1.5. Verdzības periods
Tieši Ābrama laikos, Babilonas torņa celtniecības laikā, cilvēku vēsturē sākas verdzības periods. Pie tā noved krass cilvēciskā egoisma pieaugums. Sākot no Ābrama laikiem, cilvēces lielākajā daļā malhut apslāpē binu, un tikai mazākajā tās daļā bina prevalē pār malhut. Šī mazā daļa tiek dēvēta par „Ābrama pēctečiem”, kuriem jāiziet paātrināta attīstība, jo pati bina forsē viņu garīgās izaugsmes tempu. Viņos ātrāk atklājas vēlmju egoistiskā attīstība19, tā rezultāts ir „ēģiptes verdzība” gan fiziskā, gan arī garīgā. Galu galā nāk apziņa par nepieciešamību iziet no Ēģiptes, tas ir, pirmkārt, no garīgās verdzības20.
Materiālajā nozīmē mēs saprotam, kas ir verdzība, taču no garīgā aspekta runa iet par klipot21. Pretēji metodikai, kas tika saņemta no Ābrama, Īzaka un Jēkaba – garīgās virzības uz priekšu sistēma saplūsmes ceļā ar Augstāko spēku – cilvēkos, kuri atradās garīgajā izzināšanā, sāka atklāties egoisms. Runa iet par septiņdesmit dvēselēm, kas „nolaidušās” Ēģiptē22. Ņemot vērā, ka Zemes vēsture ir Augstāko spēku darbības rezultāts, mums paveras sekojošie notikumi.
16. gadsimta vidū pirms m. ē. Ābrama pēcteču klejotāju grupa, kuras vadonis bija Jēkabs (Israēls), pārceļas uz Ēģipti. Šie cilvēki sevi dēvē par Bnei Israel, kas nozīmē „Izraēlas dēli” (ivritā „isra-el” nozīmē „tieši pie Radītāja”). Izraēliešiem par dzīves vietu tika atvēlēta Gošenas zeme, kas atradās Nīlas deltas austrumos. Tā bija pazīstama ar saviem plašajiem laukiem, tur parasti ganīja ganāmpulkus, kuri piederēja pils saimniecībai. Daļa no ķēniņa lopiem tika nodota ienācēju uzraudzībā, kuri tādā veidā tika pieņemti valsts darbā. Tajā laikā faraona valsts ir daļēji atkarīgs apgabals Dienvidu Ēģiptē.
Pēc ienākšanas izraēliešu zemē, ēģiptieši uzsāk nacionālās neatkarības cīņu (pret hiksiem) un pakāpeniski iekaro milzīgas teritorijas, pakļaujot sev daudzas Āzijas un Āfrikas tautas. Ēģipte pārvēršas par senās pasaules spēcīgāko impēriju.
Nacionālās reliģijas virskundzība un priesteru politiskā vara šķita nedalāmas. Uz šī fona diezgan negaidīta šķiet faraona reformatora Ehnatona (1424. g. – 1420. g. pirms m. ē.) nākšana pie varas. Ehnatons jutās kā jaunās patiesās reliģijas pravietis, kā Vienotā Dieva (Saules dieva) virspriesteris. Acīmredzot, faraona uzskatus ietekmēja Gošenas zemē dzīvojošās tautas reliģija, tas ir, kabala. Mēģināsim to paskaidrot no kabalas zinātnes viedokļa.
Garīgajā pasaulē dodošā, veidojošā, piepildošā sākotne tiek dēvēta par Sauli. Faktiski par Sauli tiek dēvēti Acilut pasaules Zeir Anpin; Mēness dēvēts par Malhut, tas ir, saņemošā sākotne vai dvēseļu summa.
Ehnatona mēģinājums uzspiest ēģiptiešiem jaunu ticību cieta pilnīgu neveiksmi; tautā stingri iesakņojās daudzdievība. Pēc neilga laika faraonu noindēja un centās pat izdzēst atmiņas par viņu. Nedaudzie arheoloģijas atradumi, kas attiecas uz šo laika posmu, tika veikti tikai XX gadsimtā.
No otras puses, arī izraēliešu reliģija Ēģiptē tiek pakļauta pagānu ietekmei. Notiek binas un malhut daļu savstarpēja iekļaušanās. Mierīgais periods ebreju dzīvē beidzas, un viņi nokļūst „Verdzības mājās”. Jaunais faraons Ramzess II (valdīšanas gadi no 1279. g. – 1212. g. pirms m. ē.) uzliek izraēliešiem vissmagākos darbus, padarot nepanesamu viņu turpmāko uzturēšanos Ēģiptē.
Garīgajā līmenī notiek sekojošais. Bnei Israel sāka sajust spēkus, kas pretēji svētumam un Radītājam – nešķīstos spēkus, dēvētus par „faraonu”. Uz pieaugošās vēlmes baudīt fona, cilvēks sāk atklāt labošanos starp binu un malhut. Cilvēks pārbauda savas iespējas, ņemot vērā, ka malhut pastāvīgi izplešas, līdz ar to nepieciešams virzīties uz priekšu, virs tās paceļoties un to labojot. Tas arī nozīmē verdzību: ebreji jūt, ka viņiem ikreiz jāsamazina malhut, lai vismaz kaut kādā veidā spētu sevi saglabāt kā Izraēlas tautu starp ēģiptiešiem.
Rezultātā iestājas stāvoklis, ka vairs nav iespējams palikt Malhut varā, ka nedrīkst to ierobežot arī turpmāk, tādā veidā pakļaujot sevi nāves briesmām. Iestājas desmit Ēģiptes mocības: cilvēkam iekšēji ir jāiziet no binas un malhut pretestības, nodibinot pirmās varu pār otro. Torā par Izraēlas tautas iziešanu no Ēģiptes tiek izklāstīts šādā veidā: cilvēks bēg prom23 no malhut, saprotot, ka nav spējīgs strādāt apstākļos, kad malhut esošais stāvoklis savienojas ar binu. Viņam nepieciešams saņemt Augstākā spēka palīdzību24, lai varētu ierobežot malhut un pievienotos binai. Šī bēgšana tiek dēvēta par „iziešanas no Ēģiptes brīnumu”.
1350. gadā pirms m. ē. Mozus (Moše) vadībā ebreji atstāj Ēģipti un, šķērsojot Sarkano jūru, nonāk pie Sinaja kalna pakājes. Šeit Mozus savai tautai saņem dievišķo atklāsmi, Toru25.
Ebrejiem atklājas metodika. Vēlmei baudīt, kas izraēliešiem pieaugusi Ēģiptē, vairs nepietiek ar Ābrama metodiku, tai nepieciešama progresīvāka sistēma. Par maz ar vienkāršu tieksmi un dabisku Dievišķā apzināšanos no cilvēka puses atbilstoši rešimot ķēdes secībai. Tagad, noteiktu iekšēju darbību ceļā attiecībā pret citiem, galvojuma un savstarpējās savienošanās ietvaros, cilvēkam attieksmē pret izaugušo egoismu ir jāizveido tādi apstākļi, lai Augstākā gaisma, kas atgriež pie Avota un kas dēvēta par „Toru”, iedarbotos uz viņu un virzītu viņa dvēseli uz labošanos. Pateicoties labošanai, dvēsele spēs saņemt ekrānu26 uz avijut27, kas arvien pastiprinās, tas ir, iegūt nolūku atdeves dēļ. Attiecībā uz šo stāvokli sacīts: „mīli savu tuvāko kā sevi pašu”, tas nozīmē, ka šajā etapā attiecībā pret egoistisko vēlmi nepieciešamas jau antiegoistiskas darbības, kuru realizācijai nepieciešama metodika – Tora. Tieši pateicoties bauslim28 „mīli savu tuvāko kā sevi pašu” un Toras saņemšanai četrdesmit gadu garumā29, tauta izlabo savu egoismu, sasniedzot binas līmeni. Šis process tiek dēvēts par „klīšanu pa tuksnesi”.
Pa to laiku arī cilvēce nestāv uz vietas. Malhut, kas pati par sevi ir vēlme baudīt, cilvēcē pastāvīgi palielinās un pasaules tautas, šī sašķeltā malhut tilpne, nesajūt binas dzirksteles.
Tādā veidā mēs redzam divas attīstības līnijas: no vienas puses – Izraēla, kurā virs malhut atklājas binas daļa, kas mudina cilvēku laboties; bet no otras puses – pasaules tautas, kurās bina vēl nav atklājusies un malhut savā attīstībā valda pār cilvēku. Saņemot metodiku (Toru), Izraēlas dēli atbilstoši savam garīgajam stāvoklim iegūst iespēju sasniegt materiālo Izraēlas Zemi un uzcelt Templi.
1.6. Tests
1. Kā materiālā attīstība korelējas ar garīgo?
a) – materialās attīstības process analoģisks garīgai attīstībai;
b) – vēsturiskie procesi ir Augstāko spēku darbības izpausme;
c) – viss mūsu pasaulē ir garīgo sakņu zari;
d) – visas atbildes ir pareizas.
2. Kuras grāmatas autors ir Ādams?
a) – “Eņģelis Raciēls”;
b) – Tora (Bībele);
c) – “Zoar Grāmata”;
d) – “Sefer Jecira”.
3. Kurš pirmais atklāja pareizo uztveres un realitātes labošanas metodiku?
a) – Ādams;
b) – Ābrams;
c) – Mozus;
d) – Bāls Sulams.
4. Kurai no reliģijām lika pamatus Ābrama skolnieki?
a) – daosizmam;
b) – zoroastrismam;
c) – islāmam;
d) – konfuciānismam.
5. Ar ko Toras metodika atšķiras no Ābrama metodikas?
a) – ar nepieciešamību izpildīt baušļus fiziski;
b) – ar nepieciešamību ievērot bausli “mīli savu tuvāko kā sevi pašu”;
c) – ar nepieciešamību uzcelt Templi Izraēlas zemē;
d) – ne ar ko principiāli neatšķiras.
Vārdnīca
19 Egoistiskā vēlmju attīstība – Visu cilvēcisko vēlmju kompleksu var sadalīt piecos posmos: primārās vēlmes – sekss, uzturs (nedzīvais līmenis); otrais vēlmes attīstības posms – tieksme pēc bagātības (augu līmenis); trešais vēlmes attīstības posms – tieksme pēc varas un slavas (dzīvnieciskais līmenis); ceturtais vēlmes attīstības posms – alkas pēc zināšanām (cilvēciskais līmenis); piektais vēlmes attīstības posms – tieksme pēc garīgā, pēc Radītāja (garīgais līmenis).
20 Garīgā verdzība – egoistisko vēlmju vara (malhut).
21 Klipot – vēlme baudīt sevis dēļ.
22 „Nolaišanās Ēģiptē” nozīmē dvēseļu raupjumu, papildu egoistisko vēlmju iegūšanu. „Tas, kurš atrodas Ēģiptē”, atrodas egoistiskās dabas varā.
23 Bēg prom = veic ierobežojumu = nolemj neizmantot.
24 Palīdzība no Augstākā spēka = papildus atdeves spēks.
25 Tora (ivr. – „Tora” – mācība, teorija, „oraa” – instrukcija) – labošanās noteikumi.
26 Ekrāns (ivr. – masah) – „ierobežojuma spēks”, kas atmostas radījumā attiecībā pret Augstāko gaismu ar mērķi novērst baudas gūšanu sevis dēļ. Pārvarēšanas, pretošanās egoismam (vēlmei saņemt sevis dēļ) spēks.
27 Avijut – spēks, vēlmes dziļums, prasības (tiek mērīts pēc skalas no 0 līdz 4).
28 Par bausli tiek dēvētas iekšējās pūles, kuras cilvēks pieliek, lai izveidotu papildu, garīgo kli (altruistisko vēlmi).
29 Laika kategorija garīgajā nozīmē kādu skaitli ar secīgām izmaiņām, kuras notiek viena aiz otras, no kurām viena ir cēlonis, bet otra – šī cēloņa sekas.
Jaunākie komentāri