1.3. Tradicionālo domāšanas sistēmu krīze
Kants, Fihte un Hēgelis tiecās savā veidā pārvarēt strupceļa situāciju, kurā filozofija bija nonākusi XVIII gadsimtā.
Emanuels Kants (1724. g.-1804. g.) savas zinātniskās darbības dažādos periodos juta dažādu filozofu ietekmi attiecībā uz savu pasaules uzskatu. Sākumā viņam šķita pievilcīgas Volfa doktrīnas, pēc tam viņš nokļuva Hjūma darbu ietekmē un viņu pārņēma skepticisms. Pēc viņa izteikumiem, Hjūms viņu atmodināja „no dogmātiskā miega”. Vēlāk Kants ieinteresējās par jutekliskās uztveres aprioro formu izpēti un nonāca pie transcendentālās estētikas un analītikas idejas. Savā darbā „Tīra saprāta kritika” (teorētiskais saprāts), atjaunojot abstrakto filozofiju, viņš raksta, ka cilvēka zināšanas ir aprioras un nav atkarīgas no pieredzes. Kants sev izvirza par uzdevumu izpētīt izzināšanas apjomu, robežas un rašanos, vēloties saprast, cik tālu spēj virzīties cilvēciskais saprāts bez jebkādas pieredzes priekšmetu un parādību izzināšanā.
Vēlākajos darbos Kants tiecas sadalīt dvēseles spējas izzināšanas, vēlmes un izjūtas spēkā, izskatot šo problēmu no estētiskās mērķtiecības viedokļa. Viņš izvirzīja jautājumu arī par teoloģisko mērķtiecību, uzskatot to par lietu savstarpējās attieksmes rezultātu. Prakstiskais saprāts, atšķirībā no teorētiskā, izvirza sekojošas prasības: lai sasniegtu absolūtu tikumību, nepieciešama nemirstība, bet lai realizētu augstāko labestību, nepieciešama Dieva klātbūtne. Tikai Viņš spēj apveltīt cilvēku ar svētlaimi, attiecīgā veidā savienojot tikumību un laimi, jo Viņam ir absolūtas zināšanas.
Kants atzina lietu esību to esošajā formā (neizzināmā „lieta sevī”) Iedarbojoties uz mūsu maņu orgāniem, tās rada sajūtas – lietu tēlus. Sekojot Kantam, vācu filozofija sāka attīstīties ideālisma un absolūtisma virzienā, atstājot malā empīrisko pieeju.
Cits izcilākais vācu filozofs, ideālists un dialektiķis, Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis (1770. g.-1831. g.), izvirzīja filozofisko teoriju, kuras sākuma jēdziens bija „absolūtā ideja”, kas ir pasaules pamats. Mistiskā „absolūtā ideja”, pēc Hēgeļa domām, eksistēja pirms dabas un cilvēka rašanās un bija visa pastāvošā bezpersonisks darbojošais garīgais sākums, kas satur sevī visu dabas, sabiedrisko un garīgo parādību būtību. Taču „absolūtās idejas” darbība var izpausties tikai domāšanā un pašizziņā. „Absolūtā ideja” iekšēji ir pretrunīga. Tā pārvietojas, mainās, pārejot uz savu pretstatu, savā attīstībā izejot trīs posmus: loģisko (tīra domāšanas stadija, loģisko jēdzienu sistēma); dabas („ideja” pārvēršas par dabu, kas nespēj attīstīties laikā, bet tikai telpā); pašattīstības („absolūts gars”, kas noraida dabu un atgriežas pie sevis paša, tālāk attīstoties cilvēciskās domāšanas sfērā).
Hēgelis savu filozofijas doktrīnu uzskatīja par pašattīstības idejas beigu pakāpi, taču viņa sistēma ir tikai jauns Dieva apzīmējums. Viņš atrauj cilvēcisko apziņu no dabas, pārvēršot to patstāvīgā subjektā, pielīdzina to dievam un attīstības procesā piespiež radīt dabu, sabiedrību un pašu cilvēku.
Hēgelis tāpat ticēja arī tam, ka eksistē „absolūta īstenība”, kuru iespējams realizēt praksē konkrētā valstī: „Vācu gars – jaunas pasaules gars, tās mērķis ietver absolūtas īstenības realizāciju kā bezgalīgu brīvības pašnoteikšanos, šīs brīvības saturs ir tās absolūtā forma” („Vēstures filozofija”)4. Viņa filozofijas ideālistiskās doktrīnas vērtība ir dialektiskajā metodē – mācībā par to, ka attīstības avots ir pretstatu cīņa, turpretim īstenība ir konkrēta.
Deviņpadsmitais un tam sekojošais divdesmitais gadsimts tiek raksturoti ar dziļāku protestu pret tradicionālajām domāšanas sistēmām, tas atspoguļojās gan filozofijā, gan arī politiskajās kustībās. Rūpniecības attīstība un vispārējais zinātniski tehniskais progress deva cilvēkam neierobežotas varas sajūtu pār dabu un pasauli. Taču tieši šajā laikā filozofijā sāk parādīties pesimistiskas tendences.
Artūra Šopenhauera (1788. g.-1860. g.) filozofijas darbi uzskatāmi demonstrē nogurumu un slimīgu pasaules atstumšanu, aiziešanu no tās. Viņš bija ļaunākais materiālisma un dialektikas ienaidnieks, pretstatot tam metafizisko ideālismu un atmetot Kanta neizzināmo „lietu sevī”. Viņš apgalvoja, ka pasaules būtība ir pasaules griba. Šopenhauera voluntārisms atšķiras ar aklas, nesaprātīgas, bezjēdzīgas gribas virskundzības pār pasauli atzīšanu, kas noraida dabas un sabiedrības attīstības likumsakarību un līdz ar to pašu loģiskās izzināšanas iespēju. Pēc Šopenhauera domām, ciešanas ir nenovēršama dzīves sastāvdaļa, kur nepastāv laime, jo nerealizēta vēlme nodara sāpes, bet vēlamā sasniegšana sniedz tikai pārsātinājumu. Instinkts liek cilvēkiem ražot pēcnācējus, kas atdzīvina jaunas iespējas ciešanām un nāvei. Šopenhauers bija aizrāvies ar induismu un budismu, kuros viņš spēja rast izeju no ciešanām. Viņa filozofija beidzas ar mistiskā ideāla „nirvanas” – absolūtas mierpilnības pasludināšanu, kas iemidzina „dzīvotgribu”.
Pretēji filozofijas koncepcijām, kuras slavināja saprātu, XX gs. radās anti-intelektuālā filozofija. Tās spilgtākais pārstāvis bija Anrī Bergsons (1859. g.-1941. g.), kurš savos filozofijas darbos aicināja uz atklātu saišu saraušanu ar zinātni un atteikšanos no loģiskās, racionālās izzināšanas. Savā filozofijā viņš pamatojās uz ideju par to, ka īstenība nav pieejama zinātniskai sapratnei, turklāt loģiskā domāšana nepalīdz realitātes izzināšanā. Bergsons apgalvoja, ka „intelektu raksturo dabiska nespēja saprast dzīvi”, tāpēc intuīciju viņš uzskatīja par svarīgāku salīdzinājumā ar saprātu.
Apgūstot filozofiskās doktrīnas, mēs varam atzīmēt kopējo tendenci, kas piemīt visiem filozofiem, sākot no Platona un Aristoteļa: savas koncepcijas viņi veido, vadoties no tīri abstraktiem minējumiem: „es tā uzskatu”, „es tā domāju”, saskaņā ar likumu, pēc kura katram, kurš to vēlas, ir tiesības izklāstīt savu viedokli. Jebkura doma, kas rodas cilvēkam, ir viņa dabas, viņa iespaidu veidojums un tādējādi tai ir tiesības pastāvēt, ņemot vērā, ka tā jau eksistē. Taču nepieciešams noskaidrot, uz ko tāda doma var pretendēt.
Tādējādi mēs redzam, ka savas attīstības vēsturē, filozofija nereti nonāca strupceļā, no kura izejot, no jauna atradās nepārvarama šķēršļa priekšā, līdz rezultātā nonāca pie sevis noliegšanas. Divu tūkstošu gadu garumā filozofi staigāja pa vienu un to pašu abstrakto ideju un metožu apli, ko formulējuši vēl senie domātāji un sofisti, taču lai gan viņi centās iekļūt dziļumos, izmantojot pat zinātnes, tomēr nebija spējīgi pietuvināties galveno jautājumu sapratnei, gluži otrādi, attālinājās no tiem. Katrs filozofs turpināja izteikt to, kas viņam šķita patiess, līdz kamēr XIX gs. un XX gs., cenšoties parvarēt krīzi un apjukumu, filozofija radīja tādas koncepcijas, kuras to adepti un piekritēji, mēģinot praktiski realizēt, noveda pie briesmīgām sociālām, dabas un militārām kataklizmām.
Vārdnīca
4 G. V. F. Hēgelis. Filozofijas, vēstures lekcijas/ tulk. no vācu v. A. M. Vodens. SPb., 1993., 361. lpp.
Jaunākie komentāri