme, 1999. (ivrits). 24. lpp.
60 Bezgalības pasaule (ivritā – olam Ein Sof) – stāvoklis, kurā dvēseles izzina bezgalīgo pilnību un baudu no vienotības ar Radītāju (no pielīdzināšanās Radītājam). Šajā stāvoklī radījums (dvēseļu kopums) neierobežo gaismas (baudas) izplatīšanos, tas ir, visas vēlmes ir apmierinātas, bez ierobežojuma.
61 Gmar tikun (ivritā – pilnīga labošanās) – visa Universa beigu stāvoklis, kad viszemākais radījuma punkts sasniedz to pašu stāvokli, kāds piemīt visaugstākajam. Savu īpašību pilnīga izlabošana un atbilstoši tam, pilnīga saplūsme ar Radītāju.
62 Gaisma hasadim (or hasadim) – gaisma, kuru radījums vēlas atdot, atgriezt Radītājam; nolūks sniegt Radītājam prieku; bauda no īpašību līdzības ar Viņu, no atdeves.
63 Gaisma hohma (or hohma) – visa gaisma, kas nāk no Radītāja, tas ir, gaisma, kas iekļauj sevī visu, ko mums vēlas dot Radītājs, tiek definēta kā būtība un radījuma dzīve.
64 Kelim de-ašpaa (ivritā – atdeves tilpnes) – atdeves vēlmes.
65 Tiešās gaismas izplatīšanās četras stadijas – garīgās tilpnes izveidošanas etapi, vēlmes. Gaismai izplatoties no augšienes uz leju, sākumā tiek veidota stadija keter (sākotnējā gaisma), pēc tam hohma (vēlme saņemt), tālāk bina (vēlme atdot), ZA (binas realizācija, kad tā vēlas pielīdzināties Radītājam – atdot saņemot) un visbeidzot malhut (tā vēlas nevis pielīdzināties Radītājam, bet saņemt visu Viņa „stāvokli”, „statusu”). Parasti stadija keter netiek minēta, jo pēc būtības tas ir Radītājs, tādēļ tiek runāts par kli (vēlmes) izveidošanas četrām stadijām.
66 Avijut – spēks, vēlmes dziļums, prasības (tiek mērīts skalā no 0 līdz 4).
Jaunākie komentāri