Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 9.kurss-6

(SKA MĀCĪBU KURSI), 09.kurss Komentēt

<<9.kurss-5                 9.kurss-7>>

 

2.2. „Garīguma” definēšanas problēma

 

Šajā nodaļā,  pamatojoties uz konkrētām problēmām, kas tiek pētītas kabalā un tāpat arī filozofijā, attēlota starpība šo divu zinātnisko sistēmu pieejā.

 

Mūsu pasaules robežās, pamatojoties uz informāciju, kas iegūta ar iedzimto maņu orgānu palīdzību, cilvēks nespēj sniegt tiešu definējumu garīguma kategorijai. Tieši pamatojoties uz šo objektīvo apstākli, to nespēja veikt arī filozofija. Tiek uzskatīts, ja cilvēka sajūtas iziet ārpus ierastās uztveres ietvariem un neiegulstas viņa vēlmēs (kelim) līdz galam, tad šo stāvokli viņš var dēvēt par „garīgo”. Daži cilvēki garīgo dēvē par „mīlestību”. Vārdnīcās, rokasgrāmatās vai internetā uz pieprasījumu „garīgais” var saņemt atsauces uz notikumiem kultūras sfērā – teātris, kino, glezniecība, skulptūras, mūzika, literatūra utt. Tādējādi šim jēdzienam cilvēks pielīdzina visu, ko vēlas, attiecinot baudu, kas atrodas nedaudz augstāk par vēdera līmeni, uz garīgo sfēru. Cits garīgā definējums viņam neeksistē.

Zinātnieks kabalists Bāls Sulams par augstāk sacīto raksta sekojošo36:

„Visu garīgo mēs uztveram kā spēku, kas atdalīts no ķermeņa un tādējādi tam nav materiāla tēla. Tā ir atsevišķa īpašība un pilnībā atdalīta no materiālās pasaules. Ja tas tā ir, tad kādā veidā tas var novest matēriju līdz kustībai, nerunājot jau par to, lai to radītu. Garīgajam taču nav īpašības, ar kuras palīdzību varētu sasniegt kontaktu ar materiālo”.

 

Kabala definē „garīgo” kā kaut ko, kam nav saiknes ar laiku, telpu, matēriju un kas pārstāv spēku, kas nav ietērpts ķermenī. Garīgais ir spēks ideālā veidā, neatkarīgi no tā, uz kādu objektu tas iedarbojas (jo tādā gadījumā mēs jau runājam par matēriju, uz kuru iedarbojas kāds spēks), pats par sevi spēks arī ir „garīgais”. Tas ir pareizākais, patiesībai vistuvākais definējums, vienīgais, kuru varam izmantot, runājot par „garīgumu”.

Kad runa iet par spēku Augstākajā pasaulē, netiek domāta garīgā gaisma kā tāda, jo tā atrodas ārpus tilpnes – ārpus sajūtu orgāna un izzināšanas, un tādējādi ir neizzināma. Šī gaisma nāk no Radītāja un pēc būtības līdzinās Radītājam. Mēs neesam spējīgi izprast un izzināt garīgo gaismu, piešķirt tai nosaukumu un to definēt. Tādējādi pat nosaukums „gaisma” ir metaforisks, tas nav īsts. „Spēks”, kas nav ietērpts ķermenī, ir „garīgā tilpne”. Definējumi, kas kabalā tiek piešķirti gaismai, nerunā par pašas gaismas būtību, bet attēlo tilpnes reakcijas, tās iespaidus no sastapšanās ar gaismu sevī.

Par altruistisko, garīgo vēlmi mēs dēvējam noteiktu spēku, turklāt šī spēka reakciju uz to, kas uz šo vēlmi iedarbojas, mēs dēvējam par gaismu. Tādējādi  gaisma atbilstoši mūsu definīcijai attiecībā pret tilpni ir tās produkts. Tātad, mēs pētām nevis gaismu, bet mūsu vēlmju izlabotās īpašības, kuras dēvējam par gaismu.

 

„Filozofija veica milzīgu darbu, lai pierādītu, ka materiālais ir garīgā auglis un dvēsele rada ķermeni. Taču, neskatoties uz to, filozofu apstiprinājums absolūti netiek pieņemts ne ar sirdi, ne ar prātu. Galvenā kļūda bija garīguma uztverē, tajā aspektā, ka viņi apgalvoja, ka garīgais radījis materiālo, kas katrā ziņā ir izdomājums <…> Vārda „garīgums” būtībai nav sakara ar filozofiju, jo kādā veidā var apspriest to, kas nekad nav redzēts un nav sajusts? Kas ir tā pamatā? Turklāt, ja pastāv kāda definīcija, kas ļauj atdalīt garīgo no materiālā, tad to nespēj dot neviens, izņemot tos, kuri reiz izzinājuši un sajutuši garīgo, taču tā ir īsto kabalistu prerogatīva. Tādējādi mums ir nepieciešama kabalas zinātne”37.

 

„Tas, ko kabalisti definē ar vārdu „garīgums”, nav saistīts ar laika un telpas kategoriju, tam nav materiālās vērtības un tas ir tikai spēks. Tas ir, nevis spēks, kas ietērpts ķermenī, kā ierasts šajā pasaulē, bet tikai spēks bez ķermeņa”38.

 

Filozofijas ideālistiskais virziens, kas visciešākā veidā saistīts ar Dieva ideju, pamatojas uz apgalvojumu, ka reāli eksistē tikai „pasaules gars”, apziņa, bet materiālā pasaule un daba ir tās iemiesojuma produkts. Tādējādi ideālisms, no vienas puses, paredz obligātu saiknes esību starp garu un matēriju, bet no otras – atdala apziņu no realitātes, pārvēršot vispārējos jēdzienus absolūtismā. Tas atvieno materiālo sākumu no garīgā, pielīdzinot to dievībai un tas nozīmē, ka nepastāv veids, kas garīgajai sākotnei sniegtu iespēju kontaktēt ar materiālo un zināmā veidā to novest pie darbības.

Kabala, kā jebkura cita precīzā zinātne, uzskata, ka apspriežams ir tikai tas, ko esam spējīgi sajust un izpētīt. Tādēļ primārais garīgā definējums prasa no mums atšķirt, atdalīt to no materiālā un tas nozīmē, ka, pirmkārt, tas ir jāsajūt un jāizzina. Šim nolūkam mums nepieciešama kabala: tikai kabala sniedz iespēju sajust Augstāko pasauli. Cilvēks, kurš nesaprot garīgās pasaules reālijas, kurš to neredz, kuram par to nav precīza iespaida, nav spējīgs to definēt: kā iespējams definēt to, ko nekad neesi sajutis? Kabalisti sajūt garīgo, kad sevi ir izlabojuši, līdz ar to ar savām īpašībām pielīdzinās garīgajam. Izpētot to attiecībā pret sevi, viņi definē to, ko sajūt un dēvē par garīgo.

Kādā tad veidā filozofi, nesajūtot garīgā sākotni, bet tikai abstrakti to iedomājoties, spēj to definēt? Bez kabalas nav iespējams spriest par garīgumu. Definējums izriet no izzināšanas dziļuma – kā secinājums, kā milzīga faktu un informācijas daudzuma koncentrācija.

Kabalisti apgalvo, ka saikne starp materiālo un garīgo pasauli nepastāv. Taču filozofi tās esību pieļauj. Zara un saknes cēloņu un seku sakarībai, protams, ir nozīme, taču saikne, pateicoties kurai caur materiālo sākotni būtu iespējams atmodināt garīgo, neeksistē. Citiem vārdiem, šīs saiknes cilvēkam ir nesaprotamas un nepieejamas, tās paliek ārpus mūsu izzināšanas iespējām.

Taču filozofi mēģina spriest par to, kādā veidā materiālo pasauli rada garīgā sākotne, uzskatot, ka gars ietērpjas matērijā. Taču viņi kļūdās. Bāls Sulams runā par filozofiem, taču patiesībā, ne tikai viņi, bet arī visi pārējie cilvēki kļūdaini domā, ka dvēsele ietērpjas ķermenī un ka ar tām vai citām fiziskām darbībām cilvēks var ietekmēt dvēseli.

Varbūt par garīgo sākotni tiek uzskatīta cilvēka vēlme? Nē. Kabalā sacīts, ka vēlme arī ir materiāla, ja tā ir egoistiska. Jāņem vērā, ka garīgums nozīmē nolūku atdeves dēļ. Tātad esam atrauti no garīgā ne tikai ar ķermeni, ne tikai „ar miesu un asinīm”, bet arī ar vēlmi.

No tā izriet, ka mums vispār nav saiknes ar garīgo sākotni: ne ķermenī, ne iekšējā daļā – vēlmēs, apziņā, visā, kas sastāda mūsu „es”. Rodas problēma: kā tādā gadījumā mēs vispār varam spriest par garīgo? Patiesībā, kā raksta Bāls Sulams, nevaram. Tātad nav saprotams, par ko tad prāto filozofi. Spriedumi par garīgo sākotni pat ne mazākā mērā nevar kļūt par filozofijas priekšmetu, jo neattiecas uz cilvēcisko saprātu.

Cilvēkam nav saiknes ar garīgo pasauli. Lai ko viņš teiktu, lai cik fizisku darbību veiktu, tas nelabo cilvēka dvēseli, viņš paliek tikai materiālo darbību līmenī. Kabalisti šo apstākli nekad neizpauda masām, jo tāda atklāsme varētu vājināt cilvēkus, radot sajūtu, ka viņi atstāti likteņa varā. Patiesībā pastāv iespēja nodibināt saikni starp materiālo sākotni un garīgo. Taču nepieciešams mācīties, kā izveidot šo saikni. Būtībā tā ir kabalas metodika. Ja cilvēks rīkojas, vadoties tikai no saprāta un cilvēciskajām sajūtām, tad viņš nevar izprast un apspriest jautājumu par to, kas ir garīgā sākotne.

Ar sava saprāta palīdzību cilvēks nekad nespēs rast ceļu uz garīgo pasauli: šim nolūkam nepieciešams vienlaicīgi atrasties divos punktos: „šeit” un „tur”. Kā redzējām, cilvēks nespēj sniegt pat pareizu garīgā jēdziena definīciju. Ir tūkstoši cilvēku un tūstoši viedokļu, no kuriem neviens nav pareizs un nav nekādu kritēriju to patiesuma pārbaudei.

Cilvēces vēsture un tās uzkrātā pieredze liecina tikai par vienu: mēs kļūdāmies. Mums nav zināms, kur ir patiesība. Saņemot triecienus visā vēstures attīstības gaitā, cilvēki nekļūst gudrāki, lai spētu noteikt garīgās pasaules atrašanās vietu, bet tikai uzkrāj izmisumu šajā ceļā. Tādējādi nevar sacīt, ka mūsdienu filozofi ir gudrāki vai atrodas tuvāk patiesībai salīdzinājumā ar viņu priekšgājējiem.

Daudzi sengrieķu filozofi, pēc mūsdienu kritērijiem, pieturējās pie primitīvas pieejas problēmas risināšanā par esamības un apziņas savstarpējām attiecībām: viņi dēvēja elpu par „dvēseli” un ieguva šajā jautājumā vienkāršus spriedumus, kuri šodien vairs nav aktuāli. Taču tas neliecina par viņu prāta aprobežotību salīdzinājumā ar mūsdienu domātājiem, kuri nav guvuši vairāk panākumu garīgās pasaules izpratnē. Gluži otrādi, spriežot pēc rakstiem, var pat sacīt, ka sofisti bija vairāk pietuvinājušies dabai un dziļāk to izprata. Tas pats attiecas arī uz seno medicīnu – ne simptomātisko, bet orientēto uz slimības sakni. Tātad ar filozofijas palīdzību cilvēce nav pavirzījusies uz priekšu un to neizdarīs tā iemesla dēļ, ka pastāv pārrāvums starp materiālo un garīgo sākotni.

Garīgā sākotne var eksistēt it visā. Augstākā gaisma39 atrodas absolūtā mierā un visapkārt ir Radītājs, kurš ietērpjas visā radībā. Tas ir no Viņa puses, taču mēs pastāvīgi runājam no radījuma pozīcijas un šajā gadījumā saikne starp materiālo un garīgo sākotni nepastāv.

No kurienes tad radās matērija, ja tā nav garīgā sekas? Protams, tā radās no garīgās sākotnes tās izplatīšanās procesā no augšienes uz leju (cēloņu un seku process), taču tam nav saiknes, nav veidojuma. Garīgais nerada pēc izvēles un neražo materiālo, tas nav iespējams. Augstākais parcufs40 nevar pēkšņi vēlēties baudīt saņemšanas dēļ. Lieta ir tajā apstāklī, ka garīgajā pasaulē, virzoties no lejas uz augšieni, notika kļūme. Šī kļūme pazīstama kā „tilpņu sašķelšanās41” vai „Ādama Rišona grēks42” un tā notika „ne pēc izvēles”, ne tāpēc, ka to vēlējās izlabotā vēlme.

Tātad augšienē, saknē, atrodas Radītāja spēks, radīšanas Nodoms par svētlaimes sniegšanu Viņa radījumiem. Lai virzītos caur kaut ko, kas radīts no nekā43, lai novestu radījumu līdz Savai pakāpei, Radītājs padara iespējamu šo lielo pāreju no materiālā uz garīgo.

Starp garīgo un materiālo sākotni atrodas mahsom(s)44 (šķērslis). No garīgā, virzoties uz materiālo, ir iespējams nolaisties līdz pēdējai garīgajai pakāpei, bet ne tālāk. Lai šo pakāpi pārlēktu, tika veikta tilpņu sašķelšanās. To realizēja Radītāja spēks, kas „sajauca parcufim”. Attiecīgi arī atpakaļceļā, kad cilvēks vēlas pāriet no materiālās pasaules uz garīgo, viņš joprojām izmanto to pašu Radītāja spēku. Tas nozīmē, ka radīšanas nodoms par svētlaimes sniegšanu Viņa radījumiem, atrodas virs dabas, jo viss taču ir daba, izņemot šo Radītāja darbību.

Šeit neiet runa par mūsu materiālu un garīgā spēka ietērpšanos cilvēciskajā miesā – par to vispār netiek runāts, jo tas nevar notikt. Runa iet par īpašību pielīdzināšanos: kādā veidā ir iespējams kontakts starp nolūku saņemšanas dēļ un nolūku atdeves dēļ? Tieši šīs formas atrodas pretstatā, un saikne starp tām nav iespējama.

Šeit var rasties iebildums: taču, ja saskaras šo formu vismazākās izpausmes? Atbilde: tās atrodas bezgalīgā attālumā viena no otras. Vislielāko vēlmi ar nolūku saņemšanas dēļ un vislielāko vēlmi atdeves dēļ atdala bezgalīga distance, turklāt minimālās vēlmes ar dažādiem nolūkiem tāpat neiedomājami attālinātas viena no otras. Visa lietas būtība ir formas pretstatā. Vēlmes nesajūt viena otru, nesaskaras, un garīgajā pasaulē tas tiek dēvēts par bezgalīgu  attālināšanos.

Virzoties no lejas uz augšieni garīgās pasaules izzināšanā, kabalists jau saņem gatavu garīgo pakāpi. Tas ir lēciens bezgalībā, fāzes mainīšana uz pretējo. Pats kabalists pat nespēj apzināties, cik šī pāreja bija pilnīga, jo pēc būtības tas ir Radītāja varā un ir Augstākā spēka, kas radījis esošo no nekā45, prerogatīva.

Starpība starp materiālo un garīgo sākotni ir starpība starp mūsu sākotnējo dabu un binas46 īpašību, Radītāja īpašību, atdeves īpašību. Radītājs izved kabalistu no vienkāršās vēlmes gūt baudu, kas nozīmē „esošais no nekā” un  pēkšņi tai piešķir garīgo konstrukciju – parcufu, kas ir esošais no esošā. To var dēvēt par īstu brīnumu. Līdz brīdim, kad tas notiks, cilvēks nespēj iedomāties, ko tas nozīmē, jo viņa dabā nav nekā, kas varētu eksistēt aiz mahsoma.

Kā pārbaudīt definējumu, kuru garīgajai sākotnei devusi kabala? Atrodoties vienas dabas ietvaros, nav iespējams salīdzināt to ar otru vai savstarpēji tās abas. Tāpēc saruna par šo tēmu ar cilvēku, kurš atrodas egoisma ietvaros, ir bezmērķīga: viņam nav iespējams paskaidrot, ko viņš var salīdzināt, bet ko nevar. Līdz brīdim, kamēr atrodamies tikai savā egoistiskajā dabā, mums nav iespējas to prātīgi un precīzi salīdzināt, izpētīt un izmērīt. Lai kaut ko izmērītu, nepieciešams vienlaicīgi atrasties divās pretējās īpašībās. Divas pretējās īpašības ir malhut īpašība47 un binas īpašība.

Parasti cilvēks atrodas tikai malhut īpašībā. Ja viņš studē kabalu un attīsta binas īpašību, un bina pretdarbojas, kļūst pretēja malhut, tad starp tām, kā divām patstāvīgi eksistējošām kategorijām, cilvēks var sākt mērīt savas īpašības – tās, kas atrodas starp malhut un binu. Šie mērījumi kabalistam parāda viņa garīgo līmeni, garīgo pakāpi, uz kuras viņš atrodas. Taču tas ir iespējams tad, kad cilvēks pārvar šķērsli starp garīgo un materiālo pasauli, saņem binas īpašību un spēj ierobežot malhut, novirzīt visas savas vēlmes zem cimcum48. Filozofam šī instrumenta nav, ar to ir apveltīts tikai kabalists, kurš pacēlies uz nākamo garīgo stāvokli.

Cilvēkam, kurš sācis laboties, pasaule atklājas kā izlabota. Viņa acu priekšā neparādās  kādas nezināmas „garīgās pasaules”. Kas ir garīgās pasaules? Tajās pašās kelim cilvēkam atklājas izlabotās saiknes starp dvēselēm „Ādama Rišona”49 sistēmā.

Vārdnīca

36 J. Ašlags „Gudrības Augļi”, raksti: Kabalas un filozofijas salīdzinošā analīze. Jeruzaleme. 1999. g. (ivrits)., 18. raksts.

37 Turpat, 19. lpp.

38 Turpat, 20. lpp.

39 Augstākā gaisma (ivritāor elion) – noteikts starojuma veids no augšienes, tas, kas nāk no Radītāja Būtības un radījums to sajūt kā „Radīšanas Nodomu”: sniegt radījumiem baudu.

40 Parcuf(s) (dzsk. parcufim) = „garīgais ķermenis” – vēlme baudīt Radītāju, šī vēlme ir apveltīta ar ekrānu (tas ir, spējīga saņemt gaismu).

41 Vēlmju- tilpņu sašķelšanās (ivritā – švirat kelim) – saistošā ekrāna (nolūka „atdeves dēļ”) izzušana.

42 (Ādama) Grēkā krišana – tilpņu sašķelšanās (švirat kelim), kā rezultātā sajaucās altruistiskās (atdeves) un egoistiskās (saņemošās) tilpnes, vēlmes.

43 Kaut kas no nekā (ivritā – ješ mi ain) – vēlme baudīt, kas radusies (radīta) ārpus Radītāja, no tā, kas iepriekš, pirms Radītāja Nodoma nav eksistējis; īpašība, kas pilnīgi pretēja Viņa atdeves īpašībai.

44 Mahsom(s) – robeža starp sajūtu, kas rodas, vadoties tikai no piecu maņu orgānu iespējām, tā ir „šīs pasaules” sajūta un sajūtu „sestajā sajūtu orgānā” (sestā maņa), „Augstākās pasaules” sajušanu.

45 Esošais no nekā (ivritā – ješ mi ain) – radījums, tilpne, dvēsele; radīta no nekā vēlme baudīt (Radītāja sajušanu, gaismu), saņemt, kas ir visas realitātes materiāls.

46 Binas īpašība (atdeves īpašība) – īpašība, ar kuru Augstākais spēks (Radītājs) izpaužas attiecībā pret radījumu. Augstākais spēks radīja radījumus ar nolūku, lai sniegtu tiem baudu un tāpēc šī spēka īpašība tiek dēvēta par atdevi.

47 Malhut īpašība (saņemšanas īpašība) – vēlme saņemt baudu.

48 Ierobežojums (ivritā – cimcum) – atteikums pieņemt gaismu altruistisku apsvērumu dēļ. Valdošs pār savām vēlmēm, tas ir, sevi noturošs un nesaņemošs, lai gan ļoti vēlas saņemt, tiek dēvēts par sevi ierobežojušu.

49 Ādams Rišons = Ādams – visu radīto dvēseļu kopums, saikne starp tām uz savstarpējās atdeves pamata.

 

<<9.kurss-5                 9.kurss-7>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties