2.3. Periods no Otrā Tempļa nopostīšanas līdz mūsdienām
Mūsu ēras pirmās tūkstošgades sākumā jaunās reliģijas pārvēršas par spēcīgu Eiropas, Āzijas un Āfrikas tautu attīstības avotu. Tās kļūst par jauno valstu garīgo kodolu, par tautu apvienošanās pamatu.
Kristietība izveidojas vēl m. ē. I gs., bet m. ē. IV gs. sākumā kļūst par oficiālu reliģiju Romas impērijā, uz kuras atlūzām dzimst jauna valsts – Bizantija.
Savu uzvaras gājienu Arābijas pussalā sāk islāms; jau 750. g. islāmu sludinošo dinastiju vara izplatās ziemeļos līdz Volgas Bulgārijai (Tatarstāna un Baškortostāna), izveidojot milzīgo Omeijādu kalifātu (661.g. – 750.g.).
Sākās pakāpeniska ebreju tautas izklīšana pa visu pasauli vai galuts. Ebreju kopienas atradās Spānijā, Hazāru kaganātā (kur jūdaisms no VIII gs. līdz X gs. bija valsts reliģija), Jemenā (arī šeit kādu laiku pastāvēja valsts, kuras oficiālā reliģija bija jūdaisms), Kijevas Krievzemē, Indijā – vārdu sakot, visā pasaulē. Kabala pārvērtās pa „slepeno mācību”, kas tika nodota no mutes mutē, no skolotāja skolniekam.
Īpašu uzplauksmi kabala sasniedza Spānijā X gs. – XII gs. Šajā periodā Spānija bija Abāsīdu kalifāta daļa (750.g. – 1258.g.). Musulmaņu valdnieki atšķīrās ar iecietību ticības lietās, un ebreju kultūra sasniedza tādu uzplaukumu, ka šis periods ieguva „zelta gadsimta” nosaukumu. Uz šo laika posmu attiecas arī kabalas uzplaukums. Dižākais tā laika kabalists bija Rambams40.
Kopš Otrā Tempļa nopostīšanas dienas paiet vairāki tūkstoši gadu. Garīgais avots, kas veicināja jaunu reliģiju rašanos, palēnām izsīkst un cilvēce ienāk drūmā periodā, pēc kura seko Atdzimšanas laikmets.
Spāņu ebreju „zelta gadsimts” bija neilgs. Katoļu karalis Ferdinands 1492. g. pavēl jūdiem kristīties vai arī atstāt valsti. Izraidīšana no Spānijas bija viena no daudzām, taču visapjomīgākām ebreju trimdām.
Izejot viduslaiku fanātisma posmus, cilvēce turpina virzīties uz priekšu. Egoisms pieaug, un savos uzskatos par Dievu un par sevi cilvēks virzās uz priekšu.
XVII gadsimtā sākas Apgaismības laikmets. Cilvēks nonāk pie domas par to, ka ne Augstākais spēks, bet cilvēka prāts ir galvenais Visuma elements. Cilvēkā notiek iekšējā revolūcija: viņš pārstāj akli sekot Augstākajam spēkam un nostājas realitātes centrā. Sākas tehniskā revolūcija: tagad cilvēks jūt, ka viņam jāpakļauj sev daba. Kļūdams arvien spēcīgāks, cilvēks vairāk nostiprina savu „es”. No vēlmes pēc naudas un goda apliecinājumiem, viņš pāriet uz vēlmi pēc zināšanām, ar to vēl vairāk veicinot savu pārākumu pār dabu.
Viduslaiku kristietība galīgi zaudē savu ietekmi, un XIX gadsimta beigās Eiropā nostiprinās ateisms un karojošais materiālisms – sava veida jauns pagānisms, kura galvenais saturs ir dieva noliegums. Šī egoisma vītne izskatās kā solis atpakaļ ne tikai salīdzinājumā ar monoteismu, bet arī ar senatnes politeismu. Taču attīstība turpinās, un cilvēce ļoti ātri atstāj aiz muguras ateisma ideoloģiskos mītus, kuri pēc būtības ir nekas cits, kā pārveidota reliģija.
2.4. Mūsdienu cilvēka garīgais stāvoklis
Mūsdienās atjaunojas interese par senām mistiskām mācībām un „garīgām tehnikām”. Intereses uzplaiksnījums par mācībām, kuras skaidro mūsu dzīvi ne zinātniskās pētniecības ceļā, bet pamatojoties uz visām iespējamām „citpasaules” metodēm, notiek pēdējo 30 gadu laikā un acu priekšā izdziest. No visiem maldiem cilvēcei atliek „pārbaudīt” vēl dažus ticējumus, lai arī no tiem atteiktos.
Cilvēce it kā atgriezusies Babilonas torņa periodā, pie mūsdienu tehnotronās civilizācijas atskaites punkta, pie tā vēstures brīža, kad cilvēks izvēlējās ceļu, kurš pretstatā dabai. Šodien mēs jau zinām, ka tehniskais progress nespēj mūs piepildīt un darīt laimīgus.
Pienāk laiks, kad cilvēce redz, ka attīstības procesa gaitā ir radušies jautājumi, kuri neattiecas uz šo pasauli. Neskatoties uz vispārējo labklājības izaugsmi, cilvēki uzdod sev jautājumus ne par dzīvi šajā pasaulē, bet par to, kas atrodas līmeni augstāk: „Kāpēc esmu iztukšots? Kāpēc man ir slikti?” Un tas notiek, neskatoties uz to, ka šodien mums pieder bagātības, kādas nebija lielākai cilvēku daļai, kuri dzīvoja iepriekšējās paaudzēs. Mums ir viss nepieciešamais, taču cilvēks ir neapmierināts, viņš jautā: „Kāda ir manas dzīves jēga? Kādēļ es eksistēju”.
Būtībā šis jautājums vairs neattiecas uz fizisko baudu, uz naudu, goda apliecinājumiem, zināšanām un to piepildījumu, kādu tie sola. Cilvēks gaida kādu nesaprotamu, nezināmu piepildījumu. Ne jau par to iet runa, kāpēc es šeit dzīvoju, bet par to, kas šajā dzīvē ar mani notiek. Tieši šāds formulējums būtu pareizāks, tikai cilvēks to vēl nesaprot. Tagad viņam patiešām nepieciešama atbilde, taču šī atbilde var atnākt tikai jaunas realitātes atklāšanas rezultātā, kurā mēs eksistējam ārpus mūsu maņu orgānu robežām.
Runa iet par dimensiju, kuru mēs uztveram caur citām tilpnēm. Patlaban šīs tilpnes mūsos eksistē apslēptā stāvoklī, taču pienācis laiks tās atklāt un izlabot. Tieši šajās tilpnēs mēs izzināsim Augstāko realitāti – realitāti, kurā eksistējam arī patlaban un kuru nesajūtam, jo mūsu šodienas sabojātās tilpnes nomāc šo uztveri. Pēc savu kelim izlabošanas mēs sajutīsim, ko nozīmē dzīvot vienlaikus divās pasaulēs. Dzīves ritējumu mēs sajutīsim kā mūžīgu un pilnīgu plūsmu.
Mūdienās, izmantojot kabalas metodiku, mums sevi jāizlabo, lai sasniegtu līmeni mohin de-jehida41, kurš atbilst Trešā Tempļa līmenim, kuram, pēc pravieša vārdiem, jābūt izveidotam mūsu sirdīs. „Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta.” (Jeremija 31:31-33).
2.5. Jautājumi un atbildes
Jautājums: Kā kabala attiecas pret citiem autoritatīviem virzieniem, piemēram, budismu?
Mēs runājam par egoisma kā pamata, visa Universa materiāla labošanu. Neviena cita metodika, izņemot kabalu, egoisma labošanai neizmanto Augstāko gaismu – visu pārējo tehniku pamatā ir egoisma apspiešana. Apspiešana nozīmē, ka jums mazāk jāēd, mazāk jākustas, mazāk jāelpo un vispār jāpārstāj eksistēt, jums jāpārvēršas pat ne par dzīvnieku, bet par augu – tikai tad jūs spēsiet justies labāk.
Tas ir dabiski: ja jūs apspiežat visas savas vēlmes, ja vispār apspiežat apkārtējās pasaules sajūtu, jums būs labi. Lietojiet narkotikas, pretsāpju līdzekli – jums arī būs labi. Taču tā nav labošanās, tā ir cilvēka degradācija. Patiesībā tās ir ļoti primitīvas tehnikas, tās visas veidotas, lai apspiestu egoismu, tās tikai šķiet augstas.
Līdz kādai zināmai pakāpei ir iespējams apspiest egoismu un pie tam justies labāk: protams, mazāk vēlies – mazāk izjutīsi ciešanas. Taču šodien, kad visa cilvēce sāk atmosties un egoisms ienāk savā trešajā un īpaši, ceturtajā stadijā, nekādas citas metodikas jums nelīdzēs – nepieciešama Augstākā gaisma, kas izlabos egoismu uz tam pretēju īpašību, neiznīcinot, neapspiežot un nekādā gadījumā ne ar ko neierobežojot.
Kabala noraida jebkurus ierobežojumus. Kaut ko vēlies – turpini vēlēties, pretējā gadījumā tu mazini savu personību, to ir nepieciešams izlabot, taču līdz ar to pilnībā jāsaglabā visa vēlmju un tieksmju daudzveidība, lai cik briesmīgas tās šodien liktos.
Metodikas, kas balstītas uz mūsu būtības apspiešanu, galu galā izzudīs. Ja rīcībā nav nekā labāka, mūsdienu cilvēks var mēģināt ar to palīdzību sevi nomierināt, taču kardinālu rezultātu tās nedos.
Jautājums: Vai kabalai ir sakars ar kādām no esošajām reliģijām?
Kabalai nav nekāda sakara ar reliģijām. Kabala cilvēkam atklāj pasauli, kuru, pēc reliģijas domām, cilvēks nav spējīgs sasniegt. Reliģija pūlas cilvēku nomierināt, turpretī kabala klāsta: „Zināšanas un tikai zināšanas apbruņos un nomierinās cilvēku”. Tādējādi zināmā mērā var runāt par kabalas un reliģijas pretstatu. Kabala cilvēkam atklāj papildu dimensiju Visumā un kā jebkura zinātne virza cilvēku uz priekšu.
Jautājums: Ar ko kabala atšķiras no mistikas, maģijas?
Kabala ir sena zinātne. Pirmās kabalas grāmatas „Sefer Jecira” („Radīšanas Grāmata”) uzrakstīšanu attiecina uz XVIII gadsimtu pirms mūsu ēras. Tas notika ilgi pirms tam, kā noformējās monoteiskās reliģijas. Interese par kabalu nav nejauša. Daudzajās kabalas grāmatās aprakstīta ne tikai Universa sistēma, bet arī likumi, pēc kuriem cilvēce attīstās. Taču pirms iesākt sarunu par nopietnām lietām, vienmēr nepieciešams vienoties par terminiem un vērtējuma kritērijiem. Pretējā gadījumā, izņemot neizpratni un nepamatotu sašutumu, nekas cits nerodas.
Kabalu bieži asociē ar burvestībām, mistiku un maģiju, kas ir pilnīgi nepareizi. Ļoti bieži par mistiku un maģiju mēs dēvējam to, kas atrodas ārpus mūsu sapratnes robežām un nav izskaidrojams ar mums zināmiem zinātniskiem likumiem.
Kabalas mācība pamatojas uz pašu radījuma būtību, tas ir, uz mūsu iekšējo būtību, ietverot egoismu. Šī mācība klāsta par to, kā mums jāmaina un jāpārveido personīgā daba, lai sasniegtu drošu un laimīgu eksistenci. Saskaņā ar kabalu, visas mūsu nelaimes nāk tikai no mūsu egoistiskās sākotnes.
2.6. Tests
1. Reliģijas, kuras apgalvo, ka eksistē Vienots Augstākais spēks, tiek
dēvētas par:
a) – monoteistiskām;
b) – politeistiskām;
c) – ateistiskām;
d) – materiālistiskām.
2. Ko nozīmē garīgajā līmenī jēdziens „Tempļa nopostīšana”?
a) – „svešu dievu” pielūgsme;
b) – ekrāna sašķelšanās un garīgās izzināšanas zaudēšana;
c) – atteikums no baušļu ievērošanas;
d) – Tempļa sienu un telpu sagraušana.
3. Semītu pamatreliģija ir:
a) – jūdaisms;
b) – kristietība;
c) – islāms;
d) – visas atbildes pareizas.
4. Kādā vārdā Pitagors pārtulkoja sengrieķu valodā izteicienu „hohmat ha-
kabbalah”?
a) – filozofija;
b) – teosofija;
c) – reliģija;
d) – teoloģija.
5. Trešā Tempļa garīgais līmenis atbilst līmenim:
a) – pravieši;
b) – Asija pasaule;
c) – mohin de-jehida;
d) – Acilut pasaules Arih Anpin.
Vārdnīca
40 Rambams – saīs. no Rabeinu Moše ben Maimons vai Mozus Maimonīds (1135. – 1204.) – izcils zinātnieks: kabalists, filozofs, ārsts. Darba „Apjukušo ceļvedis” (1190.) autors.
41 Mohin de-jehida – pilnības pakāpe (pilnīga pielīdzināšanās Augstākajam spēkam), kas ietver sevī Pirmā un Otrā Tempļa līmeni.
Jaunākie komentāri