Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 9.kurss-2

(SKA MĀCĪBU KURSI), 09.kurss Komentēt

<<9.kurss-1                 9.kurss-3>>

 

1. nodarbība

Kabalistiskā un filozofiskā doma, meklējot atbildes uz „mūžīgiem jautājumiem”

 

1.1. Cilvēks un daba

1.2. Jautājums par pasaules rašanos un cilvēka būtību rietumu filozofijā

1.3. Tradicionālo domāšanas sistēmu krīze

1.4. Kāpēc kabala jāsalīdzina ar filozofiju

1.5. Kabalas ietekme uz filozofiju un zinātni

1.6. Tests

 

1.1. Cilvēks un daba

Vismaz reizi dzīvē ikviens no mums sev ir uzdevis jautājumu par pasaules iekārtu un cilvēka vietu tajā, kāds ir mūsu zemes sistēmas eksistences rašanās mērķis un kādiem likumiem pakļauta zemes attīstība. Kurš vai kas to nosaka? Vai tas ir nejaušs gadījums, vai arī viss ir iepriekš noteikts? Vai pasaule ir izzināma un vai pastāv izzināšanas robeža? Kas ir cilvēka „es”? Šos jautājumus izvirzījusi pati dzīve un visos laikos cilvēce spēja rast uz tiem noteiktu atbildi, arī ilgi pirms mūsdienu civilizācijas rašanās ar tās filozofiju un zinātni.

Aizvēsturiskajos laikos cilvēka tuvību dabai noteica cēloņi: pirmkārt, vēl neattīstītais egoisms neattālināja viņu no apdzīvojamās vietas, un cilvēks jutās kā šīs vietas integrālā daļa. Otrkārt, nepietiekamās zināšanas par dabu  pirmatnējai būtnei izraisīja bailes un lika raudzīties uz to kā uz Augstāko spēku izpausmi.

Rezultātā cilvēks tiecās ne tikai uzkrāt zināšanas par apkārtējās pasaules parādībām, bet centās izprast, kādi spēki to vada. Viņš nespēja izvairīties no sadursmes ar tiem, patverties no stihijas, kā tas ir šodien viņa mākslīgi radītajā pasaulē. Viņa maņu orgāni, vēl neizkropļoti un neatrofēti mūsdienu tehnisko ierīču ietekmē, spēja dziļāk uztvert apkārtējo realitāti. Bailes dabas priekšā un vienlaikus tuvība tai, piespieda cilvēku noskaidrot, ko daba no viņa vēlas, vai tai ir mērķis, kāpēc tā viņu radīja un viņš tiecās pēc iespējas vairāk uzzināt par viņam apkārt esošās pasaules reālijām.

Tieši tajā brīdī, kad cilvēks sāka sev jautāt, kādēļ viņš dzīvo, kāpēc cieš, kas ir  apkārtējā pasaule, arī radās filozofija. Uzkrājot zināmu dzīves pieredzi saskarsmē ar dabu un, pateicoties tam, pārvarot pirmatnējo stāvokli, cilvēks sāka attīstīt filozofisko pasaules uzskatu. Uzturot kopienas cilts eksistences veidu, mežonis nesajuta savu „es” un dzīvoja pilnīgā saskaņā ar apkārtējo vidi. Viņš bija cieši saistīts ar citiem, viņam vēl nepiemita egoisms, viņš darbojās saskaņā ar iedzimtajiem instinktiem un dzīvoja tikai ķermeņa vajadzībām.

Tikko cilvēks sāka vēlēties vairāk par to, kas bija nepieciešams iedzimto instinktu apmierināšanai (to izraisīja egoisma pieaugums), tajā pašā brīdī viņš atdalījās no kopienas un sāka apzināties savu individualitāti, viņam radās vēlme izzināt to, kas notiek viņam apkārt un viņš sāka vērot apkārtējo pasauli. No šī brīža izveidojās filozofija. Bija nepieciešamas tūkstošgades, līdz cilvēks sāka izprast dabas spēku izpausmes un zināmā veidā sistematizēt šīs zināšanas, taču vienotība ar apkārtējo pasauli, kuru viņš izjuta pimatnējā stāvoklī, tika neatgriezeniski zaudēta.

Vērojot dabas stihijas, senie filozofi uzskatīja, ka aiz tā slēpjas daudzveidīgi pretestības spēki (sengrieķu mitoloģija pilnībā atspoguļo šo pasaules uzskatu). Viņi pieturējās pie šī viedokļa līdz saskārās ar pasaules uzskata koncepciju par Vienīgo Spēku, kurš iedarbojas un vada, – kabalas pamatu. Senā filozofija uztvēra šo doktrīnu un izrietošās no tās sekas, tā rezultātā filozofijas uzskati būtiski mainījās.

Senatnes zinātnieki savstarpēji apmainījās ar zināšanām par dabu. Tas pilnā mērā attiecas arī uz kabalistiem. Kabalā tiek izklāstīta vadības sistēma, kas vada mūsu pasauli. Šīs zinātnes galvenais uzdevums ir noskaidrot radīšanas cēloni un mērķi. Kabala, būdama zinātne par Universa sistēmu, bija bāzes zinību centrs citām zinātnēm. No kabalistu kontakta ar senatnes zinātniekiem radās antīkā filozofija, no kuras attīstījās zinātnes.

1.2. Jautājums par pasaules rašanos un cilvēka būtību rietumu filozofijā

Iekams pāriesim šajā darbā pie kabalas un filozofijas salīdzinājuma, salīdzinot noteiktas filozofiskās idejas ar kabalistu sasniegumiem, nepieciešams izdarīt īsu ekskursu filozofijas vēsturē un iezīmēt pamata teorijas, doktrīnas un filozofijas virzienus un tikai pēc tam parādīt, kādā tieši aspektā dalās filozofu un zinātnieku kabalistu uzskati.

Visas cilvēces vēstures garumā filozofi izvirzīja un izstrādāja dažādus pieņēmumus par dabu un pasaules uzbūvi. Gandrīz visas hipotēzes, kas valda mūsdienu filozofijā, sākotnēji radās Grieķijā. Tieši Grieķija ir pazīstamo abstraktāko teoriju dzimtene. Neskatoties uz to, ka agrīnās doktrīnas tagad šķiet naivas, mūsdienu filozofija bāzējas uz tiem pašiem principiem, turklāt tās vēsture pauž pamatideju modernizāciju, kuras pazīstamas vēl no antīkiem laikiem, kuri caurskatīti no jauna un pielāgoti konkrēta vēsturiskā laikmeta vajadzībām. Taču antīkās sofistikas pamatā kopumā bija datu izveides princips, vadoties no abstraktām aksiomām, nevis no konkrētiem novērojumiem, ko pilnībā noraida mūsdienu zinātniskā izzināšanas metode. Var sacīt, ka mūsdienu zinātne un zinātniski tehniskais progress daudzās lietās atspēkoja grieķu filozofiju.

Antīkās pasaules agrīnie filozofi galvenokārt tiecās atklāt vienoto daudzveidīgo dabas parādību avotu. Viņus interesēja gan kosmogoniskie un fizikālie pamatjautājumi (no kā sastāv matērija, kāda ir zemes forma, kas ir debesu ķermeņi, kāda ir kustības daba), gan arī ētiska rakstura kategorijas, cilvēciskās būtības esamība (kas ir liktenis, taisnīgums, dabas likums un pretstatu cīņa, pasaules tapšanas jautājums, visas dzīvības rašanās un evolūcija). Katra filozofijas skola šīs problēmas apgaismoja pēc saviem ieskatiem.

Sengrieķu sofisti (Protagors, Gorgijs uc.) bija norūpējušies meklējumos par pasaules pirmpamatu, tās mūžīgo un nemainīgo sākotni. Par tādu sākotni Taless uzskatīja ūdeni, Anaksimens – gaisu, Heraklīts – uguni utt. Līdzīgas teorijas bija laikos, kad dabaszinātnes vēl nenodalījās no folozofijas. Tām piemita diezgan racionālistisks raksturs, un tās ieguva nosaukumu natūrfilozofija, kas viduslaikos pārdzīvoja otro dzimšanu. Priekšstati par dabu agrīnajā antīkajā laikmetā izveidojās, pateicoties grieķu kontaktam ar Babiloniju un Ēģipti. Var sacīt, ka jauno filozofu pieeja dabai bija vairāk zinātniska un mazāk reliģiozi iezīmēta salīdzinājumā ar vēlīnā antīkā laikmeta pārstāvjiem.

Mūžīgā pasaules pirmpamata meklējumi, pretstatā mainīgajai un briesmu pilnajai zemes dzīvei, noveda pie mīta rašanās, no kura veidojās pielūgsmes rituāls, kas rezultātā kļuva par reliģijas pamatu. Filozofija nodarbojās arī ar reliģijas pētījumiem, tā radās virziens, dēvēts par teoloģiju.

Agrīnajiem grieķu sofistiem jēdziens „Dievs” bija kosmiskā taisnīguma centrs un iemiesojums. Viņu traktātos Dievam tika veltīta liela uzmanība, taču vēlāk tas tika nomainīts ar jēdzieniem „substance”, „būtība”, „ideālā forma”, „pirmcēlonis’ utt.

Ārpuslaika būtības izpētes mēģinājumu viens no pirmajiem uzsāka Parmenīds (aptuveni 460. g. pirms m. ē.) – izcilākais eleātu skolas filozofs. Parmenīda mācība pieturējās pie tendences noraidīt jebkuru esamības kopu un mainību, novest visu esošo pie vienotas esamības. Savā vienīgajā darbā filozofijas poēmā „Par Dabu” viņš klāsta, ka: „Nav nekā cita un nebūs, izņemot pastāvošo…”1.

Filozofs materiālists, viens no dialektikas pamatlicējiem – Heraklīts (aptuveni 540.g. – 480.g. pirms m. ē.), mācīja, ka „pasauli, kas viscaur ir vienota, nav radījis neviens no dieviem un neviens no cilvēkiem, bet bija un būs mūžīgi dzīvā uguns, kas likumsakarīgi uzliesmo un likumsakarīgi nodziest”. Uguns, pēc Heraklīta domām, ir pirmviela un pirmspēks. Pateicoties tās izmaiņām, matērija pārvēršas par uguni un zemi, tādā veidā vienotais kļūst par visu un visaptverošu. Iznīcināšanas stadiju ar uguns palīdzību  viņš dēvē par „ceļu lejup”, turpretī uzliesmojošo uguni viņš dēvē par „ceļu augšup”, noraidot atšķirību starp šiem ceļiem. Pasaule, pēc Heraklīta apgalvojuma, atrodas mūžīgā veidošanās un iznīcināšanas procesā, jo viss plūst, viss mainās.  Visumā tiek novērsts tikai miers un nekustība. „Viss notiek caur cīņu un saskaņā ar nepieciešamību”, – sludināja Heraklīts. Jebkuras izmaiņas pasaulē pakļautas stingrai likumsakarībai un nav atkarīgas no dievu darbiem. Likumsakarību, piederošu materiālajai substancei, viņš dēvēja par logosu.

Falesa skolnieks Anaksimandrs (aptuveni 611. g. pirms m. ē.) – Jonijas skolas pārstāvis – gāja tālāk par savu skolotāju, uzskatot, ka visa esošā pamatā ir  kāda īpaša pirmmatērija, nevis kāda no četrām galvenajām stihijām. Šī pirmmatērija nepieejama jutekliskai uztverei un tās īpašības nav nosakāmas, tā ir bezgalīga savā izplatībā. Anaksimandrs to tā arī nosauca – „bezgalīgais”, atzīstot par mūžīgu. Beigu – atsevišķu priekšmetu pasaule – rodas no bezgalīgā, tam piemītošas mūžīgās kustības rezultātā, izdalot galvenos pretstata elementus – siltumu un aukstumu, mitrumu un sausumu. Pēc laika visi beigu elementi no jauna pārvēršas par sākotnējiem pretstata elementiem, tādā veidā radot bezgalīgu virkni no pasaules veidojumiem, kuri izveidojas un pašiznīcinās. Dzīvas būtnes veidojas no mitruma siltuma iedarbībā secīgā kārtībā. Sauszemes dzīvnieki tāpat kā cilvēks izveidojās no zivjveidīgajām formām.

No Pitagora (aptuveni 582. g. pirms m. ē.) – gandrīz vispopulārākā zinātnieka visā cilvēces vēstures garumā – aizsākas mūžīgās pasaules koncepcija, kas ir intelektuāli saprotama, taču jutekliski nesajūtama. Interesanti atzīmēt, ka Pitagors, acīmredzot, pirmais sevi dēvēja par „filozofu”, tas ir, gudrības draugu nevis viedo, proti, sofistu, kā tas bija pieņemts pirms viņa. Ņemot vērā, ka viņš pats neko nerakstīja, par viņa mācību mums zināms no nejaušiem Platona un Aristoteļa pierakstiem. Pitagora personība saistīta ar daudzām leģendām, savādām izdomām un pasakām. Taču var droši apgalvot, ka viņam pieder mācība par dvēseļu pārceļošanu, skaitļu matemātikas filozofija, morāles askētiskais virziens. Pitagors pierādīja, ka Zemei ir lodes forma, lai gan iespējams, ka pirmā vieta šajā jautājumā pieder Falesam. Viņš pirmoreiz ievieš jēdzienu par cilvēku kā par mikrokosmosu, kas atspoguļo Visuma īpašības, attīsta mācību par Kosmosu kā par likumsakarīgu, saskaņotu veselumu, kas pakļaujas harmonijas likumam un tiecas harmonizēt cilvēku, viņā ierakstot dabas ritmus. Iejūsminājies no „sfēru harmonijas”, Pitagors alkst padarīt cilvēci laimīgu, radīt „paradīzi uz zemes”. Viņš ticēja, ka ķermenis ierobežo dvēseli, šis apgalvojums kļuva par pamatu viņa mācībai par metempsihozi, kas visdrīzāk nebija viņa izgudrojums, viņš to tikai bija pārņēmis no Austrumiem.

Platons (aptuveni 427. g. pirms m. ē.) – Heraklīta sekotājs, Sokrāta tuvs draugs. Pieņemts uzskatīt, ka tieši Sokrāta mocekļa nāve piešķīra viņa filozofijai tikumiski stingru virzienu, kas atšķīra Platonu no tā laika sofistiem. Platons ir filozofijas skolas, kas saņēma nosaukumu Akadēmija, pamatlicējs. Visi viņa darbi pilnībā nonāca līdz mūsdienām, tie uzrakstīti dialoga formā un tajos izmantots pakāpenisks, iedziļināšanās priekšmetā, paņēmiens, lai gan tie nesatur metodiku kā tādu. Platona dialektiskie dialogi apstiprina objektīvo ticamību un patieso realitāti (ideju valstība). Pamatojoties uz to, autors veic mēģinājumu apvienot atsevišķas filozofijas zinātnes (fiziku, ētiku, politiku uc.). Platona filozofija var tikt saprasta tikai saiknē ar tai iepriekšējām doktrīnām. Piemēram, no Heraklīta viņš pārņēma ideju, ka „viss plūst”, bet sekojot Sokrātam, no jauna atgriezās pie metafiziskā sākuma par patieso realitāti.

Platons attīstīja koncepciju par jēdzienu kā pazīmju kombināciju, kas piemīt visiem dzimtas locekļiem un ir nemainīga. Viņš pasludināja jēdzienu par patieso esamību, kurai ir „saprātīgs sākums”, kuru viņš dēvēja par „ideju” (eidos, tēls, forma) un mācību par idejām izveidoja par savas filozofijas priekšmetu. Taču pastāv ne mazums dažādu jēdzienu: skaistais, labais, dvēsele, valsts utt. Tādējādi ir ne vien daudz ideju, bet to savstarpēja atkarība, kas balstīta uz secīgu un pamatotu paralēlo pakārtojumu. Visbeidzot jāeksistē arī visaptverošajai idejai, kas ir kā „saule ideju valstībā”, kuru viņš dēvēja par labestības ideju un ar kuru Platons vēlējās piešķirt saprātam stingri ētisku raksturu.

Platona labestības ideja ir identiska jēdzienam Dievs un tādējādi īstās zinības nav iespējams saņemt caur maņu orgāniem, tās var iegūt tikai ar saprāta palīdzību. Neskatoties uz to, Platons ir spiests atzīt, ka ideju pasaule „nenāk no šīs pasaules” un lai gan tā ir mūsu pasaules piemērs un tēls, taču pati šī ideju pasaule ir „virspasaule”. Platons to iedala sfērās, kuras cilvēks nespēj redzēt. Tur iekļūt spēj tikai dvēsele pirms ienākšanas jutekliskajā pasaulē, tas ir, pirms piedzimšanas vai pasaulīgās eksistences laikā dvēseles atbrīvošanās momentos no juteklības važām. Mācību par idejām Platons uzskatīja par patiesās esamības zinātni vai metafiziku. Savā metodē Platons vispirms sadala esamību tās pretējībās un, izdalot kopējo saikni, konstatē harmoniju. Lai gan dvēsele kā ideja ir kas vienkāršs, taču  arī tai ir „daļas”, kuras viena pret otru attiecas kā saprātīgais un nesaprātīgais.

Platons visu mēra, vadoties no abstraktās domas: „Vislabākā doma, kad prāts koncentrēts uz sevi un tam netraucē ne redze, ne dzirde, ne ciešanas, ne bauda, tāpat arī, kad prāts atstāj ķermeni un tiecas uz patieso esamību”2. (Skat. dialogi „Fedons”, „Menons”). Platona ideju teorija filozofijā saglabājās daudzveidīgās formās, līdz pat mūsdienām.

Platons tāpat radīja savu utopiju – ideālas sabiedriskās iekārtas tēlu, kur pilsoņi dzīvo saskaņā ar komūnas likumiem, saņem līdzvērtīgu audzināšanu un viņiem nav personīgā īpašuma. Spriedumos, pamatojoties uz tīri teorētiskiem kritērijiem, Platons kā visi utopisti pastāvošo sabiedrības modeli atzina kā labāko cilvēku eksistences formu un sapņoja savu ideālu realizēt dzīvē.

Vēsturē ir zināms ne mazums utopiju, kuras radīja dažādu laikmetu filozofi un domātāji, tāpat zināmi arī šo teoriju realizācijas mēģinājumi praksē. (Šodien mēs varam runāt par līdzīga eksperimenta sekām, kas tika veikts konkretā valstī un kas noveda pie milzīgiem cilvēku upuriem, pie veselu tautu traģēdijas).

Platona skolotājs un tuvs draugs, Sokrāts (470. g. – 399. g. pirms m. ē.), viens no pirmajiem antīkajā filozofijā aizdomājās par cilvēka būtību. Pats Sokrāts neko nerakstīja, bet vienkārši sludināja savu mācību uz ielām un laukumiem, uzskatot, ka filozofijai nav jābūt nošķirtai no dzīves. Viņa doktrīnas, pateicoties Platona dialogiem, nonāca līdz mūsdienām. Sokrāta personība it kā sadalīja antīko filozofiju uz pirms- sokrātisko natūrfilozofiju un sofistu paaudzi, kuri sludināja politiskās ētikas idejas. Par savu pienākumu viņš uzskatīja audzināt tikumisku cilvēku un pilsoni.

Sokrāta filozofijai ir trīs īpatnības: tai ir dialoga raksturs; definē jēdzienus indukcijas ceļā; apgalvo ētiskā racionālisma principu – „tikumība ir zināšanas”.

Sokrāts apgalvoja, ka cilvēka dvēsele dzīvo atbilstoši saviem likumiem. Pašizzināšanai piemīt patiesuma iekšējie kritēriji: ja zināšanas un labestība ir identiski, tad, izzinot sevi, nepieciešams attīrīt dvēseli no maldīgiem aizspriedumiem un pilnveidot to ar izzināšanas palīdzību. Dvēsele, pēc Sokrāta uzskatiem, atrodas ķermenī, taču pēc nāves atdalās no ķermeņa.

Robeža starp garu un matēriju, kas kļuva izplatīta filozofijā, zinātnē, tāpat arī vienkāršu cilvēku vidū, kļuva par cilvēka būtības dalījumu – dvēselē un ķermenī. Ķermenis nāk no zemes, turpretī no debesīm nonāk lejup dvēsele. (Šo teoriju Platons un Sokrāts izpauda filozofijas valodā, un viduslaikos tā jau stabili nostiprinājās cilvēku prātos). Pamatojoties uz to, redze un dzirde ir apšaubāmi informācijas saņemšanas avoti par pasauli, turpretim īstā eksistence ir domā (ja tāda eksistence vispār ir iespējama).

Laikā, kad uz filozofijas arēnas parādījās Aristotelis (384. g. pirms m. ē.), agrīno sofistu doktrīnas jau stabili ienāca izglītotās cilvēces apziņā.

Aristotelis 20 gadu garumā bija Platona skolnieks, taču viņu attiecībās nebija manāma īpaša sirsnība. To pierāda arī tas fakts, ka Aristotelis, pakļaujot nopietnai kritikai Platona ideju kompleksu, pārņēma no sava skolotāja visu sava pasaules uzskata teoloģisko virzienu. Aristoteli pieņemts uzskatīt par loģikas pamatlicēju, loģikai viņa darbos bija metodoloģiskās propedeitikas loma attiecībā uz filozofiju. Virzoties savos secinājumos no kopīgā uz atsevišķo, viņš izgudroja metodi, dēvētu par siloģismu.

Kas attiecas uz metafiziku, tad šeit Aristoteļa idejas pēc būtības daudz neatšķiras no Platona doktrīnas, neskatoties uz viņa izvirzīto universāliju teoriju („citu būtņu” teorija).

Aristotelis lika pamatus praktiski visās filozofijas zinātnes jomās, izstrādāja mācību par matēriju un formu, līdz pat Jaunajam laikmetam (XVII gs.) viņa autoritāte bija gandrīz absolūta. Var sacīt, ka visi viduslaiku domātāji tā vai citādi savos darbos pamatojās uz doktrīnām, kuras bija izvirzījis Aristotelis, tās apstrīdot vai tām piekrītot.

Svarīga Aristoteļa metafizikas daļa, kas atšķir viņu no Platona, ir apgalvojums, ka katrā esošajā priekšmetā, izņemot tikai dievišķo, tiek definētas divas puses: forma un matērija, lai gan to pastāvēšana vienai bez otras nav iespējama. Tās sastāda divus pamata sākumus vai principus. Matērijas veidošanās ar formas palīdzību nekad nenotiek uzreiz, bet norisinās pakāpeniski. Saskaņā ar viņa mācību, pāreja no potenciālisma uz īstenību ir noteikta ar kustību, kurai nepieciešams jauns pamudinošais cēlonis un tā joprojām. Taču jāpastāv pirmajam dzinējam, dievišķajam avotam, jebkādas kustības un visas dzīvības pirmsākumam.

Lielu vietu Aristoteļa spriedumos ieņem Dieva būtības analīze, kuru viņš tāpat mēģināja izzināt ar saprāta palīdzību. Dievs ir viens, jo daudzveidība piemīt tikai matērijai un viņš ir tīra doma, kurai ārpus tās nav mērķa.

Saskaņā ar Aristoteļa uzskatiem, cilvēkā, izņemot „formu”, vēl ir arī augstākā dvēsele, domājošs saprāts, gars, kaut kas dievišķīgs.

Aristoteļa „formas” teorija krustojas ar viņa „universāliju” koncepciju un Platona „idejām”. Visas šīs doktrīnas novirza filozofu maksimāli tālu no reālās pieredzes uz kādu superjūtīgu pasauli, kuru viņš nesajūt un neizzina, bet tikai apcer šīs kategorijas ar intelekta palīdzību.

Savā grāmatā „Par dvēseli” Aristotelis izskata dvēseli kā to, kas virza ķermeni un sajūt jutekliskus priekšmetus, turpretī saprātam (vienai no dvēseles īpatnībām) piemīt daudzkārt augstāka domāšanas funkcija, kas nav saistīta ar ķermeni un jūtu orgāniem, un tādējādi – kā dvēseles augstākā daļa – saprāts var būt nemirstīgs. Cilvēka laime ir apcerēt „saprātīgas dvēseles” īstenību, lai gan šo laimi viņš neuzskata par pilnīgi sasniedzamu.

Viduslaiku filozofi virzīja savu domu uz citas, labākas pasaules un tās nereālo objektu meklējumiem, noraidot redzamo pasauli kā ciešanu avotu. Par cēloni tam kalpoja apstāklis, ka aptuveni no trešā līdz vienpadsmitajam gadsimtam Rietumeiropa pārdzīvoja lielu nelaimju virkni un karus. Savos traktātos viduslaiku filozofi izskatīja jautājumus par dvēseli un ķermeni, par atalgojumu, par Dieva būtību. Tajā pašā laikā filozofi sholasti ar formāli loģisku paņēmienu palīdzību tiecās pierādīt Dieva esību.

Akvīnas Toms (1225. g.) – slavenais filozofs sholasts, izmantoja filozofiju kā teoloģijas kalponi, lai pierādītu Dieva esību. Viņa teoloģiskais dogmātisms  pamatā saturēja izkropļotu, baznīcas prasībām pielāgotu Aristoteļa mācību, nonāvējot tajā visu dzīvo un mūžos saglabājot mirušo. Strīdā par universālijām ar antīko sofistu Toms pieturējās pie mīkstināta sholastiskā reālisma, apgalvojot, ka Dievišķajā saprātā jēdzieni eksistē pašās lietās un ārpus lietām (tās izzinošajā cilvēciskajā saprātā). Augstākā sākotne ir pati esamība vai vecās derības Dievs, kurš radījis pasauli, kurā atrodas esamības un būtības sakne. Būtnes vai substances ir apveltītas ar patstāvīgu eksistenci, atšķirībā no akcidencēm (īpašībām, kvalitātes).

Toma pasaulē reāli eksistējoši izrādās indivīdi. Sākot no Dieva, kurš ir tīrais esamības akts un beidzot ar vismazāko no radītajām būtībām, visam piemīt attiecīga patstāvība, kas samazinās atbilstoši nonākšanas lejup pakāpei, mērojot hierarhijas kāpnes un kas noteikta ar būtņu eksistences aktualitātes samazināšanos.

 

Viduslaiku filozofs Maimonids (Rabīns Mozus ben Maimons, akronīms RAMBAMs, 1135. g.-1204. g.) savu zinātnisko darbību uzsāka Spānijā, taču bija spiests to atstāt un pārcelties, vispirms uz Jeruzalemi, bet pēc tam uz Kairu. Neskatoties uz savu klejotāja dzīvi, viņš ieguva retas zināšanas daudzās zinātnēs, tostarp arī filozofijā. Tāpat kā viņa laikabiedri, Maimonids savos darbos pamatojas uz Aristoteļa mācību. Taču ar filozofijas valodas palīdzību, kuru izstrādāja Aristotelis, RAMBAMs savos darbos centās izklāstīt zināšanas, kuras viņš izzināja kabalā. Galvenokārt viņš rakstīja, ka īstenības meklējumi ir visaugstākais cilvēka uzdevums, tāpat skaidroja Piecu Mozus grāmatu valodas alegorisko principu. Viņš sludināja ideju par to, ka Dieva būtība nav izzināma.

Tā dēvēto „jautājumu par dvēseli” bez uzmanības neatstāja arī Jauno laiku filozofi. Izcilais franču domātājs Renē Dekarts (1596. g.-1650. g.), jaunākās dogmatiskās racionālistiskās filozofijas dibinātājs, eksistenci saistīja ar domāšanu: „cogito, ergo sum” („es domāju, tātad eksistēju”). Viņš uzskatīja, ka priekšstats par ārējo pasauli un par dabu ir neizskaužami ielikts cilvēka prātā, un dēvēja to par telpu. Šī „telpa” arī ir ķermenis vai matērija. Nemirstīgā, neiznīcināmā cilvēka dvēsele atrodas ķermenī, mājo vienīgajā smadzeņu nepāra orgānā, centrālajā dziedzerī, ar kuru mijiedarbojas, taču saskaņā ar Dieva piekrišanu un atļauju, kas cilvēku atšķir no dzīvniekiem. Viņš noraidīja domu par dvēseles esību dzīvniekos, uzskatot tos par dzīvām mašīnām, nespējīgiem pat sajust sāpes.

Dekarts pilnībā atzina metafiziku, taču dabas jomā stingri pasvītroja tās mehāniskumu. Viņš slavēja racionālās sākotnes nozīmi izzināšanā, taču uzskatot, ka domājošā subjektā kopš dzimšanas ir ieliktas teorētiskas idejas (tā dēvētās „iedzimtās idejas”). No tēzes „es domāju, tātad eksistēju” Dekarts izdarīja secinājumu par divu substanču eksistenci – materiālo (ķermeņa, telpas) un garīgo (domājošo).

Benedikts Spinoza (Baruhs d’Espinoza – 1632. g.-1677. g.) visu savu neilgo radošo darbību izmantoja Dieva mājošanas vides meklējumos. Būdams apveltīts ar ārkārtēju brīvdomību un saskaņā ar savu ortodoksālo reliģisko pārliecību, viņš noraidīja jebkādus mēģinājumus padarīt viņu par tradicionālā jūdaisma adeptu, jo cerēja izzināt Dievu, dvēseli un tādas abstraktas kategorijas kā „naids” un „bezgalīgā mīlestība” spekulatīvā veidā, intelektuālās apceres ceļā. Spinoza izstrādāja monoteistisko metafiziku ar mērķi atcelt Dekarta duālistisko sistēmu, kura attiecas uz gara un matērijas savstarpējo attieksmi. Spinoza izvirzīja tēzi, ka no Dieva bezgalīgās būtības seko bezgalīga attīstība bezgalīgi daudzveidīgā ceļā, turpretim ideju secība un saikne, ideāla pasaules kārtība ir identiski jēdzieni. Līdz ar to viņš lika pamatus identifikācijas un determinisma filozofijai. Spinoza bija pārliecināts, ka pasaule kā tāda nav labāka un nav sliktāka no visām iespējamām pasaulēm. Tā ir vienīgā iespējamā. Nemainīgās pasaules kārtības izzināšana ir tas, kas atdala gudros no muļķiem.

Leibnics (1646. g.-1716. g.) – viens no sava laika daudzpusīgākajiem zinātniekiem un atjautīgākajiem domātājiem. Jurists, vēsturnieks, diplomāts, matemātiķis, fiziķis, filologs, filozofs – viņš bija ne tikai dziļš zinātājs šajās jomās, bet arī veicināja to attīstību ar saviem centieniem savienot pretējo, līdzīgi Platonam un Aristotelim. Savos filozofiskajos uzskatos viņš pamatojās uz Dekarta ideju par kvalitatīvu pretstatu starp matēriju un garu (dvēseli un ķermeni), tā rezultātā uzskatīja par iespējamu to mijiedarbību. Viņš apgalvoja, ka matērija pēc saviem elementiem neatšķiras no gara.

Leibnics uz „mūžīgo jautājumu” sniedza savu atbildes variantu: ja Dekarts pieņēma trīs substances – Dievu, garu un matēriju; Spinoza – vienu bezgalīgu substanci – Dievu (vai Dabu); tad Leibnics ticēja, ka pastāv bezgalīgs substanču skaits, kuras viņš dēvēja par „monādēm”. Viņš uzskatīja, ka tās arī ir dvēseles. Leibnics tāpat izvirzīja ideju par to, ka Dieva esība nāk tieši no jēdziena par Viņu kā par būtību, kas savieno sevī visas īpašības, tostarp arī realitāti, pie tam vienlaikus. Dievs varētu radīt visdažādākās pasaules, taču vēlējās un radīja tikai labāko no tām. Ļaunumu Viņš pieņēma tikai tāpēc, ka caur to sasniedzami kādi ārējie labumi.

Oriģinālās koncepcijas, kuras zinātne izvirzīja XVI – XVII gs., pārstāvēja izcili prāti: Koperniks, Keplers, Galilejs, Ņūtons un virkne citu zinātnieku, kuri dziļi ietekmēja Jauno laiku filozofiju. Ar izgudroto ierīču (mikroskops, teleskops u.c.) palīdzību cilvēki spēja ielūkoties materiālās dabas dziļumos. Līdz ar to no filozofijas pakāpeniski izzuda animisma (pieņēmums, ka dvēsele iedarbojas uz matēriju un to virza) teorija. Atklājot kustības un pievilkšanās likumus, maksimāli samazinājās Dieva loma pasaules vadībā, tas bija trieciens reliģijām un teoloģijai. Cilvēkus ne tik lielā mērā sāka interesēt jautājums „kā izzināt pasauli”, bet jautājums „kā mainīt pasauli”. Šādu pieeju veicināja ne mazums zinātnisko atklājumu un plaša mehānismu ieviešana ražošanā. Šajā laikā galvenais kļuva tas, kas tika uzskatīts par praktiski lietderīgu. Tādējādi gan zinātne, gan filozofija sāka attīstīties utilitārā derīguma virzienā, nevis abstrakto teorētisko doktrīnu virzienā par pasaules dabu, kā tas bija iepriekš.

Angļu filozofs Džons Loks (1632. g.-1704. g.) apstrīdēja sholastisko mācību, kas apgalvoja, ka garam piemīt iedzimtas zināšanas un dibināja empīrismu – filozofijas doktrīnu, kas apgalvo, ka visas mūsu zināšanas izriet no pieredzes. „Uz pieredzi pamatojas visas mūsu zināšanas, un galu galā tās nāk no pieredzes”3. Tajā laikā tāds apgalvojums bija gandrīz revolucionārs, jo pirms tam filozofi uzskatīja, ka par visiem lietu veidiem prāts zina apriori.

Astoņpadsmitais gadsimts iezīmējās ar jaunu virzienu angļu filozofijā, kuru izvirzīja Hakslijs un Spensers, tas tika dēvēts par agnosticismu. Tā izpētes priekšmets ir tikai tas, kas bez šaubām pieejams mūsu izzināšanai. Tas, kas izzināšanai nav pieejams (Dievs, esamība, dvēsele uc.), tiek pilnīgi izslēgts no filozofijas jomas.

Spilgts agnosticisma pārstāvis bija izcilais skeptiķis, filozofs un subjektīvists Deivids Hjūms (1711. g.-1776. g.), kurš apgalvoja, ka mūsu sajūtas ir cilvēcisko iespēju robeža, jo aiz tām mēs nespējam redzēt un atbildēt uz jautājumu: kas vai kurš rada šīs sajūtas. Hjūms pieturējās pie pasaules principiālās neizzināmības idejas. Savos uzskatos, pamatojoties uz empīrismu, rezultātā viņš nonāca pie secinājuma, ka nav iespējams jebko izzināt pieredzes ceļā un ar novērojumu palīdzību, taču viņš tāpat noraidīja arī metafiziku. Hjūma uzskati pauda zināmu strupceļu filozofijas attīstībā.

Filozofi, iedvesmoti ar tehnisko progresu un cilvēka sķietamo varu pār dabu, iedomājās cilvēku kā pasaules saimnieku. Pie tam jautājums par galamērķi un šīs pasaules misiju tika vāji ņemts vērā. Šīs tendences, kā arī citas Jauno laiku filozofijas raksturīgās īpašības – individuālisms un subjektīvisms, kas attīstījās līdz jaunajam laikmetam, kļuva par XX gs. globālās krīzes un katastrofu priekšteci. Lai pārvarētu šo krīzi, nepieciešama pilnīgi jauna filozofija, citādi runājot – pilnīgi cita pieeja, kas ļauj izprast pasauli un cilvēka vietu tajā.

Attiecībā uz vēlākajiem zinātniskajiem atklājumiem un dziļajām izmaiņām, kuras zinātnei sniedza Einšteins (atteikums no telpas un laika absolūtajiem jēdzieniem) un kvantu mehānika, var sacīt, ka citas jēgas piešķiršana uzskatiem par pasauli saistībā ar šiem atklājumiem līdz pat šim brīdim zinātniekiem rada augsni pārdomām un meklējumiem.

Vārdnīca

1 Cit., „Agrīno grieķu filozofu darbu fragmenti”, 1. d. M. 1989. 291. lpp.

2 Platons. Fedons//Raksti. M., 1970., 2. s., 19., 22. lpp.

3 Dž. Loks. Raksti, M., 1985., 2. s., 139.-140. lpp.

<<9.kurss-1                 9.kurss-3>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties