Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 9.kurss-8

(SKA MĀCĪBU KURSI), 09.kurss Komentēt

<<9.kurss-7                 9.kurss-9>>

 

3. nodarbība

Matērijas un formas izzināšana

 

3.1. Matērijas un formas izpēte

3.2. Matērija un forma kabalā

3.3. Jautājums par matērijas būtību un rašanos

3.4. Vai garīgais spēj radīt materiālo

3.5. Tests

3.1. Matērijas un formas izpēte

 

Jebkurai sapratnei (apzināšanās saprāta līmenī) ir divas sastāvdaļas. Pirmā – matērijas jēdzieni, tas ir, ķermeņu daba objektīvajā realitātē. Otra – no ķermeņiem abstrahētas formas jēdzieni, tas ir, saprāta un sapratnes formas. Pirmā sastāvdaļa ir matērijas izzināšana, tā ir pētnieciskā un dēvēta par fiziku. Otrā sastāvdaļa ir formas izzināšana, tā ir pētnieciskā un dēvēta par loģikas teoriju.

 

Matērijas izzināšana dalās četrās daļās

 

Matērijas izzināšanā reizēm var aprobežoties, izpētot to, kas atrodas augstāk par dabu un tiek dēvēts par zinātni, kas izklāsta to, kas atrodas aiz dabas ietvariem. Šeit tiek akcentētas četras daļas:

 

1) matērijas izzināšana, kas attiecas uz to daļu, kuru dēvē par dabaszinātni, šai izzināšanai ir empīrisks raksturs;

 

2) matērijas izzināšana, kas attiecas uz to daļu, kas dēvēta par dabaszinātni un tā ir zinātne par to, kas atrodas ārpus dabas ietvariem;

 

3) matērijas izzināšana, kas attiecas uz to daļu, kuru dēvē par pirmējo un tai ir empīrisks un praktisks raksturs;

 

4) matērijas izzināšana, kas attiecas uz to daļu, kuru dēvē par pirmējo un tā ir zinātne par to, kas atrodas ārpus dabas ietvariem.

 

<…>

Matērijas izzināšana ir savstarpējo attiecību izzināšana visā objektīvajā realitātē, tās formu eksistences un nonākšanas lejup kārtības izzināšana – no sākotnējā nodoma līdz šai pasaulei, kā no augšienes uz leju, tāpat no lejas uz augšieni. Šīs izzināšanas pamatprincips ir notiekošā cēloņu un seku izzināšana, jo tas sniedz pilnīgu visas zinātnes ainu, tamlīdzīgi tas notiek dabaszinātnēs52.

 

Formas izzināšana ir Augstākā pārvaldošā spēka izzināšana, bet matērijas izzināšana ir pakāpju izzināšana, šīs pakāpes dēvē par pasaulēm53 un parcufim. Šai izzināšanai vienmēr ir empīrisks raksturs. Kabalas priekšmets ir Augstākā pārvaldošā spēka (Radītāja) atklāsme saviem radījumiem.

Mēs esam iekārtoti tādā veidā, ka sajūtam, apgūstam, pētām, izzinām matēriju un visas parādības, kas tajā notiek. Mēs varam atgriezties pie šiem pētījumiem, nodot viens otram informāciju par tiem, lai cits cilvēks veiktu tādas pašas darbības un saņemtu analoģiskus rezultātus. Šie pētījumi mūs pilnībā apmierina gan attiecībā uz procesu, gan arī attiecībā uz rezultātiem un secinājumiem. Tādējādi zinātnes, kas pēta matēriju, ir precīzas un mēs droši uz tām paļaujamies, uzskatot to datus par pietiekami ticamiem.

Taču pastāv zinību sistēmas, kuras nodarbojas tikai ar abstraktas formas izskatīšanu, kurai nav sakara ar matēriju. Tas nozīmē, ka formas abstrahējas no matērijas, tas ir, atraujas no cilvēkiem, kuri ir to nesēji un tiek izskatīta tikai pašu formu nozīmība tīrā veidā, tās nav iemiesojušās kādā materiālā vai arī pastāv šīs nozīmības trūkums. Tas tiek dēvēts par formas izzināšanu.

Ja mēs pētām matēriju, tad varam būt pārliecināti, ka nekļūdīsimies, jo arī mēs sastāvam no matērijas. Ja mēs pētām formas, kas iemiesotas matērijā, tad pētām tās saiknē ar matēriju, proti, tās formas, kuras matērija pieņem un tāpēc tās ir iespējams  izpētīt ar pietiekamu ticamības pakāpi. Rezultātā mums ir iespēja sasniegt tādu rezultātu, kad mums būs nekļūdīgas zināšanas par apgūstamo priekšmetu, jo esam izskatījuši visu, kas saistīts ar tā matēriju un formām, kuras šī matērija pieņem.

Taču pētot formu, kas abstrahēta no matērijas, to, kura pati par sevi neeksistē realitātē, neizbēgami var rasties pilnīgi dabiskas kļūdas – gan izpētes metodēs, gan veiktajos secinājumos. Atdalot savā iztēlē formu un matēriju, un pētot formu, kas pati par sevi ne materiālajā, ne garīgajā realitātē neeksistē (piemēram, tādas abstraktas kategorijas kā „patiesība” vai „meli” ir spēks tīrā veidā, kam nav ietērpa, tādējādi mēs neredzam tā reālo izpausmi), mēs veicam pētījumu, kuram ir abstrakts, apšaubāms raksturs, jo šajā gadījumā nevaram neko skaidri sajust un izmērīt.

Mēs varam tikai abstrakti atdalīt formu „galds” no konkrēta izstrādājuma, kas izgatavots no koka, formu „melis” no konkrēta cilvēka, kurš ir šīs īpašības nesējs. Tad mēs sākam nodarboties ar to, kas ir filozofijas priekšmets, – pētām kādas abstraktas kategorijas un abstraktas īpašības, kuras pašas par sevi patiesībā neeksistē. Izskatāmajām kategorijām ir vieta tikai mūsu iztēlē, tāpēc arī nedrīkst paļauties uz spriedumiem par tām.

Mēs nekad nevaram sasniegt patiesu, drošu rezultātu abstrakto formu izpētē atrautībā no matērijas un tāpēc uz tādiem pētījumiem nedrīkst pamatoties. Pārkāpjot šo robežu un pārejot no matērijā iemiesotas formas izpētes pie abstraktām formām, mēs tikai novirzāmies no ceļa un tādā veidā pagarinām visu izzināšanas procesu.

Savos pētījumos tuvāk pieturoties formām, kas ietērptas materiālā, tas arvien vairāk palīdz cilvēkam atklāt īstenību – garīgā jēdziena iemiesošanu vēlmes saņemt materiālā, kas var notikt tikai pateicoties altruistiskajam nolūkam54.

Kabalistu prasība, viņu brīdinājums – pētīt tikai formas, kas iemiesotas konkrētā materiālā, – ir praktisks padoms, kas mums palīdz nekad neizlaist no redzes loka nepieciešamību sasniegt īpašību identitāti ar Radītāju, jo forma, kas iemiesota matērijā, pēc būtības ir Radītāja forma, kura mums jāizzina. Viss mūsu darbs ietver to, lai atrastos pastāvīgā saiknē ar Radītāja vienīgumu kā vienoto darbojošos spēku, kurš mūs virza, piešķirot visiespējamākās, pastāvīgi mūsos mainošās formas.

Šīs formas, kas mums veidojas mūsu pasaules materiālā, var tikt sajustas gan kā pozitīvas, gan kā negatīvas. Ja mēs neatraujamies no materiālā iemiesotajām formām un nepārejam pie abstraktām kategorijām, tad mēs pastāvīgi pieprasīsim, lai mūsu materiāls iegūtu tādu pašu formu, kāda ir Radītājam. Tāda pieeja mūs noved pie nepieciešamības atklāt Radītāju visā, kas ar mums notiek, gan labajā, gan arī sliktajā. Mēs tiecamies panākt atklāšanu tādā formā, kas iemiesota mūsu materiālā, kas identiska Radītāja formai.

Tādējādi matērijas un formas, kas iemiesota matērijā, izpētes nosacījuma ievērošana ļauj mums atrasties vistuvākajā attālumā no mērķa. Tad visās formās, kuras mēs izejam, neskatoties uz šķietamo spēku un varu vairumu, mēs atklājam vienoto varu, vienīgo spēku, kas darbojas, kas piešķir mums savas visiespējamākās formas, iemiesojot tās mūsu materiālā.

Taču abstrakto formu izpētei nav empīriska pamata. Secinājumi, kas veikti tādas izpētes rezultātā, netiek apstiprināti praksē, jo šīs formas atrodas ārpus objektīvās realitātes. Abstraktā forma ir iztēles auglis, to var atveidot tikai abstrakti, neskatoties pat uz to, ka realitātē tā neeksistē.

Mēs neuztveram iluzorās formas, attiecībā pret mums tās neeksistē, un mēs neveicam pētījumus attiecībā pret Radītāju. Visa mūsu izzināšana notiek tikai attiecībā pret cilvēku. Ja mēs neredzētu, nesajustu, kādā veidā kaut kāda forma iemiesojas kādā materiālā, tad nekad nespētu iedomāties šo abstrakto formu, kas eksistē ārpus materiāla.

Mēs sajūtam to, kas iemiesojas materiālā, jo paši esam no tā radīti, tāpēc varam to izpētīt un paļauties uz šo pētījumu rezultātiem, zinot, ka nekļūdāmies. Mēs tāpat varam izpētīt formas, kurās šis materiāls ietērpjas un paļauties uz pētījumu rezultātiem, saņemot zināšanas noteikta mērķa sasniegšanai, cerībā, ka neizdarīsim kļūdu mūsu ceļā.

Taču, ja pret abstraktām formām mēs (nav svarīgi kāda iemesla dēļ) sākam attiekties kā pret kaut ko patiesi esošu, tad neskatoties pat uz to, ka tās kādreiz bija iemiesotas matērijā un mēs bijām pārliecināti, ka izpētījām šo iemiesojumu, atdalot tās no matērijas, mēs neizbēgami izdarīsim kļūdas un nonāksim pie nepareiziem secinājumiem.

Mēs varam noslīdēt no ceļa, un tā ir tieši tā kļūda, kuru pastāvīgi izdara cilvēce. Tas izriet no kļūdas, kuru kādreiz izdarīja Ādams Rišons, pieņemot formu, kas atrauta no matērijas, uzskatot to par ticamu un sākot uz šī pamata pieņemt lēmumus.

Viņam šķita, ka var strādāt ar īsto AHAP55, kad attiecībā uz to nebija nekāda reāla pamata un šī darbība vēl netika iemiesota matērijā. Tas ietver visu grēku un problēmu sakni56. Cilvēce pastāvīgi kļūdās tieši tādā veidā: par darbības instrukciju tā pieņem kādu abstraktu teoriju, kas nekad nav iemiesojusies realitātē vai kādreiz eksistējušu, taču jau sen atrautu no realitātes.

Turklāt pētot garīgo pasauli, pašam cilvēkam ikreiz rodas tieksme izmantot tieši abstraktas formas, jo pagaidām viņam nav nekā cita, kas attiektos uz garīgo sfēru, izņemot personīgās fantāzijas par to. Tādējādi nedrīkst iztēloties garīgo stāvokli kādās formās, nepieciešams tiekties reāli „redzēt” to iemiesotu materiālā – mūsu vēlmē saņemt. Tas var notikt tikai tādā gadījumā, ja mūsu vēlme saņemt ietērpsies formā, kas identiska garīgajai, atdeves formai.

Tadējādi kabalistu norādījums – nekad neatrauties no formas, kas iemiesota matērijā un nepāriet uz abstrakto formu, – nosaka mums visīsāko un patiesāko ceļu uz mērķi. Tieši šis apstāklis ir nosacījuma iemesls, kuru viņi izvirza kā obligātu instrukciju darbībai.

Tāpēc, lai neizvairītos no patiesās pieejas formām, caur kurām cilvēks iziet, šī forma viņam katrreiz ir jāiemieso savā materiālā. Praksē tas nozīmē, ka viņam pastāvīgi jāseko formulai: nav neviena cita, izņemot Radītāju. Viņam jāapzinās, ka formas, kuras viņš pieņem, atnāk pie viņa no Radītāja, neskatoties uz visa šī fakta ārējo nedrošību un savu tieksmi tās atdalīt no materiāla, un piedēvēt tām kādu citu avotu, no kura it kā nāk darbība, kad viņam šķiet, ka viņš ir atkarīgs no citiem cilvēkiem, vai no sevis paša.

Pat bauda no vienotības, kuru cilvēks sajūt, pievienojot formu materiālam, saistot visu notiekošo ar Radītāju, viņam arī ir jāattiecina uz Radītāju. Tādu izpēti (kad cilvēks apgūst materiālu vai formu, kas iemiesota materiālā) kabala dēvē par īsteni zinātnisko. Esam iekārtoti tādā veidā, ka izņemot to, neko citu neuztveram.

Mūsu materiāls – vēlme saņemt un viss, kas mums ir, tās ir formas, kuras pieņem šī vēlme un rešimot, atmiņas par iepriekšējiem stāvokļiem, kas paliek materiālā. Mēs runājam par gaismu, kas piepilda izlaboto kli, taču sajūtam nevis pašu gaismu, bet savu labošanos. Mēs jūtam piepildījumu ar gaismu atkarībā no tā, cik lielā mērā esam sevi mainījuši saskaņā ar kaut ko, kas it kā atrodas ārpus mums. Taču patiesībā to, kas atrodas ārpus mums, mēs nesajūtam.

Nevar runāt par kaut ko atrauti no mums pašiem. Mēs varam runāt tikai par mūsu materiālu un par to, kā tas mainās. Mūsu materiāls ir vienīgais, kas pakļauts izmaiņām, jo runājot par abstrakto formu, tā ir tieši gaisma, kas var atrasties pat materiālā, taču tā arī paliek par gaismu, kura pati par sevi nekad netiek pētīta. Mēs tikai saņemam iespaidu no kādas ārējās iedarbības un mērām savas reakcijas pakāpi. Tas tiek dēvēts par formu, kas iemiesota materiālā.

Tādējādi kabalā pastāv formula: „No Tavām darbībām mēs Tevi izzinām”. Atbilstoši līdzības formai, īpašību, domu, vēlmju un iedarbību identiskumam, mēs varam daļēji runāt par Radītāju. To dēvē par Radītāja atklāsmi radījumiem. Taču pats Radītājs neatklājas. Pateicoties personīgajām izmaiņām, cilvēks var sacīt, ka viņš Radītājā kaut ko ir izzinājis. Vairākkārt sevi mainot atbilstoši tām formām, kuras viņš pieņem, cilvēks var teikt, ka tās ir līdzīgas Radītājam un ir pašā cilvēkā. Taču tas nenozīmē, ka tas ir Pats Radītājs.

Kad par Radītāju runā ārpus Viņa izpausmes cilvēkā, ārpus cilvēka reakcijas, tas nozīmē, ka runa iet par Acmuto, Radītāja būtību, kas ir vissvarīgākais princips. Cilvēkam nekad nav jāatkāpjas no taisnā kursa: tas, kurš tiecas sasniegt Radītāju caur visām iespējamām formām, kuras viņam piešķir Radītājs, tas Viņu izzina, Viņš it kā atklājas cilvēkam. Tas nozīmē, ka cilvēka materiāls pieņem tieši tādu pašu formu, kāda ir Radītājam.

Kabalas zinātne ir cilvēka izpētes darba rezultāts. Tā ir datu fiksācija, visu formu kopums, kuras matērija var pieņemt no dzimšanas brīža un līdz savas labošanās beigām, lai sasniegtu līdzību ar Radītāju. Mēs uzkrājam visas formas, pētām visus cēloņus, kuri noved pie šo cēloņu rašanās atbilstoši cēloņu un seku atkarībai, izsekojam to iemiesošanos vēlmēs, no vienkāršas vēlmes līdz sarežģītākai, no mazākas līdz lielākai. Šis process, kuru mēs pēc tam varam realizēt attiecībā pret sevi, tiek dēvēts par praktisko kabalu.

Tādējādi kabala nav teorija, kas izklāstīta grāmatā. Kabala ir sakņu kārtība, kas mūsos atklājas, pateicoties nonākšanai lejup atbilstoši cēloņu un seku ķēdei, kad mēs, šo sakņu atklāšanas rezultātā, mūsu materiālā ikreiz iegūstam  iemiesojamās formas, kuras ir Radītāja formas un tādā veidā nonākam pie identiskas līdzības ar Viņa formu. Šī zinātne ir par to, kā iegūt formas attiecībā uz vēlmi saņemt – Radītāja formas, kuras iemiesojas vēlmē saņemt, radījuma materiālā.

Radījums saņem Radītāja formas, pateicoties tam, ka augstākā AHAP kelim atrodas iekš zemākā galgaltas ve-einaim57 (GE) kelim. Tādējādi augstākais demonstrē sevi zemākajam kā paraugu. Tas līdzinās tam, kā māte apmāca bērnu jaunām darbībām: kā nostāties uz kājām, staigāt, uzvesties, veikt daudzveidīgas darbības. Pēc tam viņu apmāca skolotāji skolā, universitātē utt.

Citiem vārdiem, zemākajam parāda piemēru un demonstrē šo piemēru iemiesotu materiālā: mātes materiālā, kas nolaidusies līdz bērna līmenim un bērna materiālā, kad māte viņam palīdz.

Tas pats ar mums notiek arī garīgajā līmenī. Augstākā AHAP nolaižas līdz zemākā GE, radījuma materiālā, viņa līmenī. Tā rezultātā zemākais iegūst formu, iemieso to materiālā un zina, kā to vajag izdarīt – augstākais viņam to māca, dodot nepieciešamo saprātu un spēku.

Rezultātā, izejot šo ceļu, zemākais, pat bez sava saprāta un savu spēku līdzdalības, bez mazākajām zināšanām par to, kā tas notiek, iegūst saprātu un spēku. Izejot šīs darbības, sekojot augstākajam, viņš nolemj, ka viņam nepieciešams pārņemt augstākā formu, viņa darbību veidu.

Pie tam zemākajam sevi ir jāanulē attiecībā pret augstāko, kā bērns, kurš dabiskā veidā vēlas mācīties no pieaugušā, jo tas viņam šķiet liels, dižs. Tādējādi augstākā formu, īpašību iegūšanas  nosacījums ir nepieciešamība sevi ierobežot58, anulēt savu „es” attiecībā pret augstāko. Tad augstākā AHAP sāk mūsos starot. Tas notiek ikreiz: atbilstoši tam, cik lielā mērā mēs sevi ierobežojam, mēs arvien vairāk atklājam Radītāju, kurš ir mūsos.

Izpēte, ar kuru mums jāsāk un ar kuru mums jāpabeidz mūsu labošanās, ir Radītāja vienīguma izpēte. Katrreiz mums jāatklāj īstenais stāvoklis, kurā mēs atrodamies. Lai to palīdzētu mums atklāt, Radītājs pastāvīgi mums sūta šķēršļus, izraisa sajukumu, slēpj no mums īstenību. Viņš dara to tādēļ, lai mēs paši ieraudzītu un saprastu, ka eksistē tikai Viņš vienīgais.

Mēs arī patlaban atrodamies šajā stāvoklī: es un Radītājs un vairāk neviens. Taču cilvēkam šķiet, ka viņam apkārt atrodas vesela pasaule. Vārds „pasaule” (olam) nāk no vārda „apslēptība” (alama). Attiecībā uz ko ir izdarīta šī apslēptība? Tieši uz to, ka cilvēka priekšā atrodas tikai viens spēks, viena vara.

Tas nozīmē, ka arī pats cilvēks attiecībā pret Radītāju tāpat vien neeksistē kā patstāvīgs spēks, patstāvīga vara. Pastāv tikai Radītājs, cilvēks ir tikai tas, kurš jūt, domā, reaģē.

Visi pētījumi, kurus mēs veicam, ir līdzeklis atklāt to faktu, ka eksistē tikai viens spēks, viena vara. Tas viss – neskatoties uz tiem šķēršļiem, kuri mūsos rada sajūtu, ka ārpusē pastāv ne mazums spēku un varu, tāpat arī traucēkļu. Tas pārliecina, ka mēs eksistējam, varam un spējam kaut ko izdarīt, un paši veicam gan sliktas, gan arī labas rīcības. Tādā veidā cilvēks piešķir sev zināmu neatkarību un personīgo patstāvību, kas jau ir principa: „nav neviena cita, izņemot Radītāju” pārkāpums.

Tāpēc viss mūsu darbs ir tikai uzmanības koncentrācija uz vienu spēku un izzināšana, kādā veidā Radītājs ietērpj mūs visdažādākajās formās un strādā ar mums. Cilvēkam jānoskaidro, jāatklāj, ka viss (gan sliktais, gan labais) nāk no viena avota un visi viņa veiktie atklājumi paredzēti tikai tam, lai Viņam pietuvinātos. Līdz ar to cilvēks sasniedz īpašību identitāti ar Radītāju.

Tas arī nosaka izpētes būtību, kurā nedrīkst iziet ārpus materiāla un materiālā iemiesotās formas robežām. Materiāls ir pats cilvēks, vēlme saņemt, bet forma, kas iemiesota materiālā, ir tas, ko viņš saņem no Radītāja – Radītāja īpašības. Taču cilvēkā šīs īpašības izpaužas kā pretstats, ja viņš vēl nav sasniedzis to līmeni, lai šīs īpašības apvienotu ar Radītāju. Ja šajās formās viņš nonāk pie vienotības ar Radītāju, tad atklāj, ka tās visas ir Radītāja īpašības.

Kā cilvēks var zināt, ka šīs īpašības līdzinās viņa īpašībām? Viņš saņem šādu sajūtu, jūt, ka sāk līdzināties Radītājam. Virs šīs formas viņš sāk atklāt šo formu Dodošo, taču šis Dodošais tāpat iemiesots formā un cilvēka materiālā. Šīs divas kategorijas nedrīkst dalīt. Nav iespējams ko izpētīt ārpus cilvēka kli: uz tādu izpēti nevar paļauties.

Materiālā ir ieliktas rešimot, kas sagatavotas visdaudzveidīgāko formu saņemšanai saskaņā ar iedarbību no augšienes. Ja izmantot kabalas zinātnisko terminoloģiju, nevis apzīmējumus „Radītājs un radījums”, tad mēs fiksējam, ka gaisma iedarbojas uz kelim, modinot kelim iekšienē noteiktas atbildes reakcijas.

Šie refleksīvie stāvokļi kelim iekšienē attīstās pakāpjveidīgi (kāpniski) saskaņā ar cēloņu un seku kārtību, tas ir, rešimot ķēdi, kas atrodas iekš kli. Gaisma liek kelim darboties, un tas var notikt bez apziņas, bez acīm redzamas sajūtas, sapratnes no kelim puses. Tādējādi ietvaros, kas dēvēti par mūsu pasauli, viss attīstās, pateicoties gaismai, kas nonāk lejup bez jebkāda aicinājuma no kli puses, šī gaisma ar savu starojumu uzliek par pienākumu kli attīstīties. Šis attīstības veids tiek dēvēts par ciešanu ceļu, jo gaisma, kas ienāk kli, sastop pretestību, kuru nosaka īpašību pretstats un tāpēc iekš kli modina nepatīkamas sajūtas.

Tas piespiež kli attīstīties. Kli atstāj savu esošo formu, kuru sajūt kā ļaunumu un labāka stāvokļa meklējumos pieņem citu formu. Tādā veidā miljoniem gadu garumā attīstās nedzīvā, augu un dzīvnieku daba.

Taču, ja radījums ir spējīgs apsteigt savu piespiedu attīstību, negaidot, kamēr atnāks gaisma un sāks to attīstīt, bet patstāvīgi, saviem spēkiem sāk pievilkt sev gaismas iedarbību, tad tas nozīmēs attīstību nevis ciešanu ceļā, bet kabalas ceļā. Uz to ir spējīgs tikai cilvēks.

Noslēgumā var veikt sekojošos secinājumus:

●  Abstraktās formas izpēte ir tikai teorētiskās diskusijas veids. Secinājumus un slēdzienus, kas saņemti šādā ceļā, nevar uztvert kā drošus un neapšaubāmus, jo tie pamatojas tikai uz teorijām un netiek apstiprināti eksperimentālā ceļā. Tāpēc daudzi mūsdienu zinātnieki atteicās no tamlīdzīgiem pētījumiem.

● Kabalā pētījumi tāpat dalās divās augstāk minētajās daļās: matērijas izzināšana un formas izzināšana. Taču salīdzinājumā ar klasisko zinātni, kabalā pat formas izzināšanas pamatā ir praktiskās uztveres zinātniskie pētījumi, tas ir, eksperiments.

Vārdnīca

 

52 J. Ašlags. Gudrības Augļi. Raksti. Kabalas zinātnes raksturs. Jeruzaleme, 1999. (ivrits). 31. lpp.

53 Pasaules (ivritā – olam – no vārda alama, „apslēptība”) – visi iespējamie Radītāja sajušanas mēri, Viņa apslēptības pakāpes.

54 Altruistiskais nolūks = nolūks „atdeves dēļ” – savas dabas, individuālo īpašību izmantošana ar nolūku sniegt Radītājam baudu. Ar nolūka „atdeves dēļ” palīdzību radījums kļūst līdzīgs Radītājam, pielīdzinās Viņam.

55 AHAP – „ozen, hotem, pe” – binas lejasdaļas sefirot, zeir anpin un malhut, kuros ir vēlme saņemt. Saņemšanas tilpnes (kelim).

56 Detalizētāk šī tēma tiek izskatīta sadaļā „Kabalistiskā antropoloģija”.

57 Galgalta ve-einaim – keter, hohma un binas augšējā daļa (GAR de-bina) kopā tiek dēvētas par „galgalta ve-einaim” (GE) vai atdodošajām.

58 Ierobežojums (ivritā – cimcum) – atteikums pieņemt gaismu altruistisku apsvērumu dēļ. Valdošs pār savām vēlmēm, tas ir, sevi noturošs un nesaņemošs, lai gan ļoti vēlas saņemt, tiek dēvēts par sevi ierobežojošu.

 

<<9.kurss-7                 9.kurss-9>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties