Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 9.kurss-12

(SKA MĀCĪBU KURSI), 09.kurss Komentēt

<<9.kurss-11                 9.kurss-13>>

 

4. nodarbība

Par Visuma uzbūvi un realitātes uztveri

 

4.1. Visuma uzbūve un rašanās no kabalas viedokļa

4.2. Par realitātes uztveri

4.3. Tests

 

4.1. Visuma uzbūve un rašanās no kabalas viedokļa

 

Ņemot vērā, ka kabalas izpētes priekšmets ir patiesā realitāte, šī zinātne neatlaidīgi tiecas sasniegt konkrētu mērķi – patiesu, faktisku Universa izzināšanu, tas ir, kad secinājumus un pierādījumus, kurus šī zinātne ir veikusi, nav iespējams apgāzt ne ar kādiem iebildumiem.

Vadoties no kabalas viedokļa, Universs sastāv no tilpnes (vēlmes) un gaismas (baudas). Atšķirība starp tilpni un gaismu izpaudās pirmajā radījumā, kurš atdalījās no Augstākā spēka. Pirmais radījums bija nesalīdzināmi piepildītāks un smalkāks salīdzinājumā ar jebkuru nākamo radījumu. Tas saņem piepildījumu no Augstākā spēka būtības, kas vēlas piepildīt radījumu ar baudu.

Vēlme, tāpat arī piepildījums, katru reizi var tikt izmērīti un rezultātus fiksē zinātnieki kabalisti (formulu un grafiku veidā). Šos datus noteiktos apstākļos var pārbaudīt un atkārtot (analoģiski tam, kā to veic, piemēram, fizikālo eksperimentu laikā). Baudas mērīšanas pamats ir vēlme to saņemt. Tas, ko vēlme alkst saņemt vairāk, tā sajūt kā piepildījumu ar lielāku baudu. Tādējādi pirmajā radījumā – „vēlmē baudīt”, mēs izšķiram divas kategorijas:

1) tā, kurš saņem, būtība – vēlme saņemt, radījuma ķermenis, viņa būtības pamats, baudas saņemšanas tilpne;

2) tā, ko saņem, būtība – bauda, Radītāja gaisma, kas pastāvīgi nonāk pie radījuma.

Universs kopumā un jebkura tā daļa obligātā kārtībā sastāv no divām īpašībām, kas savstarpēji iekļaujas viena otrā, proti, ir saliktas, jo „vēlme saņemt”, kas katrā ziņā piemīt radījumam, neatradās Augstākā spēka būtībā. Tieši tāpēc vēlme gūt baudu tika nosaukta par radījumu, tas ir, par to, kas neeksistē Augstākajā spēkā. Saņemamā pārpilnība ir Augstākā spēka būtības obligātā daļa un tāpēc liels attālums atdala no jauna radītu objektu un saņemamo pārpilnību, kas līdzinās Augstākā spēka būtībai.

 

4.2. Par realitātes uztveri

 

No kabalas viedokļa, realitāte, kuru mēs uztveram, ir tā pati garīgā pasaule, kuras materiālā izpausme atspoguļojas mūsu vēlmēs, tas ir, mūsu esošajās īpašībās. Tādā veidā mēs to uztveram, jo runa iet par nedzīvo pakāpi69, kas neattiecas uz garīgo sākotni un šajā nedzīvā līmeņa pakāpē mums ir jāpaliek, līdz sasniegsim pilnīgu labošanos. Šī pakāpe mums dota kā viszemākais, minimālākais eksistences līmenis. Šajā līmenī mēs sajūtam apakšlīmeņus: nedzīvo, augu70 un dzīvniecisko71, turklāt paši atrodamies cilvēciskajā72 apakšlīmenī.

Realitātes uztveri kabalisti spēj paskaidrot tādā mērā, kādā uztver to savās kelim. Savos pētniecības darbos viņi attēlo, ka realitāte ir tikai tas, kas mums atainojas mūsu kelim un izskaidro, kā mūsu sajūtu orgāni saņem iespaidus no rešimot73, kuri atrodas mūsos. Kabalisti parāda mums to, kā mūsu sensori un mūsu rešimot uzņem informāciju no mūsu apkārtējās sabiedrības, kādā veidā cilvēks izveido vērtību sistēmu un kādā veidā atbilstoši šīm vērtībām viņš savās izpausmēs (trūkumos vai labojumos) analizē un redz pasauli.

Savos zinātniskajos darbos kabalisti klāsta par apslēptību attiecībā pret īsteno realitāti, kurā mēs atrodamies. Tas nozīmē, ka mūsu rīcībā nav patiesības un mēs pat nezinām, kas tas ir. Patiesās ainas vietā mēs redzam neīsto, taču mēs domājam, ka uztveram apkārtējo pasauli dabiski un pareizi. Pie tam apslēptā īstā aina un mūsu acu priekšā esošā iluzorā aina savstarpēji korelējas, vadoties no mūsu egoisma un vēlmes baudīt. Kamēr cilvēks nav sasniedzis īsto kli, nolūku, viņš ir filozofs un viņa dabiskā iztēle attēlo viņam visas iespējamās ainas, iluzoro pasauli.

Tad, kad kabalisti cilvēkam atklāj jēdzienu „cilvēks un viņa pasaule” būtību, tas ir, izskaidro, kādā veidā šī pasaule viņam ainojas, kas viņš ir un kas eksistē ārpus viņa, tad var runāt par pasaules uztveri. Nepieciešams pakāpeniski ieviest kabalas zinātnisko metodi, kas ļauj realizēt iziešanu ārpus piecu laika, dabisko maņu orgānu ietvariem un sākt atrasties garīgajā kli, kurā jau pastāv cita iespēja, jo tā līdzinās Radītājam.

Visas mūsu kustības rodas, pamatojoties uz sajūtām. Šajā pasaulē tāpat kā garīgajā, mēs rīkojamies tikai saskaņā ar to, ko jūtam. Mums nav citu ierīču vai mērījumu, noteikšanas veidu, izņemot personīgās sajūtas, īpašības, domas. Taču garīgajā pasaulē tām ir precīza proporcionalitāte: var zinātniski, praktiski nodemonstrēt cilvēkam rezultātu, tā cēloni un sekas. Mūsu pasaulē ir pieņēmumi, pieļāvumi, mājieni, pustoņi – garīgajā dimensijā tas nepastāv. Katra pakāpe sastāv no piecām daļām un piepildās ar pieciem gaismas veidiem.

Pieņemsim, tilpne sevi ir izlabojusi par 20%, un šajos 20% tā sajūt jaunu stāvokli, kas tajā radies labošanās rezultātā. Šo izmainīto sajūtu izlabotajā vēlmē mēs dēvējam par gaismu. Tādējādi var sacīt, ka par gaismu tiek dēvēta izlabotas vēlmes sajūta, bet neizlabotas vēlmes sajūta tiek dēvēta par tumsu. Vai tās kaut kas piepilda vai nepiepilda – tas no mums pilnībā izslīd. Mēs ņemam vērā tikai pašas tilpnes sajūtu – vai tā piepildās ar savām izlabotajām vai neizlabotajām sajūtām.

Var iedzīvināt cilvēka smadzenēs elektrodus un, raidot uz tiem daudzveidīgus signālus, izraisīt cilvēkā noteiktas emocijas. Viņam liksies, ka viņš jūt lidojuma sajūtu vai pārdzīvo ko neparastu. Taču, kā ir īstenībā? Ja viņam pajautāt, viņš pārliecināti sacīs: „Protams, es sajūtu tieši to”. Taču eksperimentators precīzi zina, ka pārbaudāmais atrodas elektrisko impulsu iedarbībā. Kā tādā gadījumā mēs varam atšķirt realitāti no ilūzijas? Nekā! Cilvēkam ir grūti tam noticēt, jo viņam nav pretējās īpašības, viņam nav ar ko salīdzināt, nav ko mērīt.

Kabala skaidro, ka mēs sajūtam tikai savas iekšējās reakcijas. Mēs nekad nespēsim pateikt, cik lielā mērā mūsu sajūtas ir pareizas vai nepareizas, objektīvas vai subjektīvas. Tāds ir patiesais, patiešām zinātniskais mūsu spriedumu pamats par mūsu būtību, mūsu sajūtām. Ja to neņemt vērā, par patiesību nebūs grūti uztvert absolūti nepierādāmus filozofiskos slēdzienus.

Cilvēkam ir tikai viņa īpašības un iespaidi, ko viņš saņem uz šo pašu īpašību rēķina. Šis princips kabalā tiek klāstīts kā likums: „Jebkurš kritizējošais kritizē atbilstoši savu īpašību sabojātības pakāpei, bet jebkurš, kas attaisno, attaisno atbilstoši savas labošanās pakāpei”. Mēs redzam to arī mūsu pasaulē – es varu sajust, saprast, pieņemt tikai to, ko jau pats par sevi esmu uzkrājis, sajutis, pieņēmis un izpratis. Visa pamatā ir uztverošā indivīda iekšējās īpašības.

Subjektivitāte un relativitāte ir visaptverošas, jo nāk no pirmās kli īpašības. Kad gaisma radīja kli un piešķīra tai īpašības, kli sāka reaģēt uz gaismu, vadoties no diviem parametriem: savas vēlmes baudīt un vēlmes pielīdzināties gaismai. Kli radīta kā egoistiska, kas uztver gaismu kā baudu. Tā sajūt baudu vai tās trūkumu, bet pašu gaismu nesajūt, jo gaisma radīja kli, lai tā sajustu sevi nevis kā tādu, bet lai sajustu sevi kā baudu. Tāpēc mēs nezinām, kas ir gaisma, mēs tikai sajūtam, ka tā mums sniedz baudu. Šeit izpaužas mūsu aprobežotība.

Atbilstoši savas labošanās pakāpei, kabalists sāk redzēt, ka visa viņam apkārt esošā pasaule saplūst vienā spēkā, koncentrējas vienā vienotā velmē, kas dēvēta par Radītāju. Viss, kas eksistē ap cilvēku, radīts viņa labā, lai viņš varētu izzināt vienīgo varu, dēvētu par Radītāju. Nekā cita vairāk nav. Tikai savas sabojātības dēļ un aiz nespējas savienot pretstatus, cilvēks ap viņu notiekošo uztver kā kaut ko, kas it kā eksistē neatkarīgi no Radītāja, kam ir savas programmas, personīgā griba, personīgās vēlmes.

Vai ir iespējams, lai ķermeņi paši lemtu, kā rīkoties un kā dzīvot? Kas ir miesa? Olbaltumvielu matērija. Kāpēc tai tiek piedēvētas tādas īpašības? Mēs runājam tādā veidā tāpēc, ka paši atrodamies tādā pašā stāvoklī. Labojot savas īpašības, cilvēks sāk sajust, ka viņā ir un darbojas tikai Radītājs. Pēc analoģijas tas pats notiks arī ar citiem cilvēkiem, bez pieņēmumiem un pieļāvumiem, ka kāds varētu darboties patstāvīgi.

Vissvarīgākā iekšējā piepūle, kura mums jāveic, ietver noskaidrošanu par Radītāja vienīgumu.

Pastāv trīs šķēršļi īstenās realitātes izzināšanā. Pirmais nosaka, ka mēs nesajūtam garīgo sākotni. Otrais – garīgās pasaules vietā mēs iedomājamies citu ainu, un tā mūs pilnībā apmierina. Trešais – mēs pieturamies pie savas iztēles kā patiesības, bet kabalu uzskatām par neīstu zinātni.

Visi šie šķēršļi ir mūsu sašķelto kelim sekas, kuras attīstās virzienā no sabojātās kli uz izlaboto. Taču cilvēks, kurš sāk izzināt garīgo telpu, apzinās ceļā uz to šos šķēršļus, kas eksistē viņa kli atbilstoši tās pretestības lielumam, kādu viņa kli izrāda garīgās sākotnes uztverei. Viņš vēlētos sajust savādāk, taču nav spējīgs. Iluzorā aina pastāvīgi pie viņa atgriežas, un viņš to attaisno, pastāvīgi sev to pievelkot.

Viss šis pretstats cilvēkam ir jāapzinās. Filozofi, protams, nesaprot tādu lietu būtību. Filozofija ir cilvēka, kurš atrodas ilūzijā, domāšanas veids. Izņemot filozofiju, šajā pasaulē ir daudz līdzīgu nodarbju – visa šī iluzorā pasaule.

4.3. Tests

 

1. Kādā līmenī mēs sajūtam garīgo pasauli mūsu patlaban esošajās īpašībās?

a) – nedzīvajā;

b) – augu;

c) – dzīvnieciskajā;

d) – līmenī cilvēks.

 

2. Kādi šķērļi ir mūsu ceļā patiesās realitātes izzināšanā?

a) – mēs nesajūtam garīgo pasauli ar mūsu parastajiem maņu orgāniem;

b) – reālās ainas vietā mēs iedomājamies iluzoro pasauli, un tā mūs pilnībā apmierina;

c) – mēs atzīstam iluzoro realitāti kā īstenību, bet kabalu uzskatām par maldīgu;

d) – visas atbildes pareizas.

3. Kāda galvenā iekšējā piepūle mums ir jāpieliek, lai izprastu patieso realitāti?

a) – jāpārstāj pieturēties pie iluzorās ainas;

b) – jānoskaidro Radītāja vienīgums;

c) – jāpārstāj uzskatīt, ka viss notiek pēc mūsu programmas un pēc mūsu izvēles;

d) – jāatsakās no savām egoistiskajām vēlmēm.

Vārdnīca

 

69 Nedzīvais (līmenis) (ivritā – domem) – tam piemīt vienīgā īpašība – saglabāt savu statisko stāvokli: saņemt un baudīt, īstenojot tās vēlmes, to radījuma programmu, kas tajā ielikta.

70 Augu (līmenis) (ivritā – comeah) – patstāvīgas vēlmes rašanās sākums, pateicoties kurai rodas spēki pārvarēt savu tieksmi pēc baudas un rīkoties ar vēlmi atdot. Taču tas, kurš atrodas šajā līmenī, vēl nespēj pretoties savas apkārtējās sabiedrības vēlmēm.

71 Dzīvnieciskais (līmenis) (ivritā – hai) – pastāv vēlmes saņemt četras attīstības pakāpes: nedzīvā, augu, dzīvnieciskā, cilvēks. Vēlmes saņemt dzīvnieciskais līmenis katrā atsevišķā elementā rada individuālas sajūtas – katra īpašo dzīvi, kas atšķiras no pārējiem. Taču šajā pakāpē vēl nav līdzcietības sajūtas pret tuvāko, tas ir, nav nepieciešamās līdzjūtības vai prieka par sev līdzīgiem.

72 Līmenis „cilvēks” – vēlmes baudīt ceturtā attīstības pakāpe, kas rada iespēju sajust kādu (tuvāko) ārpus sevis, kā rezultātā „cilvēks” kļūst par brīvas izvēles ieguvēju, tas ir, viņam ir iespēja pacelties virs savas dabas, izzināt Radītāja dabu, Viņam pielīdzināties.

73 Rešimo (dzsk. rešimot) – „garīgais gēns”, garīgās informācijas „ieraksts”. Rešimo ir tīra būtība, spēks – tas, kas paliek pēc iepriekšējās formas izzušanas. Tā ir enerģija, kas nav iemiesota kādā arējā apvalkā.

<<9.kurss-11                 9.kurss-13>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties