2. nodarbība
Kabalas un filozofijas antagonisms
2.1. Kabala un filozofija – realitātes izpētes dažādie veidi
2.2. „Garīguma” definēšanas problēma
2.3. Atšķirība starp sapratni un izzināšanu
2.4. Jautājums par Augstākā vadošā spēka (Radītāja) būtību
2.5. Tests
XX gs. izcilais kabalists Jehuda Ašlags (Bāls Sulams) rakstā „Miers” raksta:
„Es neesmu formālās filozofijas cienītājs un nīstu jebkurus izpētes veidus, kas veikti uz teorētiska pamata; kā zināms, ne mazums manas paaudzes cilvēku man piekrīt šajā jautājumā, ņemot vērā, ka pārāk daudz šajā jomā esam izmēģinājuši. Zināms, ja grīļojas pamats, tad pie vismazākās kustības sabruks visa ēka. Un tādējādi es nerakstu šeit nevienu vārdu, kas nebūtu pārbaudīts eksperimentālā ceļā, sākot ar vienkāršu apzināšanu, par kuru nav domstarpību, tad virzoties tālāk un saņemot pierādījumus analītiskā ceļā (sadalot pa daļām), un līdz pašu augstāko objektu izzināšanai…”
Kabalas atšķirība no filozofijas ir tajā aspektā, ka kabala neņem vērā abstraktus spekulatīvus spriedumus. Zinātnieki, kas strādā dažādās zinātniskās jomās, tam tāpat piekrīt, jo neuzticas datiem un secinājumiem, kas nav apstiprināti praksē. Tādējādi kabala apraksta tikai rezultātus, kas apstiprināti eksperimentāli un uzrāda savos darbos tikai tos pierādījumus, kas saņemti analītiskā ceļā.
2.1. Kabala un filozofija – realitātes izpētes dažādie veidi
Pastāv diezgan nevienprātīgs uzskats, ka kabala ir filozofijas daļa, taču šīm divām zinību sistēmām ir kardināla atšķirība. Filozofija izskata to, ko cilvēks izzina savās egoistiskajās kelim, vēlmēs, spējās, iespējās, neizejot ārpus mūsu pasaules robežām un nesaņemot papildu sesto sajūtu orgānu (sesto maņu) – dvēseli, ekrānu.
Tam, kurš pat nenojauš par iespēju iziet no sava egoisma ietvariem ārējā pasaulē, kur var sajust telpu, ko nespējam uztvert ar mūsu dabisko maņu orgānu palīdzību, filozofija šķiet kā zinātne, kas pieļauj spriedumus par jebkurām esamības sfērām. Šajā gadījumā var sacīt, ka filozofija ir visaptveroša cilvēces zinātne, bet filozofi visas vēstures attīstības garumā bija visprogresīvākie tās pārstāvji.
Turpretim cilvēkam, kurš saskāries ar kabalas pamatjēdzieniem, kļūst acīm redzams, kādas neierobežotas iespējas tā viņam sniedz un viņš skaidri saprot, ka visas filozofijas reālijas ir tikai iztēles auglis. Filozofijas zināšanas ir pilnīgi apšaubāmas, jo netiek apstiprinātas ar kādu praksi, eksperimentu. Filozofija spriež par jēdzieniem, darbībām, īpašībām, kas neatrodas precīzi noteiktā jomā, kas pakļaujas eksperimentam, tādējādi visi tās secinājumi un slēdzieni satur tīri abstraktu raksturu. Filozofiskie spriedumi skar abstraktas lietas, par kurām katram var būt savs viedoklis.
Kad kabalisti, izejot ārpus mūsu pasaules robežām, sāk izzināt Augstāko pasauli, kad viņi paceļas virs mūsu saprāta un iegūst spēju izpētīt augstāko, „preparēt” domas (novērtēt, apsvērt, salīdzināt), tad filozofu teorētiskie nepamatotie spriedumi un iedomātās, abstraktās kategorijas kabalistiem kļūst par prakses elementiem. Tas, kas filozofijā tiek definēts, vadoties no minējumiem un pieņēmumiem, kabalā ir izpētes materiāls. Tieši šeit arī ir šķirtnes josla, kas nosaka šo milzīgo, nepārvaramo atšķirību starp šīm divām zinību sistēmām, to pretstatījumu viena otrai.
Jaunākie komentāri