Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 9.kurss-10

(SKA MĀCĪBU KURSI), 09.kurss Komentēt

<<9.kurss-9                 9.kurss-11>>

 

3.3. Jautājums par matērijas būtību un rašanos

 

Ja garīgajai sākotnei nav kontakta ar materiālo, tad kādā veidā tā spēj radīt un likt darboties matērijai?

Spēks pats par sevi ir materiāls ne mazākā mērā salīdzinājumā ar pārējās pasaules matēriju. Tas, ka spēkam nav veidola, kuru spēj uztvert cilvēka maņu orgāni, nemazina tā nozīmi.

Mēs runājām, ka garīgā sākotne ir spēks, taču patlaban runājam, ka spēks ir matērija. Tātad garīgais – vai tā arī ir matērija?

Izskatīsim, piemēram, skābekli – ķīmiskais elements, kas ietilpst daudzu savienojumu sastāvā mūsu pasaulē. Piemēram, stikla balons ar tīru skābekli izskatīsies kā tukšs: skābekli nevar pataustīt, jo tas atrodas gāzveida stāvoklī un nav redzams, tam nav smaržas un garšas. Līdzīgā veidā izpaužas arī ūdeņradis: attiecībā pret mums tie nekādā veidā neizpaužas.

Taču, ja savienot šīs divas vielas noteiktā proporcijā, tad tās pārvērtīsies par ūdeni – šķidrumu, kas derīgs dzeršanai, kam piemīt garša, smarža un blīvums. Ja ūdenim pievienot nedzēstos kaļķus, tajā pašā mirklī ūdens iesūksies nedzēstajos kaļķos, un šķidrums pārvērtīsies cietā vielā. Tādējādi ķīmiskie elementi – skābeklis un ūdeņradis, kurus katru atsevišķi un tīrā veidā pilnīgi nav iespējams sajust, pārvēršas cietā vielā, kas spēj jau pieņemt kādu formu.

Analoģiski var izskatīt arī spēkus, kas darbojas dabā. Parasti tie netiek uzskatīti par matēriju, jo tie nav izzināmi, vadoties no sajūtām. No otras puses, mēs redzam, ka sajūtamā realitāte – cietās un šķidrās vielas, kas izzināmas mūsu reālajā pasaulē, pie sasilšanas var pārvērsties gāzē, kas būdama atvēsināta līdz zināmai temperatūrai, no jauna var kļūt par cietu vielu.

Kāda atšķirība ir starp stāvokli, kurā kāda viela (matērija) bija savā augstākajā līmenī, tas ir, gāzveida vai vispār mums netveramā veidā un patlaban esošo zemākajā līmenī, primitīvajā stavoklī? Vai starp tiem ir atšķirība pēc būtības? Praktiski, nē.

Tātad matērijas pamats ir spēks, kas tajā ietverts. Taču spēki paši par sevi   attiecībā pret mums vēl neizpaužas, to būtība atklāsies nākotnē, tāpat kā mēs atklājām ķīmiskos elementus tikai pēdējo gadsimtu laikā.

Visi nosaukumi, kurus esam piešķīruši, vadoties no matērijas veidoliem, ir izdomāti, neatbilstoši būtībai, jo mēs tos piešķiram saskaņā ar mūsu piecu maņu orgānu uztveri. Tādējādi šie nosaukumi nav pastāvīgi. No otras puses, jebkura spēkam dotā definīcija, noraidot šī spēka saikni ar matēriju, tāpat ir izdomāta. Līdz brīdim, kamēr zinātne neattīstīsies līdz savai absolūtai formai, mums jārēķinās tikai ar konkrētu realitāti. Citiem vārdiem, visas materiālās darbības, kuras novērojam un sajūtam, mums nepieciešams izskatīt saiknē ar cilvēku, kurš tās veic un saprast, ka viņš tāpat kā arī darbība savā pamatā sastāv no matērijas. Ja ne šis apstāklis, tad to nebūtu iespējams izzināt.

„Un jāzina, ka visa šī sajukuma avots atšķirībās starp spēku, kas darbojas, un darbību, atrodas formālajā filozofijā, kura nespēj pierādīt saikni starp to, kas darbojas garīgajā un darbību materiālajā. Tādējādi filozofija nonāca pie sagrozītiem pieņēmumiem, līdzīgi tiem, kas aprakstīti augstāk, tajā pašā laikā kabalai tas viss nav nepieciešams”67.

 

Drīzumā mēs redzēsim – gan ar kabalas studēšanas palīdzību, gan arī citu zinātņu attīstības rezultātā, ka matērija kā tāda nepastāv. Zinātnieki, kuri strādā dažādās zinātnes jomās, savos pētījumos jau nonāk pie šī secinājuma. Viņi sen saprata, ka matērija pastāv tikai attiecībā pret mums, jo mēs to tādu uztveram. Pati par sevi, neatkarīgi no cilvēka, matērija nepastāv. Jebkuru matēriju var novest līdz tādam stāvoklim, kad mēs to uztversim kā cietu, šķidru vai gāzveida. To var pārveidot plazmas stāvoklī vai pat tādā, kurš pilnīgi nepieejams mūsu maņu orgāniem. Viss atkarīgs tikai no tā, kā mēs uz to iedarbojamies, cik lielā mērā mēs cenšamies to novirzīt līdz nejūtamības zonai. Pie tam pati matērija tikai pāriet no viena stāvokļa citā, taču neizzūd. Jebkuru vielu var sakarsēt, bet pēc tam no jauna atdzesēt vai saspiest, un tad no šķidruma izveidojas gāze vai cits vielas stāvoklis.

Matērijas izmaiņas notiek tikai attiecībā pret mūsu maņu orgāniem, atbilstoši mūsu uztverei, taču patiesībā nekas neizzūd un nekas nerodas. Pastāv tikai spēki, kuri attiecībā pret mums vispār neizpaužas vai izpaužas tādos izskatos un veidos, kurus mēs esam spējīgi uztvert: gāzveida, plazmas, šķidrs vai ciets. Tādā veidā mēs sajūtam materiālu.

Attiecībā pret mums ir siltums un aukstums, un pie noteiktas augstas temperatūras materiāli var iztvaikot, bet pie noteiktas zemas temperatūras – sacietēt un tā tālāk,  tas ir, tam visam ir sakars ar cilvēka maņu orgānu spēju. Mēs runājam tikai attiecībā pret radījuma kelim, mums nav iespējas apspriest vēl kam citam piemītošas uztveres spējas. Spēki, kas dēvēti par skābekli un ūdeņradi, attiecībā pret manu stāvokli, savienojoties kopā, manā stāvoklī rada iespēju tos atklāt kā kaut ko trešo: šķidrumu – ūdeni vai cietu vielu – ledu.

Mūsu pasaulē matērija mums izpaužas gāzveidā, šķidrā, cietā vai plazmas veidā. Pastāv četri matērijas veidi, tā dēvētās stihijas: uguns, ūdens, gaiss un zeme. Taču tādā veidā tie izskatās tikai attiecībā pret mums. Būtu kļūda apgalvot, ka pats materiāls, tā būtība mainās atkarībā no tā, vai mēs to sajūtam ar mūsu piecu maņu orgānu palīdzību vai nesajūtam. Attiecībā pret mums mainās tikai materiāla izpausme. Tas atkarīgs no apstākļiem, kādi eksistē uz Zemeslodes un mūsu dzīvē. Mēs esam tā pieraduši un tāpēc sev noteicām, ka tā – gāze, bet tā – cieta viela vai šķidrums. Ja mēs dzīvotu, pieņemsim, pie mīnus 200 vai + 5000 grādu temperatūras, būtu kas cits, piemēram, mēs sajustu ārkārtīgas vadītspējas vai plazmas stāvokli. Jāsaprot, ka tas nemaina spēku, kas atrodas pamata elementos.

Mani pieci maņu orgāni nav standarts. Es nezinu, kas ir man dotā parādība. Es tikai varu runāt par savu reakciju uz tās iedarbību. Tādējādi Bāls Sulams skaidro, ka šie nosaukumi ir maldīgi, jo, pirmkārt, tie ir nepastāvīgi, otrkārt, nepatiesi, tie atnāk, sadalās un izzūd.

Rezultātā mums ir darīšana ar savas kli īpašībām. Mēs iedziļināmies gan pašās īpašībās, gan to savienojumā starp tām un to savienojumā atklājam ko jaunu: kā tās darbojas savā kombinācijā.

Skābeklis ir skābeklis attiecībā pret mani. Visums pastāv tikai attiecībā pret mani. Es nezinu, kā tas izpaužas ārpus manis. Tāpat es nevaru piešķirt vārdu kaut kam, kas atrodas ārpus manis. Es atklāju, ka tā ir gāze un tas – skābeklis. Vai es noskaidroju to savādāk? Ja es mainīšos, tad to uztveršu citādāk. Ko nozīmē –  ārpus manis? To es nevaru pateikt. Vai tas vispār pastāv ārpus manis? Tas vienmēr pastāv tikai manās kelim. Es nekad to nepētīju ārpus manām iespējām. Attiecībā pret mani tas vienmēr būs skābeklis visās savās modifikācijās, izpausmēs, jo tādā veidā es nosaku savā kli.

Ja mēs redzētu spēkus, tad to ārējais ietērps – nedzīvais, augu, dzīvnieciskais, cilvēka līmenis vai gāzveida, ciets, šķidrs, plazmas stāvoklis – neietekmētu mūsu uztveri, jo mēs uztvertu nevis materiālu, bet būtību, kas tajā ietverta. Ar būtību tiek domāts spēks, kas notur materiālu noteiktā attiecībā un tad gāze neizzustu no mūsu uztveres, mēs sajustu tikai atšķirību starp spēkiem. Ar mūsu maņu orgānu palīdzību mēs tādas atšķirības nespējam uztvert vai arī – vadoties no mūsu maņu orgānu iespējām, mēs neredzam saikni starp šķidrumu un gāzi, starp gāzi un cietu materiālu.

Spēki izzūd un izpaužas attiecībā pret mums, taču eksistē pastāvīgi (lai gan bez saiknes ar mums, mēs par tiem nevaram runāt). Tāpēc mums ir vērts runāt par darbojošos spēku, nevis par materiālu, kas eksistē, jo materiāls, kas eksistē, ir nejaušība.

Atklājot patieso realitātes ainu, kabalists redz spēkus, īpašības, bet ne ietērpus. Viņš redz arī ietērpus, par cik mūsu piecu maņu orgānu īpašības nekur neizzūd, tās attiecas uz nedzīvo līmeni un nemainās. Taču kabalists visu korelē ar īpašībām. Viņā dzimst jauna kli, kas atklāj spēku. Pie tam iepriekšējais rezultāts neizzūd. Kabalists turpina būt, pieņemsim, fiziķis vai ķīmiķis, viens nav pretrunā ar otru. Matērijas izpētes rezultātu viņš atklāj vienās kelim, bet spēku – citās. Ar spēku palīdzību viņš rada ķīmijā vai fizikā vēl kaut ko, piemēram, jaunas vielas vai mehānismus. Viņa kli mainās, jo viņš pāriet no materiālā līmeņa uz spēku līmeni. Viņš zina, kā jāmainās spēkiem, lai materiāls mainītu savu stāvokli, pieņemsim, no šķidra uz gāzveida stāvokli.

Zinātnieki arvien vairāk savus pētījumus korelē ar spēkiem, kas atrodas ārpus matērijas, iedziļinās atomos, kuri sastāda to elementārdaļas. Izpētot elementārdaļas, mēs notiekošo sākam korelēt ar to enerģiju, ar tādiem parametriem, kas arvien mazāk attiecas uz pašu materiālu, mēs pietuvināmies spēkiem. Rezultātā mēs vēlamies izzināt spēku, kas darbojas; un daudziem jau ir skaidrs, ka materiāls, kas ietērpj šo spēku, tā ārējā forma, var mainīties.

Vai mēs nonāksim pie tāda stāvokļa, kad zinātnieki atklās, ka pastāv tikai atdeves spēks un saņemšanas spēks? Viņi jau tam pietuvinās. Vai ir kaut kas, izņemot plusu un mīnusu, spiedienu un tā neesību? Dabā vienmēr pastāv divi pretstati un bez to savienojuma nekas nespēj eksistēt un attīstīties. Zinātnieki to saprot, taču tas nepalīdz viņiem izzināt radības Augstāko sakni, jo šie divi spēki darbojas materiālā, turpretim sakne materiālā nedarbojas. Lai sasniegtu sakni,  jābūt ar to īpašību līdzībā, nevis ar tās darbībām materiālā.

Jebkura informācija var tikt pasniegta abstraktā veidā, neietērptā matērijā, piemēram, matemātikā. Taču tā neoperē ar garīgajiem jēdzieniem. Tie ir spēki, par kuriem var runāt tikai tādā gadījumā, ja tie iekš kaut ko ietērpjas, taču par tiem nevar spriest kā par spēkiem, kas pastāv paši par sevi. Mēs pilnīgi neesam spējīgi apzināties, kas atrodas augstāk par šiem spēkiem, augstāk par informāciju, iedomāties, ka kaut kas tamlīdzīgs vispār eksistē.

Tādējādi problēma nav zinātnē, un ne jau zinātnes dēļ radās krīze. Tā radās tāpēc, ka cilvēks nesaprot, ka ar to iespēju palīdzību, kuras sniedz zinātne, viņš vairs neizzina neko, kas viņam varētu būt lietderīgs. Zinātniskie pētījumi nebeigsies, var vēl miljoniem gadu pētīt dabu un materiāls atklājumiem neizsīks. Taču jau patlaban ir saprotams, ka cilvēku tas neapmierinās un nepiepildīs viņa kelim. Zinātne pārstāj būt par labklājības un laimes sasniegšanas līdzekli. Šodien runā par krīzi zinātnē, taču šī krīze nav zinātnē, bet mūsu attieksmē pret to.

Zinātnieks var sasniegt simtprocentīgu materiālā darbojošos spēku esības apzināšanos. Šajā jautājumā zinātne nav nonākusi strupceļā. Krīzes stadijā ir mūsu attieksme, mūsu vilšanās zinātnē, kura nesniedz mums zināšanas par Universa rašanos un mērķi. Šīs zinības ir apslēptas spēkā, kas pastāvēja pirms materiāla un tā atklāšanai cilvēkam nav dabisko kelim, to var izzināt, pateicoties tikai īpašību līdzībai, ar labošanās palīdzību.

Lai paceltos virs materiāla, nepieciešams sevi pielīdzināt kaut kam, kas atrodas ārpus materiāla. Taču, no kurienes par to būs zināms? Ja no augšienes kabalistiem neatklātu šo iespēju – sasniegt īpašību līdzību ar spēka, kas darbojas ārpus matērijas un kurš pastāvēja pirms matērijas, palīdzību, tad cilvēki nekad par to neuzzinātu. Kabalistiem atklājās izzināšanas metodika par to, kas neeksistē šajā pasaulē.

Kabalists, veicot savu pētījumu, izzina saplūsmi ar sakni, ar Radītāju. Visu pārējo var izdarīt zinātnieki. Kabalists atklāj radījuma mērķi tādā pakāpē, kādā var sevi ar to identificēt, turpretī zinātnieki to atstāj ārpus savas pētniecības jomas, pat neizskatot tādu iespēju. Viņi var par to interesēties (kurš gan neuzdod sev jautājumu par radījuma mērķi?), taču nav spējīgi to izpētīt. Šim nolūkam cilvēkam nav tādu kelim kā kabalistiem – ekrāna un atstarotās gaismas. Tāpēc tādai izpētei cilvēkam ir nepieciešama kabala, nevis fizika.

Zinātnes mērķis – sniegt cilvēkam noteiktu likumsakarību daudzumu pašā materiālā, lai, vadoties no tā, viņš varētu pacelties virs  šī materiāla un sasniegt spēku līmeni, un pāriet no materiālajiem jēdzieniem pie garīgajiem, lai viņam rastos kāda platforma lēcienam, tramplīns garīgajai izpratnei, lai šīs korelācijas viņš redzētu zara un saknes veidā. Mūsu pasaules zinātne attīstīsies, līdz sasniegs savu absolūto formu, kurā atklāsim mūsu kļūdu cēloni. Tas nenozīmē, ka no materiāla mēs spēsim pāriet pie spēkiem. Mēs pastāvīgi atradīsimies piecu maņu orgānu iespējās, pastāvīgi pētīsim tikai to, kas atrodas mūsu materiālā, taču mēs sapratīsim, cik lielā mērā tas mūs ierobežo. Tādējādi, līdz to atklāsim, mums jārēķinās tikai ar konkrētu realitāti, jāizprot robežas, kurās mēs darbojamies.

Tātad, kas ir filozofijas galvenā kļūda? Filozofi sapinās pētījumu problēmas pašā būtībā, taču kāpēc tas uztrauc kabalistus līdz tādai pakāpei, ka viņi raksta par to? Filozofiskā pieeja – spēka atraušana no materiāla – cilvēkus, kuri nav filozofi, rezultātā noved pie maldiem. Taču filozofi savu abstrakto metodi piedāvā sabiedrībai kā vienīgo atbildi uz visiem jautājumiem. Turpretim kabala klāsta, ka mums jāizmanto tikai tās iespējas, kuras mums sniedz dabiskie maņu orgāni, jāizskata tikai tas, kas atklājas reālajā formā un nav jāatdala spēks no materiāla, kurā šis spēks darbojas.

Vārdnīca

 

67 J. Ašlags. Gudrības Augļi. Raksti. Kabalas un filozofijas salīdzinošā analīze. Jeruzaleme, 1999. (ivrits). 25. lpp.

 

<<9.kurss-9                 9.kurss-11>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties