Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 9.kurss-13

(SKA MĀCĪBU KURSI), 09.kurss Komentēt

<<9.kurss-12

 

Noslēgums

 

Tātad kabalisti neatzīst filozofisko pasaules izzināšas veidu kā zinātnisko, jo filozofijas secinājumi pamatojas tikai uz teorētiskiem, abstraktiem pieņēmumiem, kas pilnīgi netiek pamatoti ar eksperimentu. Kabalisti uzskata, ka tik nepamatotas, praksē realizētas teorijas (kaut gan tās var likties loģiskas un pareizas), izraisa tādus rezultātus, kas liek ciest visai cilvēcei. Abstraktu filozofisku apgalvojumu realizācija spēj novest pie miljoniem cilvēku bojāejas, ko jau pierādījuši bijušie centieni uzcelt sociālismu un komunismu. Teorētiski šīs sociālās sabiedriskās iekārtas izskatījās cēli, taču praksē cieta izgāšanos tieši tā iemesla dēļ, ka nonāca pretrunā ar cilvēka egoistisko dabu, kas pilnīgi nevēlējās atteikties no patmīlīgajām reālijām skaistās iluzorās nākotnes labā, kas balstās tikai uz filozofiskiem slēdzieniem. Tieši tāpēc kabala apgāž filozofiju, kura pamato savus secinājumus, vadoties no pilnīgi nereāliem, nošķirtiem no prakses pieņēmumiem.

Viscēlākā ideja, kāda cilvēcei spēj dzimt, būs materiāla, jo tai nav saiknes ar garīgo sākotni. Tātad, ja cilvēks nepievērsīsies kabalai un nevēlēsies pieņemt zinātnisko instrukciju no tā, kurš jau atrodas uz garīgās pasaules izzināšanas augstākajām pakāpēm, viņš pats nespēs rast pareizo ceļu, lai cik daudz viņam nāktos izciest šajā pasaulē. No sacītā izriet secinājums par tiešu un neatliekamu nepieciešamību izmantot kabalas metodiku.

Atšķirība starp jēdzieniem, kas pieņemti kabalā un filozofijā, ir tajā aspektā, ka kabalisti pamatojas uz personīgo pieredzi un labo savas kelim. Sacīts, ka kelim atrodas augstāk par matēriju, paceļas uz garīgo pasauli. Iespējams, ka kabalistiskie definējumi mums arī šķiet ne gluži precīzi, kaut ko skaidro, kas atrauts no realitātes, taču jebkurā gadījumā tie pamatojas uz tiešu eksperimentu, apgalvojot: tas, kas izzināts cilvēka kelim, tas atrodas viņa vēlmēs. Šīs kelim ir izlabotas ar atdeves spēka palīdzību un tādējādi sajūtas tajās reāli tiek pārbaudītas, analizētas, mērītas, iziet iekšējo apjēgšanu. Tāda izzināšana līdzinās tam, kā mēs izzinām (vismaz attālinātā pakāpē) mūsu realitāti savās tagadējās kelim – piecos dabiskajos uztveres orgānos, jūtās un prātā. Kabalisti, saņemot jaunu kli, jaunu vēlmi, to apstrādā, izlabo tādā veidā, ka izzina, vadoties no savām jūtām un saprāta, un izmanto līdzīgi tam, kā šajā pasaulē cilvēks izmanto savas jūtas un saprātu apkārtējās realitātes izzināšanas procesā.

Tieši pamatojoties uz to, secinājumi, kurus veikuši kabalisti, nav abstrakti, tādi, kas būvēti uz minējumu svārstīgā pamata, salīdzinājumā ar filozofiem. Kabalā jebkurš garīgais jēdziens tiek izmērīts, tam dots precīzs definējums, tiek noteiktas tā saiknes ar visu sistēmu, uz kādām pakāpēm un kādos stāvokļos notiek izzināšana, kādā veidā, tas ir, ietverot visus cēloņus, sekas, rezultātus un tā vai cita stāvokļa sasniegšanas iespējas.

Turpretim jēdzieni, kurus izmanto filozofi, ir abstrahēti no realitātes un tāpēc tiem nevar uzticēties. Kas kalpoja par iemeslu tam apstāklim, ka Bāls Sulams uzsāka strīdu ar filozofiju? Cilvēks taču attīsta vienīgi savas domāšanas veidus, kas tur slikts? Tādas ir sekas, kas noved cilvēci pie daudzu kļūdu takas, attālinot no labošanās ceļa. Tas pilnīgi nenozīmē, ka filozofija pati par sevi ir nepamatota. Runa iet tikai par neskaidrībām, kas var rasties cilvēka prātā, pamatojoties uz slēdzieniem, kurus veikuši filozofi un kā rezultāts – ne mazums nelaimju, kas sagaida cilvēci tās attīstībā. Filozofi tiecas abstraktās formas ietērpt matērijā, tas jau spēj nodarīt nelabojamu ļaunumu, jo realizēt to nav iespējams. Abstraktās formas nevar būt ietērptas matērijā, par cik nav izzināmas, pamatojoties uz matēriju, bet ir attīstītas no tās apriori.

Var sacīt, ka filozofiskā zinību sistēma ir izveidota mūsu pasaulē. Kas ir filozofs? Tas ir cilvēks, kurš neizzina garīgo sākotni, bet iztēlojas šo kategoriju, vadoties no savas atrašanās šajā pasaulē. Ja viņš raksta par altruismu, tad viņa secinājumi tāpat bāzējas uz personīgo egoismu, vadoties no tā, kā tas ir pieņemts mūsu pasaulē: tu atdod – tātad vari uzskatīt sevi par altruistu. Filozofijā cilvēks pēta realitāti saskaņā ar šīs pasaules līmeni un neko nerunā par nolūku pasauli. Jēdzieni „altruisms” un „egoisms” filozofijā tiek izskatīti, bāzējoties uz mūsu eksistenci. Turpretim kabalā runa vispār neiet par mūsu līmeni un mūsu pasauli; šajā zinātnē visu ir pieņemts izskatīt, vadoties no nolūka pozīcijas, nevis materiālo darbību robežās.

Piemēram, ja kāds labdarības nolūkā ziedojis miljardus, taču gaida, ka pēc šīs labās rīcības viņu sāks slavēt un cildināt, tad viņš ir tāds pats egoists kā cilvēks, kurš nozog. Tikai viens ir cietsirdīgāks, bet cits viltīgāks, taču būtībā tas ir viens un tas pats. Tāpēc tik grūti ir nopietni attiekties pret filozofiju no kabalas pozīcijas. Tās ir divas dažādas pasaules.

Kabalisti piedāvā veikt pētījumus, paceļoties virs materiālā, bet zinātnieki dabas pētnieki pēta materiāla iekšienē. Lieta ir pieejas atšķirībā. Var vēl miljoniem gadu palikt materiālajā dimensijā, izejot ciešanas un neilgas atelpas starp kariem un krīzēm. Taču tādā veidā nav iespējams rast ceļu uz garīgo pasauli, tāpēc cilvēkam, kurš atrodas šajā pasaulē, nav nekādu cerību uz to, lai atklātu patiesi pareizo mērķi. Taču šis mērķis viņam atrodas tieši priekšā, tas liek cilvēkam rīkoties un kamēr viņš nesasniegs mērķi, pārdzīvos ciešanas.

Tātad nav citas izejas, izņemot vienīgo, pievērsties kabalai un kabalistiem. Ja vēlamies runāt par garīgo sākotni, daudzmaz saprotot vai nesaprotot priekšmetu, tad mums jāvēršas pie kabalistu darbiem un jācenšas sameklēt tajos izskaidrojumu par to, kas tas ir. Kabalisti ir cilvēki no miesas un asinīm, kuri turklāt sajuta, saņēma, pielīdzinājās tam, kas dēvēts par „garīgo”. Tādā vai citādā veidā viņi nodeva šo stāvokli tālāk, aprakstot to savos darbos, pateicoties tam, pat izejot no savām kļūdām, mēs varam pietuvoties garīgajai izzināšanai. Viss pārējais ir materiālistiskā psiholoģija un nevajag piešķirt tai garīgos nosaukumus. Tiem nav sakara ar cilvēka psihi.

Materiālistiskā psiholoģija nospēlēja zināmu lomu, sagraujot filozofisko iedomāto konstrukciju varu pār cilvēku prātiem. Tā pamatojas uz to, ka mēs redzam un izzinām visu, kas saistīts ar cilvēku, viņa uzvedību, citu cilvēku attieksmi pret viņu. Var sacīt, ka materiālistiskajai psiholoģijai nav likumu, jo mums nav zināmi cilvēciskā līmeņa likumi. Tas jau ir kabalas darbības lauks, kur likumi saistīti ar Radītāju, viņa plānu attiecībā uz cilvēku. Bez saiknes ar sakni katrā atsevišķā situācijā mēs spēsim redzēt tikai likuma izpausmi. Lai patiešām atklātu likumu, nepieciešams saistīt to ar procesu, kuram ir sākums, beigas, precīzi cēloņi un mērķtiecība. Tā ir tikai kabalas prerogatīva.

Materiālistiskā psiholoģija bāzējas uz atsevišķu gadījumu izpēti. Šai zinību jomai ir pielietojums, un neapšaubāmi tā izpelnas cilvēka uzmanību viņa dzīvē šajā pasaulē.

Materiālistiskā psiholoģija ir zinātnes atsevišķa joma, lai gan uz nepilnīgu datu pamata, ar kuriem tā strādā, nav iespējams formulēt vispārējos likumus. Visas mūsu zinātnes pamatojas uz nedzīvās, augu, dzīvnieciskās, taču ne cilvēciskās dabas izpēti. Lai atklātu cilvēciskā līmeņa likumus, mums jāizzina visas pasaules līdz Bezgalībai, savienojot tās ar cilvēka līmeni. Tikai tādā gadījumā var runāt par to vai citu likumu. Tādējādi, kaut arī šī psiholiģijas joma nodarbojas ar lietām, kuras neizpaužas, neatrodas „virspusē”, taču var uzskatīt, ka tā saskaras ar kabalu tajā jomā, kas attiecas uz cilvēka un viņa uzvedības definējumu (cik lielā mērā atklāts, kas ir cilvēks, kāda ir viņa uzvedība).

Filozofija grasījās nodarboties ar garīgās telpas izpēti, kas ir neapšaubāma kabalas prerogatīva. Lai tur nokļūtu, nepieciešams, pirmkārt, izveidot kelim. Kad parādās kelim garīgās pasaules izzināšanai, tad arī var sākt izpēti, taču tas jau tiks dēvēts par kabalu, nevis filozofiju, kuras pārstāvji uzskatīja, ka viņi var nodarboties ar šiem pētījumiem tikai ar saprāta palīdzību un ārpus jebkuras saiknes ar realitāti. Praktiski katrs cilvēks, ja vēlas, var kļūt par filozofu, šim nolūkam viņam nepieciešams speciālā iestādē iemācīties diskutēt par abstraktām tēmām – atšķirībā no kabalista, kuram, lai patiešām par tādu kļūtu, nepieciešams daudzu gadu darbs.

Tādējādi, kā raksta Bāls Sulams, bīstamība ir kabalas aizstāšanā ar filozofiju. Tikai traģisku seku rezultātā, izmantojot filozofijas teorijas, daļēji pateicoties psiholoģijas attīstībai materiālās dzīves pieredzes uzkrāšanai ar statistikas izmantošanu (kuru savāca materiālistiskā psiholoģija), notika atteikšanās no formālās filozofijas ar tās atrautību no matērijas. Cilvēki pārslēdza savu uzmanību uz psiholoģijas objektu, saprotot to perspektīvu, kuru tiem dod šīs zinātnes jomas izstrāde.

Filozofija ir cilvēka saprāta un iztēles radošais auglis, kas līdzinās mākslinieciskai literatūrai. Tā ir ļoti ierobežota darbspējīgu līdzekļu un pētniecības instrumentu izvēlē, tas īpaši skar to jomu, kurā filozofi tiecas iedziļināties nevis diskusijās par  apkārtējo pasauli, bet diskusijās par kādu telpu, kas atrodas virs tās. Tāpēc nerada izbrīnu, ka mūsdienās filozofija jau dažas desmitgades atrodas cilvēka darbības nomalē. Šodien dominē tiešās zinātnes un materiālistiskā psiholoģija, proti, viss, ko varam redzēt, vadoties no pieredzes, virzoties uz priekšu saskaņā ar to un tiešiem mērījumiem. Abstrakcijas, kas jau nesušas cilvēcei milzums nelaimju, neizdevušos mēģinājumu rezultātā tās realizēt, zaudē savu nozīmi no dienas dienā.

To pašu iemeslu dēļ šodien vairs nav saglabājusies tīri teorētiskā filozofija. Tā iet kopsolī ar psiholoģiju un citām disciplīnām. Tās jomā ielaužas tehnoloģiskie aspekti, filozofi sāk pētīt zinātnes avotus, tehnoloģijas, sinerģētiku, globalizācijas problēmas. Viņi sāk apspriest sfēras, kas neiekļaujas filozofijas ietvaros. Tāda pieeja izplatās un pieņem arvien daudzveidīgākas formas un plašus mērogus. Tikai pateicoties tam, filozofija joprojām dzīvo, taču tās virzieni, kas saistīti ar zinātni un kultūru, vairs nav filozofija, bet cilvēka praktiskās darbības izpēte.

Šodien vairs nav bijušās opozīcijas starp filozofiju un kabalu. Protams, atsevišķas sadursmes vēl pastāv, taču tagad filozofi sākuši nodarboties nevis ar uztveri, it kā ar augstāko realitāti vai cilvēka augstāko misiju, bet arvien vairāk ar tehnoloģijas un krīzes jautājumiem. Neskatoties uz to, filozofu pretenzijas, kas vērstas pret kabalu, tiek paustas ļoti galējā formā un, protams, kabala noraida filozofiju.

Kāpēc šī izpēte mums ir svarīga? Tāpēc, ka filozofi patiešām pārliecināti, ka viņiem ir atbilde uz jautājumu par dzīves jēgu, kaut gan viņu darbības sfēra šajā saistībā piepildīta ar daudziem viedokļiem.           Viņi turpina uzskatīt, ka viņiem zināms cilvēka eksistences mērķis. Filozofi pārliecināti, ka viņu pieeja ir racionāla un pareiza, par cik pamatojas uz vēsturisko pieredzi. Taču viņi it kā aizmirst, ka visa vēsture ir kļūdu un vilšanās ķēde.

Mūsu pašu dabā ielikta tieksme nodarboties ar abstraktām lietām. Cilvēce vienmēr ar to izcēlās. Tai bija nepieciešams izjust visas ciešanas, un pārdzīvot kļūdas, jo bez tā nav iespējams atklāt starpību starp maldiem un patiesību, izdarīt secinājumus. Tieši secinājumi, kas izriet no šīm pretrunīgajām lietām, ir jaunās kelim. Raugoties no šī viedokļa, ir pilnīgi pamatots, ka bez filozofijas apgūšanas nav iespējams pietuvoties kabalai un visbeidzot sākt redzēt starp tām atšķirību, saprast īstenību. Uz to pamatojas un virzās uz priekšu visa cilvēce.

Pievēršoties kabalas studēšanai un saņemot jutekliskās un saprāta kelim, cilvēkam, kurš iepriekš nopietni nodarbojās ar filozofiju, jebkurā gadījumā būs pie tās jāatgriežas, lai visas iepriekšējās zināšanas un secinājumus virzītu jaunā līmenī. Viņam beidzot nepieciešams izanalizēt un izlemt, kas ir pareizs, bet kas maldīgs un apzināties, kur viņš vispār atrodas. Cilvēciskā attīstība nekad nenotiek ar pilnīgu pagātnes dzēšanas metodi, jo viss uzkrātais būs nepieciešams turpmāk. Studējot kabalu, cilvēks pārcieš visas cilvēces kļūdas, jo iekļauj to sevī. Lai gan tas norisinās ļoti ātri, taču viņš iet to pašu maldu ceļu, pieturoties pie daudzveidīgām teorijām un reliģijām, sāk redzēt to pamatus, saprot, kāpēc cilvēce vispār ar to nodarbojās un kur sapinās. Cilvēks sāk atšķirt, kur ir mūsu sakne, kurā ielikts tas, kam bija jānotiek un kādēļ tas bija nepieciešams, taču viņš redz arī to, kā tas tiks izlabots, kad sāksies augšupeja ceļā uz īstenību.

<<9.kurss-12

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties