Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 9.kurss-4

(SKA MĀCĪBU KURSI), 09.kurss Komentēt

<<9.kurss-3                 9.kurss-5>>

 

1.4. Kāpēc kabala jāsalīdzina ar filozofiju

Vārds „filozofija” burtiski nozīmē „gudrības mīlestību” (grieķu Philosophía (φιλοσοφία), no phileò – “mīlu” un sophía – „gudrība”). Šī zinātniskā sistēma tiecas noskaidrot visa esošā savstarpējo saikni, un apvienot visas cilvēcisko zināšanu jomas. Ja citas zinātnes pēta kādu atsevišķu realitātes fragmentu, tad filozofija tiecas aptvert visu realitāti tās vienotībā. Filozofija parasti cilvēkiem nozīmē centienus izvērtēt un noskaidrot, kas patiesībā ir dzīves jēga.

Kabala sevī ietver praktiski visas mūsu zināšanas par pasauli. Tā aptver visus Universa līmeņus – no makro spēka, dēvēta par Radītāju, kas rada, pārvalda un visu virza uz vienoto mērķi, līdz pat sīkākajām šī spēka izpausmēm attiecībā pret radījumu, ietverot paša radījuma dabu, visu ar viņu notiekošo vienotā Augstākā spēka iedarbībā, ņemot vērā paša radījuma reakciju.

Nav tāda jautājuma, kuru kabala neizskatītu; tajā izklāstīts par visu, izņemot Acmuto, tā ir Visaugstākā daļa, kuru mēs neizzinām, jo visa izzināšana notiek mūsu vēlmē (kli), kuru radījis Augstākais spēks.

Ar ko šādu zinātni var salīdzināt? Varētu likties – ar neko. Taču salīdzinājums ar filozofiju prasās pats par sevi, jo arī filozofija pretendē uz to, lai nodarbotos ar universālo zināšanu izstrādi.

Vācu filologs un humānists Johans Reihlins (1455. g.-1522. g.) savā darbā „De arte cabbalistica” rakstīja: „Mans skolotājs Pitagors, filozofijas tēvs, savu mācību pārņēma ne no grieķiem, bet drīzāk no jūdiem. Tādēļ viņš ir jādēvē par kabalistu… Un viņš bija pirmais, kurš vārdu „kabala”, nepazīstamu viņa laikabiedriem, pārtulkoja grieķu valodā vārdā „filozofija”5.

Kabala daudzus gadu simtus bija slēpta mācība, slepena gudrība, ap šo mācību radās daudz leģendu un falsifikāciju, tāpēc mūsdienu cilvēkam grūti nokļūt līdz patiesajiem avotiem. Par to daļēji rakstīja Leibnics: „Ņemot vērā, ka Noslēpuma atklāšanai cilvēkiem nebija pareizās atslēgas, alkas pēc zināšanām rezultātā noveda pie dažāda veida niekiem un ticējumiem, no tā savukārt radās sava veida „vulgārā kabala”, kas attālināta no īstās mācības, tāpat arī dažādas fantāzijas, kas aplami tika piedēvētas maģijai un ar to piepildītas grāmatas”6.

Senie kabalas avoti liecina, ka filozofija radusies nepareizi saprastu nodarbību rezultātā, kuru pamatā bija seno kabalistu gudrība (Ābramam bija 70 skolnieki, kurus viņš nosūtīja uz austrumiem). Tas ir dabiski, jo egoistiskajās, neizlabotajās īpašībās kabalas zināšanu izpratne nevar būt citāda.

Filozofija, uztverot kabalas elementus, mēroja citu ceļu. No tās radās mūsdienu zinātnes par materiālo pasauli un tās likumiem – to parādību ietvaros, kuras spēj uztvert mūsu pieci maņu orgāni, taču senās gudrības, tostarp kabala, palika ārpus pētnieku interesēm. To, ko zinātne nespēja aptvert, izzināt, tas nonāca reliģiskajās mācībās, rituālos un paražās. Senā gudrība pamazām tika aizmirsta.

Pētot šo pasauli, pūloties izprast cilvēka vietu un iespējas tajā, noteikt mērķi un eksistences jēgu, cilvēce paralēli izmantoja zinātni un reliģiju. Taču tās abas tikai attālināja cilvēci no patieso likumu izzināšanas. Cilvēks pētīja dabu nevis ar nolūku mainīt sevi un to iepazīt, bet ar nolūku to mainīt, pakļaut, tādējādi izdabājot savam egoismam.

 

1.5. Kabalas ietekme uz filozofiju un zinātni

 

Kabalas vēsturē ir interesants periods, kurā izcilie rietumu (tāpat arī austrumu) domātāji pievērsās tās izpētei un studēšanai, integrējot šīs zināšanas klasiskās filozofijas sistēmā. Attiecībā uz sacīto, minēsim izcilo rietumu domātāju attieksmi pret kabalu. Viņu pētījumi šīs zinātnes jomā izveidoja atsevišķu virzienu, proti, filozofisko abstrakto kabalu. Plašu izplatību šis virziens ieguva Eiropā, sākot no vēlīniem Viduslaikiem (XIII gs.) kristīgo teologu vidē un īpaši starp Atdzimšanas laikmeta filozofiem humānistiem.

Kristieši sāka izrādīt interesi par kabalu, vienlaikus XIII gs. tika uzieti izcilo kabalistisko darbu „Zoar Grāmatas” un „Sefer Jecira” teksti, taču īpaša kabalas ietekme uz rietumu kultūru sākās no XV gs., pateicoties kabalas literatūras pirmajam tulkojumam, kas nāca klajā latīņu valodā.

Džovanni Piko della Mirandola7 (1463. g.-1494. g.) bija viens no pirmajiem, kurš ieviesa kabalas mācību zinātnieku Humānistiskajā republikā, par kuras centru kļuva Platona akadēmija Florencē, kuru XV gs. otrajā pusē dibināja aristokrāts Kozimo Mediči (1389. g.-1464. g.). Piko savāca nelielu kabalas literatūras bibliotēku, kas sastāvēja no tulkojumiem, kurus veica ebreju domātājs Flāvijs Mitridats (Flavius Mithridates) no Sicīlijas, kurš pieņēma kristietību. Viņš veica tulkojumus pāvestam Sikstam IV, bet pēc tam pašam Piko 1486. gadā.

Renesanses laikmeta tajā pašā periodā kristīgā humānista un zinātnieka Mirandolas sekotāja Johana Reihlina8 personīgās bibliotēkas saraksts uzskatāmi demonstrē, ka aptuveni 1500. gadā reālajā grāmatu tirgū viņš iepirka milzīgu daudzumu ebreju grāmatu, tostarp arī kabalas darbus: „Sefer Jecira”, „Sefer ha-Baihr”, Ābrama Abulāfa9, Nahmanida10, Maimonida11, Jozefa Gikatilas12, Ābrama Ibn Ezras13, Jozefa Albo14, Jehudas Levija15 un citu autoru grāmatas.

Sākot ar Renesanses laikmetu, līdz pat XVIII gs. beigām, kabalas apgūšanai tiek veltīta īpaša uzmanība augsti izglītotu cilvēku sabiedrībā, starp kuriem atradās izcili humānisti domātāji, filozofi, zinātnieki un kristīgie teologi. Viņu vidū izcēlās spilgti rietumu intelektuālās elites pārstāvji: Paracelss, Džordano Bruno, Tommazo Kampanella, Mišels Montēņs, Džons Miltons, Gotfrīds Vilhelms Leibnics, Īzaks Ņūtons, Johans Volfgangs Gēte, Viljams Bleiks, Frensiss Bekons, Spinoza, Bērklijs, Šellings, Bāders, Frīdrihs Etingers un rinda citu izcilu Eiropas domātāju. Viņu saskarsme ar kabalu notika, pateicoties oriģinālo kabalas avotu tulkojumiem (vairumā tie bija ARI darbi, fragmenti no „Zoar Grāmatas” un „Sefer Jecira”), kompilācijām un izcilo autoru personīgiem darbiem: Piko, Reihlins, Henrijs Kornēlijs Agripa fon Netesheims, Raimonds Lulls, Edidžo de Viterbo, Frančesko Džordžio, Pauls Ricius, Gilions Postels, Johans Pistoriuss, Henrijs Mūrs, Ralfs Keverts, Džons Pordedžs, Johans Stefans Ritangelo, Francisks Merkūrijs van Helmonts, Žaks Haffels, Knors fon Rozenrots, Francis Josifs Molitors un daudzi citi.

Kristīgo kabalistu tekstu apskats un analīze parāda, ka viņi visi bija cilvēki, kuri tiecās sasniegt Universa likumu vienotības ainu, pierādot savos darbos to, ka starp garu un matēriju kā vienotā kontinuma komponentiem nav atšķirības. Viņu uztverē visa pasaule atradās nepārtrauktā evolūcijas procesā, kas virzīts uz sākotnējās harmonijas atjaunošanu. Īpaša loma pasaules atdzimšanas lietā tika atvēlēta cilvēkam kā Dievišķās dabas nesējam. Daudzi no viņiem uzskatīja, ka tieši ebreju kabala palīdzēs pārvarēt sašķeltību kristīgās baznīcas iekšienē un novērst reliģisko pagrimumu, taču kristīgo kabalistu lielākās daļas galvenie centieni  bija vienotas ticības meklējumi, kas apvienotu kristiešus, jūdus un musulmaņus.

Piko, Reihlins, Postels un tieši XVII gs. kristīgie kabalisti ar Knoru priekšgalā, saskatīja kabalā tīrāku un pilnu vienotas tradīcijas izpausmi, patieso prisca theologia (latīn. – senā teoloģija), kuras kāpums sākās Ādama, Ābrama un Mozus laikos un tā vai citādi saglabājās visās reliģijās un filozofijas sistēmās. Pēc Knora domām, grieķi, uztverot autentisko un seno ebreju gudrību, vēlāk to sagrozīja, tas savukārt izraisīja kaitīgu ietekmi uz kristietību; nepieciešams atgriezties pie sākotnējā kristietības avota – kabalas un no jauna visiem apvienoties kopā vienotā ticībā16. Knors uzskatīja, ka kabala satur galvenās kristīgās doktrīnas. Ja tam piemeklēt neapgāžamus pierādījumus, tad atkritīs nepieciešamība reliģiskajos strīdos. Dabiskā veidā ebreji no jauna pieņems to reliģiju, kuras dogmas tie glabā daudzas tūkstošgades; pie šīs senās sākotnēji kristietīgās ticības atgriezīsies arī daudzu kristīgo baznīcu pārstāvji.

Apgūstot oriģinālus un ebreju kabalistu tekstu tulkojumus, Jauno laiku kristīgie domātāji tajos redzēja svētās kristīgās patiesības, kas rosināja viņus veikt savu  tulkojumu, komentāru publicēšanu un izdot ebreju kabalistu oriģinālos tekstus. Kristīgo kabalistu publikācijas pauda misionāru aicinājumu, kas vienlaikus vērsts divos virzienos: no vienas puses, viņi gribēja jūdiem izskaidrot pašu jūdu ticības būtību, bet no otras puses, šķiet lielākā mērā palīdzēt kristiešiem sasniegt autentisko kristietību.

„Zoar Grāmatas” trīs traktātu tulkojuma priekšvārdā „Kabbala Denudata” otrajā sējumā („Atklātā kabala”) Knors tieši paziņo par šo traktātu dievišķo izcelsmi un svētumu. Pēc viņa domām, „Zoar Grāmatas” zināšanas ir lietderīgas gan Vecās Derības, gan arī Jaunās Derības izpratnei. Savu domu apstiprinājumam Knors min simtiem citātu no „Zoar Grāmatas”, pēc viņa domām, tie atbilst attiecīgiem Jaunās Derības fragmentiem. Lai pamatotu „Zoar Grāmatas” tulkojuma nepieciešamību latīņu valodā, Knors pasvītro Kristus un apustuļu laikmeta filozofisko mācību studēšanas svarīgumu, iesaistoties tādā veidā polēmikā, kas aizsākās  XVII gs. attiecībā uz „Zoar Grāmatas” autorību un rašanās datējumu. Saistībā ar to jāatzīmē, ka neskatoties uz ebreju, tāpat arī kristīgo filozofu, kabalas pētnieku argumentiem, kristīgie kabalisti sekoja ebreju ortodoksālajai tradīcijai, kas attiecināja šī darba radīšanu uz mūsu ēras II gs. un par darba autoru uzskatīja rabīnu Šimonu bar Johaju17.

Kristīgie kabalisti ar „Zoar Grāmatas” un vēlāk ARI darbu palīdzību cerēja atrisināt mokošās dogmatiskās problēmas, kuras satrauca kristīgo pasauli un kuras kļuva par karstu strīdu priekšmetu un daudzu ķecerību rašanās iemeslu: kā taisnīgais un žēlsirdīgais Dievs varēja nolemt viņa radīto cilvēku mūžīgām elles mocībām? Kā lai attaisno mācību par predestināciju? Kā vēsturiskā kristietība ar tās kalpotājiem, kuri nav pilnības iemiesojums, ar tās salīdzinoši īso vēsturi un nenozīmīgo izplatību, var kļūt par vispasaules universālo reliģiju, vienīgo glābšanas ceļu? Mācību par desmit sefirot kristīgie kabalisti uzskatīja par vislabāko kristīgās Trīsvienības dogmāta apstiprinājumu: trīs pirmās sefirot – keter, hohma un bina kristīgajā dogmatikā bija atbilstošas trim Dieva hipostāzēm.

Vēlīno viduslaiku un Renesanses laikmeta kristīgo domātāju attieksmi pret kabalu var noteikt, pamatojoties uz sekojošiem izteikumiem:

„Patiesākais Likuma traktējums (vera illius legis interpretatio), kas Mozum tika atklāts Dievišķajā atklāsmē, tiek dēvēts par „kabalu” (dicta est Cabala), jūdiem tā nozīmē „saņemšanu” (receptio).”

Piko della Mirandola „Runa par cilvēka vērtību”18

„Par kabalu tiek dēvēta spēja atklāt Mozus Likuma visus Dievišķos un cilvēciskos noslēpumus alegoriskajā nozīmē.”

Pauls Ricius „Kabalas pamati – ievads”, 1540. g.19

„Burtiskā (Svēto Rakstu) jēga pakļaujas laika un telpas nosacījumiem. Alegoriskā un kabalistiskā – pastāv mūžīgi, bez laika un telpas ierobežojumiem.”

Pauls Ricius „Kabalas pamati – ievads”20

„Augstākajam principam kabala piešķir neizsakāmu vārdu; no šī vārda, otrās pakāpes emanācijas formā, tā veido četrus principus, no kuriem katrs no jauna sazarojas divpadsmit principos, bet tie savukārt – 72 utt., līdz bezgalīgiem turpmākajiem sazarojumiem, tāpat kā eksistē bezgalīgs veidu un apakšveidu skaits… Un galu galā sanāk, ka visu Dievišķo var novest pie viena Pirmavota, tāpat kā arī visu gaismu, kas staro pastāvīgi un pati par sevi, un attēlus, kuri pārlūzt lielā spoguļu daudzumā un tikpat daudzos atsevišķos priekšmetos, var novest pie viena formāla ideāla principa – visu šo attēlu Avota.”

Džordano Bruno „Itāliešu darbi”

Izņemot seno un universālo teoloģiju, rietumu filozofi un Jauno laiku zinātnieki kabalā tāpat arī saskatīja universālu zinātni, kurai piemīt universāla valoda:

„Visa fizika, ieskaitot visas atsevišķās zinātnes: astronomiju, astroloģiju, piromantiju, haomantiju, hidromantiju, ģeomantiju, alķīmiju u.c., ir dižās kabalas zinātnes matricas.”

Paracels „Raksti”

„Esamība vai valoda ir kabalas zinātnes adekvāts subjekts… Tādējādi kļūst saprotams, ka tās gudrība īpašā veidā pārvalda visas pārējās zinātnes.”

Raimunds Luls „Raimunda Lula raksti”

„Teoloģija, filozofija un matemātika ir zinātnes, kas savus principus un saknes ņem no tās [kabalas]. Tādējādi visas šīs zinātnes (scientiae) ir pakļautas šai gudrībai (sapientia); un to principi un likumi ir pakļauti tās principiem un likumiem; un tāpēc bez kabalas to argumentācija ir nepietiekama.”

Raimunds Luls „Raimunda Lula raksti”

„Kopumā ir divas zinātnes… viena no tām dēvēta par kombinatoriku (ars combinandi) un tā ir zinātņu progresa mēraukla… Cita izklāsta par augstāko lietu spēkiem, kas atrodas augstāk par Mēnesi un kas ir dabas maģijas (magia naturalis) daļa. Tās abas kopā jūdi dēvē par „kabalu”.”

Piko della Mirandola „Raksti”

„Kabalistiskā pieeja Bībelei ir hermenētika, kas pārliecinošā formā atbilst tās satura patstāvībai, brīnumainai oriģinalitātei, daudzpusībai, visaptvertībai, neizmērojamībai.”

Gēte „Materiāli krāsu vēstures mācībai”21

„Ādams – pirmais cilvēks, labi zināja kabalu. Viņš zināja visus lietu apzīmējumus un tādējādi deva dzīvniekiem piemērotus vārdus, kas paši par sevi izpauda viņu dabu.”

Kurts Šprengels „Pragmātiskās dziedniecības vēstures uzmetums”22

„Kabala neļauj pavadīt dzīvi pīšļos, bet virza mūsu prātu uz izzināšanas augstumiem.”

Johans Reihlins „Kabalas māksla”23

„Patiesā estētika ir kabala.”

Frīdrihs Šlēgels „F. Šlēgela kritikas izdevums”, 1802. g.24

G. V. Leibnics (par viņa uzskatiem attiecībā uz kabalas ietekmi eksistē vesela virkne literatūras) tāpat definē kabalu kā scientia generalis (latīn. – vispārējā zinātne), kas apvieno sevī visas bāzes zinātnes, kuras darbojas kā zinību instruments. Saskaņā ar Leibnica un arī Piko uzskatiem, to kopsaucējs ir burtu kombinatorikas metodika, ar kuras palīdzību viss izzināmais var tikt klasificēts un saglabāts:

„Senā paruna vēsta, ka Dievs visu radīja atbilstoši svaram, mērvienībai un skaitam… Tāpēc skaitlis ir sava veida metafiziskā pamatfigūra, bet aritmētika – sava veida universuma statistika, ar to palīdzību var tikt izpētīti lietu spēki. Jau Pitagora laikos cilvēki bija pārliecināti, ka skaitļi sevī slēpj visdziļākos noslēpumus. Pamatojoties uz ticamiem avotiem, šo un tāpat arī daudzas citas pārliecības Pitagors no austrumiem ienesa Grieķijā. Ņemot vērā, ka cilvēkiem nebija pareizās atslēgas Noslēpuma atklāšanai, kaisle pēc zinībām galu galā  noveda pie daudzveidīgiem niekiem un ticējumiem, no kā radās sava veida „vulgārā kabala”, kas atttālināta no autentiskās kabalas, tāpat arī daudzveidīgas fantāzijas, kas aplami tika piedēvētas maģijai un ar to piepildītas grāmatas. Tajā pašā laikā cilvēkiem saglabājās tieksme ticēt, ka mūs vēl sagaida brīnišķīgi atklājumi ar skaitļu, burtu un ar jaunas valodas palīdzību, kuru vieni dēvē par Ādama valodu, bet Jēkabs Bēme – par dabas (dabisko) valodu”.

„Zinību meistari (tā pēc holandiešu piemēra var dēvēt tos, kuri nodarbojas ar matemātiku) ir apveltīti ar zīmju mākslas izgudrojumu, šīs mākslas daļa ir algebra: ar zīmju mākslu šodien var uzzināt lietas, pie kurām nespēja nonākt senie cilvēki un, neskatoties uz to, visa māksla sastāv tikai no pareizu zīmju izmantošanas. Ar kabalas palīdzību senie pētnieki veica daudz būtiska un meklēja vārdos noslēpumus, viņi patiešām spēja tos atrast labi izveidotā valodā: par tādu tā kalpo ne tikai zinību meistarībai, bet arī visām zinātnēm, mākslām un lietām. Tādējādi kabalu vai zīmju meistarību var meklēt ne tikai ivrita valodas noslēpumos, bet arī jebkurā citā valodā, taču ne burtiskajos tulkojumos, bet pamatojoties uz taisno prātu un vārdu pielietojumu”25.

Kopumā rietumu domātāji aplūkoja kabalu kā seno un, tajā pašā laikā, kā mūsdienu zinātni, kas līdzinās Platona, Aristoteļa, Pitagora filozofiskajām mācībām. Viņi uzskatīja kabalu par šo mācību pamatavotu:

„Mans skolotājs Pitagors, filozofijas tēvs, savu mācību pārņēma nevis no grieķiem, bet drīzāk no jūdiem. Tāpēc viņš jādēvē par kabalistu… Un viņš bija pirmais, kurš vārdu „kabala”, nepazīstamu viņa laikabiedriem, pārtulkoja  grieķu valodā vārdā „filozofija.”

Johans Reihlins „De arte cabbalistica»

„Studē kabalu (artem cabbalisticam), tā izskaidros tev visu!”

Paracels „Paragramum”26

XVII gs. beigās, reliģiskās krīzes, lielo apokaliptisko gaidu un līdz ar to jaunas zinātniskās apziņas formēšanās, ka arī ateistiskās skepses laikmetā, „mūžīgās tradīcijas” (prisca theologia) koncepcija, kas raksturīga Renesanses laikmetam, iegūst jaunas mācības formu par cilvēku vispārējo brālību, kuri ir vienotās Dievišķās dabas nesēji, par pasaules labošanos un universālu glābšanos eshatoloģiskajā perspektīvā. Būtībā tas bija vesels pasaules uzskats, un ievērojamu lomu tajā nospēlēja ebreju kabala, frakcionēta noteiktā veidā kristīgo kabalistu darbos.

XVIII gadsimtā, kas pazīstams kā Apgaismības laikmets, kristīgā kabala it kā tiek nobīdīta pie malas un turpina attīstīties tikai slēgtās masonu ložās un visās iespējamās kustībās, kas sludina universālās brālības idejas. No otras puses, šajā periodā rietumu domātāji un filozofi (Etingers, Bāders, Gēte, Šelings, Molitors un citi) piedāvā kabalistiskās idejas kā kādu sekulācijas un jaunās ateistiskās ideoloģijas alternatīvu.

Tieši tad, XVIII gs. sākumā, sākās ātrs veselas virknes okulto kabalas plūsmu pieaugums, kas savu uzplaukumu sasniedza XIX gs.otrajā pusē. Patiesībā šī virziena rašanās notika vēl XVI gs., kad daži kristiešu kabalisti pakāpeniski sāka novirzīties no ebreju pirmavotiem un savienot kabalas idejas ar alķīmiju un maģiskajām praktikām. Par šo virzienu pamatlicējiem tiek uzskatīti Henrijs Kornēlijs Agripa fon Netesheims un Teofrasts Paracels.

Kabalas atklāšanās vēlīno viduslaiku un jauno laiku laikmetā, protams, izrādīja lielu ietekmi uz eiropas kultūru un procesiem, kas noteica rietumu civilizācijas īpatnības. Neapstrīdams ir fakts, ka šīs zinātnes apgūšana palīdzēja dižākajiem zinātniekiem un filozofiem atklāt Universa pamatlikumus, tāpat arī dziļāk izprast cilvēka dabu un definēt viņa eksistences mērķi šajā pasaulē.

Krievu domātāji un reliģiozie filozofi tikai XIX gs. beigās un XX gs. sākumā sāk pievērsties kabalai. Vieni tajā meklē jaunas Svēto Rakstu traktējumu interpretācijas, lai pamatotu personīgos reliģiski filozofiskos uzskatus, citi – papildus argumentāciju antisemītiskajai propagandai. Par kabalu interesējās arī  krievu domātāji: V. S. Solovjovs, S. N. Bulgakovs, P. A. Florenskis, N. A. Berdjajevs, V. V. Rozanovs, L. A. Tihomirovs, A. F. Losevs un citi. Atšķirībā no rietumu, krievu filozofiem praktiski nebija iespējams iepazīties ar ebreju kabalistu oriģinālajiem avotiem un viņi izmantoja kristīgo domātāju un okultistu darbu tulkojumus, viņu zināšanas par kabalas mācību bija atšķirīgas.

Vladimira Solovjova27 agrīnie darbi viscaur piesātināti ar kabalas tematiku: tās ir idejas, kas pauž īstu, Dievam līdzvērtīgu eksistenci, pasaules veselumu un radījuma („pasaules dvēsele”) un Radītāja absolūto vienotību, kur cilvēka dvēsele, Ādams Kadmons, ir „domājošs centrs un visu būtņu iekšējā saikne…”28

Savu uzskatu par kabalu Solovjovs formulē sekojoši: „… kabala nav Viduslaiku, ne arī Aleksandrijas laikmeta domāšanas produkts. Tās senebreju izcelsmes neizdzēšamo zīmogu un ievērojamo atsķirību no neoplatonisma mācības mēs redzam šī savdabīgā pasaules uzskata īpašajā pirmatnējā reālismā un nedalītā monismā. Visai grieķu filozofijai raksturīgs arī neoplatonismā pilnīgi saglabātais pretstatījums starp prātam aptveramo būtību pasauli, īstenā jomu, autentiskās esamības un materiālo parādību pasauli – tāds duālististiskais pretstatījums nepastāv kabalā (materiālā pasaule kabalā ir tikai pēdējā galējā realizācijas pakāpe un īsteni pastāvošā iemiesojums)”29.

Taču, neskatoties uz kabalas ideju pārpilnību, Solovjova darbos daudzu ideju jēga tika pilnīgi transformēta un sagrozīta. Tā iemesls slēpjas tajā apstāklī, ka viņa kabalistisko zināšanu pamatā bija vēlīnās kristīgās kabalas avoti ar okultisma sastāvdaļu pārsvaru, kas arī izraisīja savu ietekmi uz Solovjovu, kurš uztvēra kabalu kā reliģiski mistisko mācību.

Viņa kabalistiskie darbi kalpoja par fundamentu krievu filozofiem turpmākajiem šīs mācības pētījumiem. Redzot Solovjova mācībā absolūtās vienotības kabalistisko elementu, krievu filozofs un teologs Sergejs Bulgakovs (1871. g.-1944. g.) XX gs. sākumā uzsāk nopietnu šīs zinātnes izpēti, par ko, pirmkārt, liecina viņa darbs „Jaunā Gaisma” (1917. g.). Cenšoties izprast kabalas mācību, Bulgakovs vēršas pie tā laika pieejamiem „Zoar Grāmatas” un „Sefir Jecira” tulkojumiem, no kuriem pazīstamākais bija Žana de Paoli „Zoar Grāmatas” tulkojums franču valodā sešos sējumos, kas tika veikts XX gs. sākumā30. Taču šis tulkojums, kas krievu filozofiem XX gs. pirmajā trešdaļā bieži vien bija vienīgais kabalas zinību avots, diemžēl bija pilns ar sagrozījumiem un falsifikācijām. Žanam de Paoli praktiski nebija kabalas zināšanu, tas iespaidoja ne tikai „Zoar Grāmatas” ārkārtīgi sarežģītā teksta tulkojuma adekvātumu, bet arī kabalas tēlu, kas izveidojās lasītājiem31.

Atkarība no sliktiem tulkojumiem ir krievu kabalas entuziastu skumja atšķirība no viņu priekšgājējiem – kristīgajiem kabalistiem. Neskatoties uz to, Bulgakovam apbrīnojamā veidā izdevās izvairīties no okultiskajiem sagrozījumiem kabalistiskās mācības izzināšanā. Vadoties no kabalas pārzināšanas dziļuma un pilnības, viņu var salīdzināt ar Eiropas klasiskajiem kristīgajiem kabalistiem. Ne reizi vien, citējot „Zoar Grāmatu” un salīdzinot kabalas mācību ar Jauno derību, Bulgakovs nonāk pie sekojoša secinājuma: „Ideja par cilvēku kā mikrokosmosu, kas daudzkārt tika izklāstīta vēlīno un jauno laiku filozofijas un mistiskajā literatūrā, nekur nesaņem tik padziļinātu izskaidrojumu kā kabalā”32.

Pie analoģiska secinājuma nonāk arī Nikolajs Berdjajevs (1874. g.-1948. g.): „Kabalā cilvēka pašapziņa sasniedz virsotni”33. „Vienkāršajā kristiešu apziņā, –raksta krievu filozofs, – patiesība par cilvēku kā mikrokosmosu apspiesta ar grēka sajūtu un cilvēka pagrimumu. Oficiālajā kristīgajā apziņā antropoloģija arvien vēl paliek Vecās derības bībeliskajā izpratnē. Kabalas galvenajā grāmatā „Zogar”34 un Bēmes grāmatā „Mysterium magnum” (izskaidrojums pirmajai Mozus grāmatai) no Bībeles tiek noņemtas ierobežojuma un cilvēces vecās nospiestās apziņas važas, un atklājas īstenība par kosmisko cilvēku”35.

XX gs. filozofi, domātāji un rakstnieki – Geršoms Šolems, Valters Benjamins, Francs Kafka, Martins Bubers, Īzaks Baševiss Zingers un citi, turpināja kabalas fenomena teorētisko pētniecību.

Protams, vienas nodaļas ietvaros nav iespējams pat daļēji aplūkot darbus vai pat vienkārši uzskaitīt visu kabalas pētnieku vārdus. Taču tas nav šī apraksta mērķis. Uzdevums, kuru autors sev izvirzīja, – kopējās tēmas ietvaros apgaismot kabalas pētījumu vēsturisko attīstību, uzrādīt galvenos kabalistus un viņu darbus, tāpat arī fragmentāri ilustrēt izcilo pagātnes domātāju attieksmi pret šo zinātni, kas ļaus lasītājam saņemt daudz apjomīgāku ainu šīs zinātnes nopietnai izpratnei.

Šodien kabalu studē daudzās pasaules universitātēs. Īpaša interese par kabalu parādījās pēdējās desmitgadēs: tiek publicēts ne mazums interesantu darbu, kas pēta kabalas mācības daudzveidīgos aspektus un arvien vairāk cilvēku ticamas informācijas meklējumos par kabalu tiecas pēc dažādiem avotiem. Zinātnieki un daudzveidīgo zinātņu jomu pārstāvji pievērš senajai mācībai uzmanību, atklājot tajā dabas procesu sarežģīto likumsakarību detalizētu izskaidrojumu. Pakāpeniski cilvēki sāk apzināties, ka kabalā ir kāds instruments, ar kuru prasme rīkoties palīdzēs cilvēkam atrisināt daudzas problēmas, kas nonākušas strupceļā un ļaus atklāt jaunas robežas sevis un apkārtējās pasaules izzināšanā.

 

 

1.6. Tests

1. Kura no senās filozofijas pamatkoncepcijām tika ņemta no kabalas?

a) – vienīgā un vienotā vadošā spēka koncepcija;

b) – dabas pretestības spēku koncepcija;

c) – pasaules izzināšanas koncepcija;

d) – abstraktās domas koncepcija.

2. Ko ietver antīkās filozofijas raksturīgākā īpatnība?

a) – antīkā filozofija pamatojās tikai uz konkrētiem novērojumiem;

b) – antīkā filozofija pamatojās uz abstraktām kategorijām, izdalot no tām abstraktās aksiomas;

c) – antīkā filozofija pamatojās uz tēzi par cilvēka un dabas vienotību;

d) – antīkā filozofija izvirzīja gara un matērijas vienotības ideju.

3. Nosauciet mūžīgās pasaules, kas izzināma tikai ar prātu un nepieejama jūtām, koncepcijas autoru:

a) – Heraklīts;

b) – Pitagors;

3) – Dekarts;

4) – Faless.

4. Kas bija pirmās utopijas – ideālās sabiedriskās iekārtas pirmtēla autors?

a) – Platons;

b) – Sokrāts;

c) – Aristotelis;

d) – Parmenīds.

5. Kāds ir Jauno laiku filozofijas krīzes cēlonis XX gadsimtā?

a) – filozofi atzina cilvēku par pasaules saimnieku;

b) – atbrīvojot vietu „praktiskā labuma” jēdzienam, netika ņemts vērā jautājums par Universa mērķi;

c) – par krīzes cēloni kļuva pieaugošais individuālisms un subjektīvisms;

d) – visas atbildes pareizas.

6. Kādu no jautājumiem (atšķirībā no filozofijas) kabala neizskata?

a) – par dzīves jēgu;

b) – par realitātes vienotību;

c) – par visu cilvēcisko zināšanu jomu apvienošanu;

d) – par Augstākā vadošā spēka būtību (Acmuto).

Vārdnīca

 

5 Johans Reihlins „De arte cabbalistica”, „Pythagoras ille meus, philosophiae pater, tamen qui non a graecis eam doctrinae praestantiam <…> quin potius ab illis apsis ludaeis receperit. Itaque <…> Cabalista nominandus erat, <…> ipse nomen illud Cabalae suis incognitum primus in nimen philosophiae grecum mutaverit”. 22b un tālāk.

6 „Et Pythagoram credibile est ut alia multa, ita hanc quoque opinionem ex Oriente attulisse in Graeciam. Sed cum vera arcani clavis ignoraretur, lapsi sunt curiosiores in futilia et superstitiosa, unde nata est Cabbala quaedam vulgaris, a vera longe remota, et ineptiae multiplices cujusdam falsi nominis Magiae, quibus pleni sunt libri”. Leibniz. Die philosophischen Schriften, VII. P. 184.

7 Džovanni Piko della Mirandola (Giovanni Pico della Mirandola) (1463-1494) – Renesanses laikmeta itāliešu domātājs.

8 Johans Reihlins (Johann Reuchlin) (1455-1522) – vācu humānists, filologs. Kalpoja pie Virtembergas hercoga par padomnieku, dažas reizes apmeklēja Itāliju, satuvinājās ar Platona Akadēmijas darbiniekiem (Piko della Mirandola uc.); pēdējos dzīves gadus – grieķu un ebreju valodu profesors Ingolštates un Tībingenas universitātēs. Vācijā tika uzskatīts par labāko senatnīgo valodu zinātāju – latīņu un īpaši senebreju un sengrieķu. (Johans Reihlins. Lielā Padomju Enciklopēdija).

9 Ābrams Abulafija (1240-1291) – ebreju izcelsmes Spānijas kabalists.

10 Nahmanids, pilns vārds – rabīns Moše ben Nahmans (saīsināti RAMBANs) (1195-1270) – ebreju zinātnieks, kabalists, Spānijas ebreju kopienas rabīns. Pēdējos dzīves gadus pavadīja Jeruzalemē.

11 Maimonids, pilns vārds – rabīns Moše ben Maimons (saīsināti RAMBAMs) (1135-1204) – ebreju zinātnieks un filozofs, ārsts un ebreju Likuma sistematizators. Piedzima Spānijā, kalpoja Kairā par galma ārstu pie Salahadina.

12 Josifs ben Ābrams Gikatila (1248-1305) – ebreju izcelsmes Spānijas kabalists.

13 Ābrams ibn Ezra (1092-1167) – ebreju zinātnieks, filozofs, dzejnieks. Dzīvoja Spānijā.

14 Jozefs Albo (1380-1444) – ebreju filozofs. Dzīvoja Spānijā.

15 Jehuda Ha-Levijs, pilns vārds – Jehuda ben Šemuels Ha-Levijs (1075- 1141) – ebreju zinātnieks, filozofs un dzejnieks. Dzīvoja Spānijā.

16 K. Burmistrovs „Kabbala Denudata” („Atklāta no jauna”): barona Knora fon Rozenrota kristīgā kabala un tās avoti // Ebreju universitātes Vēstnesis. – M., 2000. № 3 (21.) 32., 62.

Knors par to raksta Van Helmonda traktāta „Kurtzer Entwurff des eigentlichen Naturalphabets” priekšvārdā. Sulzbach, 1967. S.22. -23.; skat. tāpat: A. Coudert A Quaker-Kabbalist Controversy: George Fox’s Reaction to Francis Mercury van Helmont // Journal of the Warburg and Courtauld Institutes. 1976. Vol. 39. P. 176.

17 Turpat. 32., 33. + lpp.

18 Pico della Mirandola. Oratio de hominis dignitate // Conclusiones. P. 60 f.

19 „Cabala ea facultas dicitur, quae diuinarum humanarumque rerum arcana, per Mosaicae Legis typum Allegorico sensu insinuate”. Paulus Ricius. Introductoria theoremata cabalae. De coelesti agricultura // Johannes Pistorius. Ars Cabalistica. P. 120.

20 „Literalis enim sensus est loci & temporis conditionibus implicatus: sed Allegoricus & Cabalisticus ad eterna sine omni temporis aut loci conditione pertinet”. Ibid. P. 116.

21 J. V. Gēte. Materiāli par krāsu mācības vēsturi. (1805-1810).

22 Sprengel. Versuch einer pragmatischen Geschichte der Arneykunde (5 sējumos). Halle (1792-1803), Vol. 2. P. 358. – 362.

23 „Haec est Cabala quae nos humi degere non sinit, sed mentem nostram extollit ad altissimam comprehensionis metam”. Reuchlin. De arte cabalistica, 20a.

24 „Die wahre Ästhetik ist die Kabbala”. Schlegel, Kritische F. Schlegel-Ausgabe.

Izd. Ernst Behler (35 sējumos). Paderborn, 1958. Vol. 16. P. 305.

25 Ibid. 521. lpp.

26 Theophrastus Paracelsus. Das Buch Paragramum. Izd. Franz Strunz. Leipzig, 1903. P. 56.

27 Vladimirs Solovjovs (1853-1900) – krievu filozofs, dzejnieks, publicists un literatūras kritiķis.

28 V. S. Solovjovs. Sofija // logos, 1991., № 2. 189. lpp.

29 Brokhauza un Jefrona „Enciklopēdiskā vārdnīca”. SPb., 1894., 26. sēj, 782. -784. lpp. Skat. tāpat: V. S. Solovjovs. Kopoto rakstu krāj. – SPb., 1907., 9. sēj., 111. – 116. lpp.

30 Sepher Ha-Zoar (Le Livre de la Splendeur). Doctrine èsotèrique de Israèlites traduit par Jean de Pauli. Paris (1906-1911), Vol. 1 – 6.

31 Detalizētāku izklāstu par to skat.: K. Burmistrovs. Kabala krievu filozofijā: uztveres un izskaidrojuma īpatnības // Ebreju universitātes Vēstnesis. M., 2000. № 4. (22.) 37.-70. lpp. Tāpat arī: G. Sholem Kabbalah. Jerusalem, 1974. P. 240, 241; G. Sholem On the Mystical Shape of Godhead. N. Y., 1991. P. 38.; G. Sholem Bibliojgraphia Kabbalistica. Leipzig. 1927. S. 120.

32 S. N. Bulgakovs „Jaunā gaisma”. – M., 1994., 246. – 250. lpp.

33 N. A. Berdjajevs. Mākslas nozīme // Brīvības filozofija. Mākslas nozīme – M., 1989., 300. lpp.

34 Autora piez.: nosaukumam Zohar krievu rakstībā ir divi varianti – Zoar un Zogar.

35 Turpat.

<<9.kurss-3                 9.kurss-5>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties