2. nodarbība
2.1. Pirmā Tempļa laikmets
2.2. Otrā Tempļa laikmets
2.3. Periods no Otrā Tempļa nopostīšanas līdz mūsdienām
2.4. Mūsdienu cilvēka garīgais stāvoklis
2.5. Jautājumi un atbildes
2.6. Tests
2.1. Pirmā Tempļa laikmets
Aptuveni 1300. gadā pirms m. ē. izraēlieši nonāk Izraēlas Zemē30, kuru Dievs apsolīja ciltstēvam Ābramam. Periodā starp 1300. g. un 1250. g. pirms m. ē. divpadsmit Izraēlas ciltis iekaro Dana zemi. Hebronā, 1007. g. pirms m. ē., tautas sapulce pasludina Dāvidu par visu dzimtu ķēniņu. Sākas Apvienotās Izraēlas valdīšanas laikmets. Tās galvaspilsēta ir Jeruzaleme. Uz turieni tiek pārcelts arī Derības Šķirsts. Pēc Dāvida nāves, 967. g. pirms m. ē., troni manto viņa dēls Zālamans (Solomons), kurš Jeruzalemē Moria kalnā, līdzās Cionas kalnam, ceļ Templi. Tempļa iesvētīšana notiek 950. g. pirms m. ē. Ķēniņa Zālamana valdīšana ir uzplaukuma laikmets, „zelta gadsimts” Izraēlas vēsturē. Tas ir visaugstākā garīgā pacēluma laiks, kad visa tauta tiecas izzināt Augstāko spēku. Viņu dvēselē atklājas pakāpe mohin de-haja31, turpretim mūsu pasaulē tas izpaužas kā „Pirmā Tempļa” periods. Izraēlas dēli sasniedz visaugstāko garīgo stāvokli.
Vēlme gūt baudu pa to laiku pieaug gan pasaules tautu vidū, gan arī Izraēlas dēlos. Viņi sāka nolaisties no Pirmā Tempļa līmeņa un 928. g. pirms m. ē. notiek Apvienotās ķēniņvalsts šķelšanās, rezultātā izveidojas Jūdejas un Izraēlas valsts. Izraēlas ķēniņvalsts savu pastāvēšanu pabeidz 722. g. pirms m. ē.: desmit ciltis tiek izraidītas no Izraēlas zemes un pazūd. Ar to sākas binas daļu savienošanās ar malhut daļām, Izraēlas un pasaules tautu pakāpeniska apvienošanās. Materiālajā līmenī tas izraisa jaunu garīgo „atklājumu” rašanos pasaules tautu vidū. Daudzi filozofi un reliģiju pamatlicēji gan Austrumos, gan arī Rietumos tieši šajā periodā sāka savu darbību.
Minēsim galvenās senās pasaules reliģijas, kuru rašanos ietekmēja Pirmā Tempļa nopostīšanas laiku kabala.
INDIJA. VI gs. pirms m. ē. rodas reliģiska plūsma, kas saistīta ar Krišnas Vasudēvas vārdu. Krišnas mācības rakstu piemineklis ir Bhagavad Gīta („Dieva Dziesma”) – viens no dižākajiem visu laiku un tautu reliģiskās poēzijas darbiem. VI gs. beigās pirms m. ē. – Budas Gautamas svētruna, kas lika pamatu jaunas pasaules reliģijas sākumam – budismam. Līdz pat šai dienai budismam ir miljoni sekotāju visā pasaulē. Budisms, atšķirībā no citām reliģijām, neizpaužas kā ticība vai pielūgsme, drīzāk tā ir dzīves filozofija. Par reliģiju to padarīja sekotāji, pielīdzinot Gautamu dievībai atbilstoši analoģijai ar „karali, kuru veido svīta”, taču pats Gautama vispār nebija reliģiozs. Sidhārtha Gautama, dzimis 623. g. pirms m. ē., radot filozofisku mācību, kļuva par Budu (sanskritā Buddha – „apskaidrotais”).
ĶĪNA. Tajā pašā sestajā gadsimtā pirms mūsu ēras filozofs Laodzi dibināja Dao mācību, kurā izklāstīja meditācijas laikā viņam atklājušos „lietu noslēpumu”. Tā paša gadsimta beigās parādās Konfūcijs, kurš atšķirībā no Laodzi „nedarīšanas”, sludina aktīvu iejaukšanos notikumu gaitā. Konfūcisms ir autonomās morāles izveidošanas mēģinājums, šī morāle nav saistīta ar reliģiju.
SENĀ GRIEĶIJA. Pirmā Tempļa laikā kabala spēcīgi ietekmēja arī izraēliešu kaimiņus grieķus, kā rezultātā radās filozofija. VI gs. beigās pirms m. ē. parādās domātājs, filozofs Pitagors (580. g. – 500. g. pirms m. ē.). Kontaktējoties ar tā laika jūdu praviešiem, viņu ietekmē formējas Pitagora uzskati.
Pazīstamais vācu humānists Johans Reihlins32 (1455. g. – 1522. g.) savā grāmatā „Kabalas māksla” („De arte cabalistica”) raksta33: „Mans skolotājs Pitagors, filozofijas tēvs, pārņēma savu mācību no kabalistiem. Vārdu „kabala”, kas bija nezināms viņa laika biedriem, viņš pirmais pārtulkoja grieķu valodā kā vārdu „filozofija”.
Pitagora idejas turpmāk attīstīja viņa sekotāji, un tās kļuva par pamatu nākamajām filozofijas sistēmām. Filozofija, uztverot daļu no kabalas, gāja citu ceļu. No tās cēlās mūsdienu zinātnes par materiālo pasauli un tās likumiem – parādību robežās, kuras mūsu maņu orgāni spēj uztvert. Senās gudrības, tostarp kabala, palika ārpus pētnieku interesēm. To, ko zinātne nespēja aptvert, kas palika tai neizzināms, iekļuva veidojamo reliģiju ietvaros, rituālos un paražās. Senās gudrības pakāpeniski tika aizmirstas.
Pa to laiku tuvojās Pirmā Tempļa nopostīšanas periods. Bnei Israēls neiztur kārtējo egoisma piedevu. Savstarpējo sakaru zaudēšana tautas vidū aprobežojas ar desmit cilšu atdalīšanos un trimdu – atlikusī daļa tāpat cieta sašķeltību. Arvien vairāk ebreju pielūdz „svešus dievus”. Garīgajā līmenī notiek sekojošais.
Līdz Pirmā Tempļa nopostīšanai visa tauta atradās garīgajā izzināšanā. Katrs juta īsto realitāti atbilstoši savam garīgajam līmenim, turklāt katrs sajuta, ka mūsu pasaulē darbojas vienīgs un īpašs spēks. Radītāja, Augstākā spēka klātbūtne viņiem bija neapšaubāma.
Pēc tam notiek lēcienveidīgs vēlmes saņemt pieaugums, egoisms veic izrāvienu no vienas pakāpes uz otru un tautas daļa, kas saņēmusi lielāku egoisma piedevu, paliek bez „pārklājuma” (ekrāna) savai vēlmei saņemt. Būdami egoistiskāki, šie cilvēki iekaro varu zemē un apvienojas ap valdnieku. Savās tieksmēs viņi pilnīgi atdalījās no tiem, kuri vēl atradās Augstākās pasaules izzināšanā. Notiek Pirmā Tempļa nopostīšana, sākumā garīgajā (ekrāna sabrukums), taču pēc tam arī mūsu pasaulē.
Devītā ebreju mēneša Ava dienā, 586. g. pirms m. ē., pēc smaga aplenkuma divu gadu garumā, Navuhodonosora karapulki nopostīja un sadedzināja Templi. Iespējams ugunī gāja bojā arī senais Izraēlas svētums – šķirsts. Jūdejas iedzīvotāji tika aizdzīti Babilonijas trimdā. Šo notikumu laikabiedriem šķita, ka Izraēla un tās reliģija nonāca pie savām dabiskām beigām. Iekarotāju uzbrukums, pilsētu un Tempļa nopostīšana, nācijas izjukšana… Vai tādā veidā nebija izdzisušas citas senās tautas? Nepiepildīts šķita pravieša Jeremijas pareģojums par drīzu atgriešanos Jeruzalemē.
Taču tieši trimdā Izraēlas tauta it kā no jauna sanāk kopā un sasniedz mohin de-nešama34 līmeni, kas atbilst Otrā Tempļa garīgajam līmenim. Trimda un gūsts izrādījās nevis Izraēlas ceļa beigas, bet tikai viens no tā pagriezieniem.
2.2. Otrā Tempļa laikmets
Babilonijas impēriju 546. g. pirms m. ē. iekaroja persieši. Drīz pēc savas uzvaras persiešu valdnieks Kīrs (valdīšanas periods no 558. g. – 529. g. pirms m. ē.) pieņem jūdu delegāciju, bet 538. g. pirms m. ē. pavasarī pasludina pavēli, kas jūdiem dāvā tiesības atgriezties senču zemē.
Atgriezties vēlējās nedaudzi. Vairumam trimdinieku Babilona pusgadsimta laikā kļuva par dzimteni, daudzi pat kļuva bagāti. Tomēr neliela ebreju daļa atgriežas Cionā.
Pavasarī, 537. g. pirms m. ē., radās iespēja uzsākt Tempļa celtniecību Morijas kalnā, šī būvniecība turpinājās divdesmit gadus. Pesaha svētkos, 516. g. pirms m. ē., notika svinīga Otrā Tempļa iesvētīšana. Tādā veidā no Pirmā Tempļa nopostīšanas līdz Otrā Tempļa iesvētīšanai paiet 70 gadi.
Laika posmā starp Pirmo un Otro Templi daļa no Izraēlas tautas zaudēja garīguma sajūtu, un Otrā Tempļa laikmetā daudzi ebreji tiecas pārņemt kaimiņu grieķu (vēlas „kļūt kā citas tautas”) dzīvesveidu un domāšanu. No IV – II gs. pirms m. ē. tika veikti vairāki Jūdejas elinizācijas mēģinājumi (tajā skaitā Aleksandrs Makedonskis, 356. g. – 325. g. pirms m. ē.). Īpaši bīstams bija Antioha Epifāna (valdīšanas periods no 175. g. – 164. g. pirms m. ē.) mēģinājums, kurš 169. g. pirms m. ē. iztukšoja un apgānīja Templi, novietojot tajā grieķu dievu statujas. Taču ebreji vēl nebija galīgi norobežojušies no savām garīgajām saknēm, nebija zaudējuši Augstākās realitātes sajūtu un iekšējā darba35 svarīguma izpratni. 164. g. pirms m. ē. notiek Makaveju sacelšanās, nemiernieki atbrīvo Templi, notiek Hanukas brīnums (mazs eļļas podiņš nodrošina ar uguni dievkalpojumu uz astoņām dienām). Ebreji atjauno Templi.
Egoisms36 pakāpeniski turpina pieaugt, padziļinās arī šķelšanās starp izraēliešiem. Tas noved pie tautas dalīšanās divās daļās: saduķeji – egoistiskāki, tāpēc bagātāki un dižciltīgāki (tieši viņi savās rokās turēja visu vadību un kapitālu) un farizeji – kabalas un garīgās attīstības piekritēji.
Atšķirība starp grupām bija tajā aspektā, ka saduķejiem nebija ekrāna, viņiem kļuva nepieejama Augstākās pasaules izzināšana, un viņi nesaprata farizejus, kuri pirmajā vietā nostādīja iekšējo garīgo darbu. Divas grupas vadījās no dažādām vērtībām, viņiem bija pretēja pieeja dzīvei, viņi meklēja dažādus piepildījumus.
Saduķeju atteikšanās no savām garīgajām saknēm noveda pie Romas varas nodibināšanas pār Izraēlas tautu. Jūdeja 63. g. pirms m. ē. pārvēršas par romiešu provinci, bet 67. gadā sākas asiņainais Jūdejas karš. Romas karapulki aplenc Jeruzalemi. Trīs gadu aplenkuma laikā pilsētā starp ebrejiem ilgst brāļu karš. Devītā ebreju mēneša Ava dienā, 70. gadā, romieši iebruka Otrajā Templī, to izlaupīja un nodedzināja.
Bāls Sulams raksta, ka šķelšanās Izraēlas tautas vidū padziļinājās, līdz notika Otrā Tempļa nopostīšana, kad tikai viedie palika savas garīgās izzināšanas pakāpēs. Rabīna Akivas37 24 tūkstoši skolnieku nonāca nemotivēta naida stāvoklī viens pret otru. „Nopostīšana” nav Tempļa sienu un telpu nopostīšana, lai gan tauta tam piešķir svarīgumu un svētumu. Tika nopostīta siena starp svētumu (kduša38) un netikumu (klipa39) cilvēka iekšienē, izgaisa ekrāns. Jūdu turpmāko dzīvi noteica garīgās sajūtas zaudēšana.
Pēc Izraēlas krišanas no sava garīgā līmeņa ebreju tauta zaudē kabalu. No šīs zinātnes paliek tikai ārējā forma, kas izpaužas kā jūdaisms, no kura rezultātā radās divas jaunas monoteiskās reliģijas: kristietība un vēlāk islāms.
Visas trīs reliģijas, kas radās pēc Otrā Tempļa nopostīšanas (tā dēvētās „semītu saknes reliģijas”), par savu galveno simbolu sludina ticību Vienotam Dievam un tas, bez šaubām, ir kolosāls garīgais izrāviens uz priekšu salīdzinājumā ar iepriekšējām reliģiskām doktrīnām, kuras raksturoja daudzdievība un elku pielūgsme. Tagad runa iet par ticību Vienotam spēkam.
Vārdnīca
30 Israēla zeme (ivr. „Erec Israel”) – „Erec” – no vārda „racon” nozīmē „vēlme”, turpretī „Israel” cēlies no vārdiem „jašar k-el”, nozīmē „tieši pie Radītāja”. Garīgajā aspektā jēdziens „sasniegt Izraēlas zemi” nozīmē pāriet no elkdievības pie atziņas par to, ka pastāv vienots Augstākais spēks un atbilstoši vēlmei ir jāidentificējas ar šo spēku, jāsaplūst.
31 Templis ir cilvēces, dvēseles izlabotais stāvoklis. Līmenis „mohin de-haja” norāda uz Augstākā spēka visaugstāko atklāšanas līmeni, kas pielīdzināms sajūtai „es redzēju”.
32 Johans Reihlins (Reuchlin Johann) (1455. – 1522.) – vācu humānists, filologs. Vitembergas hercoga padomdevējs, dažas reizes apmeklējis Itāliju, satuvinājās ar Platona Akadēmijas darboņiem (Piko della Mirandola uc.); pēdējos dzīves gadus – grieķu un ebreju valodu profesors Ingolštadtes un Tībingenas universitātēs. Vācijā tika uzskatīts par labāko seno valodu zinātāju – latīņu un īpaši senebreju un sengrieķu. (Johans Reihlins. Lielā padomju enciklopēdija).
33 „Haec est Cabala quae nos humi degere non sinit, sed mentem nostram extollit ad altissimam comprehensionis metam”, „Pythagoras ille meus, philosophiae pater, tamen qui non a graecis eam doctrinae praestantiam <…> quin potius ab illis ipsis Iudaeis receperit. Itaque <…> Cabalista nominandus erat, <…> ipse nomen illud Cabalae suis incognitum primus in nomen philosophiae grecum mutaverit”. Reuchlin. De arte cabalistica, 20a-22b.
34 Mohin de-nešama – Augstākās pasaules atklāšanas līmenis, pielīdzināms sajūtai „es dzirdēju”.
35 Iekšējais darbs – iekšējās pūles, lai izlabotu nolūku saņemt sevis dēļ uz nolūku „atdeves dēļ”.
36 Egoisms – nolūks saņemt sevis dēļ, vēlme izmantot visus pārējos savam labumam.
37 Rabīns Akiva, pilns vārds – Akiva ben Jozefs (ok. 50. – ok. 132.), dižākais Izraēlas kabalists un viedais.
38 Kduša – īpašība „atdeves dēļ”.
39 Klipa – īpašība „saņemšanas dēļ”.
Jaunākie komentāri